Aleksejs Višņakovs: ""Skonto" nenāca pretī spēlētājiem - modē bija prasīt miljonu"

Alekseja Višņakova klubu karjera:
2001. - "Skonto"
2002. – "Auda"
2003.-2008. - "Skonto"
2009.-2011. - "Ventspils"
2011. - "Spartak" (Naļčika, Krievija)
2011.-2012. - "Cracovia" (Polija)
2012.-2013. - "Baltika" (Krievija-2)
2013. - "Spartaks"
2013.-2014. - "Widzew" (Polija)
2014. - "Zimbru" (Moldova)
2015.-2016. - "Skonto"
2016.-2017. – RFS
2018. - "Spartaks"
2019. – "Riga"
2020. - ?

Virslīgā pagaidām 331 spēlē guvis 71 vārtus, kas ir 13.-14. rādītājs Virslīgas vēsturē (līdz 10. pozīcijai, kurā atrodas Vladimirs Babičevs, pietrūkst piecu trāpījumu).

Izlasē (2004.-2018.) aizvadījis 81 spēli un guvis deviņus vārtus. Pēc Latvijas izlasē aizvadītajām spēlēm visu laiku rangā ieņem 11.-12. vietu, bet no aktīvajiem futbolistiem vairāk spēļu ir tikai Andrim Vaņinam (100). Pēc Latvijas izlasē gūtajiem vārtiem visu laiku rangā ieņem 14.-19. vietu, bet no aktīvajiem futbolistiem vairāk vārtu ir tikai Valērijam Šabalam (12).

Tituli: 4 reizes Latvijas čempions (2001., 2003. un 2004. ar "Skonto", 2019. ar "Riga"), 2010. gadā Baltijas kausa ieguvējs ar "Ventspili", 2004. un 2005. gadā atzīts par Latvijas labāko jauno spēlētāju, 2008., 2012., 2014. un 2016. gadā ar Latvijas izlasi ieguvis Baltijas kausu.
_______________________________________________________________________________________________

Kā večukiņš izmainīja Višņakova dzīvi

Latvijas futbola lielākais panākums ir dalība “Euro 2004”. Tu “Skonto” debitēji 17 gadu vecumā 2001. gadā, bet sastāvā nostiprinājies tieši 2003. un 2004. gadā. Kā zināms, Starkovs bija gan “Skonto”, gan izlases treneris. Uz finālturnīru aizbrauca pieredzējusi komanda, kurā Verpakovskis ar 24 gadiem bija jaunākais, kamēr tu togad biji 20 gadus vecs, bet tomēr – tev bija kaut nelielas cerības ieķerties tajā vilcienā?
Varbūt arī bija, taču, lai gan fiziski biju gatavs, psiholoģiskā ziņā es vēl nebiju vecis. “Skonto” sastāvā es jau spēlēju, tomēr biju tāds diezgan noslēgts puisis, tāpēc uz “Euro 2004” netiku. Taču jāsaprot arī, cik laba bija tā komanda – nedomāju, ka man bija vairāk par 5% izredžu. Un tomēr turpat vien blakus biju – ne tikai tāpēc, ka spēlēju “Skonto”, bet toreiz pirms finālturnīra tiku pat piesaistīts Latvijas izlases treniņiem. Nebiju oficiāli kandidātu lokā, bet piedalījos treniņos [debiju izlasē Višņakovs piedzīvoja 2004. gada decembrī – aut.]. Ja finālturnīrs notiktu 2005. gadā, domāju, manas izredzes aizbraukt uz finālturnīru būtu labas [smaida].

Kuri futbolisti tev bija priekšā, runājot par konkurenci labās malas pussarga pozīcijā?
Bleidelis neapšaubāmi labi spēlēja, kurš pēc “Southampton” laika regulāri spēlēja Dānijas augstākajā līgā. Viņš bija psiholoģiski pārliecināts par sevi, spēlēja stabili, kas ir galvenais, jo man jaunībā stabilitātes pietrūka. Bleidelis bija iespēlēts, viņš juta komandu, partnerus – tobrīd nekas jauns nebija jāizdomā.

Bleidelis pašsaprotami bija pamatsastāvā, bet kurš bija tavs konkurents par vietu pieteikumā?
Tādu tīro labās malas pussargu nemaz vairs nebija. Pahars un Štolcers vairāk tomēr bija uzbrūkoša plāna spēlētāji, tad vēl bija Pučinsks. Rubins bija neaizvietojams kreisajā malā, bet labajā malā izteikti nevienu neatceros [teorētiski Bleideli būtu varējis aizvietot universālais Laizāns, kuru no centra pussarga vietas izspieda Lobaņovs – aut.]. Tomēr es biju jauns un nepārliecināts par sevi – tas sevišķi izpaudās mačos, to visi zināja. Starkovs gribēja, lai es augu, taču redzēja, ka tas nenotiek pietiekami ātri.

Pēc debijas 2001. gadā un pāris spēlēm Starkova “Skonto” 2002. gadā uzspēlēji Virslīgā debitantes “Audas” sastāvā.
Jā, tā kā nenobriedu tik ātri, mani atdeva īrē. “Audu” trenēja Jānis Dreimanis, mans [no bērnu futbola laikiem – aut.] treneris. Labi atceros, ka tieši vienā no spēlēm pret “Skonto”, kaut gan zaudējām, es labi nospēlēju, un burtiski jau nākamo dienu laikā biju atpakaļ “Skonto”. Acīmredzot Starkovs redzēja, ka spēcīgi progresēju.

Kurus spēlētājus no “Audas” atceries?
Bija Draguns, kurš pirms tam ilgstoši un labi spēlēja “Liepājas metalurgā”, tāpat Idionovs. Nu un, protams, Kaspars Gorkšs.

Gorkšs toreiz demonstrēja kaut mazākās pazīmes, ka varētu aizcīnīties līdz Anglijas Premjerlīgai? Visi saka, ka viņš panākumus guva ar lielu darbu.
Kad spēlējām “Audā”, bija grūti iztēloties, ka viņš spēlēs Anglijā. Taču galvenais viņam bija – raksturs, spēcīga psiholoģija, cīnīšanās par katru bumbu. Domāju, viņa gadījumā tramplīns bija Grigorčuks un “Ventspils” – varēja vēl vairāk norūdīt raksturu un cīnīties par visaugstākajām vietām. Lai spēlētājam būtu uguntiņa acīs un sekotu progress, nepieciešams, lai komanda par kaut ko cīnītos, vēlams zelta medaļām.

Savulaik komandas biedri "Audā" un Latvijas izlasē - Aleksejs Višņakovs un Kaspars Gorkšs. Foto: Višņakova personīgais arhīvs.

Runājot par uguntiņu acīs, vai tev bērnībā, jaunībā palīdzēja tas, ka “Skonto”, kuras akadēmijā trenējies, Eirokausos spēlēja pret “Barcelona”, “Inter”, “Chelsea”? Varbūt pat biji bumbu padevēja lomā kādā no šiem mačiem?
Šajos mačos patiešām vai nu padevu bumbas, vai arī atrados tribīnēs. Mūs, “Skonto” audzēkņus, šajās spēlēs piesaistīja.

Tas motivēja tiekties uz šo līmeni?
Vispār jāsāk ar to, ka futbolā trenēties sāku vēlu. Tētis nekad nevirzīja mani uz futbolu, lai gan pats arī spēlēja futbolu rūpnīcas līmenī. Atnācu uz pirmo futbola treniņu 12 gadu vecumā, lai gan treneri teica, ka ir jau par vēlu.

12 gadu vecumā? Tagad laikam, tik vēlu sākot, nebūtu izredžu izsisties…
Redzi, no citas puses toreiz nepārtraukti spēlējām futbolu pagalmā, bet tagad bērni to nedara. Es futbolu ar bērniem ārā spēlēju vienmēr, tikai nedomāju nodarboties ar to nopietnā līmenī. Līdz kādu dienu pie manis pienāca večukiņš, kurš sacīja: “Kāpēc tu nespēlē futbolu?” Atbildēju ar “nezinu”, jo nekad nebiju par to aizdomājies. Viņš bija ļoti vecs un teica, ka arī spēlējis futbolu visu mūžu. Es šo vecīti savā apkaimē redzēju pirmo un pēdējo reizi. Viņš deva man grūdienu. Atnācu mājās, saku tētim: “Tēti, tu taču arī spēlēji futbolu. Kāpēc es nespēlēju?” Viņš atbildēja: “Ja gribi to, dari visu pats.”

Es aizgāju un uzdūros trenerim Beļajevam. Tomēr tajā grupiņā biju par gadu vecāks nekā pārējie (85. gads), un pēc dažiem mēnešiem pārgāju pie sava gadagājuma (84. gads), kuru trenēja Jānis Dreimanis. Pēc tam ilgi strīdējās, kurš bija mans pirmais treneris – lai neviens neapvainotos, sevišķi Beļajevs, vienmēr saku, ka viņi abi ir mani pirmie treneri.

Īpaši apdāvinātie parasti spēlē ar vecākiem puišiem, bet tu sāki ar jaunākiem.
Jā, tobrīd man nebija variantu. Par to nedomāju, vairāk uzskatīju to kā par trenēšanos “veselības grupā”. Tomēr ātri progresēju un spēru lielus soļus. U-16 vecumā Dreimaņa vadībā spēlēju jau Latvijas izlasē pamatsastāvā, lai gan futbolā ienācu 12 gadu vecumā. Četros gados praktiski no nulles.

Pārstāvot jauniešu izlases, bija gadījumi, kad spēlējat pret lielo valstu vienaudžiem un redzat, ka varat konkurēt?
Visspilgtāk atmiņā spēles pret Portugāles un Krievijas vienaudžiem. Vispār neesmu liels zinātājs un vēstures fans un nespēju atcerēties visus faktus, bet puiši ir teikuši, ka krievu un portugāļu komandā bija pilns ar nākamajām zvaigznēm un miljonāriem kā, piemēram, Kvarežma. Savā laukumā “Daugavas” stadionā bijām pat vadībā ar 1:0, taču zaudējām ar 1:2. Izbraukuma spēlē nepiedalījos, jo jau iekļuvu lielajā izlasē. Vēl atceros, ka Jurija Popkova vadībā spēlēju U-21 izlasē pie vecākiem puišiem. Pie Dreimaņa agrākos gados aizvadījām divas pārbaudes spēles ar vāciešiem, kur arī netrūka nākamo zvaigžņu, piemēram, Švainštaigers.

