Verpakovskis: "Ceru, ka izlasei vēl palīdzēšu ne tikai ar padomiem"

Pavisam nemanāmi pienācis laiks, kad Latvijas izlasē uzbrucējs Māris VERPAKOVSKIS (32) kļuvis par pieredzējušāko futbolistu. Paaudžu maiņas rezultātā valstsvienība ieguvusi jaunus vaibstus, bet liepājnieks Verpakovskis šajā atlases ciklā varētu kļūt par septīto Latvijas futbolistu, kurš pārsniedz 100 spēļu robežu izlasē. Intervijā ar Sportacentrs.com Azerbaidžānas futbola kluba "Baku" spēlētājs atzīst, ka cer izcelties ar rezultativitāti šajā ciklā, bet pēc tam, visticamāk, gaitām izlasē liks punktu. Tāpēc sarunas otrajā pusē īsumā atskatījāmies uz Māra līdzšinējo raibo karjeru ārzemēs.

- Lai starp pirmajām divām atlases cikla cīņām atbrīvotu domas no futbola, brīvdienās bijāt devušies atbalstīt Latvijas izlases basketbolistus cīņā ar Gruziju. Kā futbolistiem patika klātienē vērot basketbolu?
- Sestdien vēl nebijām pilnībā atgājuši no Grieķijas mača, taču basketbols palīdzēja mazliet aizmirst par mūsu spēli. Kad esmu Latvijā un ir brīvāks laiks, diezgan bieži cenšos aiziet vai nu uz kādu "Dinamo" maču vai basketbolu. Bet, cik sapratu, daudziem džekiem tā bija ja ne pirmā reize, tad viena no retajām, kad tika apmeklēts basketbols. Daži bija patīkami pārsteigti par atmosfēru arēnā – daudz cilvēku, labs atbalsts, diemžēl Latvija neuzvarēja. Taču mums basketbola apmeklējums bija patīkama pārmaiņa ikdienā.

- Kādi secinājumi palikuši pēc futbola atlases cikla zaudētās ievada cīņas pret Grieķiju?
- Divi dažādi puslaiki. Pirmais bija diezgan veiksmīgs, un, lai arī grieķi tika pie pāris momentiem, vārtus guvām mēs. Otrais diemžēl jau no pirmās minūtes neizdevās tik labs, un pat nezinu, ar ko ir izskaidrojums. Galvenokārt laikam ar to, ka grieķi veica divas veiksmīgas maiņas, viņiem parādījās radošas darbības uzbrukumā, kas mums sagādāja grūtības. Acīmredzot pārāk daudz nosēdāmies aizmugurē, gribējām noturēt pārsvaru. Izskatījās arī, ka otrajā puslaikā nepietika spēka.

- Daļa līdzjutēju uzskata, ka tas atkal bija Starkova rīkojums – ierakties un turēt minimālo pārsvaru otrajā puslaikā.
- Īsti nezinu, jo puslaikā ģērbtuvē nebiju. Taču šķiet, ka treneris tādus norādījumus nebija devis. Varbūt psiholoģiski tā ir iegājies, ka tad, kad esam vadībā ar 1:0, gribam nosēsties. Bet man izskatījās, ka nebijām gatavi fiziski izturēt tempu otrajā puslaikā.

- Ja Bosnijā atsitīsimies jau no pirmajām minūtēm, droši vien variantu nebūs.
- Protams. Tas jau tā nav tikai pret Bosniju, kur ir karsts laiks un tehniski spēlētāji. Fiziski būs vēl grūtāk, taču 90 minūtes atsisties un spēlēt no aizsardzības nevar, tas ir ļoti grūti. Jāmēģina kaut kas veidot arī pašiem, jo, ja domāsim tikai par aizsardzību, tad cerēt uz 0:0 ir diezgan nereāli. Grieķijas spēlē centāmies kaut ko izveidot arī priekšā – tāpat jādara pret Bosniju, kas arī ir ļoti stipra izlase.

