Stojanovičs: "Slovēnijā zaudējums ir traģēdija, bet Latvijā no medijiem un faniem nav spiediena"

Ir pagājušas vairākas dienas kopš pēdējās spēles. Kādas sajūtas šobrīd pārņem?
Jā, emocijas lēnām samazinās. Godīgi sakot, nespēju aizmigt vairākas naktis, jo mēs neizmantojām patiešām labas iespējas pēdējās 10-14 dienās, sākot ar kausa fināla spēli. Tas nemaina to, ka mēs daudz strādājām, un to, ko rādījām laukumā. Piedzīvojām vairākus smagus brīžus izskaņā. Protams, visi esam sarūgtināti. Tā diemžēl ir daļa no futbola. Tas mums šobrīd ir jāpieņem un pēc iespējas ātrāk jāspēj tam tikt pāri. Sev un visiem citiem pierādījām, ka varam spēlēt labu futbolu. Bet bija brīži, kad nebijām kā pieauguši vīri, nebija pietiekami lielas koncentrēšanās. Ja tagad sākšu analizēt, tad trīs individuālas kļūdas…Kausa spēle, pret RFS, pēdējā spēle. Tas mums maksāja ļoti labus rezultātus.

Kad ieradāties komandā, situācija nebija vienkārša. Kādi bija Jūsu mērķi un kas bija tās lietas, ko varējām sasniegt?
Situācija patiešām bija sarežģīta. Fiziski komanda nebija gatava, futbolisti spēja skriet aptuveni 65 minūtes. Neredzēju spēles zīmējumu, bija daudz lietu, pie kurām strādāt. Futbolisti manas idejas pieņēma ļoti ātri, bet visam dzīvē ir vajadzīgs laiks. Mēs cīnījāmies, uzlabojām lietas, progresējām, bet joprojām ir daudz jāstrādā.

Kas bija tās lietas, kas Jūs neapmierināja komandas spēlē?
Pirms ierados komandā, analizēju spēli un redzēju, ka ir maz vārtu gūšanas iespēju. Maz saspēles, maz uzbrukuma situāciju, maza bumbas kontrole. Varbūt komanda uzbrukumā spēlēja efektīvāk, bet mana spēles filozofija ir pavisam citāda. Gribu, lai komanda kontrolē bumbu, kontrolē spēli, veido saasinājumus, skaistus momentus, lai skatītāji, kad ierodas stadionā, var baudīt mūsu spēli. Tas bija mans mērķis. Bija spēles, kad rādījām patiešām labu sniegumu.

Kas bija tās lietas, kas pārsteidza Latvijas futbolā?
Pārsteidza, ka stadionos nav daudz cilvēku. Nav spiediena no žurnālistiem, nav spiediena no līdzjutējiem. Viss notiek ļoti mierīgi. Nevienam nav smagu emociju, kad tiek zaudētas spēles. Manā valstī katrs zaudējums ir kā traģēdija, Latvijā to pieņem mierīgi, kas kādos brīžos, protams, ir arī labi.

Ko paspējām izmainīt spēlē?
Šobrīd esam tajā procesā, kad analizējam mūsu trīs mēnešu darbu. No malas tas bija redzams, es gribētu dzirdēt arī citu cilvēku viedokli, kuri nāk uz stadionu, saprot futbolu un redzēja, kā tas viss izskatījās pirms tam. Katrā spēlē mēs bumbu kontrolējām vairāk nekā pretinieki, bija vairāk vārtu gūšanas iespēju. Statistikas rādītājos vienmēr bijām labāki vai vismaz vienā līmenī ar pretiniekiem. Pirms tam tā nebija. Tagad esam komanda, kuru visi ciena, vairs pret mums neuzbrūk tik varonīgi kā iepriekš. Nav tā, ka mūs iespiestu 16 metros, no kā mēs ciestu un vienkārši atsistos. Tā to redzu. Varbūt kļūdos, bet tagad ar visiem treneriem veiksim maksimālu analīzi.

Iespējams, bija tā, ka spēlētāji nespēja izpildīt kādas Jūsu prasības, jo vienkārši pietrūka meistarības?
Tā arī ir lieta, par ko domāju. Iespējams, bija reizes, kad gribēju, lai viņi strādā smagāk, ātrāk, nekā bija to pieraduši darīt. Mēģināju viņiem iestāstīt to, ka jādomā ir par katru bumbu, katra situācija spēlē ir svarīga, katrs stūra sitiens, auts, soda sitiens, vārtsarga atsitiens no vārtiem. Bija ļoti daudz informācijas, varbūt pat pārāk daudz šajā brīdī. Bet gan futbolisti, gan es pats visu darījām pēc labākās sirdsapziņas.

Runājot par izšķirošajām spēlēm, pret “Spartaku” spēlējām brīdī, kad bija sarežģīts kalendārs, un zaudējām ar 0:1…
Protams, ka lielu lomu nospēlēja Darko Lemajiča iztrūkums, viņš mums ir ļoti svarīgs spēlētājs. Tajā spēlē bija daudz neveiksmīgu momentu. Mums bija tik daudz iespēju pat bez Darko. Trāpījām pa vārtu pārliktni, vēl divas labas iespējas, vārtsargs spēlēja lieliski. Un viņiem vieni lieliski vārti…Uzskatu, ka tā bija liela neveiksme.

