Viedoklis: Virslīgas burvība

Daugavpils "Daugavas" un tās vērtīgākā sezonas spēlētāja Mihaila Ziziļeva vārtu guvums 35. kārtas 82. minūtē pret "Ventspili" liks futbola cienītājiem ar nepacietību gaidīt 5. novembri, kad tiks noteikts valsts čempions. Daugavpilieši savu jau panākuši, pirmo reizi kopš 1997. gada tiekot labāko trijniekā. "Skonto" palicis bešā, toties var izdarīt to, ko savulaik paveica "Dinaburg". Gan 2001., gan 2002. gadā daugavpiliešiem no pēdējās kārtas spēles vairs nekas nebija vajadzīgs (4. vieta garantēta), tomēr abas reizes izdevās atņemt punktus „Ventspilij”, "uzdāvinot" titulu "Skonto"! Rīdziniekiem tagad ir iespēja izpalīdzēt „Liepājas Metalurgam”, kas turēs īkšķus par ventspilnieku zaudējumu.

5. novembrī plkst. 14:00 Ventspilī un portāla Sportacentrs.com tiešraidē varēsiet vērot zelta maču starp „Ventspili” un „Skonto”, bet šoreiz uzmanība vairāk notikumiem Daugavpilī. Jau ne pirmo gadu liela daļa Latvijas sabiedrības izsmej Virslīgas čempionāta līmeni, klubu organizāciju un skatītāju apmeklētību. Šogad cīņa par titulu bija tik spraiga, ka tai vajadzētu pulcēt skatītāju pūļus tribīnēs, bet arī šoreiz tā nenotika. Izņēmums nebija arī svētdienas spēle Daugavpilī. Lai arī maksimālā ietilpība vietējā "Daugavas" stadionā tikai nedaudz pārsniedz nieka tūkstoti, vairāk par 500 futbola draugu tribīnēs nebija. Ārpus stadiona bija vismaz kāds simtiņš, bet tas arī viss. Lai nu kā, emocijas sita augstu vilni.

Arī šāds sanākušo skatītāju daudzums bija pamatīgs dzinulis abu klubu futbolistiem. Futbolisti nav izlutināti ar publikas uzmanību, tādēļ ir gatavi spēlēt jebkuros apstākļos. "Ventspils" ultras darīja savu darbiņu, bet „Daugavas” fani, tuvojoties sezonas beigām, sāka palikt arvien skaļāki un skaļāki. Pēdējās spēlēs beidzot varēja sajust futbolisku atmosfēru. To novērtēja arī paši spēlētāji. Visi laukumā darbojās ar milzīgu degsmi, mačs bija skatāms, pie tam tā likme ļoti augsta. Nedomāju, ka bija daudz tādu, kuri pēc spēles nožēloja savu izvēli pavadīt svētdienas pēcpusdienu stadionā. Adrenalīna deva tika sagādāta pamatīga. Rodas jautājums, kāpēc mums ir tik grūti aiziet uz stadionu? Auksti nebija, biļetes cena nav nekāda astronomiskā (viens latiņš), kas ir nieks salīdzinājumā ar Rīgas sabiedriskā transporta cenām. Visi pieraduši vainot klubus un futbola federāciju, bet jāsāk ar mums pašiem. Labi jau ir tupēt pie televīzijas ekrāniem, bet nekas neaizvietos "dzīvo" iespaidu. Līmenis mūsu čempionātā patiešām nav tik slikts, kā daudziem patīk mēļot.

Tā rosība kuluāros, kur vēl minūtes 15 pirms beigām viss tika gatavots čempionu sveikšanai, emocijas uz rezervistu soliņa un azarts futbolistu acīs – visas šīs lietas padara futbolu par burvīgu padarīšanu. Un nav svarīgi, vai tas ir Latvijas, Mozambikas vai Urugvajas čempionāts. Ja katrā Virslīgas mačā valdītu tāda atmosfēra, mūsu čempionāts būtu kā konfekte. Ja mēs neejam uz ikdienas turnīra spēlēm, tad vismaz uz izšķirošajiem mačiem ir jāiet. Futbolisti to ir pelnījuši. Aizejot pāris reizes uz futbolu (volejbolu, basketbolu, handbolu utt.), pamazām sāc pierast pie klātbūtnes efekta, bet ar laiku bez tā grūti pat iedomāties brīvā laika pavadīšanu. Lai tam visam būtu vēl kāda papildus rozīnīte, par kādu komandu ir arī jāfano. Lokālpatriotisms vai arī vienkārša mīļotās komandas izvēle ir tas, kas sporta baudīšanu padara vēl patīkamāku. Varam fanot par "Manchester United" un "Barcelona", bet mūsu komandas tomēr ir "Gulbene", "Jelgava", "Ventspils"... Aiziet, latvieši! Aiziet, Virslīga! Cienīsim to, kas mums ir!