Vai Nīderlande jau gatava? Pagaidām vēl ne

No totālā futbola līdz mūsdienu krīzei
Ja nīderlandiešu tirgotāju, jūrnieku, baņķieru, zinātnieku, militāristu un mākslinieku zelta laikmets bija 17. gadsimtā, tad nīderlandiešu totālais futbols uzplauka pagājušā gada septiņdesmitajos gados. Roterdamas "Feyenoord" 1970. gada uzvarai Eiropas kausā jeb tagadējā Čempionu līgā sekoja Amsterdamas "Ajax" trīs triumfa gadi pēc kārtas (1971.-1973.), bet 1974. gadā "Ajax" futbolistu, bijušās "Ajax" zvaigznes Johana Kruifa un bijušā "Ajax" galvenā trenera Rinusa Mihelsa stutētā Nīderlandes izlase, kas nebija spēlējusi desmit finālturnīros pēc kārtas, sasniedza Pasaules kausa finālu, kurā ar 1:2 piekāpās Rietumvācijai. Nīderlandes totālais futbols bija labākais pretarguments teicienam, ka atceras tikai uzvarētājus, bet spēles piemirstas. Nīderlande zaudēja 1974. un 1978. gada Pasaules kausa finālos, taču Nīderlandes romantiskais un laiku apsteidzošais (austrieši, ungāri un citi par to gan varētu pastrīdēties) spēles stils iekaroja daudzu neitrālo futbola mīļu sirdis. Šīs un deviņdesmito gadu "Ajax" paaudzes dēļ Nīderlande par vienu no galvenajām favorītēm pieraduma dēļ tiek piesaukta teju katrā turnīrā – pat tajos laikos, kad valstsvienība nav bijusi konkurētspējīga uz pasaules klases izlašu fona, kā tas ir (bija?) jau vairākus ciklus mūsdienās.

Oranje jeb Oranžie joprojām ir izcīnījuši tikai vienu titulu, 1988. gadā kļūstot par Eiropas čempioniem, taču vēl nesen viņiem izdevās sasniegt divus Pasaules kausa pusfinālus pēc kārtas – 2010. gada finālspēlē Nīderlande tikai pagarinājumā un mazākumā salūza pret tā brīža neapšaubāmi labāko izlasi pasaulē Spāniju, bet 2014. gadā, Nīderlandes talantu kalvē jau sākoties grūtākiem laikiem un divus gadus iepriekš Eiropas čempionātā zaudējot visās trijās spēlēs, tomēr vēl vienam izcilam finālturnīram sakopojot spēkus tā laika līderiem, pārsteidzoši izdevās sākt ar spāņu sagraušanu grupu turnīrā (5:1) un nonākt līdz pat pusfinālam, Argentīnai piekāpjoties tikai pendelēs. Arjenam Robenam, Veslijam Sneideram, Robinam van Pērsijam, Markam van Bommelam, Dirkam Keitam un citiem iesoļojot nepareizajā pusē trīsdesmit gadu slieksnim, Nīderlande izgāzās "Euro 2016" atlasē, nespējot kvalificēties finālturnīram pat par spīti tam, ka grupā tika dalītas trīs ceļazīmes, un pēc tam netika arī uz 2018. gada Pasaules kausu. Šovasar Oranžie gan atgriezīsies uz Eiropas foruma skatuves, pārliecinoši ieņemot otro vietu salīdzinoši vieglā piecu komandu grupā, pret Ziemeļīriju, Baltkrieviju un Igauniju zaudējot tikai divus punktus un izbraukumā uzveicot arī Vāciju (2:3 mājās, 4:2 viesos).

