Koliņko: ""Skonto" ērā mūsu puiši kāvās ar gruzīniem, kuri sagaidīja ar nažiem"

Intervija ar nepilnus 42 gadus veco Aleksandru Koliņko pilnā apmērā lasāma šeit, bet mēs piedāvājam interesantāko izgriezumu tulkojumu.

Jau sarunas sākumā runa ir par algām Latvijas čempionātā spēlējošajiem futbolistiem. Komentējot, ka Lietuvas čempionātā spēlētāji pelna ne vairāk par diviem tūkstošiem eiro mēnesī, Koliņko intervētājam ieskicē situāciju Virslīgā: "Pie mums Jūrmalas "Spartakā" ir tāpat. Divi tūkstoši - tie ir griesti, kurus pelna, maksimums, viens cilvēks. Līdzīga situācija ir visā Latvijas klubu futbolā. Protams, ir futbolisti, kuri skaitās zvaigznes valstī un viņiem algas ir nedaudz augstākas. Taču tie ir tikai daži atsevišķi spēlētāji. Lūk, ir RFS - tur alga ir virs diviem tūkstošiem. Tai pašā laikā "Babītē"/"Dinamo" spēlētāji saņem 300-500 eiro un dažiem nākas papildus strādāt, lai nodrošinātu sev iztiku. Bet pamatā šai komandā skraida jaunieši.

Manā laikā bija citādi. Tagad puiši Latvijā ne tuvu neredz tādu naudu, kāda bija mums. Turklāt mēs daudz pelnījām ar prēmijām - bija bonusi par čempionu titulu, par Sadraudzības kausa izcīņu, Čempionu līgu. 10 tūkstoši dolāru? Jā, mēnesī saskrēja vairāk par šo summu. Anglija? Tur pelnīju laikam vēl reizes piecas vairāk."

Koliņko par Anglijas laiku: "Vienu laiku Latvija izlasi trenēja anglis Gerijs Džonsons. Viņš uz spēlēm bieži aicināja britu klubu skautus. Pāris reizes viņi brauca skatīties speciāli mani. "Crystal Palace" cilvēkiem es iepatikos spēlē pret Skotiju. Nospēlēju angļu stilā - labi izgājienus, visus centrējumus nolasīju. Pēc tam šī kluba treneris Alans Smits sacīja: "Viss, ņemam, mums ir vajadzīgs šāds vārtsargs." Pēc dažām dienām aizbraucu uz Londonu, aizvadīju pāris treniņus un parakstīju līgumu. Citi varianti? Bija "West Ham", taču tā bija tikai interese, kamēr "Crystal Palace" uzreiz grasījās slēgt līgumu. Iespējams, mani gribēja arī Krievijā, taču varēja aizbiedēt transfēra maksa, kuru pieprasīja "Skonto".

Kad devos uz Anglijas Čempionātu ["Championship"], uzskatīju, ka esmu labs izgājienos. Taču tur ātri sapratu, ka šai elementā esmu viduvējs. Mana pirmā spēle bija pret "Fulham" - atceros, kā gāju izgājienā, lai nospēlētu ar dūrēm, bet Luijs Saā vienkārši ar galvu bija pārāks. Sapratu, ka ir pie kā strādāt un adaptēšanās laiks bija trīs mēneši. Pat ja ej izgājienā un saproti, ka vari savākt bumbu, tas nenozīmē, ka to tversi, jo uzbrucēji bija gandrīz divus metrus gari - izlec vēl metru augstāk un pēc tam ietriecas tevī. Un to nesvilpj kā pārkāpumu. Anglijā laukuma spēlētājs un vārtsargs ir kā divi līdzvērtīgi futbolisti. Pirmie to izmantoja savā labā. Premjerlīgā asumu ir mazāk, tur tomēr vairāk eiropiešu, bet arī tur ļauj spēlēt."