Nākamā izšķirošā spēle bija kausa fināls. Mēs spēlējām vienkārši briesmīgi, neparādījām pilnīgi neko. Kaut ko centāmies pēc pirmajiem vārtiem, pēc otrajiem bija liels psiholoģisks trieciens. Neredzēju vēlmi, jaudu, cīņassparu, lai izglābtos. Gandrīz neko labu nevaru pateikt par to spēli. Tas manu prātu nomoka ļoti daudz, jo tā ir viena spēle. Kādam varbūt tāda spēle būs tikai vienreiz dzīvē. Nav nekādu attaisnojumu. Varam vainot tikai paši sevi. Pret RFS bija viena izšķiroša epizode – noraidījums jau pašā sākumā. 80 minūtes spēlēt mazākumā ir ļoti grūti. Nebijām tam gatavi. Šajā līgā nav nevienas komandas, pret kuru droši var noturēt 0:0. Lai uzvarētu, ir jāgūst vārti. Mēs to ļoti gribējām. Visos parametros bijām vienā līmenī. Jāsaka, ka arī vairāki tiesneša lēmumi nebija tie labākie. Tā bija mūsu kļūda. Ja spēlētājam jau ir dzeltenā kartīte, tad ir jādomā, ko dara laukumā. Atkal individuāla kļūda.

Pēdējā spēlē pret ”Jelgavu”…Kas notika?
Tā man ir liela mistērija. Pirmais puslaiks šādā laukumā, laikapstākļos bija pietiekami labs. Tad veidojām plānu otrajai spēles daļai. Lūdzu spēlētājiem, lai iegūstam bumbas kontroli, tādā veidā atņemot viņiem jebkādas iespējas atspēlēties. Pazaudējām savu spēli, nekontrolējām cīņas gaitu. Viņi to izmantoja, laukums bija patiešām sarežģīts, ”Jelgava” izveidoja pretuzbrukumu un guva vārtus. 2:0 visā pasaulē ir visbīstamākais rezultāts. Labāk pat 1:0 un sargāt to. Pie 2:0 viņi iesita vārtus, ieguva motivāciju, mums sākās panika. Tad pazuda spēles zīmējums. Laukuma vidusdaļā sūtīju vairāk futbolistus, lai aizpildītu laukuma centru, jo spēlēt ar bumbu bija neiespējami – vajadzīga cīņa, lēcieni. Atkal viena kļūda.

Nekādā gadījumā nebija uzdevuma turēt 2:0 pārsvaru, bija jāgūst trešie vārti. Bija iespējas tos izdarīt. Neiesitām, par to tikām sodīti. Nebijām labākajā līmenī. Pēc spēles sajūtas bija vienkārši šausmīgas. Ko piecas minūtes var mainīt…Piecas minūtes var mainīt visu gadu, piecas minūtes var mainīt nākamo gadu…Trīs punkti mums garantētu otro vietu, kas būtu ļoti labs rezultāts konkrētajā brīdī. Tagad redzēsim, kas būs pēdējā kārtā, bet, redzot, kas notika citās spēlēs, arī tur rezultāti nebija mums labvēlīgi. Tā notiek. Pašiem ir jāizdara savs darbs, tad arī citi rezultāti būs pozitīvi.

Ko šobrīd varat sacīt par Latvijas futbolu kopumā?
Visi runā, ka te ir slikts spēles līmenis. Latvijā ir vairāki ļoti labi futbolisti. Nepietiek tikai ar labiem futbolistiem, vajadzīgi ir arī labi treneri. Ar visu savu cieņu izturos pret Latvijas treneriem, nesaprotiet mani nepareizi, bet, manuprāt, ir vajadzīgas jaunas metodes, jauns skatījums uz futbolu. Nav tik slikti, kā cilvēki apkārt runā. Redzēju citu skatu. Iespējams, nepieciešamas patiešām arī kādas jaunas treniņu sistēmas.

Vārdi mūsu līdzjutējiem…
Pirmkārt, es gribu atvainoties visu līdzjutēju priekšā. Nepadarījām viņus laimīgus, nespējām raisīt smaidu viņu sejās. Bijām tik ļoti, ļoti tuvu…Viņi mūs atbalstīja vienmēr – nebija svarīgi izbraukums vai spēle mājās. Līdzjutēji vienmēr bija klāt. To mēs ļoti cienām. Nezinu, kas notiks tālāk. Mans līgums beidzas novembrī. Runāšu ar kluba vadību. Tad redzēsim, kas būs tālāk. Šobrīd neko nevaru apsolīt. Šogad pierādījām, ka šī visa kluba komanda var sasniegt labus rezultātus. Pavisam noteikti nākamgad ir sasniedzamas citas virsotnes. Bijām tuvu jau šogad. Ja notiks lielākā traģēdija un paliksim piektie, tad jāsaprot, ka šī jau bija cita sezona. Līdz pat beigām cīnījāmies par zelta medaļām. Varam tikai vēlreiz atvainoties.

Izmantotie resursi:
Stojanovičs: “Godīgi sakot, vairākas...