Pertija: ''Virslīgā pastāv simpātijas pret komandām no dažiem tiesnešiem''

''Optibet'' Latvijas futbola Virslīga šobrīd ir nonākusi izšķirošajā taisnē, kad līdz tās noslēgumam palikušas vien divas spēļu kārtas jeb tikai divas nedēļas nogales, kurās būs iespējams baudīt vietējā mēroga augstākā līmeņa klubu futbolu. Ja cīņā par zeltu abi Rīgas vadošie klubi „Riga FC” un RFS acis nepamirkšķinot atrāvās no pārējiem, tad cīņa par labāko četrinieku ir spraiga. Uz divām atlikušajām kvotām UEFA Konferences līgas kvalifikācijā pretendē trīs komandas – FK „Auda”, FC „Valmiera” un FK „Liepāja”. Pēdējā laikā publiskajā telpā un futbola sabiedrībā uzvirmojušas diskusijas par Virslīgas spēļu tiesāšanas kvalitāti. Īpaši „sāpīgi” tas ir tiem klubiem, kuri balansē uz iekļūšanu starptautiskajās sacensībās, jo tā ir liela iespēja. Ne vien papildināt kluba kasi, bet arī atrādīt savus talantus plašākai auditorijai. Uz robežas esošā FK „Liepāja” galvenais treneris gruzīnu speciālists Tamazs Pertija Latvijas futbolā ir ilgdzīvotājs. Pertija ir bijis viens no spilgtākajiem personāžiem un arī šosezon nav vairījies izteikt savu viedokli par dažādām, viņaprāt, neviennozīmīgām situācijām gan uz laukuma, gan ārpus tā. Arī šobrīd, lai arī sezona vēl nav noslēgusies, Pertijam ir viedoklis par aizejošo Virslīgas sezonu un kopējo situāciju Latvijas futbolā.

Liepājā strādājiet par galveno treneri otro termiņu, ja tā var teikt, kurš sākās pērn. Ar ko atšķiras pagājusī sezona no šīs?
Šī sezona no iepriekšējās noteikti ievērojami atšķiras, jo pērn mūsu sastāvā bija pieredzes bagātāki futbolisti nekā tas ir šogad. Atcerēsimies arī, ka komandai pievienojos, kad čempionāts jau bija vidū, nebiju kopā no paša sākuma un daudzām lietām nācās pielāgoties procesā. Šogad esam izvēlējušies uzņemt citu kursu un pie mums spēlē puiši, kuru uzvārdus plašāka publika vēl nav iepazinusi, jo viņi ir pašā savas profesionālās karjeras sākumā. Bet process ir uzsākts, lēnām viņi sākt sevi pierādīt, par ko liecina kaut vai uzaicinājumi pārstāvēt dažādu valstu un vecuma izlases. Protams, atšķiras arī finansiālais aspekts. Pērn bijām piesaistījuši spēlētājus ar augstākiem atalgojumiem, šobrīd vēlamies visiem dot iespējasu sevi pierādīt un attīstīt jaunos talantus. Tā bija mana iniciatīva, ka mums jāiet uz šo virzienu. Neuzskatu, ka Latvijas čempionātā futbolistiem būtu jāmaksā tik nesamērīgi lielas algas, kuras, teiksim tā, neatbilst kopējam tā līmenim. Jā, tas ir pietiekami augsts un aug ar katru gadu, bet zināms, ka ir dažādi piemēri. Liepājā šobrīd piekopjam tādu praksi, kādu esmu piekopis vairākas reizes savā 17 gadus ilgajā karjerā kopš esmu treneris. Kad ir iespējams ar neuzpūstu budžetu vienlaikus gan sasniegt sportiskos rezultātus, gan izaudzināt jaunos talantus, gan nopelnīt no spēlētāju pārdošanas. Loģiski, ka katrs kluba īpašnieks vēlas sasniegt maksimālo rezultātu ar iespējami mazākiem izdevumiem, tāpēc arī mēs nolēmām uzņemt tādu kursu. Šobrīd redzam jau pirmos darba augļus, bet noteikti vēl ir daudz kur augt un uz ko tiekties.