Vai "Championship" ir sarežģītākā līga pasaulē? Laikam tā arī ir. Vēl esmu dzirdējis, ka Francijas otrā līga arī nav nekāda dāvana. Ļoti rupja, skarba līga. Taču tieši spēles ziņā un maču skaita ziņā "Championship" ir kā laba skola. Tur bija komanda, kuras futbolisti truli triecās virsū, kad gāju izgājienos. Es atbildi parādā nepaliku. Tikos ar viņiem reizes sešas un trīsreiz viņu spēlētājus pēc sadursmēm ar mani nonesa no laukuma. Un interesanti, ka mani Anglijā tā arī ne reizi nenoraidīja, kamēr Latvijā bija tādi gadījumi. "Championship", maksimums, dzeltenā kartīte, kaut gan cilvēku uz nestuvēm nesa prom. Smagākā trauma, ko esmu redzējis? Lielākās drausmas notika Latvijā, kad pārgāju uz "Spartaku". Mūsu futbolists it kā nenospēlēja rupji, bet pretiniekam lūzums [acīmredzot domāta 2015. gada epizode, kad pamatīgi cieta "Skonto" tā brīža spēlētājs Vitālijs Smirnovs - aut.]. Bija baisi skatīties. Labi, ka futbolists atguvās, tagad spēlē."

"Treniņi Anglijā? Kad pārcēlos no "Skonto", tā bija kā cita planēta. Pirmo reizi manā dzīvē man bija īsts vārtsargu treneris. Līdz 1996. gadam tāda nebija vispār. Vārtos trenējos reizi nedēļā, bet pārējā laikā skrēju uzbrukumā. Pēc tam tomēr pastrādāju ar Aleksandru Kulakovu, bet tur tādi treniņi - iesildījies, tālāk komanda sit tev pa vārtiem. Anglijā viss bija citādi. Tur vārtsargi devās uz citu laukumu, trenējās un tikai treniņa beigās pievienojās pārējiem uz kopējiem vingrinājumiem. Pa vārtiem sita reizi nedēļā, pārējā laikā strādāja atsevišķi ar vārtsargu treneri. Tagad pasmaidu, bet, kad pēc Anglijas nokļuvu Kazaņas "Rubin", atkal treniņos aizgāja sitieni, sitieni, sitieni. Pēc Anglijas bija grūti pārorientēties atpakaļ uz šo pieeju. Tagad Krievijā viss ir mainījies par 180 grādiem. Decembrī biju stažēties "Rostov", biju klāt treniņos. Saku Bekičam [Kubanam Berdijevam]: "Eh, kur jūs bijāt pirms 10-15 gadiem? Tagad arī Krievijā treniņi vārtsargiem ir aptuveni tādi paši kā Anglijā."

Protams, kārtējo reizi tika iztirzāts Koliņko konflikts ar "Crystal Palace" tā brīža treneri Trevoru Frensisu: "Ielaidām vārtus, treneris paskatījās uz rezervistu soliņu un viņam nepatika mana sejas izteiksme. Viņš nodomāja, ka esmu pasmējies. Nepareizi tā runāt, taču zvēru ar visu, ko varu, ka man pat domas nebija smieties. Taču viņš to saskatīja, pieskrēja un iesita. Gribēja pa seju, es izvairījos un viņš trāpīja pierē. Atbildi sniegt vairs nevarēju, jo man uzkārās virsū 10 cilvēki. Sākumā biju apstulbis - iedomājies, tev pieskrien treneris un sit tev, lai gan nedari neko sliktu! Vienkārši šokā stāvēju. Kad atjēdzos un sāku līst viņam atbildēt, tādu iespēju vairs nebija. Pēc tam gribēju, lai viņš man atvainojas. Viņš to nedarīja, jo uzskatīja, ka rīkojies pareizi. Nācās rakstīt papīru policijai. Galu galā viņš tāpat neatvainojās un viņu atlaida. Tobrīd arī neskaitot šo incidentu, ar viņu bija neapmierināti gan līdzjutēji, gan vadība."

