Tobers par Skotijas kausu, Fērgusona uzrunu, grūto lēmumu un golfa iemīlēšanu

- Kā aizritēja nākamas dienas pēc Skotijas kausa iegūšanas?
- Pēc spēles braucām mājās uz Aberdīnas stadionu, kur visi spēlētāji, treneri ar ģimenēm un draugiem pavadīja vakaru. Pasēdējām visu vakaru kopā, bet nākamajā dienā bija pilsētas parāde – visa diena pagāja ar cilvēkiem, bildītes, sarunas, braucām pa pilsētu ar autobusu. Pēc tam atkal devāmies atpakaļ uz stadionu, kur pavadījām jau otro vakaru ar ģimenēm, treneriem, spēlētājiem. Pēc tam jau katrs devās uz savu pusi. Uz galda bija daudz šampanieša, daudz alus pudeļu – piedāvājums bija liels.

- Kas no tā visa bija emocionālākais brīdis, ko tagad gribas atcerēties vēl un vēl, - pēdējā atvairītā pendele, parāde?
- Noteikti parāde, jo pēc tā pēdējā 11 metru sitiena, kad uzvarējām, tobrīd pat kaut kā tik ļoti nemaz neaizdomājies, kas īsti ir paveikts. Ir uzvara, jā, svinības, bet tobrīd vēl ne līdz galam apzinies, kas ir izdarīts. Nākamās dienas parāde apliecināja, cik daudz tas viss nozīmē Aberdīnas faniem un cilvēkiem – cik liela bija tā spēle, cik liela trofeja tā ir. Tādēļ es neapšaubāmi izceltu tieši parādi. Absolūti labākais brīdis [manā karjerā] – mana pirmā trofeja profesionālajā karjerā. Emocijas ir ļoti labas, pat nezinu, kā var aprakstīt tādas emocijas.

- 225 tūkstošu pilsētā uz parādi ieradās vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Arī sezonas ikdienā pilsētā varēja just ažiotāžu un to, ka tevi uz ielas atpazīst?
- To var just, jā, ka Aberdīnā ir tikai futbols. Cilvēki nāk klāt, apsveic ar uzvarām, ar labām spēlēm. Bijuši vairāki brīži, kad cilvēki atpazīst, cenšas palīdzēt jebkādos jautājumos un saka, lai droši rakstu vai zvanu, ja man kaut kas ir nepieciešams.

A B E R D E E N pic.twitter.com/6ij7LyXpFb

— Aberdeen FC (@AberdeenFC) May 25, 2025

Our Club. Our City.

To everyone who came out to celebrate with us today, THANK YOU.

We believed. We did it. pic.twitter.com/EWOKxHQo4d

— Aberdeen FC (@AberdeenFC) May 25, 2025

- Jau pirms gada runājām, ka tev ārzemēs sanāk spēlēt salīdzinoši lielos klubos, kā Gdaņskas "Lechia" un Cīrihes "Grasshoppers", bet "Aberdeen" tā vēstures elpa droši vien jūtama vislabāk. Varbūt arī Alekss Fērgusons kausa svinībās kaut kur figurēja?
- Arī ar "Grasshoppers", tā kā sezona negāja, kā mums gribētos, katru brīdi tika akcentēts, cik liels un vēsturisks tas klubs ir un ka mums ir obligāti jāpaliek augstākajā divīzijā. Ja runā par seru Aleksu Fērgusonu, cik saprotu, viņš vēlējās doties uz spēli, bet viņam laikam bija nelielas veselības problēmas, tādēļ no viņa pirms spēles bija ierunāta neliela motivējošā runa audio formātā. Viņš mums novēlēja veiksmi un teica, lai izbaudām to brīdi, kad esam laukumā. Viņš ir diezgan tuvos draugos ar kluba īpašnieku, un īpašnieks brīžiem dod ziņu, ka sers Alekss skatās spēles un mūs atbalsta. Mūsu bāzē ir viņa citāti, kā par uzvaru [Kausu ieguvēju kausa finālā] pret "Real Madrid", pie stadiona ir viņa statuja – leģendāra personība Aberdīnā.

