Sļesarčuks: "Latvijā ir bērnu līmenis. Naudas nav. LFF – utu kantoris. Katastrofa"

- Kad stingri nolēmi kārt apavus uz nagliņas?
- Trīs nedēļas pirms čempionāta beigām, kad "Slavia" priekšlaicīgi nodrošināja iekļūšanu [Baltkrievijas] augstākajā līgā. Sakrita vairāki faktori. Pirmkārt, pienāca piedāvājums no Jurija Puntusa par pāreju uz trenera darbu. Tādas iespējas var vairs arī nebūt, tāpēc praktiski uzreiz piekritu. Otrkārt, biežo traumu dēļ iepriekšējā sezonā izlaidu daudz spēļu. Sezonas beigās veselība jau vairs neļāva spēlēt ar pilnu spēku, bet palūdzu galvenajam trenerim uzspēlēt pēdējā kārtā, lai pieliktu pienācīgu punktu.

- Kādi vēji tevi atnesa uz Baltkrieviju?
- 18 gadu vecumā ar "Skonto" uzvarēju Latvijas čempionātā, guvu desmit vārtu, un uz mani tika liktas lielas cerības. Treneris Ovčiņņikovs piedāvāja pārcelties uz Krievijas Premjerlīgu, bet es pamanījos salauzt potīti un lielo lielakaulu un viss nogāja greizi. Jokoju, ka karjeru beidzu jau 19 gadu vecumā. Tie senie savainojumi, protams, ļoti iespaidoja manu tālāko spēli – gadu biju spiests ap kāju nēsāt speciālu korseti, labā potīte kļuva mazkustīga…

Reiz bija viegla saķeršanās ar "Skonto" galveno treneri Starkovu, kurš mani nosēdināja rezervē, bet pēc tam atskaitīja pavisam. Biju jauns un pašpārliecināts. Starkovs tiešā tekstā paziņoja, ka ļaus man sapūt. Pēc tam vairs praktiski nespēlēju izlasē, kuru viņš ilgi vadīja. Klubs mani izlika pārdošanā par 100 tūkstošiem dolāru. Saprotams, Latvijā tādu summu neviens nevarēja pacelt, un 1998. gada ziemā mani izpirka "Slavia", bet es burtiski pēc dažiem mēnešiem Mazirā satiku savu topošo sievu.

- Tobrīd pieļāvi iespēju, ka te paliksi tik ilgi?
- Nē. Baltkrieviju uzskatīju kā tramplīnu uz spēcīgāku čempionātu, bet sanāca citādi. Vainoju tikai sevi – neizturēju konkurenci un nespēju pilnībā atklāt savu potenciālu. Redzams, ka tas ir liktenis. Tēvs, baltkrievs, aizbrauca uz Latviju un satika manu mammu, bet es atgriezos viņa dzimtenē un atradu savu otro pusīti.

- Kā tevi karjeras laikā pamācīja vecie?
- Gadījās, ka dabūju, bet nekad nebaidījos atbildēt. 17 gados ar "Skonto" atbraucu uz Sadraudzības kausu Maskavā. Devāmies uz autobusu, un viens puisis (viņam bija tikai 22 gadi, un drīzumā izstūmu viņu no sastāva) rupji man atmeta: "Ei, jaunais, paņem bumbas!" Es atteicos. Mūs ieslēdza numurā, lai viņš mani piekautu. Bet līdz kautiņam nenonāca – partneris ātri atdzisa un paspieda man roku. Mani sadusmoja viņa tonis – pats lieliski zinu, ka ir jāpaņem bumbas, bet nevajag man to lieku reizi atgādināt.

Kāds ir Latvijas futbols?
- 1997. gadā Eirokausos "Skonto" sīvā cīņā piekāpās diženajai Barselonai (2:3, 0:1), un kopš tā laika treneris Starkovs Latvijā ir futbola karalis. Tajos mačos biju rezervē, bet man ne reizi nedeva iespēju sevi pierādīt. Man bija labi konkurenti – Pahars un Verpakovskis. Latvieši tika uz "Euro 2004" un ilgu laiku uzskatīja, ka ir stiprāki par baltkrieviem. Tiesa, tagad viņi tā nedomā. Tagad Latvijā ir bērnu futbola līmenis. Naudas nav. Katastrofa. Futbola federācija – utu kantoris. Līgumu vietā stāv pliki papīri – bez summas un datuma. Pilnīgs haoss. Lūk, jums Eiropa…

- Tu piedzimi Krievijā, pārstāvēji Latvijas izlasi, bet lielu daļu karjeras pavadīji Baltkrievijā. Par ko tu sevi uzskati?
- Par baltieti. Kaut arī Latvijā mani sauc par baltkrievu. Šeit esmu svešais, atbraucu uz dzimteni – arī tur esmu svešais. Dīvaina situācija. Ar Latviju mani bez vecākiem nekas nesaista. Latviešu valodu mācījos skolā, kaut ko atceros: labrīt, labvakar… Ja nokļūstu latviskā vidē, problēmas nejūtu. 2008. gadā saņēmu Krievijas pasi, bet pēc četriem gadiem – uzturēšanās atļauju Baltkrievijā.