Pārāk agra laulība un Starkovs kā psiholoģisks šķērslis

Atgriežamies pie klubu karjeras. Starkovs pasauca tevi atpakaļ no “Audas”, bet “Skonto” tajos laikos bija ļoti spēcīgs, ar labiem leģionāriem. Kā izdevās izkarot vietu pamatsastāvā?
Nevēlos teikt neko sliktu par Starkovu, taču nez kāpēc viņa vadībā nekādi nespēju atbrīvoties. Viņš tiešām neizturējās pret mani slikti – galu galā Starkovs paņēma mani uz Sadraudzības kausa izcīņu, kad biju 15 gadus vecs, un izlaida uz maiņu pret Maskavas “Spartak”. Tāpēc var pat teikt, ka viņš mani mīlēja, jo no mana gadagājuma nevienu citu šādi nepacēla. Tāpat Starkovs paņēma mani “Skonto”, kad tas patiešām bija spēcīgs – labākie Lietuvas spēlētāji, labākie Gruzijas jaunie spēlētāji. Konkurence tiešām bija liela. No jaunajiem, izņemot sevi, vēl tikai Igoru Semjonovu atceros. Vēl bija Blanks, taču viņu no Tukuma paņēma, bet no “Skonto” akadēmijas biju kā izņēmums tādā vecumā. Tāpēc bija neiespējami tikt Starkova komandā, ja vien patiešām neiepatikies. Un tomēr man tālāk viņa vadībā, vēlākos gados arī Latvijas izlasē, klājās grūti. Viņa attieksme bija laba, tomēr nespēju atslābt.

Viņa stingrā stila dēļ?
Jā, stingrs, un manam raksturam nepiestāvēja. Futbolistam vienmēr svarīgi atrast kopēju valodu ar treneri, bet man tas neizdevās, nespēju atbrīvoties. Jo atbrīvotāks spēlētājs laukumā, jo vairāk var parādīt. Katrā komandā ir spēlētāji, kuri labāk saprotas ar treneri un kuri ne tik labi. Esmu futbolam atdevis 20 gadus un katrā komandā tā ir – to var pamanīt arī, kad komandai nomainās treneris. Mēdz būt tā, ka iepriekš labi spēlējušie vairs nespēlē tik spilgti, toties atveras citi. Lai kā arī būtu, Starkovs pret mani labi attiecas, un arī es pret viņu, jo viņš man deva ceļu lielajā futbolā. Vienkārši Starkovs komandā radīja saspringtību un, lai gan viņš mani aicināja atslābt, es ar šo spriedzi netiku galā.

Tāpēc Latvijas izlasē debitēji Andrejeva, nevis Starkova vadībā?
Lūk, tieši pie Andrejeva es uzreiz atbrīvojos – gan izlasē, gan “Skonto”. To varat ieraudzīt arī statistikā. Uzreiz jūtami uzlaboju sniegumu “Skonto”, un tas ļāva ielēkt izlasē. Andrejevam bija maigāks raksturs, man ar viņu bija viegli. Daudz kas sāka sanākt. Pie Starkova pietrūka šī viegluma. Pie Starkova biju tāds pats futbolists, tomēr noslēgts. Andrejevam bija cits raksturs, viņš deva iespējas jaunajiem un varēja tik ļoti nepārslogot perspektīvu futbolistu ar teoriju vai treniņprocesu. Andrejeva vadībā laukumā sajutos pārliecināts par sevi. Tiesa, tas viss bija labi sākumā, bet ilgākā laika posmā arī tam bija savas ēnas puses – piemēram, kaut kur sāku rādīt savu raksturu, sajutos pārāk komfortabli un neaizstājami. Tomēr Andrejevam esmu pateicīgs – arī viņš man deva ceļu futbolā.

Kopumā futbolista dzīvi ietekmē daudz faktoru. Es varbūt par agru apprecējos. Manā ģimenē agri piedzima bērns, pats biju jauns, parādījās ģimenes apstākļi. Sievai bija smags raksturs, bieži vien turēja mani saspringtībā… Varbūt tas man neļāva karjerā sasniegt vairāk. Mana ģimenes dzīve bija sarežģīta. Futbolā slodzes strauji auga, kamēr organisms vēl tikai auga, treniņi bija smagi, bet paralēli arī sieva, bērns, sarežģītas attiecības. Tas ietekmēja to, ka neaizgāju futbolā tik tālu, cik būtu varējis.

Lai sasniegtu futbolā maksimumu, privātajai dzīvei jābūt gludai, lai pilnībā varētu koncentrēties futbolam?
Jā, it sevišķi 19 gadu vecumā, kurā man jau parādījās bērns. Turklāt es psiholoģiski biju mīksts, kautrīgs, bez spēcīgas psiholoģijas. Nepārtraukta spriedze, nogurums treniņos, bet mājās atpūsties nesanāca.

Citi spēlētāji ir teikuši, ka Starkovs bija ne tikai trenera, bet arī dzīves skolotāja lomā - ietekmēja viņu dzīves lēmumus. Pozitīvā ziņā. Verpakovskim, piemēram, ieteica dārgas automašīnas vietā padomāt par nākotni un labāk iegādāties dzīvokli. Tev Starkovs nedeva šāda veida padomus?
Es tik ļoti baidījos no Starkova, ka visu slēpu un noslēdzos. Starkovs mēģināja ar mani satuvināties, līdzīgi kā viņam tas bija ar Verpakovski un Koļesņičenko, kuru gadījumā viņš patiešām piedalījās nopietnos dzīves lēmumos, tomēr savu baiļu dēļ es Starkovam neļāvu darīt ko līdzīgu. Viņš to saprata un turpmāk vairs nemēģināja tuvoties. Pie Verpakovska, Koļesņičenko vai Rubina Starkovs jebkurā brīdī varēja atbraukt ciemos, viņi cieši kontaktējās, Starkovs pārzināja visu viņu ģimeņu dzīvi. Par mani viņš neko nezināja, un tas, protams, nāca no manis. Vispār esmu atvērts cilvēks, bet ar viņu vienmēr izjutu saspringtību.

Andrejeva vadībā 2004. gada beigās 20 gadu vecumā debitēji izlasē pret Omānu, bet 2005. gada februārī pārbaudes turnīrā Kiprā guvi pirmos vārtus izlasē, pārspējot Austrijas izlases vārtsargu. Pastāsti par šīm divām spēlēm!
Cik atceros, pret Omānu spēlējām Bahreinā, biju pamatsastāvā. Spēles rezultātu vairs nemaz neatceros [2:3 – aut.], bet spēle palika atmiņā ar Blagonadeždina smagu savainojumu pirmajās minūtēs [1. minūtē viņu nomainīja Žavoronkovs – aut.], pēc kura vairs neatguvās un nopietnā līmenī vairs nespēlēja [izlasē tā patiešām bija tobrīd tikai 29 gadus vecā futbolista pēdējā spēle, bet Virslīgā vēl kaut cik uzspēlēja – aut.]. Atceros, ka bija karsts laiks. Emocionālā ziņā biju piezemēts – “Skonto” spēlēju lieliski un uzskatīju iekļūšanu izlasē par pašsaprotamu. Priecīgs, protams, biju, bet prātā apzinājos, ka tam drīz jānotiek.

Kiprā pret Austriju iznācu uz maiņu, guvu vārtus, izlīdzinot rezultātu, bet 11 metru sērijā pārspējām austriešus, pendeli arī realizēju. Atceros, ka tobrīd gan man bija emocionāls pacēlums – biju ļoti priecīgs un jutos lepns par sevi.

Kā guvi vārtus no spēles? Šķiet, video nekur nav.
Saņēmu bumbu pie 16 metru atzīmes, apstrādāju bumbu un pa apakšu iesitu tuvējā stūrī. Jutu spēcīgu pacēlumu un arī pendeli realizēju pārliecinoši. Lai gan skatītāju bija maz, uztraukums, protams, bija, tāds būtu arī tagad, tomēr pats pieteicos sist un droši realizēju.

Skatītāju bija maz, jo tas bija pārbaudes turnīrs Kiprā. Kāda atmosfēra ir izlases iekšienē tādās reizēs?
Mums izlasē vienmēr bija vēstījums, ka vajag uzvarēt, lai kāds būtu turnīra statuss un pretinieks. Mēs neesam tik spēcīgi, tāpēc noskaņojums vienmēr bija kā uz finālu. Skaidrs, ka ne vienmēr izdevās, taču noskaņojums vienmēr bija nopietns. Tā tas bija gan pie Starkova, gan Andrejeva, arī Pahara.

Noprotams, ka Andrejevs tev bija īpašs treneris. 2005. gadā pēc 0:6 pret “Rabotnički” viņam nācās pamest “Skonto” galvenā trenera amatu un klīst leģenda, ka spēlētāji apzināti viņu “nometa”. Tevi tai spēlē nomainīja kā pirmo.
Ja futbolisti darīja kaut ko apzināti, es kā jauniņais spēlētājs neko nezināju. Pēc daudziem gadiem sāka runāt, ka piecus vārtus ielaidām ne bez Ngumibata līdzdalības, bet toreiz neko nemanīju. Par savu sniegumu grūti teikt, vairs tik labi neatceros, bet skaidrs, ja nomainīja, tad spēlēju slikti. Varbūt psiholoģiski netiku galā, man tā bija viena no pirmajām Eirokausu spēlēm [īstenībā pati pirmā – aut.].

Kā komanda reaģēja uz trenera maiņu?
Kā jau vienmēr tādos gadījumos, bija gan apmierinātie, gan neapmierinātie. Atceros, ka pretenzijas pret Andrejevu bija gruzīnu klanam, no viņiem nāca nepatika.

“Skonto” viceprezidenta amatā bija Revazs Dzodzuašvili, kurš esot kūdījis.
Jā, Revazs vienmēr nāca uz treniņiem. Tomēr niansēs neatceros – biju jauns, neiedziļinājos tādās lietās, mani Andrejevs apmierināja. Atkal varam runāt par to, ka futbolisti ir dažādi – kāds teica, ka Andrejevs ir par mīkstu un netur grožus savās rokās, bet tieši man šāda trenera vadībā spēle padevās labāk.

Ja pametīsi "Skonto", izlasē nespēlēsi...

Nojaušams, kurš treneris tev patika vairāk, bet “Skonto” zelta sērija, kas aizsākās 1992. gadā, pārtrūka tieši pēc Starkova aiziešanas. 2005. gadā pirmo reizi, turklāt pārliecinoši, triumfēja “Liepājas metalurgs”. Un nākamo un pēdējo reizi Virslīgas titulu “Skonto” ieguva 2010. gadā, kad atkal atpakaļ bija Starkovs. Ar ko saisti “Skonto” kritumu – konkurenti progresēja, Starkova faktors, Indriksons samazināja finanses?
Domāju, ka visi tevis nosauktie faktori. Atnāca Andrejevs, kurš pirms tam nepārtraukti bija otrais treneris, un noteikti, ka vairāku pieredzējušo futbolistu kategorija, kura bija pieradusi pie Starkova, neuztvēra viņu kā galveno treneri, varbūt pat necienīja. Protams, runa nav par mani jauniņo, bet citiem, piemēram, tiem pašiem gruzīniem, kuri Starkovu respektēja vairāk. Cik zinu, arī Indriksons sāka ieguldīt mazāk naudas, kā arī aizvien vairāk tērēja “Ventspils”, kur turklāt atnāca Grigorčuks. Mums sākās grūti laiki, to var nosaukt par “Skonto” krīzi.