Cik ļoti nācās pamainīt pirms sezonas sagatavoto plānu tās gaitā? Notika daudz neparedzētu notikumu?
Sarežģītākais process ir sastāva komplektācija, jo tā savā ziņā ir tomēr maza veiksmes spēle – kurš spēlētājs attaisnos uz sevi liktās cerības, kurš nē. Kurš iederēsies spēles zīmējumā, bet kurš atkal izrādās, ka tomēr nederēs. Ja runājam par mūsu komandu, tad kopumā pirmos trīs apļus vienmēr noslēdzām labāko trijniekā. Arī uzbrukumā demonstrējam labu sniegumu un aizvien cīnāmies par augstām vietām – bronzas medaļu un vietu UEFA Konferences līgā nākamajā sezonā. Kā treneris nevaru teikt, ka rezultāti ir slikti. Tomēr turnīra gaitā esam zaudējuši svarīgus punktus pret komandām, kurām pirms čempionāta nebijām rēķinājuši. Un kāpēc tā notika? Jo absolūti katrā no 10 Virslīgas klubiem, izņemot „Liepājā”, ir kāds spēlētājs no īres no vadošajām vienībām vai tā būtu „Riga FC”, RFS vai pat „Valmiera”. Viņi velk virsū tikai citas komandas kreklus, bet kvalifikācija un meistarība ir augstā līmenī. Mums, savukārt, visi spēlētāji ir mūsējie, proti, neesam nevienu aizņēmušies īrē. Cīnāmies ar to, kas ir. Cik zinu, laikam tikai abi Rīgas grandi un mēs ir vienīgie, kuriem nav citu spēlētāju pie sevis īrē. Bet tas noteikti ir atšķirīgu iemeslu dēļ (smaida).
Nesaku, ka tas ir kas slikts. Tieši pretēji – uzskatu, ka tas paaugstina čempionāta vidējo līmenī. Tas ir fakts, ar kuru jārēķinās. Ja pirms sezonas, piemēram, negaidīji, ka būs jāzaudē punkti pret kādu prognozēto tabulas apakšgala komandu, tad tās gaitā tai īrē pievienojas vairāki augsta līmeņa futbolisti un priekšā gaidāma jau pavisam cita spēle. Tomēr mēs ejam savu ceļu, kas mums jāiet. Cīnāmies ar tiem, ar kuriem varam un mums obligāti ir jācīnās par uzvaru. Tāpat arī Latvijas kausā bijām soli no fināla, tomēr mūsu viena jaunā spēlētāja pieredzes trūkuma dēļ nopelnījām pendeli un principā ar „Riga FC” visu maču turējāmies kā līdzīgs ar līdzīgu. Tas arī parāda mūsu līmeni, ka esam auguši.

Jau pāris gadus Virslīgā darbojas leģionāru / vietējo futbolistu shēma 8 + 3. Vai tā sevi attaisno un ir labākais risinājums, kādu šobrīd varam vēlēties?
Uzskatu, ka leģionāru shēmas 8 + 3 ieviešana nākusi tikai par labu Virslīgas līmenim. Tāpēc, ka turnīrā parādās aizvien vairāk augsti kvalificēti futbolisti un rodas konkurence starp vietējiem futbolistiem. Ja netiktu pieņemts šis lēmums, nedomāju, ka šobrīd mēs varētu runāt par Virslīgu tādā līmenī, kāds tas ir šobrīd. Un tas patiesi ir solīds! Paši redziet, kāda ir situācija: divas kārtas pirms beigām nav zināms, kurš būs čempions, vai kuras komandas iekļūs labāko četriniekā un eirokausos. Ir intriga un futbols no tā tikai iegūst visos līmeņos. Agrāk bija mākslīgi sastāvā jāliek vietējais spēlētājs, kaut gan viņš bija vājāks par leģionāru. Jo vienkārši tādi bija noteikumi. Tagad paskatieties, kādi ir skaistākie vārtu guvumi, kuri ir labākie spēlētāji un tā tālāk – šādi leģionāri ceļ gan nacionālās izlases, gan Virslīgas līmeni. Jo pie laba vietējā čempionāta vadošie mūsu spēlētāji labi sevi parāda arī izlases mačos.