"Ar citiem treneriem nekad līdz šādiem konfliktiem nenolaidos. Ar spēlētājiem jaunībā gan sanāca. Treniņos vai pēc spēles pāris reizes. Šie cilvēki uzskatīja, ka ir īpašāki par citiem. No malas gan man neviens virsū nav līdis. Esmu augumā liels, visi to redzēja. Es arī pats sapratu, ka nevajadzētu kauties. Es pārāk uzvelkos, un tas viss varēja slikti beigties."

Un tomēr, izrādās, arī nopietni un pat bīstami konflikti Koliņko karjeras laikā ir notikuši. "Tas bija "Skonto". Vienu brīdi komandu pārstāvēja gruzīnu liela diaspora un Latvijas puiši kāvās ar gruzīniem. Viens pret vienu - bija skarbi. Ārpus stadiona gruzīni gaidīja ar nažiem un pudelēm. Labi, ka viņus ātri izšķīra un līdz ievainojumiem lieta nenonāca."

Tusiņi Anglijā? "Jā, angļiem tas patīk, taču vienos divos naktī tur praktiski visas iestādes veras ciet un tikai Londonas centrā strādā ilgāk. Pat pie mums Rīgā var ilgāk izklaidēties un klubu ir vairāk. Anglijā es ar komandu aizgāju izklaidēties tikai pāris reizes, taču apjomi atstāja uz mani iespaidu. Lūk, saka, ka krievu futbolisti daudz dzer, bet angļi šeit varētu pastrīdēties. 12 "Guinness"? Domāju, ka mierīgi tik varēja izdzert. Turklāt tur arī stiprāki dzērieni tika lietoti. Futbolisti šādās reizēs rīkojās dažādi - bija arī tādi, kuriem gribējās kauties. Pārsteidza kas cits - no rīta šie cilvēki mierīgi izgāja uz treniņu, it kā nekas nebija noticis. Gadījās, protams, arī trakāk, taču tad treneri izrādīja sapratni un deva papildus brīvdienu. Tā tiešām bija - pēc labām spēlēm kāds vēlējās relaksēties un treneri nāca pretī. Galu galā nebija jau arī īstu dzērāju, kuri katru reizi piedzertos."

Plaši pazīstams ir angļu humors, bet Koliņko uzreiz attrauc: "Ar mani jokot baidījās. Pat iedeva iesauku Lācis. Tiklīdz atnācu, izgājienos kliedzu "Es!" krieviski. Pēc tam man sacīja, ka Anglijā tā nav pieņemts. Pārgāju uz "Keeper!". Taču tas nenotika uzreiz un brīžos, kad kliedzu "Es!", izklausījos līdzīgs lācim. Liels, bauro, visus notriec. Cilvēki saprata - ar šo puisi labāk nejokot."

Runājot par treneru jocīgām metodēm, Koliņko stāsta: "Arī Latvijā ir viens cienījams un slavens treneris, kurš mēdz teikt: "Kaut kā slikti mēs spēlējam. Vajag paskraidīt." Anglijā vispār nezina, kas ir krosi. Tur neviens futbolistu līdz bezspēkam nenoved. Viss ir vienkāršāk - atjaunošanās un gatavošanās spēlei, kuru ir daudz. Allaž šai sakarā minu piemēru - līgumu ar "Crystal Palace" parakstīju septembrī, čempionāts beidzās maijā. Pa šo laiku aizvadīju 35 spēles čempionātā, 11 kausa izcīņās, plus vēl 10 spēles izlasē. Kopā 56 spēles astoņu mēnešu laikā! Tik daudz nekad netiku spēlējis."