Nedomāju tomēr, ka Andrejevs būtu galvenais vaininieks. Bija arī sastāva mainība – Starkova laikā seši septiņi spēlētāji bija gan “Skonto”, gan Latvijas izlases līderi, kuri bija teicami saspēlējušies, bet pēc tam pamazām aizbrauca uz labākiem klubiem, un “Skonto” iepriekšējā stabilitāte pazuda. Es teiktu, ka līdz ar finanšu samazināšanos arī leģionāri sāka braukt vājāki – Buitkus, Dedura, Samusovs, manuprāt, bija ļoti labi spēlētāji [pirmie divi devās no “Skonto” uz Krievijas Premjerlīgu tieši pēc 2004. gada sezonas – aut.]. Arī gruzīni zelta laikos brauca ļoti tehniski un labi, bet vēlākajos gados jau zemākas raudzes – vairs neieradās gruzīni, kuri spēlētu savā izlasē. “Skonto” iepriekš bija bagātākā komanda Baltijā, kas arī Sadraudzības kausa izcīņā gandrīz katru gadu uzrādīja augstu rezultātu, bieži vien tiekot pusfinālā vai pat finālā.

Vēl smagāk “Skonto” klājās, kad atnāca Ašvorts. 2007. gadā pirmo reizi kluba vēsturē netikāt pat trijniekā. Arī tu “Skonto” pameti tieši Ašvorta laikā, pēc 2008. gada sezonas.
Kā cilvēks viņš ir labs, joprojām man ar viņu ir labas attiecības. Futbola ziņā kopēju valodu ar viņu nespēju atrast. Viņš bija ar mani neapmierināts, bet es līdz galam nesapratu, ar ko tieši. Taču diez vai problēma bija tikai manī, jo “Skonto” rezultāts bija ļoti vājš. Sāka spēlēt daudzi jaunie, kamēr konkurenti tikai progresēja. Tā pati “Ventspils” lika uzsvaru uz pieredzi – tur bija Rimkus, tas pats Gorkšs, tur visi bija īsti mužiki. Mums bija vai nu jaunieši, vai arī futbolisti ar ne tik spēcīgu raksturu. Nebijām mēs ar čempionu raksturu. Varbūt arī Ašvorts šo vajadzīgo čempionu raksturu mūsos nespēja iedabūt, bija pārāk maigs. Starkovs zināja katra spēlētāja mentalitāti, prata konstruēt, kamēr, piemēram, Ašvorts nāca ar savām idejām, pats vāca sastāvu, kurā varbūt ne visi spēlētāji iederējās Latvijas čempionātā. Starkovs bija spēcīgs un inteliģents treneris, kurš labāk juta, kas vajadzīgs, nekā Andrejevs un Ašvorts.

Ar Ašvortu vienu gadu netikām pat trijniekā un atceros, ka ļoti pārdzīvoju un bija kauns. Psiholoģiski bija smagi – kā mēs, “Skonto”, tik pazemojoši spēlējām?! Tagad, piemēram, Virslīgā augšgalā ir vismaz četri klubi, kuru vietas prognozēt grūti, bet toreiz “Skonto” būt favorītam un palikt ārpus “Top3” bija kaut kas neiedomājams. Sajūtas bija nepatīkamas, vainoju arī sevi, plus ar treneri neizdevās būt uz vienas nots.

Daudzi “Skonto” līderi devās uz ārzemēm, bet tu pirmo reizi ārzemju klubā uzspēlēji tikai 27 gadu vecumā. Kāpēc nedevies prom savlaicīgāk?
Diemžēl nevarēšu nosaukt konkrētus faktus, bet zinu, ka ārzemju klubu interese par mani bija. Indriksons ne tikai manā, bet arī citu “Skonto” futbolistu gadījumā lika ļoti augstas cenas. “Skonto” bija tā – vai nu dodiet miljonu, vai palieciet uz vietas. Tā diemžēl bija “Skonto” problēma – nenāca pretī spēlētājiem, neļāva spert karjerā nākamo soli, ja vien, protams, nav šī miljona. Bet cik bieži bija šādi gadījumi? Verpakovskis, Juris Laizāns, kad “Top” klubi kā Kijevas “Dynamo” un Maskavas CSKA atnesa lielo naudu. Vēlākajos gados, kad atnāca Ašvorts, jau laida prom brīvāk. Jozefu Pjačeku, piemēram [2008. gadā no “Skonto” pārcēlās uz Slovākijas “Žilina”, ar kuru 2010. gada rudenī aizvadīja pilnas piecas spēles Čempionu līgas grupu turnīrā – aut.]. Bet iepriekšējos gados tik vien kā bija dzirdams “miljons, miljons, miljons”.

Pēc 2008. gada Virslīgas sezonas intervijā mūsu portālam sacīji, ka vairs nevēlies palikt Latvijā, tomēr vēl pāris gadus paliki “Ventspilī”, lai gan toziem biji uz pārbaudi Belgradas “Partizan” un “West Bromwich Albion”. Kas notika?
Jā, vēlējos braukt prom. “Skonto” man nemaksāja algu, kavēja trīs vai sešus mēnešus, man bija ģimene, dzīvokļa kredīts. Kad nemaksā algu, sākas problēmas gan ar kredītu, gan ģimenē. Citi klubi par mani interesējās, bet Indriksons tikai solīja. Tas viss bija apnicis un gribējās par katru cenu pamest “Skonto”. Regulāri bija spiediens, Starkovs [2007.-2008. gadā “Skonto” pildīja direktora pienākumus – aut.] lika pagarināt līgumu, ar līguma pagarināšanām “Skonto” tā vienmēr notika.

Es jau pirms vairākiem gadiem gribēju pamest “Skonto”, sapratu, ka man ir grūti saprasties ar Starkovu, bet šis spiediens burtiski bija tāds, ka nebija izvēles. Nepārproti, pistoli pie deniņiem neviens nelika, taču šīs tikšanās katru dienu, psiholoģiska rakstura sarunas… “Tu taču saproti, ka nespēlēsi izlasē...” Genādijs Karavajevs un Starkovs ir inteliģenti, viņi tiešā tekstā, protams, nedraudēja, bet saprata, ka palikt nevēlos, tāpat saprata, ka esmu vēl jauns un pārdodams, un caur sarunām piespieda pagarināt līgumu.

Norādes, ka, nepaliekot “Skonto”, nespēlēsi Latvijas izlasē, bija spēcīgs arguments?
Es jutos nekomfortabli, jutu, ka mans laiks “Skonto” ir pagājis, pietiks tur spēlēt, bet gadu no gada viņi prata mani pierunāt pagarināt uz vēl vienu gadu. Viens gads, vēl viens gads un jau noguru no tām pagarināšanām. Gribēju jau beidzot kaut ko nomainīt, kaut kur aizbraukt. Bet viņi tik izdara spiedienu un piemin arī izlasi, kā arī kavē algu.

Tika pielietota klasiskā shēma, ka, ja nepagarini līgumu, neatdos iekrātos algu parādus?
Tas ir normāli, tā ir bijis visās gandrīz valstīs un komandās, kurās esmu spēlējis. Protams, “Top” līmenī tā nenotiek, bet diemžēl līmenī, kurā es esmu bijis, visur skaitās normāli kaut ko nesamaksāt līdz galam. Lūk, viss bija sakrājies, un es gribēju pamest “Skonto”. Divreiz tikos ar Indriksonu, bet tik un tā darīju visu, lai beidzot aizietu. “Ventspils” piedāvāja man labu līgumu, un es bez jebkādas domāšanas to parakstīju.

"Ventspils" bija stiprāka nekā Bundeslīgas komanda

Kāpēc neizdevās aizbraukt uz Angliju vai Serbiju, kur tev bija pārbaudes?
“West Bromwich” [Anglijas Premjerlīga – aut.] tikt, objektīvi runājot, bija grūti – tur bija 40 tādu gribētāju kā es. Turklāt “Skonto” gribēja miljonu. Kad Perepļotkins brauca uz Angliju [2008. gada augustā devās īrē uz “Derby County" – aut.], viņš man parādīja G.Karavajeva [“Skonto”] sagatavotu dokumentu, kur izpirkuma summa bija miljons, lai gan Perepļotkinam bija tikpat gadu, cik man, 27. Es biju līdzīga līmeņa spēlētājs un, lai gan droši nezinu, esmu pārliecināts, ka tāda pati summa tika nosaukta arī “West Bromwich”. Vispār “Skonto” tas bija modē – jebkurš spēlētājs par miljonu. Lai gan ne katrs “Skonto” spēlētājs bija tik vērtīgs. Varbūt kādu bija interese nopirkt par 200-300 tūkstošiem, bet nē – miljonu vai darījums nenotiek.

Kā galu galā izrāvies uz “Ventspili”, ja “Skonto”, visticamāk, prasīja naudu no ārzemju klubiem?
“Skonto” mani presēja, tomēr es galu galā tā arī nepiekritu kārtējo reizi pagarināt. “Skonto” man tobrīd nemaksāja algu, bet “Ventspils” piesolīja trīs reizes(!) lielāku atalgojumu. Plus tobrīd sākās krīze, es vēlējos kaut ko mainīt, tāpēc lēmums nāca viegli. Lai gan, ja iedziļinās, arī “Ventspils” man nebija labākais variants, jo Grigorčuks nav man piemērots treneris. Man nepatīk, ja treniņprocess notiek ar lamu vārdiem, kliegšanu, histēriju. Viņš ir labs treneris, taču katram savs. Piemēram, Gorkšam viņš ļoti patika, un arī daudzi citi pateiks, ka Grigorčuks ir super treneris. Bet man ar tādu treneri ir grūti strādāt. Neesmu radis, ja mani pazemo, apvaino. Kā treneris viņš ir labs – taktiski ļoti spēcīgs, tiesa, arī taktikas apmācīšana viņam ir pārmērīga, un vismaz man lika griezties galvai. Mēs visi cilvēki esam dažādi, katram podiņam savs vāciņš [lai ko Višņakovs teiktu, “Ventspilī” 2009. gadā viņam bija ceturtais lielākais spēles laiks komandā, kā arī astoņi gūti vārti – aut.].

