Latvija presingo, Lihtenšteina kvantitātei atbild ar kvalitāti

Pirms spēles
Salīdzinājumā ar iepriekšējo savstarpējo spēli pagājušā gada oktobrī, kad Latvija Rīgā svinēja uzvaru ar 2:0, abu izlašu sākumsastāvā bija vairākas izmaiņas. Lihtenšteinas vārtos pēc divu kvalifikācijas spēļu pārtraukuma atgriezās 31 gadu vecais Pēters Jēle, un tāpat starta vienpadsmitniekā devās arī Dāvids Haslers un Lihtenšteinas izlases visu laiku labākais vārtu guvējs Mario Friks, kurš pieteikumā atgriezās pēc pusgada pauzes un kurš spēlēja...aizsardzības centrā. Diskvalifikācijas dēļ laukumā nevarēja doties Daniels Kaufmans, kurš "Skonto" stadionā tika pie diviem brīdinājumiem.

Ja Aleksandram Starkovam arī varēja būt zināmas pārdomas par sastāva izvēli, tās praktiski atrisinājās pašas no sevis. Pēdējās divās spēlēs Nauris Bulvītis sevi atzīstami pieteica aizsardzības labajā flangā, taču iepriekšējā nedēļas nogalē guva savainojumu Latvijas kausa ceturtdaļfinālā - no kandidātu saraksta viņš netika svītrots, tomēr vēl otrdienas treniņā darbojās uz pusslodzi. Vidējā līnijā savainojuma dēļ nebija Aleksandra Fertova, bet Artūrs Zjuzins, priekšroku dodot klubam, pats atteicās no uzaicinājuma uz izlasi. Līdz ar to Bulvīša vietā atgriezās pieredzējušais Oskars Kļava, bet balsta pussarga funkcijas pildīja Artis Lazdiņš.

Agresīvs sākums nepārvēršas vārtu guvumā
Kaut arī Lihtenšteina jau 17.minūtē izvirzījās vadībā, spēli krietni labāk iesāka tieši Latvija, kas, sev diezgan neierasti, izmantoja augstu un agresīvu presingu. Tajā regulāri iesaistījās visi seši priekšējās un vidējās līnijas spēlētāji, un Latvijai pirmajā puslaikā izdevās gandrīz desmit reizes atgūt bumbu pretinieku laukuma pusē. Otrdienas treniņā izlase atstrādāja ātru pāreju no aizsardzības uzbrukumā pēc atņemtas bumbas, un tas bija redzams arī Vaducā - tiklīdz izdevās atgūt bumbu, ar vertikālu piespēli vai individuālo reidu Latvija mēģināja ātri nogādāt bumbu tuvāk pretinieku soda laukumam un pārsteigt Lihtenšteinu nesagatavotu.

Par spīti daudzām zaudētajām bumbām, Lihtenšteina diezgan veikli tika galā ar presingu. Ņemot vērā, ka Cauņa presingoja nevis kādu no balsta pussargiem, bet gan vienu no centra aizsargiem, Lazdiņam bieži palika divi spēlētāji, un mājinieki ar tālajām vai pustālajām piespēlēm ļoti prasmīgi izmantoja šo cilvēka pārsvaru. Daļēji tieši šādā veidā radās pirmie Lihtenšteinas vārti. Oļegs Laizāns sedza Mikeli Polverīno, Lazdiņš devās pie uzbrūkošā pussarga Nikolasa Haslera, bet brīvs palika Sandro Vīzers. Lihtenšteinai tādējādi izdevās nogādāt bumbu kreisajā flangā, bet tālāk jau sekoja sīku neprecizitāšu ķēdes reakcija.

Spēlētāju izvietojums pirmajā puslaikā.

Līdz šiem vārtiem Latvijai bija izdevies radīt trīs labus momentus - divi (Aleksandra Cauņas sitiens pa vārtu stabu un neprecīzā piespēle Artjomam Rudņevam) radās, atņemot bumbu netālu no pretinieku soda laukuma, bet vienreiz momentu izkārtoja Rudņevs, kurš soda laukumā apspēlēja aizsargu un nolēma pats izdarīt sitienu no asa leņķa, nevis vārtu priekšā piespēlēt Mārim Verpakovskim. Agresīvā darbība spēles sākumā, šķiet, prasīja lielu spēka patēriņu, un puslaika turpinājumā presinga kvalitāte apsīka. Augstā segšana sagādāja arī lielas problēmas aizsardzībā - ātrums un kustīgums nav starp Latvijas aizsardzības līnijas trumpjiem. Jo īpaši tas attiecināms uz Kasparu Gorkšu, kurš vairākkārt laukuma dziļumā sekoja Matiasam Kristenam un pēc tam nepaspēja atpakaļ savā pozīcijā.

Piespēles, kas lido pēc piena
Pašreizējā Latvijas izlases modeļa līderis ir Cauņa, un pēdējos mačos viena no galvenajām problēmām bijusi, kā viņam nogādāt bumbu uzbrūkošā pussarga pozīcijā. Spēles sākumā Aleksandrs atradās diezgan augstu, un pozicionālā spēlē Latvija uzbrukumus bieži izvēlējās sākt ar tālām piespēlēm - visbiežāk to darīja Gorkšs, kura tālo piespēļu kvalitāte gan bija tālu no vēlamās. Puslaika vidū Cauņa jau pēc bumbas devās dziļāk laukumā, bet otrajā puslaikā Starkovs pārgāja uz formāciju 4-4-2, Cauņu no uzbrūkošā pussarga vai pat otrā uzbrucēja pārceļot uz centra pussarga pozīciju. Pozicionālā spēlē gan ilgstoši pieturēt bumbu neizdevās, līdz ar to otrajā puslaikā ļoti reti uzbrukumiem varēja pieslēgties kāds no malējiem aizsargiem.