Pievērsīsimies mazliet dziļāk FK „Liepāja” tematikai. Kam jānotiek, lai šo sezonu sauktu par veiksmīgu?
Savā 17 gadus ilgajā trenera karjerā nekad neesmu strādājis tik daudz un smagi, kā tas ir šobrīd. Maz redzam savus tuviniekus un bērnus, tā vietā audzināt citu bērnus un mācām spēlēt futbolu un ne tikai. Stresa līmenis ir augsts un ar to visu vēl ir jāizplāno komandas treniņu grafiks un spēles zīmējums. Tas ir svarīgākais sportā. Sēžam caurām dienām kabinetos, tinam kasetes un analizējam video materiālus. Vienlaikus mēs vēlamies nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - audzināt jauno paaudzi un katram pretiniekam sagādāt uz laukuma pārsteigumus, kā arī iekļūt eirokausos. Kāpēc mums tas ir ļoti svarīgi? Paskaidrošu. Šogad Latviju UEFA turnīros pārstāvēja četras komandas un praktiski visas nospēlēja neveiksmīgi. Katrā ziņā nesasniedzot savu reālo spēju potenciālu vai tam pat nepietuvojoties. Daži apspēlēja objektīvi vājākas komandas, bet pret spēcīgākiem vai tuvāk sava līmeņa pretiniekiem draudzīgi kopā izkrita. Ko tas nozīmē? Ka vietējā čempionātā pastāv tāda lieta kā simpātijas. Simpātijas pret atsevišķām komandām no dažiem tiesnešiem. Un, kad pienāk laiks cīnīties uz starptautiskās skatuves, tad redzam rezultātu. Jo tur ir pavisam cits tiesāšanas līmenis. Pats esmu piedalījies eirokausos gan kā futbolists, gan kā treneris kopā nu jau vairākas gadu desmitus un es zinu, kā tur notiek lietas.

Mēs pēc pirmajiem trīs apļiem Virslīgā bijām trešajā vietā, bet kluba prezidentam uzreiz teicu, ka noslēdzošais būs ļoti sarežģīts. Redzu, kas notiek un ne pirmo reizi to piedzīvoju. Uzreiz pateikšu – mani neinteresē, kurš ar ko draudzējās. Kuri klubi savā starpā uztur labas attiecības, tostarp ar tiesnešiem ārpus laukuma, un tā tālāk… tāda žanra informācija mani absolūti neinteresē. Bet atsevišķu arbitru attieksme ir zem katras kritikas. Vispārinot, sanāk, ka puisis, kurš tikko sācis tiesāt Virslīgas līmenī un ļoti iespējams, ka nemaz nav attiecīgi kvalificēts, uzvedās tik augstprātīgi, īpaši pret mani, it kā es būtu tikko gājis garām stadionam un pirmo reizi ieraudzījis, kas ir futbols. Viņam nav nekādas cieņas pret treneriem, ne tikai pret mani. Un savā ilgajā karjerā esmu sešas reizes ar dažādām komandām ieguvis sudrabu. Nekad zeltu! Es jums pateikšu godīgi – katru gadu noslēdzošajā aplī notiek kaut kas tāds, kam ar sportu maz saistības.

