Voitāne: "Viss notiek tiešām ļoti intensīvi, jo priekšā ir pirmā spēle pret "Bayern""

Pastāsti, Sandra, kā rit gatavošanās sezonas otrajam cēlienam! Nākamā spēle jums ir tikai februārī. Vai šobrīd ir jau sācies tas smagais darbs, kurā iespējams sevi sagatavot vēl labāk tieši sezonas otrajai daļai?
Jā, tieši tagad ir sācies daudzo treniņu posms. Tie ir diezgan intensīvi. Teikšu, ka ir diezgan pagrūti, jo šajā nedēļā pēc plāna mums kopā sanāk deviņi treniņi. Viss notiek tiešām ļoti intensīvi, jo priekšā ir pirmā spēle pret "Bayern Munich". Tā ir visgrūtākā spēle. Protams, ka gribas nospēlēt cienīgi, tāpēc visiem spēkiem gatavojamies.

Kā esi kopumā iejutusies komandā? Vai esi jau apguvusi vācu valodas pamatus? Vai tomēr jums kā pietiekami internacionālai komandai viss notiek angļu mēlē?
Nē, nē. Tieši otrādi – viss notiek vāciski. Protams, treneris runā arī angļu valodā, bet lielākā daļa meiteņu ir no Vācijas. Ir grūti visu laiku tulkot no vācu uz angļu. Sākot no septembra, man bija sākušies vācu valodas kursi. Šobrīd tie gan ir pārtrūkuši vīrusa dēļ. Taču futbola lietas jau varu saprast, vairs nav jāpārjautā. Vienmēr notiek tā, ka apkārt meitenes runā vācu valodā, un es mēģinu kaut ko atbildēt vāciski. Un tā jau pamazām var sākt saprast valodu.

Tu skolā mācījies vācu vai tikai citas valodas? Kad aizbrauci uz Vāciju, valodas ziņā bija pilnīgi balta lapa? Vai tomēr kaut kādi pamati bija zināmi?
Nē, nē, nekādu pamatu nebija. Kaut kādus vārdus varbūt zināju, bet tikai tos, ko, manuprāt, visi zina. No pašas nulles sāku mācīties valodu jau šeit.

Esmu dzirdējis viedokli, ka dzīve ir pārāk īsa, lai mācītos vācu valodu. Vai tev arī šī valoda liekas tik sarežģīta?
Jā, tā ir ļoti sarežģīta, lai gan sākumā man bija domas, ka varēšu to ātri iemācīties un ka gada vai pat dažu mēnešu laikā to iemācīšos. Taču tā nesanāk, jo ļoti grūta valoda. Ļoti daudz likumu. Man ir grūti tulkot, jo stundas notika pārsvarā tikai vācu valodā. Un sanāk, ka pašai jātulko uz angļu, latviešu vai krievu valodu. Tad sanāk, ka pēc nodarbībām galva ir liela, liels nogurums.

Tad laikam labāk ilgāk trenēties nekā mācīties vācu valodu, ja?
Jā, laikam gan.

Padalies iespaidiem par Vācijas bundeslīgu kopumā! Droši vien nebūtu pārspīlēti sacīt, ka tā ir vismaz viena no pasaulē spēcīgākajām līgām sieviešu futbolā, ja ne visspēcīgākā. Aizbraucot tur un uzspēlējot – kas ir tas, ko tu tur redzi? Kas ir tās nianses, kas liek atzīt – lūk, šis ir visaugstākais līmenis, kāds sieviešu futbolā vispār iespējams?
Manuprāt, meitenes ir fiziski ļoti labi sagatavotas. Izturība… viss laukumā liekas notiekam tik ātri! Ļoti stipras komandas pretī. Līmenis ir tiešām ļoti augsts, meitenes ir ļoti labi saspēlētas. Var redzēt, ka viņas tiešām ir kā viena komanda, jo viņas viena otru saprot no, man liekas, acu skatiena. Ja man tagad tas jāsalīdzina ar Kipras vai Latvijas čempionātu… tālu līdz tam. Tas līmenis te ir ļoti, ļoti augsts.

Kurš mačs tev pašai palicis atmiņā visspilgtāk? Ceru, ka ne tas pēdējais, kas tev izvērtās ne pārāk veiksmīgs.
Manuprāt, visspilgtākā spēle bija tā, kad mēs beidzot uzvarējām [2:1 pret tiešo konkurenti SC "Sand" - aut. piez.]. Tiešām ļoti gaidīta bija tā uzvara. Kad tā beidzot pienāca, emocijas sita ļoti augstu vilni. Pēc tam braucām autobusā, un meitenes svinēja, dziedāja. Tās emocijas bija ļoti vajadzīgas, jo visu laiku it kā bijām tuvu kādai uzvarai, bet vienmēr bija vai nu neizšķirts vai gols mūsu vārtos pēdējās minūtēs. Tā uzvara bija visspilgtākais, kas tiktāl noticis.