"Teorētiskās nodarbības pa trim gadiem mums bija reizes četras, jo Anglijā uzskatīja, ka visi visus labi pazīst. Izņēmumi bija atbildīgas spēles. Vienreiz, kad mums draudēja izkrišana. Vēl pirms dueļa ar "Liverpool" Līgas kausa 1/4 finālā - toreiz mājas pat uzvarējām ar 2:1, kaut viņiem bija Faulers, Džerards. Taču izbraukumā sadegām ar 0:5."

Par futbola popularitāti Anglijā: "Man paveicās - "Crystal Palace" bija otra apmeklētākā komanda līgā aiz "Birmingham City". Uz mūsu spēlēm vidēji nāca 22 tūkstoši, stadiona ietilpība 24 tūkstoši. Fani ļoti mīlēja komandu un bija patīkami spēlēt. Nekur neguvu lielāku baudījumu no futbola kā Anglijā. Nekad neaizmirsīšu, kā visa arēna kliedza "Alekss Kaliņko" ar uzsvaru uz "i" burtu. Par atpazīstamību - sieva allaž brīnījās, kā tā. Londonā 15 miljoni iedzīvotāju, 13 komandas, pilsētas centrā vienmēr miljons. Taču tik un tā atpazīst. Viņa teica: "Tā vienkārši nevar būt." Ar lidostām atsevišķs stāsts. Lielbritānijā ir ļoti stingrs pasu režīms, vienmēr kaudze jautājumu. Atlidojām pēc izlases seši septiņi Latvijas futbolisti. Man uzreiz saka: "O, Aleks, Kā iet?" Divas sekundes, zīmogs un tiku garām, bet pēc manis pārējiem prasīja: "Tā, ko jūs šeit darāt? Uz kurieni? Kad jums pēdējais treniņš bija? Kas ir treneris?" Mocīja pamatīgi."

Savulaik Koliņko bija iespēja pārcelties uz Maskavas "Spartak", taču vārtsargs atteica: "Man ne pārāk patika, kā ar mani runāja "Spartak" cilvēki. Vispirms saka vienu, tad ko citu, tad vēl kaut ko. Plus mulsināja vēl viena lieta. Agrāk teica, ka pārstāvēt "Spartak" tas ir gods. Taču vispār arī finansiālais jautājums ir svarīgs. Es taču nenācu no piektās līgas, bet no Anglijas. Jā, "Spartak" ir varena komanda, taču nebiju gatavs spēlēt par šokolādi. Man piedāvāja daudzreiz mazāk nekā pelnīju "Crystal Palace". "Spartak" piedāvāja 100 tūkstošus dolāru gadā - tas nebija nopietni. Turklāt no Krievijas pie manis brauca ziemā, bet sezona Anglijā beidzas pavasarī."

Galu galā Koliņko pārgāja uz "Rostov", kas ir zemāka ranga klubs. Koliņko: "Uzticējos aģentiem, bet viņi, paši ziniet, rūpējas ne tikai par futbolistu, bet arī sevi. Kaut gan kopumā nebiju pret spēlēšanu Krievijā. Kā nekā varēju spēlēt pret "Spartak", CSKA, "Dinamo". Man tas nozīmēja daudz. Interese no "Roma"? Arī kaut ko tādu dzirdēju, bet personīgi pie manis neviens ar šādu piedāvājumu nevērsās. Runā, ka visi kontaktējās ar klubiem, kurus pārstāvēju. Acīmredzot pircēji, uzzinot transfēra maksu, novērsās. Mana vērtība? Pēc "Euro 2004" "Fulham" vērsās pie "Rostov", kas pieprasīja divus miljonus. Te arī sarunas uzreiz beidzās."