Finālturnīru bilance

"Euro 2016" atlasē Nīderlandes grupā bijām arī mēs, Amsterdamā kapitulējot ar 0:6 un mājās zaudējot ar 0:2, taču Nīderlandes galvenā problēma nesenajos ciklos ir bijušas spēles pret augšējo grozu komandām – lai grautu pastarītes, ar uzbrukuma jaudu joprojām ir gana un tā, domājams, milzīgas problēmas mums sagādās arī rītvakar, toties pret stiprākām izlasēm skaudri izgaismojušās grūtības uzlauzt labāka līmeņa aizsardzības un milzīgā ievainojamība pārejā no uzbrukuma aizsardzībā, reizi pēc reizes iekrītot pretuzbrukumos. Ja 2010. un 2014. gada Pasaules kausu un 2012. gada Eiropas čempionāta atlasēs Nīderlande pret pirmo trīs grozu izlasēm vidēji savāca 2,75 punktus spēlē, tad nākamajos četros ciklos, trešdienas spēli Stambulā (2:4) ieskaitot, tie ir vairs tikai 0,92 punkti vai tikai 0,80 punkti, ja šai grupiņai pieskaitām arī "Euro 2016" kvalifikācijas piektā groza izlasi Islandi, kas Nīderlandi toreiz uzvarēja abos mačos (2:0, 1:0).

Desmit iepriekšējie atlases cikli

Soļi elites virzienā un lielas kadru problēmas aizsardzībā
Gadu pēc spēlēšanas Pasaules kausa finālā Dienvidāfrikā nīderlandieši pirmoreiz vēsturē uz neilgu brīdi pakāpās uz pirmo vietu FIFA rangā, taču sešus gadus vēlāk laboja savu antirekordu, nokrītot uz 36. pozīciju. Šobrīd Nīderlande rangā ieņem 14. vietu un augustā varētu svinēt jau sešu gadu jubileju, kopš tās nav labāko desmitniekā. 2018. gada februārī Ronaldam Kūmanam galvenā trenera amatā nomainot demisionējušo Diku Advokātu un pamazām notiekot sekmigākai paaudžu maiņai (ar fiasko 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijā izlasi pameta Robens un vēlāk arī Sneiders), Nīderlande atkal ir spērusi soļus pretī tam, lai atgrieztos pasaules elitē. Bilance 2-1-1 pret Vāciju, 1-0-1 gan pret Franciju, gan Portugāli, uzvara Nāciju līgas pusfinālā pār angļiem, neizšķirti pret beļģiem, spāņiem un itāliešiem liecina, ka arī pret augšgala izlasēm Nīderlande ir pietiekami ciets rieksts.

Nīderlandes vietas FIFA rangā kopš "Euro 2008"

Nīderlandes labākais vienpadsmitnieks nu jau atkal ir ļoti labs un arī cerīgu tuvāko nākotni sološs – Virdžils van Deiks (29 gadus vecs), Frenkijs de Jongs (23), Mateiss de Lihts (21), Memfiss Depajs (27), Stefans de Vrejs (29), Jaspers Sillesens (31) un daudzi citi. Pašreizējā problēma gan ir tā, ka Nīderlandes spēlētāju resursi ir ļoti nevienmērīgi un plaisa starp pirmajiem 11-15 futbolistiem un nākamajiem 11-15 ir plaša. Tas labi redzams arī šobrīd, jo martā ir lielas sastāva problēmas, turklāt visvairāk plīsusi stiprākā pozīcija – aizsardzības centrs. Smagu traumu turpina ārstēt, iespējams, labākais centra aizsargs pasaulē Virdžils van Deiks, kura spēlēšana "Euro 2020" ir diezgan maz ticama, Covid-19 dēļ šomēnes jāiztiek arī bez viena no Itālijas A sērijas labākajiem centra aizsargiem de Vreja, bet savainojuma dēļ nav arī pamatsastāva labā aizsarga Hansa Hatebūra, kā arī perspektīvā Nātana Akē, kurš var spēlēt gan aizsardzības centrā, gan kreisajā malā. Palikšana bez van Deika, de Vreja un Akē nozīmē to, ka pirmajai izvēlei kreisajā malā Delijam Blindam ir jāatgriežas aizsardzības centrā, savukārt viņa un Hatebūra trūkums nozīmē, ka pirmo izvēļu trūkst arī abās aizsardzības malās. Plus pieejami nav arī Lēverkūzenes "Bayer" un "Roma" malējie aizsargi Delijs Sinkgravens un Riks Karsdorps, kuriem šī varēja būt lieliska iespēja debitēt (Delija gadījumā) vai atgriezties pēc četru gadu prombūtnes (Rika gadījumā).