Pastāsti par to epizodi, kad tev sanāca iesist savos vārtos!
Visi par to runā, ka man sanāca iesist savos vārtos, bet īstenībā – tikai pēc tā video tā var likties. Patiesībā jau es neiesitu. Sanāca tā – tieši domāju, ka vajag atkāpties, jo visas meitenes skrēja virsū bumbai. Tajā video izskatās, ka es iesitu bumbu savos vārtos, bet, nē! Bumba pieskārās manai pierei varbūt par milimetru. Es sapratu, ka es būtu izsitusi to bumbu ārā, ja būtu vēl soli atpakaļ. Stāvēju ar sāna pozīciju, sanāca, ka bumba man nedaudz pieskārās, bet nebija tā, ka es iesitu.

Vismaz protokolā rādās, ka tu esi vārtu autore.
Jā, zinu, redzēju, skatījos, bet… Nu, labi, pieņemsim, ka iesitu savos vārtos, bet tur jau bija tāda epizode, kad tā meitene bija tuvu vārtiem. Viņa sita no tuvas distances, un tur jau bija diezgan grūti kaut ko labot.

Par konkurenci komandā – desmit pussardzes tikušas pie spēles laika jūsu komandā. Vai tiešām jums uz katru pozīciju ir divas vai pat trīs pretendentes?
Jā, tā ir, un var teikt, ka tieši malējiem aizsargiem un pussargiem ir vislielākā konkurence. Treneris var mainīt – ielikt pussargu par aizsargu, tā ka konkurence ir tiešām liela. Tagad ir pienākušas klāt jaunas meitenes. Mēs esam vairāk par divdesmit spēlētājām, kas visu laiku nāk uz treniņiem. Vēl ir jāpacīnās, lai vispār tiktu labāko astoņpadsmitniekā. Patiešām katra meitene te ir laba. Katra vēlas būt astoņpadsmitniekā un spēlēt. Konkurence ir liela, un treniņos ir liels uzsvars uz to.

Tu pārsvarā spēlē kreisajā malā. Cik daudz meiteņu pretendē uz spēlēšanu tieši šajā pozīcijā?
Vēl vismaz divas var spēlēt tajā pozīcijā. Viena meitene sākusi spēlēt aizsardzības līnijā. Pa kreiso vai pa labo malu. Viņa agrāk bija pussargs. Tagad treneris viņu vairāk liek par aizsargu. Treneris rotē pozīcijas. Vairākas spēlētājas ir mainījušas savas pozīcijas šo visu mēnešu laikā.

Ko tieši treneris no tevis prasa? Kas tev būtu jāuzlabo, lai spēlētu vairāk minūšu vai varbūt pat pretendētu uz vietu sākumsastāvā?
Vairāk jau laikam taktiskie aspekti, jo ir diezgan grūti, ka mēs vairāk spēlējam aizsardzībā. Pretī nāk stipras komandas. Un varbūt es reizēm izkrītu no taktiskās zonas, neesmu laicīgi savā vietā. Viņš runājas ar mani, viņš redz, ka man ir vajadzīgs nedaudz vairāk laika. Es arī pati saprotu, ka esmu stiprā komandā, ka man vēl daudz jātrenējas, jācenšas pierādīt sevi. Ir pagrūti.

Vai vari nosaukt lietas, kurās tu jau tagad jūti, ka esi progresējusi pēdējā pusgada laikā? Jo skaidrs, ka pastāvīgi treniņi bundeslīgas komandā ar spēcīgām meitenēm droši vien ļauj progresēt kaut kādos elementos.
Jā, ir pastāvīgi treniņi, bet es uzskatu, ka man ir maza spēļu prakse. Un tādēļ ir nedaudz grūtāk. Kad ir spēle, tu vari kaut ko izdarīt un vairāk saprast, kas tev labāk sanāk. Bet treniņos ir citādi, jo es, var teikt, savas komandas biedrenes jau pazīstu, es jau vairāk zinu viņu darbības. Kas man varētu būt uzlabojies? Es domāju, ka noteikti mēs vairāk strādājam uz atņemšanām – mums ir tikai dažas sekundes, lai atņemtu bumbu. Bumbas kontrole arī ir kļuvusi labāka. Mēs trenējam soda sitienus un standartsituācijas, centrējumus. Nu, tā… Nezinu, man nepatīk par sevi daudz runāt. Citiem no malas jau labāk redzēt.

Kluba mājas lapā tava pozīcija norādīja kā "Sturm". Ja pareizi saprotu, tad tomēr kā uzbrucēja. Tu tur esi starp uzbrucējām vai vairāk vidējās līnijas pārstāve? Kā tu pati uzskati?
Domāju, ka vairāk esmu malējā pussardze. Lielākoties mēs šeit spēlējām 4-4-2. Arī izlasē sanāk spēlēt kā malējai pussardzei. Laikam pagaidām vēl nav sanācis spēlēt tādā komandā, kur mani vairāk izmantotu kā malējo uzbrucēju. Tālāk jau redzēs – varbūt kaut kad.