Galvenie iespaidi no "Euro 2004"? "Neizšķirts ar Vāciju. Pirmajā spēlē bijām vadībā pret Čehiju. Pirmos vārtus ielaidām 75. minūtē, tālāk pietrūka pieredzes. Nekas neliecināja, ka zaudēsim. Jā, viņiem bija pārsvars, taču viņi mūs nevazāja. Vēl palika atmiņā 0:3 pret Nīderlandi, es toreiz nospēlēju labi, jo viņi vārtu četrstūrī sita 30 reizes [saskaņā ar oficiālo statistiku, kopējā sitienu bilance bija 25:6, bet vārtu četrstūrī 16:2 - aut.]. Turklāt vienus vārtus viņi guva ar 11 metru soda sitienu, kura nebija, jo pārkāpums bija ārpus soda laukuma. Un vēl vienus no aizmugures. Tiesāšanas aspektā šis čempionāts vispār bija jocīgs - pret vāciešiem mums neiedeva divas tīras pendeles un vēl divreiz bija 50/50 situācijas."

Krievu žurnālists intervijā vaicā arī par Kļosovu, kurš nesen iznīcinoši izteicās par Marianu Paharu, bet vēsturiski bija Starkova palīgs gan Latvijas izlasē, gan Maskavas "Spartak". Sak, Kļosovu "Spartak" atceras ar šausmām, jo viņš vakaros staigājis pa koridoru un noklausījies, kas noticis spēlētāju numuriņos. Tiek jautāts, vai tāpat ir bijis arī Latvijas izlasē. Koliņko: "Domāju, ka jā. Pats viņu personīgi neredzēju, bet sacīšu tā... kā lai pasaka... Šis cilvēks komandu ietekmēja negatīvi. Viņa attieksme pret futbolistiem un kopējā enerģija bija negatīva. Kāpēc Starkovs ar viņu strādāja? Tas jāvaicā viņam pašam, nezinu, kā viņi apvienojās." Uz žurnālista repliku, ka šobrīd Kļosovs vada Moldovas "Dacia", Koliņko precīzi attrauc, ka jau pirms laba laiciņa [februārī] viņš ir atlaists pēc divu mēnešu darba. Koliņko atsakās pateikt ko vairāk: "Treneris treneri neapspriež."

Kā Koliņko nonāca līdz Kazaņas "Rubin"? Koliņko: "Kafanovam [tā brīža viens no "Rubin" treneriem] bija labas attiecības ar izlases vārtsargu treneri Kulakovu. Viņi kontaktējās un "Rubin" kā reiz bija vajadzīgs vārtsargs un Kulakovs ieteica mani."

Krievu žurnālists daudz taujā par Krievijas slaveno speciālistu un tā brīža "Rubin" galveno treneri Berdijevu. Runājot par šī trenera mīlestību pret disciplīnas stingrajām prasībām, Koliņko saka: "Šeit interesanti salīdzināt viņu ar Starkovu. Petrovičam disciplīna pamatā balstās uz kārtību. Viss sākās ar ekipējumu - mums visiem bija jābūt vienādiem, bez maz vai bija jāmaršē visiem uz pusdienām kopā. Berdijevam disciplīna - tās ir darbības laukumā, spēles dienā nedrīkstēja kontaktēties ar cilvēkiem no malas. Taču viņš nesekoja, cikos tu atnāc, cikos ēd."

Tāpat kā Latvijā, arī Krievijā populārs sarunu temats un problēma ir sarunātās spēles. Koliņko, vaicāts par šo tēmu, atzīst, ka "Rubin" sastāvā sarunātā spēlē ne reizi nav piedalījies, bet vispār karjerā viens šāds gadījums bijis. Koliņko atklāj, ka par sarunāto spēli zinājis vēl pirms mača sākuma - tas bijis sen un joprojām palikušas nepatīkama sajūtas. Koliņko neatklāj klubu, taču min, ka tas nav noticis Latvijā un ka te nav bijusi runa par totalizatoriem, bet gan - toreiz sezonas beigās esot bijis kādam "jāizpalīdz". Esot atnākuši cilvēki no kluba vadības un sacījuši: "Vajag. Ja nē, jums visiem būs slikti. Gan spēlētājiem, gan treneriem."

