Viedoklis: Pēc Norvēģijas: varam vēl labāk

Negribas pārslavēt Latvijas izlasi pirms spēles Gibraltārā - ja tur viss būs kārtībā, tad gan varēsim ielikt plusa zīmi par šo kvalifikācijas ciklu. Tiem, kuri šai vietā nekavējoties vēlas bakstīt, ka tabulā pirmspēdējā vieta un drīkst priecāties (Jēziņ, kas par uzstādījumu!) tikai par uzvarām, nevis neizšķirtiem vai cienījamiem zaudējumiem, kā bija 0:1 mačā pret Nīderlandi, atļaušos iebilst, ka mūsu spēlētāji vidusmērā joprojām spēlē vājākos klubos, nekā mūsu grupas "Top4" izlases. To var viegli pierādīt ar dažāda veida statistiku - kaut vai salīdzināt "Top5" līgu spēlētāju skaitu vai salīdzināt izlašu "Transfermarkt" tirgus vērtības. Tēlainiem vārdiem runājot, - ja mūsu grupā katras izlases spēlētāji "kopējā katlā" samestu algas (un tās ir pelnītas, nejaušību te nav), tad Latvijas eiro kaudzīte būtu smieklīgi maza salīdzinoši ar Nīderlandes, Norvēģijas, Turcijas un Melnkalnes "katliņiem". Toties futbola laukumā pretestība pret šīm "Top4" komandām izrādīta pat necerēti laba. Pamazām Latvijas izlase, šķiet, rāpjas ārā no bedres, un vektors patiešām ir pozitīvs.

Tomēr neapšaubāmi varam spēlēt vēl labāk un jātiecas augstāk. Iepriekšējās spēlēs parādās kāda nepatīkama tendence - pāriešana uz "autobusa" modeli maču galotnēs un diemžēl gandrīz bez pretspēles. Ja pret Gibraltāru Rīgā pratām izdarīt labu beigu spiedienu un pēdējās minūtēs izraut pelnītu uzvaru (3:1), tad pret "Top4" komandām otrajos puslaikos regulāri smagi nosēžamies un mokāmies. Patīkams izņēmums bija marta spēle Turcijā, taču šoruden Melnkalnē (mazākā mērā), Rīgā pret Turciju un Norvēģijā pārāk dziļi nosēdāmies, kritām panikā, primitīvi spērām bumbu prom un izteikti gaidījām spēles finālsvilpi. Visticamāk, šeit var runāt arī par fizisko sagatavotību, ko par galveno iemeslu nosauca arī Dainis Kazakevičs (skaidroja, ka lielāko daļu spēles izmantojam agresīvu presingu, kas liek patērēt daudz enerģijas), tomēr atļaušos izvirzīt alternatīvu versiju. Proti, psiholoģiskais aspekts - pārāk liela vēlme nosargāt rezultātu, izvēloties it kā drošāko ceļu. Pretinieki sajūt asins smaku un visiem spēkiem metas pēc uzvaras. Pret Turciju piedzīvojām sāpīgu zaudējumu, un tāds pats scenārijs varēja atkārtoties Oslo. Neiztikām arī bez veiksmes palīdzības.

xG to lieliski parāda. Pret Turciju pēc momentiem (xG izteiksmē) bijām pat vadībā līdz 80. minūtei, savukārt Norvēģijā līdz 55. minūtei. Ir jāprot to novērtēt! Diemžēl vēlīnās fāzēs mēs ne tikai izlaidām šo virtuālo vadību, bet pamatīgi zaudējām. Lai cik gari bija kompensācijas laiki, Turcija nedrīkstēja tajā uzģenerēt xG 1.62 (pat bez pendeles četri sitieni novērtēti ar 0.87), un Norvēģija nedrīkstēja ar sešiem(!) sitieniem uzģenerēt 1.12, kas nozīmē, ka mājinieki pēc 90. minūtes bija pelnījuši gūt vārtus. Grafikā uzskatāmāk, kā pēdējās minūtēs "tiekam apēsti".