Īsumā, aizsardzības četriniekā vienīgais no pamatsastāva savā pozīcijā palicis (atgriezies) de Lihts, kurš pleca savainojuma dēļ izlaida visu Nāciju līgu rudenī. Turklāt, kas zina, varbūt aizsardzības četrinieks nemaz nav Nīderlandes vēlamais izvietojums – ierindā esot pilnīgi visiem centra aizsargiem, loģiskākā izvēle varbūt būtu atgriešanās pie 5-3-2, ko Franks de Būrs izmantoja Bergamo, vai citām shēmām ar trim centra aizsargiem, kādas daudzi Nīderlandes treneri šajā desmitgadē izmantojuši pret pasaules klases izlasēm, bumbas kontroles stila vietā izvēloties pretuzbrukumu futbolu. Un visam pa virsu sekoja pamatvārtsarga Sillesena, kurš operācijas dēļ izlaida lielāko daļu sezonas, savainojums iesildīšanās laikā Stambulā. Sillesena vietu vārtos ieņēma Tims Kruls, kurš ir Anglijas otrās stiprākās līgas līdervienības "Norwich" pirmais numurs, bet pirms spēles pret Latviju trešā vārtsarga lomai izsaukts "Alkmaar" vārtu vīrs Marko Bizots. Starp citu, pēc četrarpus gadu pauzes izlasē atgriezies 2010. gada Pasaules kausa fināla vārtsargs Mārtens Stēkelenburgs, kurš pēc četriem gadiem uz "Everton" un "Ajax" rezervistu soliņa februārī pēkšņi kļuva par Amsterdamas kluba pirmo numuru, jo kamerūnietis Andrē Onana tika uz gadu diskvalificēts par dopinga lietošanu.

Nīderlandes pašreizējais sastāvs

Uzbrukuma līderi – Memfiss un Veinaldums
Jaunā izlases modeļa, kas aizsākās ar Kūmana stāšanos pie stūres, uzbrukuma līderis un fokālais punkts ir Memfiss Depajs. Pirmoreiz skaļi par sevi viņš lika runāt 2014. gada Pasaules kausa finālturnīrā, kļūdams par vienu no labākajiem jaunajiem spēlētājiem (balvu ieguva Pols Pogbā, apsteidzot Memfisu un Rafaelu Varānu), tomēr pirmais lielais solis pieaugušo futbolā nebija sekmīgs – "Euro 2016" atlasē, savā pirmajā pilnvērtīgajā ciklā, Memfiss astoņos mačos nenopelnīja nevienu rezultativitātes punktu, un arī 34 miljonu eiro vērtā pāreja uz Mančestras "United" izrādījās neveiksmīga, tautieša Luī van Gāla vadībā Premjerlīgā sākot 16 no 29 spēlēm un gūstot tikai divus vārtus (sezonu iepriekš viņš ar 22 vārtiem bija labākais snaiperis Nīderlandes čempionātā). Par krietni mazāku summu (16+9 miljoniem eiro) jau pusotru gadu pēc pārejas nokļuvis Lionā, Francijā viņš atguva pārliecību un ir kļuvis gan par kluba, gan valstsvienības līderi. Francijas čempionātā Memfiss 132 spēlēs ir guvis 57 vārtus (10 ar pendelēm) un izdarījis 41 rezultatīvu piespēli, bet izlasē viņam trīs gadu laikā 26 spēlēs ir 13 vārti (trīs ar pendelēm) un 13 rezultatīvas piespēles. Tādējādi Memfiss, viņam esot laukumā, ir rezultatīvi piedalījies 26 no komandas 48 vārtiem! Šovasar Memfisam beigsies līgums ar Lionas "Olympique", un viņš jau vairākus gadus nav slēpis, ka vēlas karjeru turpināt augstākā līmenī – starp variantiem tiek minēta gan "Barcelona", ja Kūmans pārsteidzoši paliks amatā pēc prezidenta maiņas, gan PSG, gan citi klubi.