Variet, lūdzu, nosaukt, konkrētas spēles un epizodes, kurās, jūsuprāt, tiesneši ir rīkojušies pasīvi, neprofesionāli un neatbilstoši situācijas nepieciešamībai?
Labi, es jums skaidri pateikšu. Izcelšu pēdējos divus mačus ar „Audu” un „Tukums 2000”. Tie konkrēti parādīja, kāds ir tiesnešu noskaņojums pret FK „Liepāja”. Es saprotu, ka tiesneši arī ir cilvēki un var kļūdīties. Es nesaku uzreiz, ka viņi nodarbojas ar kādām melnām lietām vai ko. Bet, ja viņi pieļauj kļūdas, es nekautrējos uz to norādīt. Un tāda agresija, kādu piedzīvojām no tiesnešiem minētajos abos mačos, futbolā sen nebiju izjutis. Kad spēlējām pret „Audu”, mums piešķīra sarkano kartiņu, citā epizodē cilvēkam uz soliņa, kurš vispār neko nepateica, iedeva dzelteno kartiņu. Farss…
No īpašniekiem seko lieli finansiālie ieguldījumi klubu attīstībā un uzturēšanā, mēs tērējam entās stundas no savas dzīves, audzinām spēlētājus un cenšamies kaut ko uzbūvēt, bet nekompetents tiesnesis ar vienu svilpi var pārvilkt pāri strīpu visam smagi ieguldītajam darbam un līdzekļiem. Un viņš to dara, tāpēc, ka pirms spēles viņš bija darbā, kur viņam virsū sakliedza šefs un līdz ar to samaitājās garastāvoklis, vai arī iepriekšējā dienā svinēta dzimšanas diena vai kādu citu iemeslu dēļ uz laukuma koncentrēšanās spējas nav attiecīgajā līmenī. Kā tā var būt? Saprotiet mani pareizi – neesmu pret tiesnešiem, neesmu pat pret konkrēti kādu. Es runāju par epizodēm, kuras nu jau ir vairākas un nevaru vairāk klusēt. Ir tiesneši, kuriem uzticos, piemēram, Andrim Treimanim. Kad viņš ir ar svilpi, es zinu, ka spēle tiek kontrolēta. Tiesnesim tas ir jāspēj. Jānervozē ir trenerim, spēlētājiem, nevis tiesnešiem, jo viņu darbības var izšķirt rezultātu. Redzu, ka pie mums ne vienmēr tiesneši kontrolē spēli un kāds no tā cieš. Mēs pēdējā laikā to starpā īpaši. Nekad neuzbrūku kādam bez iemesla, vienkārši vēlos, lai savās vietās būtu kompetenti cilvēki. Tas ir par daudz prasīts?

Vai FK „Liepāja” ir mēģinājusi vērsties attiecīgajās institūcijās ar oficiāliem iesniegumiem?
Mēs sūtām oficiālās vēstules, iesniegumus ar mūsu pozīcijas skaidrojumu, ar video materiāliem, u.t.t. uz federāciju. Arī pats esmu centies vairākas reizes iegūt skaidrojumus par strīdīgiem momentiem. Teikšu godīgi – ne reizi nekādi nav reaģēts uz mūsu pieprasījumiem. Ne reizi! Bet atkārtošu – ne jau tikai FK „Liepāja” saņem dīvainas svilpes. Piemērs nav tālu jāmeklē, kad kausa izcīņas finālā bija 100% 11 metru soda sitiens pret Aurelio („Riga FC” leģionārs – red.). Ir pieejams VAR, bet tas netika skatīts. Otrajā puslaikā līdzīgā situācijā pendeli piešķir. Nesaku vai bija vai nebija tur pārkāpums, jo neesmu tiesnesis. Bet jāvadās taču pēc kādas loģikas, nevis katru epizodi katrs tiesnesis traktēs citādāk. Šosezon esmu saskāries ar to regulāri. Tas mums ir nesaprotami un par to pārdzīvojam. Pirmkārt, mēs vēlētos cienīgu attieksmi. Lai pret treneriem un spēlētājiem izturētos ar cieņu. Citādi rodas iespaids, ka mēs neesam nekas, bet viņi uz laukuma ir dievi ar svilpi. Iepriekš ar tādu attieksmi nebiju saskāries, bet ar šo jauno tiesnešu paaudzi diemžēl tā ir jaunā norma. Gandrīz katrs treneris šajā gadā ir kādu maču nosēdējis tribīnēs, jo pie strīdīgām situācijām mums nav iespēju izteikties un prasīt skaidrojumu. Tas sasien rokas. Mēs katrai spēlei gatavojamies atbildīgi, izstrādājam taktiku un spēles plānu, bet to visu ar vienu svilpi var sagraut tiesneši. Viņš varbūt atnāk pēc darba kā ar hobiju nodarboties, kamēr mēs dzīvojam futbolā un tam!

