Gorkšs par QPR vienaldzību, vēlmi padarīt futbolu par Nr.1

Par „Queens Park Rangers” pamešanu

„Kas notika QPR? Tas jāprasa Vornokam [tā brīža QPR trenerim, kurš šosezon atlaists un tagad strādā „Leeds United”]. Šķiršanās man bija ļoti sāpīga, tur tomēr pavadīju trīs gadus, biju tuvu sapnim, bija skumji tā aiziet. Neviens no manis arī neatvadījās, neko nepaskaidroja – daži treneri tādām lietām atvēl laiku, daži neatvēl. Un Vornoks ar to nenodarbojas. Viss tika izdarīts vispār bez komentāriem, bez paskaidrojumiem, bez vārda pārmīšanas."

Par „Reading” un iespējamo spēlēšanu Premjerlīgā ar šo klubu

„Vēl nekas nav izdarīts, esmu māņticīgs un negribu spekulēt par to, kas būtu, ja būtu. Ja tikšu Premjerlīgā, tad runāšu ar visiem pēc kārtas. Taču pašlaik ne. Pieredze rāda: jo tu vairāk runā, jo sliktāk ir. Vai „Reading”, iekļūstot Premjerlīgā, nevar rīkoties līdzīgi kā QPR? Manā karjerā līdz šim notikušas visneiedomājamākās lietas, un es nebūšu pārsteigts ne par ko. Tikpat labi pārmaiņas karjeru var ietekmēt pozitīvi. Man jādara tas, kas jādara. Es esmu futbolists.”

Par algu „Reading”

„Šis noteikti ir viens no maniem karjeras labākajiem līgumiem. Vai labākais, varēšu pateikt tikai pēc sezonas beigām, jo ir izvirzīti dažādi mērķi, kuri man jāsasniedz, ir bonusu sistēma, un kopējo nopelnīto summu pateikt nemaz nevaru.” Šeit atliek piebilst, ka bonusi (tiesa, nav zināmi minētie mērķi) varētu būt labi – Kaspars „Reading” rindās pagaidām nav izlaidis nevienu spēli, ielaisto vārtu ziņā viņa komanda ir 2. vietā visā līgā un komandas vieta tabulā vismaz šobrīd arī priecē…

Par nākotnes plāniem

„Latvija man ir daudz devusi, tāpēc jūtu, ka pienācis laiks dalīties. Un tas ir jādara tagad, kamēr vēl kādu interesēju, nevis pēc karjeras beigām. Tāpēc šovasar esmu nolēmis sarīkot nometni ar nosaukumu „Nr.13”. Man vienalga, ko citi par to domā. Man trīspadsmit ir laimīgs skaitlis.” Nometnē varēs piedalīties jaunieši no 10 līdz 14 gadu vecumam, dalības maksa būšot simboliska, un pasākumā piedalīsies virkne treneru, kuri devuši ieguldījumu Kaspara karjerā, kā arī, iespējams, kāds ārzemju speciālists ar skaļāku vārdu. Tāpat palīdzēs Māris Verpakovskis un Andrejs Rubins. Gorkšs atklāj, ka, lai gan nākotnē īpaši tālu neskatās, nometnē arī pats sevi izmēģinās trenera ampluā un, ja tas izdosies un sagādās prieku, varbūt nākotnē pēc karjeras beigām izmēģinās šo profesiju.

„Viena no nometnes idejām ir popularizēt futbolu jauniešu vidū. Esmu gan novērojis, ka popularitāte jau tagad ir diezgan augsta. Daudz mazu bērnu spēlē futbolu, masveidība ir ļoti liela, par to liecina arī statistika un aptaujas. Taču līdz profesionālam līmenim tiek tikai nedaudzi, turklāt pastāv problēmas arī ar sporta veida tēlu. Spēlējot ārzemēs, esmu nedaudz distancējies no Latvijā notiekošā, tāpēc gribu aizkosties līdz serdei un saprast, kur ir problēma. Mans mērķis ir padarīt futbolu par Latvijas populārāko sporta veidu, kā tas ir gandrīz jebkur citur pasaulē.

Malnačs un Mežeckis atbalsta Gorkšu

Normunds Malnačs: „Anglijā šāda rīcība skaitās labais tonis, to dara daudzi spēlētāji, tas tiek uzskatīts par zināma veida pienākumu. Futbolisti pelna ļoti labi un tāpēc arī dod kaut ko atpakaļ sabiedrībai. Man ir prieks, ka Gorkšs ir gatavs to darīt, un tas noteikti nāks par labu Latvijas futbolam.

Jānis Mežeckis: „Viņš ir pelnījis beidzot iekļūt Premjerlīgā, jo reti kurš spēlētājs ir tāds piemērs jaunajiem.”

Gorkšs par futbola mīlestību un Latvijas izlasi

„Tāda ir manas nometnes pamatdoma: dot iespēju puikām satikties ar izlases spēlētājiem, iegūt vairāk informācijas un labāku ieskatu futbola sadzīvē. Viena no manām spilgtākajām un emocionālākajām bērnības atmiņām ir no 1992. gada, kad toreiz Rīgā viesojās Eiropas čempione Dānijas izlase un pēc mača izdevās iegūt leģendārā Braiena Laudrupa autogrāfu. Man tas bija ļoti svarīgi, tas mirklis dziļi iespiedies atmiņā. Šādas emocijas jau arī veidoja emocijas pret futbolu, gribēšanu spēlēt un lielo mīlestību. Jāsāk ar mazumiņu un, iespējams, pēc tikšanās ar mums kādam puikam radīsies līdzīgas sajūtas, kā man toreiz.”

„Ja man pirms pieciem gadiem kāds būtu teicis, ka būšu savas valsts kapteinis, nekad tam neticētu. Tāpēc vārdos ir grūti izteikt, cik pagodināts jūtos, atrazdamies šajā statusā. Tās ir īpašas emocijas, kad izved savu komandu laukumā.” Tāpat Kaspars norādījis, ka Aleksandrs Starkovs divu gadu laikā gandrīz pilnībā atjaunojis izlases sastāvu, atvadījies no visiem veterāniem, ko lielākā pasaules treneru daļa nebūtu gatava paveikt. Tādējādi Gorkšs ir kļuvis par vienu no vecākajiem izlasē: „Lai gan man nepatīk vārds „veterāns”, saku, ka vienkārši esmu vairāk pieredzējis spēlētājs – jūtos labi, paskriet varu un ar savu pieredzi cenšos palīdzēt jaunākiem futbolistiem.”

Kaspars ar optimismu raugās uz nākamo pasaules čempionāta atlases ciklu, saprotot, ka tā var būt viena no pēdējām iespējām nokļūt kādā lielā turnīrā: „Jā, mēs spēlējam no aizsardzības, taču, ja pret top komandām sāksim spēlēt atklātufutbolu, tā būtu pašnāvība. Lai arī ko kāds teiktu, labāk ir spēlēt ne tik skatāmu futbolu un sasniegt rezultātu. Treneri tiek atlaisti, jo nav rezultāta, un futbolā vienmēr galvenais ir rezultāts. Ir muļķīgi spēlēt skaisti un visiem zaudēt. Nedomāju, kad tad visi būs apmierināti. Tieši otrādi. Neviens neatceras to, ka esi spēlējis skaisti un zaudējis, visi atceras tikai rezultātu. Ja man ir jāizvēlas, izvēlos spēlēt piesardzīgi, taču uzvarēt.”

Izmantotie resursi:
Laikraksts „Sestdiena”