- Padsmit dienu pirms fināla diezgan smagi zaudējāt gan Glāzgovas "Rangers" [0:4], gan Glāzgovas "Celtic" [1:5], kam ar 1:5 zaudējāt arī februārī. Cik liela bija ticība, ka varat uzvarēt kausa finālā?
- Vairs jau īsti nebija citu variantu – paši sev kārtīgi sabojājām sezonas beigas. Ja sākotnējais mērķis bija trešā vieta, tad beigās palikām piektie. Zaudējām arī čempionāta pēdējā spēlē pret Dandī "United" [1:2], izgāzām savas cerības palikt ceturtajā vietā. Tajās divās spēlēs [pret Glāzgovas klubiem] sabrukām un tieši vārtu starpības dēļ arī nenosargājām ceturto vietu. Paši vēl iesmējām, ka laikam mums patīk tās grūtās spēles, ja reiz visu atlikām uz pēdējo spēli, bet ticība, ka varam uzvarēt, vienmēr bija. Treneris teica, ka visiem ir jātic, visiem ir jābūt gataviem un motivētiem, daudz mūs atbalstīja un iedeva pārliecību, ka varam uzvarēt.

- Ja skatāmies, piemēram, pēc Transfermarkt vērtībām, atšķirība starp "Celtic" un "Aberdeen" ir gandrīz seškārša, bet starp Anglijas un Latvijas izlasēm – vairāk nekā simtkārša. Klubā ticība, ka lielos Glāzgovas grandus var uzvarēt, droši vien ir lielāka nekā mums pret lielajām izlasēm?
- Tādēļ, ka ir bijuši gadījumi, kad "Aberdeen" ir uzvarējusi. Sezonas pirmajās 14 spēlēs "Aberdeen" nezaudēja un Glāzgovā pret "Celtic" spēja atspēlēties no 0:2 – ja daudzām komandām tur nemaz neizdodas gūt vārtus, mēs nospēlējām 2:2. Tādēļ spēlētāji jau caur šīm spēlēm ir pieredzējuši, ka tas ir iespējams, un treneris tieši tā arī darīja – akcentēja pozitīvos mirkļus un situācijas, kurās esam labi nospēlējuši, un izcēlis, kādēļ mēs tur labi nospēlējām.

- Eirokausus jau bijāt garantējuši, arī piektā vieta un Konferences līga jau būtu progress pret pagājušo gadu, taču, ja zaudētu kausa finālā, sezonu laikam tik un tā varētu saukt par neveiksmīgu?
- Jā, īpaši zinot, cik labi sezona tika sākta. Tomēr, ja pirms sezonas teiktu, ka cīnīsimies par ceturto, trešo vietu, tobrīd neviens droši vien nebūtu pret tādu scenāriju. Ņemot vērā, kā sezona mums izvērtās, rūgtuma sajūta pēc pēdējās spēles Dandī bija, bet labi, ka spējām to vērst par labu. Tagad sezona absolūti ir pozitīva – esam tikuši Eiropas līgas play-off kārtā, esam garantējuši Eirokausu līgas fāzi. Tagad visiem džekiem iedeva atpūtu, jo nākamsezon būs ļoti daudz spēļu.

- Tagad, zinot, ka esi Skotijas kausa ieguvējs, bet "Grasshoppers" atkal bija pārspēles par neizkrišanu, laikam jau nav šaubu, ka ziemā pieņēmi pareizo lēmumu?
- Jā, tagad man būtu viegli teikt, ka tas bija viegls lēmums, taču tobrīd bija tāda situācija, ka pats nevarēju izlemt, ko darīt, vai palikt un cīnīties par neizkrišanu vai arī mēģināt iet citur un izkāpt no savas komforta zonas. Tagad var teikt, ka Skotijas kauss un Skotijā iegūtā pieredze bija pareizais lēmums.

- Kas bija tie svaru kausi, kurus tobrīd svēri, un kurš – aģents, tuvinieks – tevi pārliecināja par šādu lēmumu?
- Godīgi sakot, manā tuvajā lokā sajūtas bija divējādas, tādēļ viņi man diez ko nepalīdzēja – beigu beigās galīgais lēmums bija jāpieņem pašam. Nu, pirmais faktors jau bija tas, cik daudz līdzjutēju nāk uz stadionu [gandrīz 20 tūkstoši uz maču – A.S.], visa fanu kultūra, kas virmo Skotijā. Tas noteikti bija viens no noteicošajiem faktoriem. Arī tas, ka klubs tobrīd bija trešajā vietā – iespēja spēlēt Eirokausos. Arī interese, kuru jutu no sporta direktora, no trenera, no skauta, - pastāvīgi tika zvanīts manam aģentam, jautājot, kā jūtos, vai esmu gatavs vai ir vēlme. Viņi mani bija izstudējuši vairākus mēnešus un prezentēja man savu vīziju, kā es klubā iederētos un kā es klubam varu palīdzēt. Tas mani ļoti labi pārliecināja.