- Treniņos biežāk spēlēji ar potenciālo pamatsastāvu, taču pirmajā spēlē paliki rezervē. Nebiji vīlies?
- Jā, pēc treniņiem biju gaidījis, ka spēlēšu. Centos parādīt, ka varu būt noderīgs pamatsastāvā, bet aprunājos ar treneri, esmu gatavs jebkurai lomai. Laiks iet, jaunie ienāk izlasē un spēlē labi. Oktobrī man būs 33…

- Jūties kā veterāns?
- Īstenībā nē, bet, ja paskatās pasē, tad tā ir.

- Starkovs vienmēr uzsver, ka pasē nav jāskatās..
- Es arī cenšos neskatīties. Protams, jūtu, ka vairs nav tas ātrums, vēl dažas citas īpašības zudušas, kamēr jaunie kļūst ātrāki un labāki. Izlasē tagad parādījusies diezgan liela un sen nebijusi konkurence uzbrukuma līnijā, un tas nav nekāds baigais pārsteigums [ka pamazām zaudēju vietu]. Tam jau sen biju gatavs un uztveru to adekvāti. Esmu gatavs palīdzēt tik minūtes, cik varēšu spēlēt.

Aleksandrs Starkovs cer, ka šajā atlases ciklā Māris Verpakovskis savu vārdu vēl teiks. Liepājnieks 92 mačos Latvijas valstsvienībā guvis 28 vārtus un ir pārliecinošs gūto vārtu rekordists izlases vēsturē (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Teici, ka zūd ātrums un citas kvalitātes. Jūti, ka vecums nāk virsū, vai arī krietnas korekcijas ieviesušas traumas?
- Pēdējā ceļgala trauma bija diezgan smaga, un tas, protams, traucē. Katra trauma atstāj savas pēdas.

- Kādu tu redzi savu lomu šajā atlases ciklā izlasē?
- Laikam jau esmu vispieredzējušākais izlasē, ja Rubins nebūs kādu laiku. Protams, ir padomi, ko džekiem vienā vai otrā situācijā varu pateikt. Taču gribētos jau palīdzēt ne tikai ar padomu – ceru, ka spēšu palīdzēt arī laukumā ar gūtiem vārtiem un izdarītām piespēlēm. Ja jutīšu, ka palīdzēt varu vien tikai ar padomu, tad jau braukt uz izlasi vairs jēgas nebūs. Tad būs jābeidz.

- Pēdējā laikā gan futbols ir mainījies tā, ka tu parasti vairs nespēlē kā izteikts uzbrucējs, līdz ar to no tevis citās pozīcijās laukumā prasa ne tikai gūtos vārtus vai piespēles.
- Jā, tagad reti kurš vairs spēlē ar 4-4-2 taktiku, kas man kā otrajam uzbrucējam savulaik izlasē bija kā radīta. Pārsvarā visi tagad spēlē ar vienu izteiktu uzbrucēju un diviem "pusuzbrucējiem" malās. Klubā esmu spēlējis gan pa labi, gan pa kreisi. Līdz ar to daudz vairāk jāstrādā aizsardzībā un, arī uzbrūkot, drīzāk jādod piespēles, nevis jāsit pa vārtiem. Laika gaitā jau esmu apradis ar šīm pārmaiņām un apguvis jaunos uzdevumus. Jau "Getafe" laikos sāku spēlēt pa malu. Vislabāk jūtos labajā pusē.

- Jau otro gadu spēlē Azerbaidžānā. Sekojot līdzi tur notiekošajam no attāluma, Azerbaidžāna automātiski saistās ar lielu naudu un karstumu, kā arī padomju laiku paliekām un regulārām pārmaiņām klubos. Ar ko jārēķinās futbolistam, dzīvojot un spēlējot tur?
- Ir diezgan sarežģīti, jo rezultātu prasa jau no pirmās dienas – gan no katra individuāli, gan no komandas kopumā. Neviens laiku nedod, ne visai liela pacietība ir dienvidniekiem raksturīga. Un loģiski, ka no leģionāra prasa daudz vairāk – viņam jābūt divas trīs reizes labākam nekā vietējam. Bet tu visu aprakstīji diezgan precīzi.