"Rubin" Koliņko pametis, jo vadība iegādājusies divus krievu vārtsargus un nevēlējās paturēt Latvijas vārtsargu-leģionāru. Koliņko tad arī uzsver, ka uz treneri Berdijevu ļaunu prātu netur, bet "Rubin" vadību gan: "Viņi mani nelaida prom, kad gribēju to darīt. Teica, ka palaidīs, ja būs piedāvājums. Pēc tam izrādījās, ka viņi par mani gribēja naudu un šī iemesla dēļ 2008. gadu vienkāršu atsēdēju. Nespēlēju, netrenējos - man vienkārši maksāja, bet prom nelaida. Varianti? Mani sauca "Amkar", taču "Rubin" pieprasīja 600 tūkstošus dolāru. Es tobrīd jau gribēju iet jebkur, ka tikai varētu spēlēt. Galu galā atsēdēju līdz līguma beigām, trīs mēnešus pavadīju Latvijā kā amatieris, līdz pārcēlos uz Bukaresti. Tur mani ņēma kā rezerves variantu un, sešas spēles nosēdējis rezervē, atgriezos Latvijā."

Jūrmalas "Spartakā" Koliņko nedaudz paguva pastrādāt kopā ar treneri Romānu Piļipčuku, kurš nupat kā viens no Maskavas "Spartak" treneriem kļuvis par Krievijas čempionu. Koliņko: "Es ar viņu paguvu pastrādāt tikai trīs nedēļas. Nospēlēju ar viņu Eirokausus [2015. gada vasarā - aut.] un pēc izkrišanas mani apstiprināja par galveno treneri. Paguvu noprast, ka Piļipčuks ļoti detalizēti analizē spēles - gan savas komandas, gan pretinieku. Arī treniņprocess futbolistiem patika."

Par sevi kā treneri Koliņko stāsta: "Kad spēlēju "Baltika", jau mācījos, ieguvu licenci. Krievijā tā nav ļauts, bet Latvijā bijušajiem izlases spēlētājiem deva atlaides. Tagad strādāju par galvenā trenera [Mareka Zuba] palīgu, krāju pieredzi. Latvijas futbols? Manā laikā kopējais līmenis bija augstāks. Tagad komandās ir daudz jaunatnes - pat 19-20 gadīgi iziet spēlēt. Agrāk, lai spēlētu augstākajā līgā tādā vecumā, bija jābūt tiešām labam futbolistam - kā Rubins, Stepanovs. Citi vienaudži viņiem pat klāt nestāvēja - sēdēja dziļā rezervē. Es? Spēlēju, tiesa, līdz 21 gada vecumam netiku nevienā izlasē. Ņēma citus. Bet 18-19 gadu vecumā viņi pazuda. Vienkārši beidza spēlēt futbolu. Bet es tiku olimpiskajā izlasē."

Komentējot to, ka izlases nozīmē regulārus izbraukumus uz ārzemēm, Koliņko atceras: "Es pirmoreiz no valsts izbraucu uz Somiju. Tur taču ir sausais likums un mūs jau iepriekš brīdināja alkoholu neņemt. Taču cik kastes muitas zonā konfiscēja... Turklāt to veda ne tikai spēlētāji, bet arī treneri. Kad ieradāmies Somijā, tika dots brīvais laiks. Visi izklīda. Kad pienāca laiks, autobusā tikai 5 no 20 cilvēkiem. Pusstundu gaidām - nekā. Pēc stundas atbrauc policijas bobiks un atved pārējos. Izrādās, Somijā bija noteikums, ka pa lielveikalu nedrīkst staigāt bez iepirkumu groziņa. Divi mūsējie par to nezināja - somi nodomāja, ka vēlas kaut ko nozagt. Aizturēja. Pārējie gāja kā liecinieki - visiem taču vienāds formas tērps."

Koliņko kā futbolista klubu karjera

"*" - spēles nacionālajā čempionātā.

Izmantotie resursi:
«Темные игроки обещали мне тяжелую жизнь»....