Esam gatavi maksāt vairāk par piedalīšanos, bet galvenais, lai tiktu atrisināts jautājums ar tiesnešu līmeni. Lai sākumā viņi notiesā 50, 60 spēles pirmajā līgā, iegūst vismaz kādu pieredzi un tad tikai nāk uz Virslīgu. Tā ir absurda situācija, jo arī Virslīgā klubi iegulda lielu naudu. Spēlētājiem jāmaksā, komandas cīnās par eirokausiem, kur pienākas solīds prēmijas – tas viss ir bizness. Spēlē UEFA kausos, uzreiz vari kādu daļu savu ieguldījumu atgūt atpakaļ vai turpināt likt tālāk iekša. Tāpēc nav pieņemami, ka neprofesionāli cilvēki tam traucē.

Arī jums, Tamaz, ir sava konfliktu vēsture Latvijas Virslīgā gan maču laikā, gan ārpus tiem. Nedomājiet, ka tas ir izveidojis zināmu tēlu un kāds no tā ietekmējas?
Nē, jo pēdējos gados, pirmkārt, esmu palicis mierīgāks, otrkārt, kad es plosījos un biju daudz emocionālāks gadus atpakaļ, šie tiesneši nemaz nebija vēl pie apvāršņa. Domāju, ka daudzi pat vēl nezināja, ka kļūs par futbola tiesnešiem. Bet es jau visus 17 gadus, ko pavadu šeit, cīnos par taisnīgumu. Seši sudrabi un neviena zelta. Tad notiek viena lieta, tad punktus atņem un par čempioniem kļūst citi, tad vēl kaut kas… es nesaku, ka pats esmu svētais eņģelis un neesmu kļūdījies. Esmu izņēmis no savas leksikas lamuvārdus, jo saprotu, ka vairāk to nepiedod un jāradina futbolisti pie jaunas kultūras. Es saprotu pret mani var būt gan simpātijas, gan antipātijas, bet tas nedrīkst traucēt pildīt tiešos profesionālos pienākumus! Varbūt arī man ir dalītas emocijas pret dažādiem cilvēkiem, arī tiesnešiem, bet viņiem tās nav jāizjūt mača laikā un jādara savs darbs, kā to daru es.

Nesaku, ka tas tiek darīts speciāli un ar nodomu kādam ieriebt. Bet tas ir profesionālās kvalifikācijas jautājums. Un ar VAR sistēmu vispār nedrīkstētu būt vairāk aplami lēmumi. Mēs tikai vēlamies, lai būtu godīga tiesāšana un cieņa pret mums. Jo no mums to prasa, vai ne? Bet paši kā uzvedas… Ātri pateikšu vēl vienu piemēru. Nesenajā spēlē ar „Tukums 2000”. Kā uzvedās spēles ceturtais tiesnesis, tas ir vispār ārpus jebkādiem rāmjiem. Tiešām radās sajūta, ka viņš ir dievs laukuma malā. Sūta trīs mājas tālāk, augstprātība, to visu jums vajadzēja dzirdēt.

Varbūt pie vainas ir citi iemesli. Varbūt iepriekš neviens no klubiem pietiekami aktīvi nav cēlis par šo trauksmi publiski, bet tieši pretēji – paši dzīvojuši ar tādu pieņemto komunikācijas stilu un tiesneši ir tikai spogulis lielākai bildei. Kā jūs domājiet?
Tagad jau daudz kas ir mainījies. Tendences ir mainījušās. Vairāk nevar kā agrāk pacelt balsi pret futbolistu, tagad ir jāsāk piedomāt pie tā, savādāk reakcija ir citādāka. Iespējams, tas pārnesies arī uz tiesnešiem, kuri ir tik jūtīgi un uzskata, ka mēs, treneri un spēlētāji, nevaram būt emocionāli un izteikt savu viedokli, un ka tas uzreiz uzskatāms kā aizvainojums. Jebkurā gadījumā es tikai vēlos, lai beigtos šī visa „ņemšanās”, kas šobrīd redzama Latvijas futbolā. Lai izzustu šī augstprātība, ka kāds ir varenāks par citu. Lai pazustu domstarpības un būtu miers. Lai mēs visi strādātu kopā futbola labā. Esošajā situācijā, kad ir tik daudz viedokļu atšķirības. Jā, arī es esmu emocionāls un kādreiz varu pateikt skarbākus vārdus saviem futbolistiem, bet es ar viņiem ikdienā redzos biežāk nekā ar saviem bērniem!