Viena no retajām otrā puslaika pirmās puses epizodēm pārvērtās 11 metru soda sitienā. Uzbrukumam pieslēdzās gan Oskars Kļava, gan Ritvars Rugins, tieši pēc kura sitiena bumba trāpīja pa Polverīno roku. Lazdiņš pēc Kļavas pieslēgšanās palika dziļāk laukumā, taču laukuma pēdējā trešdaļā kopumā atradās pat septiņi Latvijas spēlētāji. Diemžēl Cauņa ļoti nepārliecinoši izpildīja 11 metru soda sitienu, un apmierinošais rezultāts Lihtenšteinai ļāva pakāpeniski ierakties aizsardzībā. Latvija uzbruka lieliem spēkiem, spēles beigās arvien augstāk laukumā atradās arī Gorkšs, kurš pēdējās minūtēs, lai pastiprinātu otro stāvu, pat devās uzbrukumā. Lihtenšteinai piespiežoties saviem vārtiem, Latvija arvien vairāk izmantoja tālo piespēļu un centrējumu stratēģiju, tomēr centrējumu (vai piespēļu gar vārtiem) kvalitāte bija atbaidoša - labu centrējumu skaits bija mazāks par pusi, un pa visu maču tikai divi no vairāk nekā 20 sasniedza adresātu.

Spēlētāju izvietojums pēc pārtraukuma līdz mača 56.minūtei, kad Latvija veica otro maiņu un Jurijs Žigajevs nomainīja Vladimiru Kamešu.

Kamēr Latvija, Aleksejam Višņakovam pārtraukumā nomainot Laizānu, pārgāja uz 4-4-2, arī Lihtenšteina pēc pirmā puslaika veica pārmaiņas. Pirmajās 45 minūtēs Verpakovskis spēlēja augstāk par otru flanga spēlētāju Vladimiru Kamešu un regulāri uzbrukumiem pieslēdzās Rugins, un, iespējams, tieši tas mudināja Lihtenšteinas galveno treneri Renē Pauriču pastiprināt savu labo malo. Īvu Erī nomainīja Ivans Kvintans, kurš daudz biežāk pieslēdzās uzbrukumiem. Papildus Kvintanam vietu flangā atbrīvoja D.Haslers, kurš biežāk virzījās uz vidu, un Lihtenšteina lielākoties uzbrukumus virzīja tieši caur šo malu. Kvintana pieslēgšanās uzbrukumiem Lihtenšteinai ļāva izveidot trīs vārtu gūšanas momentus. Pārējās maiņas bija pa pozīciju - Latvijai Kamešu nomainīja Jurijs Žigajevs un Edgars Gauračs izgāja Verpakovska vietā, savukārt mājiniekiem Tomass Beks nomainīja smailes uzbrucēju Kristenu, bet Oldžajs Girs pēdējās minūtēs izgāja laika vilcināšanas nolūkos.

Kopsavilkums
Gan Lihtenšteina, gan Latvija ir izteiktas pretuzbrukumu futbola piekritējas, un šādu komandu mačos allaž daudz ko izšķir tas, kura izvēlēsies spēlēt kā pirmais numurs - un cik labi to darīs. Ņemot vērā izlašu potenciālos spēku samērus, bija tikai loģiski, ka to izvēlējās darīt Latvija, taču savus trumpjus daudz meistarīgāk akcentēja Lihtenšteina. Latvijai presingam trūka labākas fiziskās sagatavotības un arī saskaņotības (no laukuma malas bieži varēja dzirdēt Starkova komandas spēlētājiem, kas presinga laikā neatradās tur, kur viņiem vajadzēja atrasties) un laukuma pēdējā trešdaļā katastrofāli trūka piespēļu precizitātes. Latvijas kopējo spēli teicami raksturoja pirmā puslaika izskaņa, kad Vīzera tiešais brīvsitiens atrada caurumu Latvijas spēlētāju mūrī - proti, darbība tika veikta, taču līdz galam izdarīta tā netika.

Savukārt Lihtenšteina lieliski izmantoja brīvās zonas gan pirmajā puslaikā, gan mača beigās, kad Latvija lieliem spēkiem devās uz priekšu, turklāt tai klāt nāca trumpis, kas bieži strādājis Latvijas izlases labā - standartsituācijas. Latvijai tikai vienreiz pēc centrējumiem no standartsituācijām izdevās radīt bīstamu momentu, toties Lihtenšteina otrajā puslaikā pēc stūra sitieniem vai auta iemetiena pa vārtiem sita pat trīsreiz. Sausā atkal palika arī Artjoms Rudņevs, kurš izdarīja visvairāk sitienu no visiem. Viņa kontā pieci sitieni pa vārtiem, un neviens no tiem netrāpīja rāmī - trīs no soda laukuma iekšienes (viens no tiem ar galvu), kā arī divi neprecīzi sitieni no distances. Mēdz teikt, ka veicas stiprākajiem - diemžēl šoreiz veiksmi nebijām pelnījuši.