- Ko viņi tev prezentēja?
- Viņi prezentēja, kā treneris spēlē, kāda ir trenera vīzija, un treneris arī attiecīgi parādīja, kā es iederētos viņa shēmā un kā viņš vēlas, lai es spēlētu. No manām spēlēm Šveicē bija izgriezti klipiņi, kā viņš vēlētos, lai es spēlētu arī pie viņiem, ja es pievienotos. Vai tas bija mans grūtākais lēmums, sarežģīti teikt, bet tas bija grūts lēmums. Šveicē biju ļoti labi iedzīvojies, bija daudz draugu gan man, gan arī manai draudzenei, kura tur jutās ļoti ērti un kurai arī nebija viegli pamest Šveici, bet kaut kā iekšēji jutu, ka kaut kas ir jāmaina. Laikam jau tie Eirokausi nospēlēja lielu lomu. Paskatījos dažas Aberdīnas spēles – pilns stadions…Arī tas savu lomu nospēlēja.

Kristers Tobers pret Glāzgovas "Rangers". Foto: Zumapress.com/Scanpix

- Atgādini, lūdzu, savu savainojumu un to, kādēļ tik maz spēlēji arī pēc atgriešanās!
- Tas bija divas nedēļas pirms izlases [marta nometnes]. Vēl pirms tam [25. februārī] bija spēle pret "Celtic", kurā sajutu aizmugurējo muskuli [un tiku nomainīts 62. minūtē]. Uztaisījām rezonansi, kas neko neuzrādīja, tādēļ gatavojos nākamajai spēlei pret Dandī "United". Atkal sajutu to pašu muskuli [un tiku nomainīts 41. minūtē], to pašu vietu. Uztaisījām rezonansi, un šoreiz tā parādīja, ka aizmugurējais muskulis ir bojāts. Tādēļ bija jāizlaiž kāds periods, bet beigās trauma vēl ievilkās nedaudz ilgāk, nekā bija sākotnēji plānots. Tieši pirms gada martā Cīrihē arī bija aizmugurējais muskulis, bet otrai kājai.

Kad atgriezos, bija tā trakā nedēļa ar trijām spēlēm septiņās dienās – pret "Rangers", "Celtic" un "Dundee United". Mēģinājām saprast, kāds būtu labākais risinājums, lai mani pēc traumas arī uzreiz nepārpūlētu un ieietu ritmā, jo tobrīd sezonas beigu dēļ arī treniņi bija tikai vieglā režīmā. Izlēmām, ka pret "Rangers" spēlēšu nedaudz vairāk kā puslaiku [66 minūtes], bet pret "Celtic" atpūtīšos un gatavošos Dandī spēlei. Tā arī notika, un Dandī aizvadīju pilnu spēli – būtu to darījis arī tad, ja Doringtonam [pret "Celtic"] nebūtu sarkanās. Kausa finālspēlē [netikšana pamatsastāvā] bija trenera lēmums – tas arī viss. Biju gatavs [iet pagarinājumā], jo redzēju, ka spēlētājiem ir grūti, un zināju, ka, tā kā [Milns] ir mazāk spēlējis, var būt krampji. Rēķinājos, ka, ja iespēja būs, man ir jābūt gatavam iet laukumā.

- Finālā paguvāt uzsist četras pendeles – kurš hierarhijā biji tu?
- Laikam tālu (iesmejas), jo pie manis neviens nepienāca un neviens ar mani nerunāja, bet, ja treneris būtu gribējis, es būtu gatavs sist. U19 izlasē savulaik biju viens no galvenajiem pendeļu sitējiem, tā ka par pendelēm jūtos labi – izdomāju stūri, situ stipri, tad jau kā būs, tā būs. Bet pieredze šai ziņā jaunatnes izlasēs man ir bijusi diezgan liela, pendeles esmu sitis un tajās jūtos komfortabli.

- Pēc pēdējās pendeles laimē sākās haoss – visi krita zemē, skrēja kur nu kurais, bet tu paliki stāvam laukuma centrā un pacēli rokas gaisā. Kas vispār tobrīd darījās prātā?
- (Smejas) Es pat tagad nevaru atbildēt, kas man tobrīd notika galvā. Laikam visas tās emocijas, kas iepriekšējos gados vairākos klubos bija sakrājušās un cik grūti tas viss bija, vēl pirmā trofeja – paliku pie zemes un izbaudīju to brīdi, ka visi mūsu cilvēki, viss stadions ir sarkans, arī "Celtic" fani ļoti ātri aizmuka no stadiona. Vienkārši izbaudīju to brīdi.