Taču, kas interesantāk, tikpat vārtu šo trīs gadu laikā ir "Liverpool" centra pussargam Džordžinjo Veinaldumam, kurš valstsvienībā, atceroties karjeras sākumu, pilda pavisam citas funkcijas nekā klubā. Nīderlandei lielākoties spēlējot ar 4-2-3-1, tieši Veinaldums ir kļuvis par Sneidera pēcteci desmitnieka pozīcijā, un viņš ir kļuvis par lielu draudu laukuma pēdējā trešdaļā – kopš 2018. gada oktobra Veinaldums izlasē ir guvis 13 vārtus, iesitot deviņās dažādās spēlēs un šajā 23 spēļu nogrieznī rezultativitātē pārspējot arī Memfisu (10). Viņi abi ar 21 vārtiem ir arī rezultatīvākie futbolisti pašreizējā izlases sastāvā, vairs nevienam negūstot vairāk par 10. Jau trīs ciklos pēc kārtas Veinaldums bijis pirmajā vai dalītā pirmajā vietā izlases snaiperu sarakstā. Lai arī "Liverpool" pamatsastāva pussargam Premjerlīgā piecu sezonu laikā ir tikai 16 vārti, viņam bumbas triekšana tīklā nav sveša padarīšana – no 2010. līdz 2015. gadam viņš "Feyenoord" un Eindhovenas PSV rindās 143 spēlēs guva 55 vārtus, trijās no piecām "Eredivisie" sezonām iesitot pa 14. Tas viņam nopelnīja 20 miljonu pāreju uz Ņūkāslas "United", Premjerlīgā 38 mačos gūstot 11 vārtus, un jau pēc debijas sezonas Veinaldumu par 30 miljoniem nopirka "Liverpool".

Izvietojumi Stambulā un oktobrī Bergamo pret Itāliju

Rezultativitātes punkti izlasē kopš 2018. gada marta

Lai arī pēc Sneidera karjeras beigām Veinaldums izlasē no astotnieka tika pārkvalificēts par desmitnieku, viņu gan grūti saukt par klasisku šīs pozīcijas pārstāvi. Tā drīzāk ir viņa starta pozīcija laukumā, kas ļauj izmantot viņa trumpjus – lielisku pieslēgšanos soda laukumā (par spīti nelielajam augumam Veinaldums arī teicami spēlē ar galvu), vietas atbrīvošanu partneriem, piedalīšanos sieniņās un balsta pussarga neitralizēšanu. Toties saspēles vadītāja, desmitnieka funkcijas drīzāk pilda devītnieks Memfiss, kurš tādu pašu lomu spēlē arī klubā. Gan Lionā, gan izlasē Memfiss regulāri pamet centra uzbrucēja zonu un dodas laukuma dziļumā, īpaši laukuma kreisajā malā, izspēlējot sieniņas, izdarot gan caururbjošas piespēles, gan klasiskus centrējumus, gan arī izkārtojot sev sitiena pozīcijas no tālienes. Var vilkt diezgan daudz līdzību starp Memfisu un trešdien jau redzēto Stevanu Jovetiču, tikai ar būtisku atšķirību viņu starta pozīcijās. Tāpat arī Nīderlandes malējie pussargi, īpaši ja spārnā spēlē Stīvens Bergveins vai labā aizsarga lomā ir Hatebūrs, regulāri dodas uz centrālām pozīcijām, flangus atbrīvojot malējiem aizsargiem, tādējādi pozicionālos uzbrukumos zonās ap pretinieku balsta pussargiem Nīderlandes spēlētāju netrūkst un Veinaldumam saasinātāja loma nemaz nav jāpilda.

Vēghorsta ignorēšana
Kaut arī sākumsastāva centra uzbrucējs ir Memfiss, tieši šīs pozīcijas rezervista izvēle turpina izsaukt ļoti karstas diskusijas Nīderlandes futbola sabiedrībā. Kārtējo reizi izsaukumu uz izlasi nesagaidīja Volfsburgas milzis Vauts Vēghorsts, kurš kopš 10,5 miljonu pārejas no Alkmāras Vācijas Bundeslīgā trijās sezonās pēc kārtas iesitis vismaz 16 vārtus – šosezon 26 mačos viņam ir 17 precīzi sitieni. Nu jau sešās sezonās pēc kārtas, ieskaitot arī laiku AZ un "Heracles", Vēghorsts ir guvis vismaz 14 vārtu, taču valstsvienībā viņš aizvadījis tikai četrus mačus, ne reizi nav bijis pamatsastāvā un sacensību spēlēs aizvadījis tikai 37 minūtes – 2019. gada novembrī pret Igauniju (5:0), kas izrādījās Kūmana pēdējais mačs pie izlases stūres. Vēghorsts bija paplašinātajā kandidātu sarakstā, tomēr atkal priekšroka dota "Sevilla" rezervistam Lūkam de Jongam un arī Stambulas "Galatasaray" veterānam un rezervistam Raienam Babelam, kurš var spēlēt gan flangā, gan smailē. Devītā numura lomu var pildīt arī Donjells Malens, kurš izlasē tiek izmantots kā spārns, taču PSV kopā ar mums labi zināmo Eranu Zehavi veido uzbrucēju duetu 4-2-2-2/4-4-2 izvietojumā un visus 15 vārtus "Eredivisie" guvis no spēles, šajā rādītājā būdams otrais līgā.