- Tev aiz muguras ir pieredze vairākos klubos dažādās valstīs. Vai šos divus karjeras gadus Azerbaidžānā izbaudi?
- Ja salīdzina ar citām vietām, kur karjerā esmu spēlējis, tad teikt, ka izbaudu laiku Azerbaidžānā, laikam būtu pārspīlēti. Sākot ar Kijevu, pēc tam Spānija, Horvātija un Grieķija – protams, ka es kā futbolists tajās valstīs laiku varēju izbaudīt vairāk. Taču Azerbaidžānā nebūt nav tik traki, kā daži Latvijā iedomājas. Tie, kas ir bijuši Baku, apliecinās, ka tā ir mūsdienīga pilsēta, tās attīstībā tiek ieguldīta liela nauda. Arī futbolā, manuprāt, šogad tiks sperts liels solis uz priekšu, jo atveras jauni stadioni, un arī ir solīts, ka laukumu kvalitāte uzlabosies. Pagājušajā gadā tā bija viena no galvenajām problēmām, jo sliktās laukumu kvalitātes dēļ futbolu izbaudīt īsti nevarēja. Ir saaicināti daudzi dārgi spēlētāji, kas savulaik spēlējuši pazīstamos klubos, taču laukumu kvalitāte neļauj parādīt labu futbolu. Sakarā ar meiteņu U-17 čempionātu Azerbaidžānā tiek uzbūvēti un atklāti vairāki jauni stadioni.

- Kas Baku neizdevās Starkovam? Viņam tika dots laiks un izvēles brīvība spēlētāju iegādē, taču rezultāta nebija.
- Varbūt tomēr nepietika laika, jo tieši tā pati komanda, ko Starkovs izveidoja, pēc tam vinnēja kausu. Trenera palīgs, kas pārņēma komandu, jau neko nemainīja – turpinājām spēlēt tāpat. Spiediens bija liels, un Starkovs pats aizgāja, taču varbūt vēl vajadzēja paciesties. Tagad jau grūti spriest.

- "Baku" ir tavs pirmais klubs pēc Kijevas "Dynamo", kurā esi pilntiesīgs, nevis izīrēts futbolists. Ar Kijevu šķīrāties bez naida?
- Šķīrāmies draudzīgi, jo viņi zināja, ka neko vairs nenopelnīs – kurš maksās par 31-32 gadus vecu spēlētāju? Nebija taču jēgas mani gadu turēt otrajā komandā, ko viņi arī saprata. Mani izīrējot citiem klubiem, Kijeva tāpat nopelnīja.

- Ļoti lielu daļu tavas karjeras notikumus kontrolēja Kijevas "Dynamo", kam piederēji vairāk nekā septiņus gadus. Vai kādā brīdī nekļūdījies, līgumu vairākkārt pagarinot?
- Nebija jau īpašu variantu – ja es nepagarinātu, tad mani nelaistu prom uz īri, būtu jāsēž otrajā komandā. Šaubos, ka man tiktu dota vēl viena iespēja pirmajā komandā. Bet to, ka vispār parakstīju līgumu ar "Dynamo", es nenožēloju. Jebkurā gadījumā man visu laiku bija apmaksāts darbs, un pirmie divi gadi Kijevā bija labi. Tad saslimu, sākās nesaskaņas ar treneri utt. Grūti jau pateikt, vai vajadzēja uz turieni iet. Ja būtu vēl viena iespēja, iespējams, darītu tāpat. Var jau redzēt pēc citu pieredzes arī tagad, ka nav tik viegli aizbraukt [no Latvijas] un spēlēt labos čempionātos. Tas ir ļoti grūti.