Tomēr “Ventspilī” tiki labā brīdī, iekļuvāt Eiropas līgas grupu turnīrā.
Jā, mums bija laba komanda, sezonas gaitā mums pievienojās Astafjevs un Koliņko [arī Juris Laizāns – aut.]. Kluba prezidents [Jurijs Bespalovs – aut.] bija ieinteresēts, tika maksātas labas algas, un mēs atdarījām ar labi paveiktu darbu un iekļūšanu Eirokausu grupu turnīrā. Arī grupu turnīrā nospēlējām cienījami, visām pretiniecēm [“Hertha”, “Sporting”, “Herenveen”] atņemot punktus. Normāli.

Vienīgi ar “Zurich” cīņā par Čempionu līgas grupu turnīru zaudējāt abas spēles, toreiz pirms šī dueļa nesaprotami nomainoties treneriem – Dzavetjēri Grigorčuka vietā.
Jā, notika nesaprotama treneru maiņa. Arī šeit jāsaka, ka nezinu šos aizkulišu notikumus. Zinu, ka Grigorčukam bija finansiāli izdevīgi piedāvājumi no Ukrainas, un arī viņš jau gribēja doties prom. Atnāca itālis, kurš psiholoģiskā ziņā man daudz vairāk piestāvēja. Vadīja visu mierīgi. Tiesa, viņš ar savu itāļu mentalitāti gribēja īsā laikā visu samainīt, sākot no taktikas un beidzot ar virtuvi, taču tieši futbola ziņā man ar viņu bija viegli sastrādāties. “Ventspils” rīcībā tobrīd bija ļoti daudz spēlētāju, un Dzavetjēri sāka vairāk uzticēties jauniešiem. Piemēram, Zjuzins un mans jaunākais brālis Eduards vienu dienu bija Virslīgas pastarīša “Tranzīta” spēlētāji, bet nākamajā dienā, hops, un spēlē Eiropas līgas grupu turnīra spēlē pamatsastāvā [Zjuzins “Ventspilī” sāka spēlēt gan tikai nākamajā gadā, bet Eduards patiešām vēl 2009. gada vasarā spēlēja “Tranzītā”, bet rudenī divreiz iznāca “Ventspils” vienpadsmitniekā Eiropas grupu turnīra mačos – aut.]! Iztēlojies to! Spēlētājiem arī šoks. Nuncio uzskatīja, ka jaunatnei jādod ceļš.

Lai gan pirms tam “Ventspilī” spēlēji daudz, tieši grupu turnīrā pamatsastāvā izgāji tikai reizi, toties zīmīgā mačā – pirmajā spēlē izbraukumā Berlīnes olimpiskajā stadionā pret “Hertha”, kad nospēlējāt 1:1. Kādas atmiņas?
Augsta atbildības sajūta, man tā bija viena no pirmajām spēlēm Eirokausos [pēc neveiksmes pret “Rabotņički” Višņakovs līdz 2009. gada kampaņai ar “Ventspili” Eirokausos nebija spēlējis – aut.], lielais stadions. Tomēr mums tiešām bija laba komanda, un man bija sajūta, ka mēs esam labāki. Sajūtu ziņā likās, ka viņi ir jāuzveic. Man liekas, ka laukumā spēlējām labāk nekā viņi, brīžiem uzbrukām vairāk. Togad “Hertha” klājās slikti, un viņi pat izkrita no Bundeslīgas, tomēr arī mums varbūt pietrūka spēcīgākas psiholoģijas – paņemt un uzvarēt Berlīnē vācu klubu. Mums trūka šādu spēļu pieredzes. Drusku nobijāmies no šīs iespējas uzvarēt. Man “Hertha” likās vāja. Rīgā “Hertha” spēlēja daudz labāk, taču arī tai mačā viņi tik tikko uzvarēja [0:1].

Vai atceries, kurš Berlīnē “Hertha” labā iesita vārtus?
Nē.

Lukašs Piščeks [244 spēles Dortmundes “Borussia” sastāvā Bundeslīgā, no leģionāriem otrs lielākais spēļu skaits kluba vēsturē, pārcēlās no “Hertha” uz Dortmundi tieši pēc 2009./10. gada sezonas – aut.].
Ak jā, pareizi.

Piščekam ar vārtu guvumu atbildēja Edgars Gauračs, kuru apsveic Aleksejs Višņakovs un Aleksandrs Solovjovs. Foto: AP/Scanpix.

Krievijas sarežģītā mentalitāte

Labi, ejam tālāk. Pirmo reizi leģionāra statusā nokļuvi 2011. gadā, taču Naļčikas “Spartak” rindās tā arī neaizvadīji nevienu oficiālu spēli un pirmais īstais klubs gandrīz 27 gadu vecumā bija Polijas “Cracovia”.
Aizskrienot notikumiem nedaudz pa priekšu, pēc tam biju arī citā Krievijas klubā “Baltika”, kur līgumu lauzu pēc viena gada, lai gan priekšā bija vēl viens gads. Krievija ir tāda mentalitāte, ka man tur ir grūti atrasties. Mans tētis ir latvietis, mamma krieviete, taču ģimenē nez kāpēc vienmēr esam runājuši krieviski. Lai gan tai pašā laikā tēta māsas ģimenē viss notiek latviski. Es mācījos krievu skolā un man ir krieviska mentalitāte, taču, kad aizbraucu uz Krieviju, es uz to visu paskatījos un sapratu, ka patiesībā man nav krieviskas mentalitātes. Kad sarunājām ar “Baltika” lauzt līgumu, biju laimīgs.

Atgriežoties pie Naļčikas “Spartak”, šis klubs mani ļoti gribēja, jo pirms tam ar FK “Ventspils” labi nospēlēju pret viņiem nometnē Turcijā – Dzavetjēri vadībā spēlējām tandēmā ar brāli, “Ventspils” uzvarēja. Parakstīju līgumu ar “Spartak”, visi bija apmierināti. Situācija bija tāda, ka līgumu parakstīju jau novembrī, bet viņi līdz pat februārim drīkstēja pieteikt spēlētājus. Un šai periodā klubu pameta treneris, kurš mani bija noskatījis, - Jurijs Krasnožans [Naļčikā dzimušais treneris pie “Lokomotiv” stūres nomainīja Sjominu – aut.]. Viņa vietā atnāca Eštrekovs. Te jāmin, ka postpadomju valstīs ierasts, ka, ņemot leģionāru, vienmēr kāds vēlas nopelnīt. Bet es jau biju parakstīts. Sākumā Eštrekovs nometnē Turcijā caur saviem palīgiem lika nodot man, ka neesmu vajadzīgs. Starp citu, Krievijā tādu palīgu, liekēžu, katrā komandā pa 30, visi lielie eksperti. Vēlāk Eštrekovs [iepriekš ilggadējs Sjomina asistents Maskavas “Lokomotiv” – aut.] bezkaunīgi man acīs pateica: “Tu esi leģionārs, tu sēdēsi man blakus uz soliņa. Tu nespēlēsi.”

Aizgāju pie vadības, un viņi, lai miermīlīgi atrisinātu šo situāciju, piedāvāja man doties uz Poliju. “Cracovia” bija ukraiņu treneris Šatalovs, un acīmredzot Naļčikas “Spartak” cilvēki viņu pazina. Sākumā lepni paziņoju, ka nebraukšu – kāda vēl Polija?! Tobrīd man trūka zināšanu, neko nezināju par poļu futbolu, bet likās, ka salīdzinoši ar Krieviju tas būtu liels solis atpakaļ. Taču, aizbraucot uz turieni uz nometni, mani burtiski ielenca korespondenti, visapkārt video kameras, es nesapratu, kas notiek! Tur katrā treniņā ir žurnālisti, līdzjutēji. Nevarēju to aptvert. Nospēlēju dažas pārbaudes spēles, iepatikos līdzjutējiem, kuriem Polijā kopumā ir liels svars un teikšana. Visi mani gribēja, un piekritu parakstīt līgumu, jo mani ļoti labi uzņēma un cienīja. Galu galā arī nebija laika vairs citiem variantiem, sezona bija klāt. No Naļčikas nokļuvu Krakovā, lai gan iepriekš bija parakstīts līgums ar krievu klubu.

Polijā - beidzot futbola atmosfērā

Tātad sākumā uzskatīji, ka Polijā nevarētu būt normāls līmenis?
Jā, bet, ierodoties Polijā, redzēju, ka uz katru spēli nāk pa 15 tūkstošiem līdzjutēju, un atmosfēra nav sliktāka kā Anglijā, lai gan futbola līmenis nav daudz augstāks nekā Latvijā. Polijā bija augsts organizācijas līmenis, bet līdzjutēji bez maz vai uz rokām nēsāja. Polija skatās uz Vācijas piemēru un cenšas tuvoties tam līmenim. Daudz jaunu stadionu, Polijas 1. līgas klubus ieskaitot. Translācijas. Man, izejot balkonā, līdzjutēji kliedza “Višņa!”. Dodoties uz veikalu, lūdza autogrāfus. Rupji runājot, es neesmu nekas, bet cilvēki mani Krakovā, kas ir lielāka par Rīgu, atpazīst. Man tas bija wow, jo neuztvēru sevi kā lielu futbolistu. Bija patīkami sajust tādu attieksmi. Kad pēc tam pārstāvēju Lodzas “Widzew” un biju vienā komandā ar brāli, tad tiešām nebija nevienas reizes, lai izietu iepirkties un neviens pie mums nepienāktu. Tur tādā līmenī cilvēki mīl futbolu… Viņi maksā pa 50 eiro, lai tikai skatītos “Ekstraklasa TV”, kur rāda tikai Polijas augstāko līgu. Šo summu maksā burtiski katra ģimene, tāpēc arī kopumā tur apgrozās liela nauda.

Krakovā man ļoti patika, jauka atmosfēra, viss pakārtots futbolam. Stadioni, cilvēku mīlestība, laba attieksme, profesionāls atjaunošanās process, avīzes par tevi nepārtraukti raksta, video intervijas. Laikam tā, kā jābūt valstī, kurā mīl futbolu un kā tas ir gandrīz visur pasaulē. Latvijā tas viss diemžēl nav pārāk attīstīts.

Višņakovs "Cracovia" rindās Polijas Ekstraklasē guva četrus vārtus, arī pret Varšavas "Polonia" 2011. gada maijā. Foto: AP/Scanpix.