The winning moment. #ScottishCup | @AberdeenFC pic.twitter.com/Z8Vk0imt2A

— Scottish Gas Scottish Cup (@ScottishCup) May 24, 2025

- Pusē sezonas jau esi paguvis iepazīt arī pārējās Skotijas komandas. Kā līmeņa un stila atšķirību ziņā vari salīdzināt Šveici un Skotiju?
- Lielākā starpība noteikti ir tā, ka Skotijā ir divi lielie grandi "Celtic" un "Rangers". Arī Šveicē šosezon Bāzele beigās gan aizskrēja prom, bet no otrās līdz sestajai vietai viss bija ļoti tuvu. Sekoju līdzi Andreja [Cigaņika] klubam ["Luzern"], kas beigās palika tikai sestais – cik gan ātri viss izmainījās. Skaidrs, ka spēles stils atšķiras. Skotijā spēles ir ļoti dinamiskas, nav tik daudz bumbas kontroles, bet komandas vēlas spēlēt ātri, dot piespēles aiz galvas, centrēt, daudz divcīņu – tas ir lielākais akcents. Šveicē savukārt komandām patīk spēlēt ar bumbu, brīžiem varbūt arī pārcenšas un pārtur, bet, jā, izceltu, ka Šveicē vairāk cenšas spēlēt pa zemi un saglabāt bumbas kontroli. Kvalitāti kā tādu salīdzināt ir grūti, jo pats spēles stils vienkārši ir cits, bet grūti man bija abās līgās – kā vienā, tā otrā pretī nāca ļoti dažāda tipa uzbrucēji, katram pretiniekam bija jāgatavojas citādi.

- Ja agrāk varbūt vēl nesaprati, tad tagad noteikti esi izjutis un zini, kas ir britu futbola aura.
- Nu jā, cilvēki dzīvo futbolā. Arī mums ir ļoti vecmodīgs stadions, bet ļoti mājīgs, un cilvēki ir tik tuvu – stāv pie līnijas pusotra metra attālumā. Tu jūti, kā viņi tevi atbalsta. Arī finālspēlē varēja just, ka fani redzēja, cik grūti mums klājās [pagarinājuma] pēdējās minūtēs, un katru mūsu izklupienu, stūra sitienu un autu svinēja kā gūtus vārtus. Tas mums arī deva papildu enerģiju, lai pēdējās minūtes izturētu un tiktu līdz pendelēm.

- Tavs pirmais priekšstats par skotiem kā cilvēkiem droši vien bija ["Liepājas" treneris] Gordons Jangs. Tagad padzīvojot Skotijā, viņš ir tipisks skots?
- Nē, Gordons man šķita ļoti mierīgs treneris. Viņš nebija tik karstasinīgs kā daži mūsu spēlētāji, kuri cenšas par katru cenu uzvarēt. Gordons bija piezemētāks un mierīgāks, varbūt jau bija pārāk iedzīvojies Liepājā pie jūras (smejas). Skotijā cilvēki ir ļoti atvērti un ļoti pozitīvi – ļoti viegli iejutos komandā.

- Kāds ir Aberdīnas zviedru treneris [Telīns]?
- Laikam vismierīgākais treneris, kāds man ir bijis. Pa šo laiku, cik komandā esmu bijis, laikam vēl ne reizi nav pacēlis balsi. Ļoti mierīgs treneris, un var just, ka viņš ļauj mums, spēlētājiem, saprast, kas notiek laukumā. Viņš vienmēr atgādina, ka laukumā esam tieši mēs, nevis viņš. Viņš saka, ka var dot mums idejas, bet lēmums laukumā beigu beigās tāpat jāpieņem mums pašiem. Viņš vēlas spēlēt ar bumbu, izspēlēt no vārtiem, negrib daudz tālo piespēļu, un viņš arī teica, ka mums ir jājūt vienam otrs – piemēram, ja viens malējais pussargs ir ļoti ātrs un var spēlēt viens pret vienu, tad mums viņam šādas iespējas ir jārada. Treneris cenšas panākt, lai mēs viens otru saprastu pēc iespējas labāk, un rāda mums klipus, ka varam spēlēt. Viņš grib, lai mēs tā spēlētu jau no pirmajām minūtēm – ne tikai pret tabulā zemākām komandām, bet arī pret lielajām komandām.