Zemāk arī daži attēli, kas ilustrē mūsu nosēšanos un nepārdomāto rīcību pēc bumbas atgūšanas tieši spēles beigu daļā. Šie attēli nav izrauti no konteksta vai īpaši atlasīti - līdzīgu ainu varēja novērot arī citās epizodēs.

Pirmais attēls no pirmā puslaika, kad vēl izvietojāmies 4-4-2. Tiklīdz sekoja piespēle starp līnijām, attiecīgais mūsu spēlētājs skrēja virsū. Pie šāda izvietojuma un ar diviem uzbrucējiem priekšā bumbas atņemšana pavēra labas opcijas prettriecienam. Otrais attēls no spēles beigu daļas, kad, norvēģiem sākot uzbrukumu no nulles, bez jebkādas pretestības ar shēmu 4-5-1 ļāvām viņiem brīvi pietuvoties mūsu soda laukumam. Šeit pat nav tik daudz runas, kāda mums shēma un cik augstu vai zemu izvietojamies presingam, bet gan kādas ir mūsu aizsardzības darbības un aktivitāte. Pirmajā gadījumā aizsardzība sākas ar divu uzbrucēju centīgu darbu un pussargi ir pilnā gatavībā pieslēgties palīgā, bet otrajā gadījumā pat piecu pussargu līnija ir pasīva, turklāt šauri izvietota, atstājot flangus brīvus. Pieļauju, ka tāds arī bija treneru akcents - soda laukuma sargāšana un masīva aizsardzība. Dzīve rādīja, ka, līdzīgi kā turki, arī norvēģi šo aizsardzību regulāri uzlauza.

Nākamajā attēlā redzams, ka visi 11 spēlētāji, Krolli ieskaitot, ir soda laukumā vai tiešā tā tuvumā. Pirmkārt, norvēģiem kā jau ziemeļniekiem arī klasiski centrējumi strādāja pietiekami labi un pāris reizes tika izdarīti bīstami sitieni ar galvu ("La Liga" spēlējošais Sērluts ir 1.94 metrus garš, viņš apšaudīja vārtus), lai cik spēcīgi būtu mūsu centra aizsargi. Otrkārt, bumbas izsišana pie šāda izvietojuma nozīmē tikai vienu - pretinieku nākamo uzbrukuma vilni, ko redzam otrajā attēlā. Šis ir tikai viens piemērs, bet kompensācijas laika trešajā minūtē bija kādi četri uzbrukuma viļņi burtiski dažu sekunžu intervālā, mums nespējot iziet no šī apburtā loka, līdz Kamešs pārkāpa noteikumus un varējām vismaz sagatavoties standartsituācijai.

Galotnē bija arī brīži, kad ieguvām bumbu pietiekami brīvās vietās un pietrūka aukstasinības. Tā vietā, lai pieturētu bumbu, izspēlētu brīvam partnerim un, ja ne izveidot momentu, tad šādā veidā nosist laiku, bumba tika sperta uz priekšu (bijām jau pārgājuši uz viena uzbrucēja shēmu, tālās piespēles nestrādāja) un uzreiz atdota pretiniekam. Paši sev sarežģījam dzīvi.

#1



#2



#3

Kopumā Latvijas izlase spēli aizvadīja uz astoņām ballēm, pašatdeves ziņā uz desmit ballēm, un iepriekšminētais ir vēl lielāka progresa meklējumi. Jau kārtējo reizi tieši šajā kvalifikācijas turnīrā jāsaka liels paldies komandai par padarīto darbu. Atrodoties stadionā, redzot un dzirdot norvēģu fantastisko atbalstu, pārņēma lepnuma sajūta par mūsējiem - pratām apstādināt komandu, kuras griesti ir augstāki. Starp citu, kādā norvēģu laikrakstā spēles dienā zem mājinieku komandas prognozējamā sākumsastāva bija uzraksts "Šie ir 11 mūsējie, kuri šovakar uzveiks Latviju".

Otrdienas vakarā pret Gibraltāru priekšplānā jau atkal būs citas lietas - efektīvs un augsts presings, plūstoša spēle bez liekām pauzēm, efektīvs uzbrukums un standartsituācijas. Tas būs jauns stāsts. Lai izdodas to uzrakstīt ar laimīgām beigām!