Jūsu klubā ir īpatnēja situācija – vīriešu komanda spēlē 3. bundeslīgā, sieviešu komanda – augstākajā līgā. Vai var teikt, ka tieši dāmu komanda ir jūsu kluba galvenā komanda?
Varbūt tā varētu teikt. Bet tāpat ļoti daudz runā par mūsu vīriešu komandu. Un tagad viņiem patiešām diezgan labi iet. Nezinu, vai tā varētu nosaukt mūs par galveno komandu. Ja spriež tikai pēc līgu ranga, tad laikam jau jā.

Tev ir sanācis uzspēlēt skatītāju klātbūtnē? Bija kāds periods, kad skatītāji tribīnēs bija atļauti? Vai pagaidām visi mači notika aiz skatītājiem slēgtām durvīm?
Nē, kaut kur laikam septembrī mums vēl bija atļauts spēlēt ar skatītājiem. Tad es arī izgāju uz maiņu, bet ne uz ļoti ilgu laiku. Protams, tā atmosfēra uzreiz bija citādāka. Nāca cilvēki ar bungām, dzied. Uzreiz tādi kā drebuļi nāk, jo tu zini, ka tev ir arī atbalsts. Tagad, kad tribīnes ir tukšas, diezgan skumji sanāk. Liekas viss kluss. Bet laikam jau ir pierasts, jo jau diezgan ilgs laiks pagājis, kopš spēlējam bez skatītājiem.

Es to jautāju ar domu par to, vai Vācijā ir tā, ka sieviešu futbolā ir krietni lielāks atbalsts nekā citviet. Vai ir tā, ka sieviešu futbolam pieejamais fanu atbalsts ir varbūt līdzīgs tam, kāds ir vīru komandai, kas spēlē zemākā līgā?
Es domāju, ka tā ir. Vācijā tā tiešām varētu būt. Te cilvēki nāk uz futbolu. Jebkurā pilsētā, kurā tu iebrauksi, tu redzēsi, ka cilvēki fano par futbolu. Ne tikai par vīriešu, bet arī par sieviešu. Diezgan daudz internetā un arī avīzēs raksta par spēlēm. Kad, piemēram, eju gar skolu, kāds jautā, kā mums gāja spēlēs. Vācija tiešām ir valsts, kas dzīvo ar futbolu. Un skatītāji nāk.

Jūsu kluba vīru komandas galvenais treneris ir Torstens Fringss, kurš savulaik Vācijas izlases rindās Euro 2004 spēlēja pret Latviju. Vai tev ir bijusi iespēja iepazīties ar viņu, aprunāties? Varbūt kaut kā citādi jūsu ceļi krustojušies?
Vasarā mums bija treniņš, un tieši pēc treniņa viņš bija atnācis. Protams, tad man bija ļoti grūti kaut ko saprast, jo viņš runāja vācu valodā. Bet, jā, pēc treniņa sastājāmies pusaplītī, un viņš runāja, bet tā, ka es kaut ko saprastu… baigi nē.

Tā bija tāda kā viņa uzruna sieviešu komandai – pareizi saprotu?
Jā, jā, jā. Individuāli, protams, ka nesanāca neko pārrunāt. Bet viņš mūs uzrunāja.

Kādi varētu būt būtiskākie padomi, ko tu varētu dot meitenēm, kas Latvijā varbūt vēl tikai sapņo par nokļūšanu tik spēcīgā čempionātā? Kas būtu jāņem vērā, ja mēs runājam tieši par sieviešu futbolu? Varbūt meitenēm, kuras šobrīd vēl tikai mācās skolā un vēl tikai domā par to, kuru valodu mācīties, jāpadomā par vācu valodas apmācībām? Jo sieviešu futbolā vācu valodas reģionos tomēr ir cits līmenis. Varbūt tas ir viens no padomiem? Varbūt arī futbola un sportiskajā ziņā ir kādi padomi, par kuriem tu varētu pateikt: "Lūk, pie šī gan vajadzētu piestrādāt pēc iespējas ātrāk"?
Man liekas, tagad vissvarīgākā ir angļu valoda. Ja brauksi uz jebkuru valsti spēlēt, tāpat angļu valodu jau nu kāds zinās, kāds varēs runāt. Tā ir valoda, kurā var sarunāties. Meitenēm galvenais ir, ka pēc 18 gadu sasniegšanas jāizvēlas – futbols, mācības vai darbs. Ja ir vēlme spēlēt, es uzskatu, ka ir jātrenējas, ir jāstrādā, nav jābaidās mēģināt kaut kur braukt, jo vienmēr jau var atgriezties atpakaļ mājās. Es uzskatu, ka vispirms meitenēm jāspēlē jauniešu izlasēs un jātiek arī nacionālajā izlasē, jo spēlēt ārzemēs nav tik viegli, līmenis tiešām atšķiras. Meitenēm tiešām jāstrādā ar sevi, nav jābaidās, jāizmēģina. Ja nu vēlas saistīt savu dzīvi ar futbola karjeru, tad jādodas uz citām valstīm, un tas palīdzēs. Ar futbolu var gūt gan baudu, gan pelnīt naudu.

Izmantotie resursi:
https://lff.lv/zinas/13062/voitane-...