Franks de Būrs vietējiem medijiem skaidroja, ka izvēlējies par labu daudzpusībai, un atzina, ka izvēle bijusi ļoti smaga: "Izvēle bija starp Lūku un Vautu, un šobrīd es izvēlos Lūku. Ļoti labi saprotu, cik delikāta ir šī situācija. Tā ir arī ļoti sarežģīta situācija – noteikti Vautam, bet arī man, jo Vauts ir paveicis fantastisku darbu klubā, taču arī Lūks izlasē bijis ļoti labs. Zvanīju Vautam, un tas bija briesmīgi grūti. Viņš neapšaubāmi nebija priecīgs – tas ir skaidrs, un tas ir normāli. Vismaz viņš manu izvēli ir padarījis iespējami sarežģītu – lai jūs saprastu, viņš neticami smagi klauvē pie izlases durvīm un tajās jau ir izsitis dažus caurumus. Tomēr šobrīd izvēlos citus spēlētājus – daži no viņiem ir drusku multifunkcionālāki." No paplašinātā saraksta izsaukts netika arī malējais uzbrucējs Kvinsijs Promess, kurš iepriekšējos atlases ciklos un rudens Nāciju līgā regulāri spēlēja sākumsastāvā, taču viņa izredzes tikt uz "Euro 2020" krietni pabojājušas apsūdzības dzimtenē - decembrī viņš tika īslaicīgi aizturēts aizdomās par radinieka saduršanu jūlijā. Pēcāk viņš par 8,5 miljoniem eiro pameta "Ajax", atgriežoties Maskavas "Spartak".

Dažus gadus iepriekš minimāli izlasē tika izmantots arī cits Roberta Uldriķa auguma uzbrucējs Bass Dosts, kurš no 2016. līdz 2019. gadam Portugāles čempionātā izcēlās ar 76 vārtiem 83 spēlēs, tomēr viņš vismaz bija regulārs izlases dalībnieks 2018. gada Pasaules kausa atlasē, divās no septiņām spēlēm tiekot arī pamatsastāvā. Tolaik primārā izvēle devītnieka pozīcijā bija Vinsents Jansens, kurš pēc 20 miljonu eiro pārejas uz "Tottenham" neiedzīvojās Premjerlīgā, sākot septiņas no 27 spēlēm, gūstot divus vārtus un tagad spēlējot Meksikā. Ja vēl nesen Nīderlande varēja lepoties ar tādiem uzbrucējiem kā Rūds van Nistelrojs, Robins van Pērsijs, Klāss Jans Huntelārs, arī Rojs Makājs, kurš konkurences dēļ izlasē nespēlēja lielu lomu, tagad klasiska devītā numura niša ir brīva.

Neveiksmīgs pirmais solis ārpus komforta zonas
Iepriekšējā desmitgadē strauji auga elites klubu ienākumi, īpaši Premjerlīgas klubu, un tas nozīmēja transfēru summu inflāciju. Par to diezgan priecīgi var būt Nīderlandes klubi, kuri joprojām brīžiem pamatoti, brīžiem stereotipu inerces dēļ ir viena no pirmajām talantu fabrikām, kur jaunās zvaigznes meklē ārzemju, īpaši angļu, klubi. Tomēr šajos Nīderlandes izlases neveiksmju gados arī bijis ļoti daudz piemēru, kad talantīgākie nīderlandieši nav spējuši īstenot pirmo lielo soli savā karjerā un attaisnot milzīgās cerības. Te, protams, var ilgi un dikti runāt, vai lielāka problēma nav tieši mūsdienu tirgū, kur klubi ir kļuvuši pārāk nepacietīgi, gan spēlētājus par milzīgām summām pērkot par agru, gan viņiem nemaz nedodot iespēju iejusties jaunajā vidē un tikt pie spēles minūtēm, tomēr tendence Nīderlandes perspektīvo spēlētāju tirgū nav bijusi laba – aiz tādiem lieliskiem piemēriem kā F. de Jongs (par 75 miljoniem uz "Barcelona"), de Lihts (par 75+10,5 miljoniem uz Turīnas "Juventus"), Veinaldums, arī Kevins Strotmans (savulaik par 17,5 miljoniem uz "Roma") ir daudz vairāk pāreju, kuras beigušās neveiksmīgi: ar atgriešanos dzimtenē un/vai lielu tirgus cenas kritumu.