Ja jau tevi atpazina uz ielas, grūti iztēloties, kā bija Rudņevam, kurš tai laikā bija Polijas līgas zvaigzne.
Jā, neapšaubāmi viņš bija liela zvaigzne. Atšķirībā no manis, Rudņevs bija lielā klubā, Poznaņas “Lech”. "Top" klubs Polijā, arī liela pilsēta, liels stadions. No Poznaņas labākie pārcēlās uz Vāciju un Angliju. Cik zinu, arī algas “Lech” bija kosmiskas, tiesa, Rudņevs nebija starp līderiem šajā ziņā. Kā arī Polijā atšķirībā no Krievijas par katru samaksāto zlotu tika nomaksāti nodokļi. Tas ir ļoti svarīgi – oficiāla alga, pēc tam vecumdienās attiecīgi pensija un tā tālāk. Runājot par Rudņevu, mēs reiz pat krekliem apmainījāmies. Tomēr īpašu tikšanos mums nebija, jo pēc spēles uzreiz jādodas pie līdzjutējiem pateikties, pēc tam pie savas komandas, tāpat jau gaidīja autobuss ar apsardzi – visa pilsēta dzīvo līdzi futbolam, attiecīgi arī nopietni drošības pasākumi.

“Cracovia” diemžēl izkrita no Ekstraklases un pārcēlies uz “Baltika”, ar kuru, kā minēji, pēc vienas sezonas biji laimīgs lauzt līgumu.
Kaļiņingradā bija labi spēlētāji, tāpat labi zināmais treneris Perevertailo [2017. gadā pāris mēnešu garumā vadīja “Riga” – aut.], kurš bija maigas dabas un man patika. Tomēr pati mentalitāte Krievijā… Bija smagi. Cilvēki kaut kādi zvērīgi…

Tu domā sadzīvē vai komandā?
Visur! Tur viss kaut kā citādi. Visi tādi dusmīgi. Un, ja tu nedzer, tad vispār neesi savējais.

Gribi teikt, ka arī sezonas gaitā tika dzerts un nebiji savējais komandā, ja nedzēri?
Negribas tā izplūst par šo tēmu, bet principā tā bija norma [smaida]. Nav jau nekāds brīnums, ja tas pats notiek pat Krievijas Premjerlīgā – atliek pieminēt Kokorinu un Mamajevu. Uzskatāms piemērs, kas notiek ar dzeršanu Krievijā. Tāda vide nav man piemērota.

Cik liela nozīme tavā karjerā bijusi kontaktiem? Paskaidroji, kā nokļuvi Naļčikā, bet, ja tā paskatās, – “Spartak” jau priekšā bija Koliņko, vēlāk pārgāji uz “Baltika”, kur arī bija Koliņko un no “Ventspils” laikiem Čirkins, Lodzas “Widzew” pievienojies brālim. Nebija tā, ka kāds aizliek par tevi vārdu?
Diez vai kāds par mani ir licis galvu ķīlā. Varbūt kādreiz kāds aizlika labu vārdu, bet, redzot arī, kā viss notiek dzīvē, neviens par tevi neies plēsties. Varbūt kaut kas mājienu līmenī ir bijis, taču jāsaprot, ka futbolā tas viss saistīts ar finansēm, naudu, un šāda tipa lēmumus pieņem klubu vadītāji. Jebkurā gadījumā es kā futbolists klubam esmu greznība – mana alga, tāpat manā gadījumā kārtīgu žūksni vienmēr saņēma aģenti, tāpēc vārdi no malas šeit neko nevarēja izšķirt, varbūt 1%. Klubu vadītāji vērtēja, vai es esmu vajadzīgs, vai spēšu palīdzēt komandai, jo tas viss saistīts ar lieliem tēriņiem. Neviens neliks galdā, piemēram, 100 vai 200 tūkstošus, ieklausoties padomos no malas.

Kad no “Baltika” pārcēlies uz “Widzew”, tur priekšā jau gaidīja brālis Eduards, kurš tobrīd Polijā ar saviem vārtu guvumiem bija sacēlis pamatīgu troksni. Tas nevarēja tev nepalīdzēt.
Man ar “Baltika” bija spēkā līgums vēl uz gadu, taču jau minēju, ka Krievijā negribēju palikt, klubs to arī saprata. Sanāca tā, ka “Baltika” bija ieradusies Jelgavā aizvadīt pārbaudes maču, un es nebiju ar komandu un aizbraucu uz ZOC, kur turpat ģērbtuvēs lauzu līgumu [smaida]. Kad lauzu līgumu, Eduards Polijā ieminējās savam trenerim, ka Krieviju esmu pametis un bez saistībām. Gan šis treneris, gan visi pārējie Polijā mani labi atcerējās no “Cracovia” laikiem. Tiklīdz “Widzew” treneris izdzirdēja, ka esmu pieejams, burtiski jau pēc vienas divām dienām devos uz Poliju.

“Widzew” gan bija nopietnas finansiālas problēmas, taču man tobrīd vairs nebija daudz variantu, transfēru logs vērās ciet. Polijā man atradās individuālais sponsors, kurš maksāja man naudu. Klubs problēmu dēļ jaunus spēlētājus varēja piesaistīt tikai tādā veidā, ka atrodas kāds biznesmenis, kurš noslēdz atsevišķu vienošanos ar futbolistu un finansē viņa atrašanos “Widzew”. Brāļa Eduarda un manu algu apmaksāja viens un tas pats sponsors, bet citu spēlētāju gadījumā bija arī citi uzņēmēji. Viss notika oficiāli – tika slēgts kaut kas līdzīgs darba līgumam. Mūsu sponsors regulāri brauca ciemos, mēdzām kopā vakariņot, labi iepazinām viņu.

Kāds bizness viņam piederēja?
Cik atceros, viņam piederēja vairāki biznesi, bet galvenais virziens bija bižutērija. Viņš nopelnīja miljonus ar to, ka veda bižutēriju no Ķīnas un tirgoja Polijā, pieliekot cenai klāt “vienu santīmu”.

Jums ar Eduardu reklāmas kampaņā nebija jāpiedalās?
Šķiet, vienreiz piedalījāmies reklāmā, bet tas vairāk bija tendēts uz video tieši ar īpašnieku, jo mediji šo stāstu labi zināja un Polijā bijām atpazīstami.

“Widzew” ir klubs ar lielu vēsturi, bet tai sezonā ar jums sastāvā no Ekstraklases izkrita – pat par spīti tam, ka Eduards sezonu pabeidza līgas snaiperu desmitniekā. Starp citu, izkritāt, zaudējot konkurenci tavam iepriekšējam klubam “Cracovia”. Kā reaģēja prese un līdzjutēji, un vai ar brāli varējāt palīdzēt vairāk?
Klubam bija finanšu arests, un, vēloties palīdzēt, kluba darbībā iesaistījās diezgan daudz cilvēku no malas. Šie sponsori katrs veda savus spēlētājus, katram bija savs viedoklis, katrs mēģināja panākt sev vēlamā sastāva izvēli. Laukumā bija bardaks. Es sezonas izšķirošajos brīžos nespēlēju, jo treneri [Rafalu Pavlaku – aut.], kurš vēlējās redzēt mani sastāvā, atlaida. Sākās nesaprotamas lietas – sastāvu mainīja krustām šķērsām, tika iesaistīti aizvien jauni spēlētāji. Bez maz vai uz katru treniņu atnāca cits “vadītājs” un katru reizi tika doti citi norādījumi. Eduards bija vienīgais, kuru neaiztika - esmu pārliecināts, ka arī viņš nespēlētu, ja nebūtu guvis tik daudz vārtu.

“Widzew” līdzjutēji nenāca “parunāties” uz treniņiem?
Nāca. Arī “Cravovia” laikos nāca. Polijā tevi nēsā uz rokām, ja spēlē labi. Ja spēlē slikti, labāk uz ielas nerādīties – mierīgi vari dabūt pa seju. “Widzew” līdzjutēji bija dusmīgi ne tikai uz spēlētājiem, bet arī uz kluba vadību.

Nelaimes putna liktenis - no viena maksātnespējīga kluba pie cita, kam seko naudas problēmas

Pēc “Widzew” īstajā Eiropā tā arī vairs neuzspēlēji, vēl bija tikai Moldova. Kāpēc neizdevās palikt Polijā?
“Cracovia” nepaliku, jo izkritām no Ekstraklases, un es, muļķis, negribēju spēlēt 1. līgā. Man galvu sagrozīja runas apkārt – tika teikts, ka varu pāriet uz Poznaņas “Lech”. Es ļoti pavilkos uz šo variantu, lai gan nekādu apstiprinošu dokumentu nebija. “Cracovia” esot gribējusi dabūt 300 tūkstošus, bet Poznaņa gribēja dabūt par velti. Es kā muļķis ar visiem sastrīdējos, lauzu līgumu ar “Cracovia”, bet Poznaņa pēc tam vairs īsti negribēja mani, piedāvāja pavisam mazu algu. Es principiāli atteicos. Pieļāvu virkni kļūdu, nekas nesanāca.

Vajadzēja steidzami kaut ko meklēt un toreiz aizgāju uz vienu sezonu uz “Baltika”. Savukārt pēc tam “Widzew” gadījumā šis klubs bankrotēja [nākamajā sezonā “Widzew” palika pēdējais arī otrā līgā un bankrota dēļ tika pazemināts līdz pat piektajam līmenim, bet šobrīd spēlē tikai trešajā līgā, lai gan ir četrkārtējs Polijas čempions – aut.]. Vēl esot Polijā, man no Moldovas zvanīja Kubarevs un teica, ka grib mani savā komandā, “Zimbru” piedāvāja labu naudu. Taču arī “Zimbru” pēc tam kļuva maksātnespējīgs, un es atkal pusgadu nesaņēmu atalgojumu. Man karjerā bija posms, kurā aptuveni gadu spēlēju futbolu bez saņemtas algas.

Vai neredzi savu vainu, pirms pievienošanās klubam kārtīgi neizpētot tā situāciju?
Redzi, man jau arī nebija miljons variantu, no kā izvēlēties… Un ja tā paskatās – “Widzew” ir klubs ar lielu vēsturi, “Zimbru” ieguva Moldovas kausu, pretendēja uz čempionu titulu un galu galā arī ar mani sastāvā cīnījās par iekļūšanu Eiropas līgas grupu turnīrā [“Zimbru” tika līdz pēdējai atlases kārtai, kurā ar 1:0 un 0:4 piekāpās grieķu PAOK – aut.]. Atkal viss sākumā it kā izskatījās lieliski, bet pēc tam parādi, algu kavējumi, mānīšanās un bankrots [pēc 2014./15. gada vājās sezonas klubā ienāca cits investors – aut.].

Pēc tam biju atpakaļ Rīgā un atgriezos “Skonto”, kuru trenēja Tamazs. Biju bēdīgs, jo, lai kur ierastos, klubs nokļuva finanšu grūtībās. Nolēmu uzspēlēt “Skonto”, jo novācās laba komanda un bija Tamazs. Un… atkal finanšu problēmas, atkal septiņus mēnešus nesaņēmām atalgojumu. Mūžīgi nokļuvu avantūriskos klubos. Neskatoties uz to, 2015. gadā mums tikai mazliet pietrūka, lai kļūtu par čempioniem. Iztēlojies septiņus mēnešus katru dienu nākt uz treniņiem, nesaņemot naudu, un vēl arī atrast sevī spēkus iziet mačos un reāli cīnīties par titulu.