- Atceroties karjeras līdzšinējās pieturvietas ārzemēs – Kijeva, Hetafe, Splita, Vigo, Krēta –, kurā tu vislabprātāk atgriezies un atvaļinājumā vari atpūsties, atminoties tur pavadīto laiku?
- Īstenībā man ir paveicies – visas šīs vietas, sākot no Kijevas, man ir ļoti mīļas, un uz jebkuru no tām es labprāt aizbrauktu atvaļinājumā. Nākamvasar varbūt izdosies aizbraukt uz Krētu vai Horvātiju. Labprāt atgrieztos arī Spānijā, gribētos aizbraukt gan uz Madridi [Hetafe ir tās priekšpilsēta – aut.], gan Vigo. Tuvāk iepazītas, tās ir ļoti skaistas vietas, un arī labprāt satiktu turienes draugus un pastaigātu pa pazīstamām vietām. Tāpēc varu būt priecīgs, ka futbolā pavadītie gadi nav izsvītroti no manas dzīves, jo nebija tikai futbols no rīta līdz vakaram. Varēju arī patīkami šajās vietās dzīvot.

- Tas, ka "Celta de Vigo" tava karjera izvērtās pagalam nesekmīgi, tevi neatturētu no turienes apciemošanas?
- Es nevarēju tur justies laimīgs, jo pie spēlēšanas netiku gandrīz vispār nemaz, bet tik un tā ieguvu pāris labus draugus, krietni uzlaboju spāņu valodu. Visur var atrast savus plusus. Arī attieksme klubā par spīti manai nespēlēšanai bija ļoti pozitīva. Uz mani šķībi neskatījās.

Izlases uzbrukuma līdera lomu no Verpakovska jau ir pārņēmis Artjoms Rudņevs (pa labi). Tomēr šajā ciklā abi valstsvienībā vēl ir plecu pie pleca – tāpat kā sestdien, atbalstot Latvijas izlasi basketbolā (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Tu jau iepriekš esi izteicies, ka šis cikls tev izlasē būs pēdējais. Vai domas mainījis neesi?
- 90%, ka tas tā būs. Nāk jaunie, un es domāju, ka viņiem jāsāk spēlēt. Varbūt kādam traucēju atvērties. Nezinu jau arī, kā būs ar traumām un klubiem. Esmu izdomājis, ka šo ciklu nospēlēšu un…

- Starkovs prot spēlētājus labi pierunāt.
- Es zinu. Ar viņu vispār neesmu par šo tēmu runājis, vēl jau tikai sācies šis cikls, taču pats par 90% jūtu, ka aizvadu savu pēdējo ciklu.

- Un klubu karjera?
- Paskatīsimies, kā ies. Nospēlēšu šo sezonu, un tad redzēs, kādi būs piedāvājumi un kāda – mana veselība.

- Lai cik ilgi vēl turpinātos tava karjera – ko vēlies tajā vēl izcīnīt?
- (Pauze). Neesmu pat domājis. Pagājušajā gadā bija patīkami vinnēt Azerbaidžānas kausu, jo pirms tam sen nekas nebija izcīnīts. Gribētos pacīnīties par vēl kādu čempionu titulu, taču, objektīvi spriežot, tas būtu grūti, jo mans pašmērķis nav braukt uz kādu ļoti švaku čempionātu.

- Esmu dzirdējis, ka savu pēdējo sezonu vēlies aizvadīt dzimtajā Liepājā?
- Ir tāda iecere. Pagājušajā gadā netīšām satiku ["Liepājas Metalurga" prezidentu Sergeju] Zaharjinu, tad arī aizrunājāmies, ka būtu skaisti pēdējo gadu uzspēlēt Liepājā. Taču vēl nav simtprocentīgi, ka tas izdosies.

- Šis gads futbola draugus lutina ar augstākās klases Eiropas futbolu. Vasarā notika Eiropas čempionāts, nu ir sācies jaunais atlases cikls Eiropas zonā. Kāda būtu tava sapņu izlase no šobrīd aktīvajiem Eiropas futbolistiem – neatkarīgi no tā, vai viņi vēl spēlē savas valsts izlasē? Taktiskais izkārtojums tavā pārziņā!