Vai nebaidieties, ka pēc šiem jūsu izteikumiem jūs sākt „nemīlēt” vēl vairāk?
Par to es nebaidos. Mēs dzīvojam civilizētā sabiedrībā, kur katram ir tiesības izteikties, ja vien netiek pārkāptas citu tiesības vai notiek aizskaršana. Un es nevienu personīgi šobrīd neaizskaru! Mani izteikumi nav vērsti federācijas vadībai vai tiesnešu korpusam kā kopumam. Es tikai norādu uz to, ka ir atsevišķi tiesneši, kuri reāli nav gatavi Virslīgas līmenim, un ka mums kopīgi ir šis jautājums jārisina.

Kā var celt tiesnešu kvalifikāciju, un kurš par to tiešā veidā ir atbildīgs?
Klausieties, klubiem principiāli par šo jautājumu vispār nebūtu jāuztraucas! Mēs taču braucam uz Āfriku un citām tālām valstīm meklēt futbolistus. Tas viss maksā naudu. Lūk, lai atbildīgie arī meklē tiesnešus, kuri būs spējīgi notiesāt attiecīgajā līmenī. Mēs, tas ir klubi, veidojam produktu, piesaistām labus ārzemniekus un vietējos, audzinām arī jaunos talantus. Pie grožiem parādās aizvien augstāka līmeņa treneri, kuriem maksā labas algas, tostarp man. Tas pats par spēlētājiem. Un tagad mums visiem ir jācieš no tā, ka viens cilvēks ar svilpi zobos to visu var sagraut vienā acumirklī? Nē, ar to mēs neesam mierā un nevaram pieņemt. Lai federācija iegulda līdzekļus, budžets viņiem ir solīds. Lai sūta tiesnešus uz semināriem un mācīties. Es taču kā treneris regulāri braucu atjaunot savu sertifikātu un uzlabot kvalifikāciju? Es to daru no savas kabatas, neviens man neatmaksā to. Lūdzu, mēģinām audzināt tiesnešus šeit. Labi, ja nesanāks to izdarīt pietiekamā resursā, tad ņemam no malas, maksājam speciālistiem. Bet es negribu, lai no tiesnešu nekompetences ciestu klubu īpašnieki, kas iegulda naudu, un treneri un spēlētāji. Kad vienā brīdī viena vai otra novicināta kartiņa ietekmē ieguldītās pūles. Visiem ir jāstrādā un jādara tas kopā!

Ar visu to FK „Liepāja” vēl reāli pretendē uz kādu no UEFA Konferences līgas kvalifikācijas vietām.
Personīgi man vienalga, iekļūsim vai neiekļūsim eirokausos. Ticiet man, esmu tur bijis pietiekami daudz reizes. Man žēl jaunos puišus, kuri tur nav bijuši. Gribu viņiem parādīt, ko tas nozīmē. Kad viņi sajūt citu līmeni, ierauga stadionus ar fanu tūkstošiem un nobriest lielajam futbolam. Ja paskatāmies uz tiem spēlētājiem, kuri šobrīd ir vadošie Latvijas izlasē, viņiem visiem augšupeja karjerā sākās pēc starptautiskās pieredzes ar klubiem. Kura komanda pēdējos gados ir spējusi atvest tāda līmeņa klubu kā Šveices „Young Boys”, kuri spēlējuši UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā? „Liepāja” varēja. Protams, neesmu aizmirsis vēl arī Nīderlandes „Twente”, un kad RFS bija Konferences līgas pamatturnīrā. Spēlēšana UEFA turnīros nav tikai naudas prēmiju jautājums. Tā dod tik daudz pozitīvu impulsu. Tāpēc būs sāpīgi, ja tur netiksim, tāpēc ka esam spēlējuši vairāk nekā 240 minūtes mazākumā. Un vēl mūs nevar apspēlēt un mēs cīnāmies par vietu četriniekā. Ja mūs uzvar divi pret nulle, labi, viss kārtībā – jūs esiet stiprāki un es to pieņemu. Bet, ja rezultātu ietekmē neviennozīmīgas svilpes, tā ir pavisam cita opera.