Cik smagā finansiālā situācijā nonāci un, ņemot vērā iepriekš teikto par ģimeni, kā mājās to visu uztvēra?
Sākās problēmas. Naudas nebija, aizgāja sieva, radās problēmas ar bankām. Pirms tam man bija māja un dzīvoklis, bet vienā brīdī visu pazaudēju. Pašam iepriekšējos gados vajadzēja vairāk krāt naudu, bet vienmēr bija tā, ka arī futbola klubi ne līdz galam pildīja saistības – kaut ko nesamaksāja “Skonto”, kaut ko “Ventspils”. Katrs klubs man palika kaut ko parādā.

Izņemot laikam Poliju?
Jā, bet atkal – sastrīdējos ar “Cracovia”, lauzu līgumu, atdevu trīs mēnešalgas, lai gan vēl uz gadu spēkā bija līgums… Toreiz noticēju mutiskiem solījumiem [par “Lech” – aut.]. Tā bija mana kļūda.

Var apgalvot, ka sportiskā ziņā tava karjera ir labāka, nekā no finansiālā aspekta?
Tā var teikt, lai gan arī sportiskā ziņā pieļāvu kļūdas – domāju, būtu varējis spēlēt nedaudz augstāka līmeņa klubos, ja būtu vairāk veicies un ja tik agrīnā stadijā nebūtu bijis ģimenes. Kaut gan nedrīkst tā teikt – ļoti mīlu bērnus un bija arī patīkami, komfortabli brīži. Bērni sniedz prieku, un man tas patīk. Taču jauna sieva, bērni, ikdienas rūpes spēkus, protams, atņēma. Karjeras svarīgākajos gados es, iespējams, ģimenes dēļ sevi neziedoju futbolam tik daudz, cik nepieciešams un cik būtu varējis ziedot.

Tas ir koks ar diviem galiem – vecpuiši savukārt mēdz neievērot disciplīnu, ballēties, meklēt meitenes.
Jā, piekrītu, ka tas ir koks ar diviem galiem. Tas ir individuāli. Manā gadījumā daudz paņēma ģimenes lietas, arī konflikti, jo ne vienmēr sanāk kā pasakā… Gribu uzsvērt, ka tagad mana personīgā dzīve ir sakārtojusies – man ir jauna draudzene, esmu laimīgs, mums ir miers mājās, idille, mums viss ir labi. Ar pirmo sievu rūpējamies par diviem bērniem, tāpat, protams, esmu pieņēmis draudzenes bērnu un, kas zina, tālākā nākotnē varbūt būs vēl kāds papildinājums [smaida].

Kad tiki galā ar finansiālajām problēmām, lai atkal nostātos uz kājām?
Salīdzinoši nesen, tas viss prasīja ilgu laiku. Pēc atgriešanās Latvijā vairs tik daudz nepelnīju un neko neesmu spējis sakrāt – dzīvoju no algas līdz algai.

Lielas algas Latvijas futbolistiem? Mīts un muļķības!

Tagad aktuāls temats ir leģionāru limita maiņa. Viens no argumentiem, kas izskanēja, ir, ka Latvijas futbolisti, pateicoties iepriekšējam limitam, saņēma nesamērīgi lielas algas. Tavs piemērs acīmredzot parāda, ka nekādas dižās algas nemaz nav. Lai gan skaidrs, ka tavā gadījumā bijusi arī īpaša priekšvēsture un citiem situācija varētu būt atšķirīga.
Nesaukšu uzvārdu, bet atlika vienam zināmam cilvēkam izspļaut par lielo naudu Latvijas futbolistiem, un visi pārējie pavilkās. Nu nav tās algas nekādas lielās – pat salīdzinoši ar darbu LFF vai citā ikdienišķā darba vietā. Nu, piemēram, 1 500 eiro nevar saukt par kaut kādu mega algu, vai ne? Mūsu dzīves apstākļos, kad ir jāmaksā komunālie maksājumi, degviela, bērnudārzi, latviešu valodas kursi, sporta pulciņi, futbola treniņi. Šādos apstākļos 1 500 eiro nav nekas pārmērīgs. Lūk, Latvijas futbolisti vairāk par šo summu, neskaitot “Riga”, nemaz nesaņēma. Nu labi, kādam varbūt bija divi tūkstoši, bet vai tā ir kaut kāda wow mēnešalga? Kāds ir uzpūtis stereotipu, ka latviešu futbolisti peldas naudā.

Un esmu diezgan drošs, ka leģionāri Latvijas klubiem izmaksā vairāk, ja, protams, visu juridiski korekti noformē. Cik saprotu, minimālā alga ārzemju futbolistam ir 800 eiro, bet tas ir minimums, taču tad vēl seko citas izmaksas – vismaz dzīvoklis jānoīrē, visi nodokļi, uzturēšanās atļaujas kārtošana, aviobiļetes un tā tālāk. Un cik tas viss darba prasa! Bet te viens muļķis paziņo, ka Latvijas futbolistiem ir lielās algas un… labāk lai futbola klerki pasaka, cik viņi pelna! Lai katrs par sevi pastāsta. Žēl, ka viss tā.

Labi, “Riga” tagad ir brangākas algas, bet arī, pirmkārt, leģionāriem algas ir daudz lielākas nekā Latvijas spēlētājiem, bet, otrkārt, runa ir tikai par pēdējo gadu vai diviem, iepriekš tā nebija. Un tā ir tikai “Riga”. Tajā pašā RFS, kuras cilvēki runā par lielajām algām, nekā sevišķa nebija, izņemot pēdējo gadu, kad gandrīz vai piespiedu kārtā nācās konkurēt ar to pašu “Riga”, kura iedeva “algu tempu”, un latvieši bija vajadzīgi. Tagad to visu nocirta. Kur spēlēs Latvijas futbolisti – 1. līgā? Ņemot vērā, ka es vēl varu spēlēt un turēt iepriekšējo līmeni, kā arī biju “Riga” kapteinis, būtu loģiski, ka man it kā vajadzētu spēt atrast darba vietu Virslīgā. Tikai man un vēl kādam “Riga” sastāvā Virslīgā bija 25 spēles [Višņakovam, Černomordijam un Fjodorovam, pārējiem mazāk – aut.]. Taču kā ir realitātē? Tagad nogrieza limitu, un esmu kļuvis nevajadzīgs pilnīgi nevienam?! Labi, es esmu vecs, bet ko darīt pārējiem Latvijas futbolistiem? Jaunajiem? Kā izlase progresēs?

Man liekas, ka mūsu čempionāts ir tāds, ka tieši otrādi – jāved mazāk leģionāru un pašiem iekšienē jāattīsta savs futbols. Tikai piemērs – kas notiek ar “Riga” dublieru komandu? Neviens spēlētājs no turienes nepārnāk uz galveno komandu! Tas izskatās pēc kluba-viendienīša, kurā ir pilns ar leģionāriem, līdz šim bija arī latvieši, bet ar dublieru komandu nekādas sasaistes un rotācijas nav. Divi dublieru spēlētāji bija piesaistīti treniņiem, bet tagad abi strādā Vācijā. Klubi pārsvarā nedomā par jaunatni un nedomā tieši par Latvijas spēlētājiem.

Tik runā par lielajām algām, bet tāds ir dzīves līmenis šeit. Latvijā dzīves līmenis ir ļoti augsts, bet attiecīgi arī cenas – aizej uz veikalu, tur bez 50 eiro nav ko darīt. Man ir trīs bērni, un pirkums 50 eiro apmērā ir divām trim dienām. Gaļa, citas pirmās nepieciešamības preces. Parēķini, ja 15 reizes mēnesī šādi jāiepērkas. Mašīnas izdevumi. Lūk, tev 1 500 eiro! Un šie te stāsti par lielajām algām Latvijas futbolistiem, manuprāt, ir politika, kā arī klubu ārzemju īpašnieku lobijs – viņi izdara spiedienu uz LFF. Latvijas futbolam tas nenāk par labu. Tas pats Lietuvas piemērs – noņēma limitu pilnībā, un lietuvieši spēlē 1. līgā, izlase ir zemu kritusi. Protams, cik cilvēku, tik viedokļu, bet trīs Latvijas futbolisti vienā klubā? Kas tas ir? Turklāt, kas svarīgi, netiek attīstīta jaunatne.

Ja tev pretī sēdētu vidējais Latvijas sporta fans, viņš pateiktu tev: “Latvija zaudē Gibraltāram, par ko tur maksāt?”.
Tad atkal vēl plašāk jāskatās – nav laukumu, nav futbola infrastruktūras bērniem un tā tālāk. Atgriežoties tomēr pie limita jautājuma, kurš visaktīvāk vēlējās šīs izmaiņas? “Spartaka” prezidents, “Ventspils” prezidents, “Riga” prezidents – visi ārzemnieki. Labi, vēl arī Milovs [RFS]. Limitu varēja, protams, mainīt par vienu spēlētāju, bet ne jau uzreiz tik globāli! Tas ir mans viedoklis.

"Riga" - tikai skaists apvalks?

Aizejot prom no šīs tēmas, kā tu salīdzinātu 2000.-to gadu sākumu “Skonto” un tagadējo “Riga” – finansiāli, profesionālisma līmeni, konkurētspēju Eiropā?
Man liekas, ka “Skonto” bija augstākā līmenī. Protams, ņemot vērā, ka toreiz bija cits laiks, salīdzinu relatīvi. Ja runājam par konkurētspēju Eiropā, jā, arī “Skonto” atpalika, taču “Riga”… negribu teikt neko sliktu, taču šis klubs lielā mērā ir mulāža, krāsainas uzlīmes. “Riga” spēlējām caurumainās getrās, medicīna minimāla, nekā nav! Tikai radīts wow efekts no ārpuses – ka skaisti viss izskatās, lielās algas un tā tālāk. Patiesībā nekā nav – ne organizācijas, nekā. Pats skumjākais, ka nauda tiešām ir laba, taču kur tas viss paliek?

Pag, tu saki, ka nekā nav, bet Virslīgā otrais tituls pēc kārtas, Eiropas līgā gandrīz sasniegts grupu turnīrs.
Jā, labi futbolisti, labs kolektīvs. Tiešām savākts labs kolektīvs.

Tātad klubs tiek labi vadīts.
Jā, tomēr es runāju par elementārām lietām – mēs neēdam, treniņprocesa apstākļi slikti, ekipējuma nav, medicīnas nav. Nulle! Atjaunošanās – nulle! Ja runājam par Eiropas ambīcijām… pat jau Starkova laikos bija kaut kāds atjaunošanās process. “Skonto” viss bija sakārtots, medicīna Dagam Čudam bija ļoti laba. Ja viņam nebija kaut kā pašam pa rokai, viņš uzreiz nodrošināja citus ārstus, tāpat nepieciešamības gadījumā organizēja operācijas. Ja kaut kas ar veselību notiek “Riga”, tev piezvanīs pēc nedēļas, kaut kur pieņems, par operāciju velns viņ zina.