Patiešām esmu pienācīgi paspēlējis Baltkrievijas klubos – deviņas sezonas augstākajā un trīs pirmajā līgā. Paradoksāli, ka tajā pašā laikā mani šeit slikti zināja. Ilgi pārstāvēju "Slavia" un "Shakhtyor", trīsreiz ar "Skonto" un "Ventspili" izcīnīju Latvijas zeltu, kļuvu par čempionāta labāko bombardieri un tiku izsaukts uz izlasi – lai arī tikai draudzības spēlēm. Bet, kad 2010. gadā atgriezos Baltkrievijā, Vitebskas galvenais treneris Jurijs Konopļovs pat nezināja par tādu futbolistu kā Sļesarčuks. Jā, nekad nebiju zvaigzne, bet vienmēr spēlēju labā līmenī. Pateicoties "Pressball", jau sen sekoju līdzi baltkrievu futbolam un pēc uzvārdiem zinu visus spēlētājus. Bet, redz, daži treneri nezina. Ja esi futbolā, tad savs lauciņš ir jāpārzina – gluži kā skolotājam skolā.

- Tavs labākais partneris?
- Aleksandrs Hackevičs. 2005. gadā burtiski dažas spēles aizvadīju ar viņu "Ventā" un no spēles ieguvu kolosālu baudu. Ļoti augsts meistarības līmenis, futbola intelekts. Katra mana pareiza atvēršanās nekavējoties tika atalgota ar piespēli. Vēlu viņam veiksmi Baltkrievijas galvenā trenera amatā.

- Karjeras beigas – laiks izdarīt secinājumus…
- Mani vienmēr atšķīra lielas ambīcijas. Zināju savu cenu, kaut gan, iespējams, ne vienmēr to attaisnoju. Diemžēl vidēji sezonā pārcietu divas traumas. Pleznas kaula lūzuma dēļ pilnībā izlaidu 2009. gadu. Esmu pārliecināts – man bija dots vairāk, nekā izdevās sasniegt. Bet ne par ko nenožēloju.

Tā sanāca, ka spēlēju vai nu klubos, kuri pretendēja uz medaļām, vai komandās, kurām bija piezemēti uzdevumi. Protams, daudz interesantāk būt augšā. Tas ir liels stress, kas ir noderīgs organismam. Bet cīņa par izdzīvošanu ir pavisam cits futbols un pavisam cita psiholoģija. Nesaprotu futbolistus, kuri raud, ka maz maksā. Nemaksā – lūdzu, ej prom. Pasaule ir liela, komandu daudz. Mani izmeta tikai no "Skonto", bet citus klubus pametu pēc savas iniciatīvas. Vienmēr tiecos progresēt.

- Kuram no saviem treneriem vēlies līdzināties?
- Vēlos palikt tāds, kāds esmu. No katra trenera centos paņemt kaut ko noderīgu, paplašināt savu futbola redzesloku. Piemēram, viena no Jurija Puntusa spēcīgākajām īpašībām ir psiholoģija. Viņš lieliski prot noskaņot komandu pirms spēlēm. "Ventā" izdevās pastrādāt ar Oļegu Lužniju, kurš precīzi būvēja kopējo spēles struktūru. Laikam diženo Lobanovska un Vengera skola, kuru vadībā viņš spēlēja. Lužnijs atvēra man acis – pat ne pārāk augsta līmeņa futbolistus var iemācīt labi spēlēt. Kopš dzimšanas neviens taču neprot staigāt, runāt un lasīt. Visi cilvēki ir apmācāmi. Tāpat arī futbolā. Vienkārši katram ir sava robeža.

Nopietnu ietekmi uz mani atstāja "Ventspils" ukraiņu treneris Romāns Grigorčuks, kura stiprā puse ir mērķtiecīgs treniņprocess. Ar viņu ir saistītas interesantas epizodes. Spēlējām mājās, rezultāts 0:0, pārtraukums. Grigorčuks, ļoti prasīgs treneris, iebrāzās ģērbtuvē un sāka kliegt: tas nav labi, šis nav labi… Visi pieklusa, izņemot vienu futbolistu. Grigorčuks devās pie viņa un kāāā gāza viņam pa kāju. Cietušais demonstratīvi atteicās turpināt spēli un nometa apavus. Treneris sadusmojās vēl vairāk un uzlika viņam sodu: "Simt dolāru! Laukumā!" Tas pretī: "Nespēlēšu!" Grigorčuks: "Piecsimt!" Tas: "Nē!" Galvenais nerimās: "Tūkstoš!" Un vainīgais ātri uzāva buces atpakaļ…

Pie mums spēlēja viens gruzīns. Reiz Grigorčuks bija ļoti neapmierināts ar viņa spēli un nolēma izdarīt morālu spiedienu. Lēnām virzījās viņam virsū un skaļi kliedza. Kad treneris bija gandrīz blakus, dūšīgais gruzīns ņēma un pieleca kājās. Skatījās no augšas uz treneri, bet Grigorčuks mirklī sastinga un atkāpās. Ģērbtuve šokā. Tas bija jāredz.

Pilna intervija:
Футбол. Игорь Слесарчук: не платят — уходи. Мир...