- Kas Aberdīnā ir tava mīļākā vieta ārpus futbola?
- Tagad gribētos teikt, ka golfa vieta, uz kuru braucu no mājām. Man ir iepaticies golfs, cenšos sevi pilnveidot un lēnām no iesācēja kļūt par drusku labāku spēlētāju – varbūt nu jau par amatieri. Un vēl noteikti iemīļota vieta ir kafejnīca – tās ir divas vietas, kurās mani varēs redzēt visbiežāk. Latvijā golfa drudzis man vēl nebija sācies, iemīlēju to Skotijā. Mums bija komandas saliedēšanas pasākums, nekad nebiju turējis nūju rokās, bet pamēģināju pirmo reizi – no 100 sitieniem sanāca varbūt kādi divi, bet tie divi laikam radīja sava veida atkarību un prieku. Atbraucu mājās uz Latviju, aizbraucu uz nodarbību pie trenera un tagad cenšos pilnveidot savas golfa prasmes.

- Kurš izlasē vislabāk spēlē?
- Labs jautājums, neesmu drošs, cik daudz izlasē spēlē. Zinu, ka Raimonds [Krollis] kādreiz ir spēlējis golfu, bet no pārējiem džekiem neesmu drošs – vēl neesmu viņus iztaujājis.

Kristers Tobers un ministru prezidente Evika Siliņa. Foto: LFF

- Ja runājam par izlasi, tev droši vien sāpīga tēma – izlaistā Vemblija spēle. Kur, kā un kādām domām skatījies spēli?
- Ilgi šaubījos, vai braukt vai nebraukt uz Londonu, bet nolēmu, ka jābrauc un ir jāatbalsta komanda. Izkāpjot no vilciena, ieraudzīju Vembliju un to, cik daudz cilvēku iet uz spēli, un pašam sagribējās būt laukumā. Pēc tam tribīnēs man laikam bija lielāks stress nekā džekiem laukumā. Gribējās viņiem dot savu enerģiju, lai viņiem sanāk vēl labāk, un sajūtas būt tur bija ļoti labas. Pēc tam varēju ieiet ģērbtuvē, satikt džekus, kurus nebiju redzējis vairākus mēnešus, bija pozitīvas emocijas. Skaidrs, ka gribējās būt laukumā, bet to nevarēju tobrīd ietekmēt, tāpēc bija prieks vienkārši būt nedaudz blakus viņiem.

- Kā Vemblija pieredzi, atmosfēru vari salīdzināt ar lielajiem Glāzgovas stadioniem?
- Skaidrs, ka tik ļoti nejūti atmosfēru, jo cilvēku ir tik daudz un izlašu līmenī atmosfēra laikam vispār nav tik liela kā klubos. Labi, Turcijas spēlē izbraukumā pie 40 tūkstošiem bungādiņas [plīsa] un gribējās aiztaisīt ausis, jo troksnis bija tik liels, bet klubu līmenī tomēr ir savstarpējs, var pat teikt, naids un atmosfēru var just vairāk – ir dziesmas un viss pārējais. Izlasē fani tomēr ir mierīgāki, nav ultru.

- Izņemot Albānijas un Serbijas spēli.
- Jā, man Šveicē komandas kapteinis bija albānis [Amirs Abraši, kurš šogad gan vairs netiek saukts uz izlasi – A.S.], kurš bija piedzīvojis to trako Albānijas un Serbijas spēli. Ar viņu sazinājos, un viņš teica, ka nezina, ko no tādām spēlēm var sagaidīt. Arī "Rangers" komandā bija albānis [Nedims] Bajrami – apsveicinājāmies, bet parunāt gan vēl nesanāca. Varbūt tagad, kad viņš būs Latvijā.

- Kāds būs tavs plāns pēc izlases?
- Pēc izlases būs divu nedēļu atpūta, pēc tam došos pa taisno pie komandas uz Portugāli. Komanda lidos 27. jūnijā, un es pievienošos pa taisno no Rīgas. Tad sāksies pirmssezona, visas spēles. Būs ļoti svarīgi pēc izlases paņemt mazu pauzīti, arī lidošu pie drauga uz kāzām, jāatpūšas, jāieķer kāds D vitamīns un tad jau jāgatavojas sezonai.