Ozolu taču nosūtīja operēt uz Slovēniju.
Latvijā mums tādu iespēju nav? Labi, tas ir Ozols, viņu vienu nosūtīja, bet kur pārējie? Citi mēģina kaut ko uz vietas, ar ārstiem saikne nav izveidota, kaut kas nav apmaksāts. Es to vērtēju kā nulles līmeni. Tas, ka futbolisti ir labi, jā, – serbi, realizēti labi transfēri, tiek maksāta laba nauda. Tas viss neapšaubāmi ir. Šie leģionāri ir forši puiši. Tomēr arī Latvijas puiši ir forši, tāda pati formula RFS – labi latvieši un labi leģionāri, turklāt tieši cilvēcīgā ziņā. Radīt labu atmosfēru kolektīva iekšienē ir ļoti sarežģīti, taču abos šajos klubos tas izdevās, lai gan bija grūti. Mums, “Riga”, visu laiku nāk depresija no augšas – nepārtraukts spiediens par rezultātu, pēc pāris neveiksmīgām spēlēm uzreiz treneru maiņa.

Bet galveno, rezultātu, tas ir devis!
Jā, taisnība, taču es runāju par profesionalitāti. Algas labas, leģionāri labi, bet viss pārējais…

Lasīji Biliņska interviju? Piekrīti viņam?
Neesmu lasījis, bet mēs visi ar Biliņski bijām tuvos draugos. Mēs, visi pārējie, baidāmies to teikt, bet viņš, aizbraucis prom, to visu pateica. Lai gan neesmu lasījis, esmu pārliecināts, ka viņš teica taisnību.

Viena no lietām, ko viņš minēja, - Latvijas spēlētāji saņem daudz mazākas algas.
Tieši to arī tev saku. Varbūt pēdējā laikā nedaudz, nedaudz paaugstināja algas latviešiem, bet nedaudz, kamēr leģionāriem algas ir trīs četras reizes augstākas.

Piemēram, Žoels Bopesī un Armands Pētersons – kā tu salīdzinātu viņu meistarības līmeni un atalgojumu?
Jā, leģionāram aptuveni trīs četras reizes vairāk. Piemēram, “Skonto” laikos algas vairāk vai mazāk tika izlīdzinātas visiem – OK, katrā klubā mēdz būt savs Mesi, kuram ir ievērojami lielāka alga, bet pārējiem algas ir līdzīgas, jo esam taču viena komanda. Bet šeit latvieši tiek nostādīti zemāk.

Mēs paši futbolisti matemātiski rēķinājām, ka “Riga” rezultātu galvenokārt veidoja latvieši – mēs septiņi astoņi spēlētāji gandrīz vienmēr spēlējām. Leģionārs te slims, te traumēts, te viņam budisms, te viņš negrib. Leģionāri gandrīz visu laiku mainījās, kamēr kodolu veidoja latvieši. Un latviešus apvaino, ka mēs daudz saņemam, lai gan “Riga” komandā tieši mēs algu ziņā esam nabadzīgākie par spīti lielākam spēles laikam. Šķiet, RFS bija līdzīga sistēma. Vienkārši bija izdevīgi runāt par latviešu lielajām algām, lai ieviestu jauno limitu, jo ārzemju klubu īpašnieki vēlas vest šeit savus leģionārus.

Ja ticēt tev, ka latvieši laukumā nedara mazāk nekā leģionāri un ir pat lētāki, kāda motivācija klubiem ir likt lielāku akcentu uz ārzemniekiem?
Atzīstu, ka šobrīd, kad četriem pieciem klubiem ir daudz naudas, ne visiem pietiek laba līmeņa latviešu. Tas arī ir iemesls.

Tātad noteikti nav runa par to, ka tas klubiem būtu finansiāli izdevīgāk? Tieši otrādi, klubi tērēs vēl vairāk.
Jā, tas ir ambīciju jautājums. Lieliski saprotu, ka ir četri naudīgi klubi un labu latviešu trūkst, taču esmu pret afišēšanu, ka latviešu futbolisti tika nomētāti ar naudu. Mākslīgi sazīmēta aina.

Pārspēt Petru Čehu

Par treneriem. Esi spēlējis pie praktiski visiem zināmākajiem treneriem Latvijā – Starkovs, Andrejevs, Ašvorts, Pahars, Pertija, Grigorčuks, Kubarevs, Koņevs. No sarunas jau sapratu, ka tev labāk patīk eiropeiskāki treneri, demokrātiskāki. Vari izcelt, kuri treneri tev devuši visvairāk?
Skaidrs, ka ikviens treneris devis savu pienesumu, bet es vislaimīgāk un viskomfortablāk jutos pie Andrejeva. Vēl ļoti labi jutos pie “Cracovia” ukraiņa [Šatalova], kuru arī ļoti mīlēja. Viņam daudz kas notika ar humoru, pozitīvā gaisotnē – jūtos labāk pie treneriem, kuri noskaņoti pozitīvi.

Tev tāda alternatīva izvēle, jo parasti intervijās spēlētāji visbiežāk izceļ Starkovu, Grigorčuku un Pertiju. Savukārt tava izvēle krīt par labu ne tiem skaļākajiem vārdiem, kuri nesasniedza tik daudz, taču, kā pats saki, juties pie viņiem labāk.
Jā, tieši tā. Es noteikti nesaucu nevienu treneri par labāku vai sliktāku, jo tas viss ir abstrakti. Runāju tikai par savu komforta līmeni.

Izlasē esi guvis deviņus vārtus. Par pirmajiem pret Austriju parunājām, bet no pārējiem acīs, protams, krīt tavs astotais gols, ko guvi Čehijā pret Petru Čehu. Atšķirībā no Austrijas vārtiem, video ir pieejams, tomēr pastāsti par savām atmiņām.
Jā, viss sanāca, kā gribēju. Protams, tas bija šokējoši un patīkami – laikam labākais brīdis manā izlases karjerā, lai gan dažādu brīžu nav trūcis, kaut vai tā pati tikšanās ar Krištianu Ronaldu. Starp citu, neparunājām par Paharu. Arī viņa attieksme man patika. Manuprāt, viņu vēlāk ietekmēja tas, ka viņš daudzos ieklausījās, paņēma komandā ekspertus, kuri izsita viņu no sliedēm. Izlases posma sākumā komanda spēlēja labi - kaut vai tai pašā spēlē pret Čehiju (1:1), ar Turciju nospēlējām neizšķirti gan mājās, gan izbraukumā, Islandē neizšķirts. Jā, kaut kur mums paveicās, tomēr mēs spēlējām futbolu, centāmies pretoties. Pahars mums ļāva atbrīvoties, un tieši par to viņš ģērbtuvēs arī runāja. Pēc tam viņš ieklausījās partneros un pats sāka mainīties. Viņš gribēja, lai būtu vēl labāk, taču sanāca apmaldīties.

Višņakovs pret Ardu Turanu Latvijas un Turcijas mačā, kas noslēdzās neizšķirti. Foto: Reuters/Scanpix.

Veikli aizgāji prom no vārtu guvuma pret Čehiju. Bija īpaša motivācija un gandarījums pārspēt tieši Čehu?
Bija kārtējā izlases spēle un kā vienmēr bija uzdevums pacensties tikt pie punktiem. Gūt vārtus nekad nav pašmērķis. Ir vēlme palīdzēt izlasei, jo tas ir prestiži. Kādreiz cilvēki saka, ka mēs neatdodam visus spēkus – par futbolu daudzi kaut ko runā. Man nekad tādas sajūtas nav bijis, vienmēr katrai spēlei gatavojamies kā pēdējai. Katram spēlētājam tas bija svarīgi gan attiecībā uz Latviju, gan savu karjeru un, lai kaut ko pierādītu pašam sev. Prestiža jautājums. Meistarības reizēm pietrūka, bet centāmies vienmēr.

Labi, cik reizes esi noskatījies video ar Čeha pārspēšanu?
Ja godīgi, tad laikam tikai reizi, kad izlasē analizējām aizvadīto spēli. Vairs neskatījos un nemaz nezinu, kur var redzēt. Vizuāli šo golu atceros. Ko tur daudz skatīties, tā ir vēsture. Žēl, ka toreiz to spēli neuzvarējām.

Višņakovs tikko guvis vārtus pret Čehijas izlasi. Foto: AP/Scanpix.

Šabala bija tuvu, lai panāktu 2:0, bet beigās 1:1. Pašam pēc mača divējādas sajūtas?
Uzreiz pēc spēles bija vilšanās. Sākām spēli labi, pirmais puslaiks bija lielisks – kombinējām, bija kaut kādi izgājieni. Nebaidījāmies spēlēt. No citas puses pašās beigās, kad ielaidām vārtus, varējām ielaist arī otros, izsitām no tukšiem. Taču tāpat pēc finālsvilpes bija skumjas sajūtas. Tomēr vēl nedaudz vēlāk, kad iegājām ģērbtuvēs un atdzisām, sapratām, ka esam malači, aplaudējām paši sev, pateicāmies viens otram. Svarīgākais bija, ka, spēlējot pret labu izlasi, nezaudējām, turklāt tīri snieguma ziņā mēs kombinējām un daudz kas sanāca, nevis kā pie Starkova, kad 20 cilvēki vārtos. Tā gan cita vēsture, citas prasības. Pahara prasības bija mēģināt spēlēt futbolu.

Nikns uzbrukumā, bet bez agresijas aizsardzībā

Pēdējā laikā Latvijas izlasē vairs neesi [vismaz pagaidām pēdējo spēli izlasē Višņakovs nospēlēja 2018. gada jūnijā pret Azerbaidžānu, bet kandidātu sarakstā pēdējo reizi tika iekļauts 2019. gada martā, uz Skopji gan neaizlidojot, jo tika atsijāts kā pēdējais – aut.]. Futbolistiem šādos gadījumos, sevišķi pēc tik gariem gadiem izlasē, nereti ir pretenzijas pret treneri. Kā ir ar tevi – objektīvi apzinies savu vecumu un situāciju?
Ja es kaut vai Latvijas līmenī spēlētu ļoti labi, tad mani izsauktu jebkurā gadījumā. Laikam treneri saprot, ka vairs nespēlēju tajā līmenī, lai gan pats uzskatu, ka vēl varētu noderēt un formu neesmu zaudējis. Taču laikam jau vecums nebūtu šķērslis, ja spēlētu vēl labāk. Cilvēkiem no malas labāk redzēt. Ja būtu pelnījis tikt izlasē un netiktu izsaukts, prese par to rakstītu. Taču neraksta. Ja ir divi spēlētāji apmēram vienāda līmeņa, vecais un jaunais, protams, ņem jauno. Turklāt pēdējā laikā izlase ātri zaudē cerības uz augstām vietām, esam pastarīši, tāpēc izvēle krīt par labu jaunajiem, kuri varbūt nākotnē palīdzēs vairāk. Es to lieliski apzinos.