Ir jābūt izstrādātiem arī kritērijiem, pēc kuriem tiek vērtēta arī tiesnešu darbība. Ja spēlētājs vai treneris pieļauj rupjas kļūdas, kas var būt dažāda rakstura, tās izskata speciāla komisija, kura pēc tam lemj vai nav nepieciešams ieviest stingrākus soda mērus. Kāpēc tāpat nenotiek ar tiesnešu izvērtēšanu? Pieļāvi rupju kļūdu, lūdzu, pusgads prom no Virslīgas! Pasēdi, pamācies un pilnveidojies. Un tad nākamais tiesnesis jau vairāk padomās.

Vai tas neradīs papildus spiedienu uz tiesnešiem, stresu?
Klausieties, tā jau ir problēma tiem, kuri atbild par tiesnešu korpusa kvalifikācija un funkcionēšanu. Nesaku, ka tā ir problēma tikai Latvijā, noteikti ir arī citviet. Tāpēc visiem jāsaprot, ka tā ir problēma, kura jārisina. Jo šī brīža situācija ir tāda, teikšu godīgi – nav iespējams, vienkārši nav iespējams izcīnīt Virslīgas titulu, ja tavai komandai nav simpātijas no tiesnešiem. Ticiet man, es zinu, ko saku. Seši sudrabi… Es nesaku, ka esmu visvarens treneris un man jāceļ statuja, bet 80% gadījumu zeltu pazaudēju pēdējās kārtās – tad punktus atņēma, tad nesaprotamas pendeles vai kartiņas. Un tagad esmu nonācis līdz tam, ka vispār neko nevaru pateikt. Ja saku, uzreiz kartiņa manā virzienā. Ir jāklusē, bet šī klusēšana noved pie tiesnešu vēl lielākas visatļautības. Ja mēs šodien nerīkosimies, tad rīt problēmas būs vēl lielākas.

Varbūt nobeigumā tad veltījums Latvijas futbola sabiedrībai?
Paskaidrošu tikai vienu – uz kā jāturas futbolam šajā valstī? Tie ir klubu prezidenti, kuri dod naudu. Tie ir spēlētāji, kuriem maksā naudu, un tie ir treneri, kuriem maksā naudu, lai viņi mācītu spēlētājiem spēlēt un atvētu viņu spēcīgās puses un izspiestu no viņiem labāko uz laukuma, jo arī viņiem maksā naudu. Šie trīs elementi ir galvenie darītāji, kas veido Virslīgas un Latvijas futbola zīmolu. Pārējiem jābūt vērotājiem – neitrālie līdzjutēji un fani nepiedalās spēlē un arī tiesnešiem ar savām darbībām nevajadzētu tiešā veidā ietekmēt rezultātus. Atkārtoju – nesaku, ka to dara speciāli, bet to iemeslu dēļ, kurus esmu minējis šajā intervijā vairākas reizes. Vēlos tikai to, lai būtu cieņas pilna attieksme savstarpējā komunikācijā, kā arī uz laukuma godīgā ceļā tiktu noskaidrots uzvarētājs. Un mieru – lai visi strādātu kopā kopējam labumam, ko intervijā jau vairākas reizes minēju. Tas arī viss.

Informāciju sagatavoja:
FK ''Liepāja''