Šķiet, ka tu vienmēr esi labāk spēlējis ar bumbu, uzbrūkošās darbībās, bet ne tik labi aizsardzības darbībās. Tev karjerā nav bijis nevienas sarkanās kartītes un arī dzelteno kartīšu maz [izlasē 81 spēlē divas dzeltenās kartītes, klubu bagātīgajā karjerā nacionālajos čempionātos ne vairāk par divām dzeltenajām kartītēm sezonā – aut.]. Tu neesi ass spēlētājs, neej asos izklupienos.
Jā, tas ir viens no maniem mīnusiem. Bērnībā man to biežāk aizrādīja, tagad retāk, taču atzīstu, ka kopumā aizsardzības darbībās neesmu agresīvs spēlētājs. Uzbrukumā agresija man reizēm [Aleksejs pieticīgi raksturo sevi – aut.] ir. Nebaidos iet uz apspēlēšanu. Aizsardzībā arī nebaidos, bet laikam dvēselē nav šādu iemaņu. Neesmu niknais aizsargs. Varu atskriet aizsardzībā un ieņemt pozīciju, bet sarkano kartīšu man patiešām nav.

Šai ziņā drusku pārsteidz, ka tevi paņēma tieši “Riga”, jo tur tiek likts liels akcents uz aizsardzību, taktiku, bumbas atņemšanu.
“Riga” mani gribēja trīs gadus, allaž pārrunu beigās par kaut ko nevienojāmies. Šķiet, šī neizdošanās vienmēr bija saistīta ar “Riga” prezidentu, kurš katru reizi teica, ka esmu vecs, staigāju ar spieķīti…

Un “Riga” paņēma tevi vēl vēlāk – kad biji 35 gadus vecs.
Jā, pēc 2018. gada, kad “Spartaka” rindās sasitu daudz vārtu [starp citu, 2018. gada sezonas noslēguma mačā Višņakovs pret "Riga" guva četrus vārtus, spēlei noslēdzoties 4:4 - aut.]. Tad nolēma mani tomēr paņemt.

Kurš tieši no “Riga” tevi gribēja?
Allaž tikos ar Romašinu [sporta direktors – aut.], tā ka acīmredzot viņš gribēja, lai pāreju uz viņu komandu. Proņins [ģenerāldirektors – aut.] gan jau arī gribēja, bet viņš vairāk ir finansists, kamēr Romašins vairāk nodarbojas ar futbola jautājumiem.

30 metri 4 sekundēs

Runājot par 2018. gada sezonu “Spartakā”, tev bija ne tikai daudz gūto vārtu, bet arī rezultatīvo piespēļu un togad abu šo rādītāju summā visā līgā piekāpies vienīgi Tosinam Aijegunam. Neskatoties uz vecumu, 34 gadi, tā bija viena no tavām labākajām sezonām karjerā? Kaut vai tīri par pašsajūtu laukumā runājot.
Atkal gribētu izcelt treneru jautājumu [aptuveni pa pussezonai jūrmalniekus vadīja krievs Aleksandrs Grišins un lietuvietis Toms Ražanausks – aut.]. Viņi bija lojāli, manam stilam piemēroti. Man bija viegli spēlēt, tāpēc arī bija rezultāts. Pirms tam RFS es arī veicu daudz rezultatīvo piespēļu [dalīta otrā vieta līgā – aut.], tur gan bija maz vārtu, taču arī Kaļiņina vadībā man bija viegli spēlēt. Jutos atbrīvoti. Starp citu, Kaļiņinu uzskatu par vienu no Latvijas perspektīvākajiem treneriem, jo viņam ir pilna buķete kvalitāšu – gan stingrs, gan prasīgs, taču nav nikns, ir jauns, ar harizmu. Talantīgs treneris.

Pavaicājot futbola līdzjutējam asociācijas par tevi, pirmais notikti tiktu nosaukts ātrums. Latvijas izlasē esi bijis ātrākais spēlētājs. Pirmkārt, kā domā, ar ko saistītas šīs spējas? Otrkārt, nosauc, lūdzu, kādu rādītāju, kas raksturotu tavu ātrumu.
Parasti komandās testē 30 metru skrējienu no vietas. Man gan liekas, ka brālim šis rādītājs bija vēl labāks, viņš arī ir ļoti eksplozīvs. Man bija 3.99 sekundes. Visticamāk, pateicību pelnījuši mamma un tētis. Minēju, ka tētis spēlēja rūpnīcas komandā, bet ar profesionālo sportu viņi nenodarbojās. Acīmredzot viņi ievēroja veselīgu dzīvesveidu, un mēs ar brāli mantojām ļoti labus fizioloģiskos parametrus. Kad mums olimpiskajos centros pārbaudīja veselību, asins analīzes, sirdi, rādītāji allaž bija lieliski. Tpu, tpu, tpu, bet man arī traumu visas karjeras laikā nav bijis.

Piemēram, atbraucot uz “Cracovia” Polijā, arī biji labākais ātruma testos?
Jā, protams. Es vispār teiktu, ka Polijā vairums futbolistu ir gari, fiziski spēcīgi, lieli, muskuļoti, kamēr mazie un ātrie bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Ja runājam tieši par poļiem, varbūt divi trīs četri visā līgā. Man patika spēlēt šajā līgā.

Tad visās komandās, neskaitot brāli, biji ātrākais?
Laikam jā. Ja ne ātrākais, tad otrais ātrākais noteikti.

Minēji 3.99 sekundes. Vai tagad, sasniedzot 36 gadus, daudz esi no šī ātruma zaudējis?
Tagad neesmu veicis šo testu, taču nedomāju, ka kaut ko diži būtu zaudējis. Varbūt sekundes simtdaļas, varbūt 4.07 sekundes tagad būtu. 20 gadu laikā sevišķas svārstības ātrumā nenovēroju. Arī pašsajūtas ziņā savos 36 gados jūtos ļoti labi.

Aleksejs Višņakovs pēdējo vārdu vēl gatavs pateikt!

Ar brāli esi spēlējis kopā četrās komandās – “Ventspils”, “Widzew”, RFS un Latvijas izlase. Kā atrašanās laukumā ar Eduardu ietekmēja tavu sniegumu?
Kad brālis spēlēja, es vairāk uztraucos par viņu, gribēju vairāk viņam palīdzēt, pateikt priekšā. Nezinu, vai tas viņam palīdzēja, taču es nekad neko sliktu viņam neteicu, tikai devu pozitīvus padomus, no sirds vēlējos palīdzēt. Pašam varbūt tas traucēja, jo mazāk domāju par sevi, ne pilnībā koncentrējos savai spēlei.

Ja Virslīga atsāksies un joprojām nebūsi nevienā klubā, futbola mīlestības dēļ turpināsi spēlēt 1. līgā vai arī šeit bez kompromisa – vai nu profesionālais futbols, vai arī buči uz nagliņas?
Es ar prieku vēl spēlētu futbolu. Taču ko nozīmē futbols? Futbols nozīmē, ka tam pilnībā jāatdodas. Tā ir darba vieta. Var jau būt, ka es uzspēlētu arī 1. līgā paralēli darbam – nezinu, kā tur uz to skatās. Gribētos vēl spēlēt, taču kaut kāds finansiālais minimums man būtu jāsaņem. Esmu dzirdējis, ka ir Virslīgas klubi, kuri piedāvā 500 eiro algu. Nu nē, tad laikam nē. Esmu gados, no manis gaida rezultātu, man jārāda maksimālais rezultāts, jāatdod visi spēki, lai tai skaitā rādītu piemēru jaunajiem. Tādējādi tā ir arī veselības atstāšana laukumā, bet par 500 eiro es ģimeni nepabarošu. Ja piedāvātais atalgojums man ļaus ģimenei nodrošināt vismaz kaut ko, tad es vēl labprāt spēlētu.

500 eiro ir necieņa pret profesionālu futbolistu?
Manā izpratnē tev jāatdod laukumā sevi visu. Tas ir grūti – mājās ir jāgatavojas, jānoskaņojas, pareizi jāatpūšas, jāatjaunojas, jādomā tikai par futbolu. Kādam tas varētu izklausīties savādi, bet tas tiešām ir ļoti grūti, un es par 500 eiro negrasos atstāt savu veselību. Es tagad turpinu trenēties [divatā ar brāli – aut.], jo saprotu, ka, visticamāk, kaut kādi piedāvājumi sekos. Uzskatu, ka pēdējo vārdu neesmu pateicis. Domāju, arī Virslīgas klubos tagad situācija būs mainījusies, jo daļa leģionāru šai vīrusa laikā būs aizbraukuši uz neatgriešanos. Man nevajag nemaz tik daudz, taču kaut kādām robežām jābūt. Šis laiks arī nav viegls – lai gan esmu bez kluba, apzinos, ka varu vēl spēlēt, turpinu trenēties, ar brāli izpildām dažādas programmas un, kas svarīgi, neaizmirstam futbolu un futbola bumbu – bumbas turēšana, darbs ar bumbu. Trenējos, trenējos, trenējos. Esmu možs, veselība ļauj. Esmu redzējis, ka veterāniem reizēm pat iesildīties ir grūti, par sevi liek manīt karjeras laikā uzkrātās kaites, savukārt man vispār nekas nesāp, karjerā, tpu, tpu, tpu, nav bijis nevienas operācijas, ātrumu neesmu pazaudējis. Daudziem intereses nav, jo pasē ir 36 gadi – fizioloģiski varbūt arī kaut ko pamazām sāku zaudēt, bet Latvijas čempionāta līmenī vēl varu spēlēt.

Noslēdzot mūsu garo sarunu uz smaidīgas nots - ne tikai Latviju, bet arī futbola pasauli aplidoja fotogrāfija, kur izskatās, ka jūs ar Grieķijas izlases futbolistu dejojat. Pats arī pasmaidīji pēc tam?
Starp citu, atceros šo epizodi arī laukumā - grieķis mani pa maliņu gribēja apspēlēt, es viņu aizturēju, nedaudz liekot talkā rokas [smaida]. Protams, fotogrāfiju redzēju, visi apkārtējie smējās par šo amizanto kadru. Jā, arī avīzēs un internetā fotogrāfija kļuva populāra - uzdejojām tango [smaida].

Višņakova tango. Foto: AP/Scanpix.