Šādi piemēri ir jau pieminētie Memfiss un Jansens, kuriem adaptēšanās Premjerlīgā bija smaga, un arī nupat piesauktais Lūks de Jongs, kurš 2012. gadā no "Twente" par 15 miljoniem pārgāja uz Menhengladbahas "Borussia", bet, līguma otrajā gadā 25 spēlēs palicis sausā Bundeslīgā un īrē Premjerlīgā, par 5,5 miljoniem atgriezās Nīderlandē – PSV. Piektajā sezonā PSV 34 spēlēs guvis 28 vārtus, de Jongs mēģināja laimi atkal un par 12,5 miljoniem nokļuva Seviljā, kur savā otrajā sezonā Andalūzijā ir pietiekami būtiska rotācijas sastāva daļa, tomēr sēž aiz marokāņa Jusefa En Nesiri muguras. Interesanti, ka no iepriekšējo desmit sezonu labākajiem vārtu guvējiem "Eredivisie" astoņi tika pārdoti jau pirmajā vasarā, Luiss Svaress uz Liverpūli pārcēlās pusgadu vēlāk un vienīgi dānis Nikolajs Jergensens turpina spēlēt "Feyenoord". Un arī šajā sarakstā labo piemēru, kā Luiss Svaress vai Vilfrīds Bonī, ir maz.

Iepriekšējo desmit sezonu "Eredivisie" snaiperi

Nīderlandes izlases kontekstā divi svaigākie piemēri ir labais spārns Stīvens Bergveins, kuru PSV pirms gada par 32 miljoniem pārdeva "Tottenham", un Denijs van de Bēks, kurš septembrī no "Ajax" uz Mančestras "United" pārcēlās par 39 miljoniem. Ja Bergveinam klubā vismaz ir bijuši labi nogriežņi ar lielu spēles laiku, tad van de Bēks teju visu sezonu deldē "United" soliņu un ne vienmēr tiek pat uz tā. Tikai vienu gadu Anglijā pavadīja Devijs Klāsens, kuru "Everton" 2017. gadā no "Ajax" nopirka par 27 miljoniem, bet jau pēc gada Brēmenes "Werder" pārdeva par gandrīz divreiz mazāku summu – 14 miljoniem. Oktobrī Klāsens atgriezās Amsterdamā, pēc divām sezonām Bundeslīgā tiekot pārdots par 11 miljoniem. Lai arī nebūtu pareizi viņa posmu vērtēt tik negatīvi, jau trešo sezonu Amsterdamā aizvada arī Blinds, 2014. gadā par 18,3 miljoniem pārejot uz Mančestras "United". Šie neskaitāmie un daudzi arī nenosauktie piemēri tikai atgādina – Nīderlande vēl tikai tuvojas, bet sastāva dziļuma ziņā objektīvi vēl nav atgriezusies pasaules elitē.

Amsterdamā atkal pret saniknotu Nīderlandi
1978. gada Pasaules kausa finālā, kurā Nīderlande pagarinājumā zaudēja Argentīnai (1:3), komandas galvenais treneris bija austrietis Ernsts Hapels, bet vasarā apritēs jau iespaidīgi 43 gadi, kopš pie izlases stūres nav ārzemnieka – kopš 1974. gada četros atsevišķos periodos izlasi trenējis Mihelss, trīsreiz amatā ticis Advokāts, bet vēl virkne speciālistu trenējuši divus vai vienu periodu. Kūmanam augustā kļūstot par "Barcelona" galveno treneri, septembrī Nīderlandi kā pagaidu treneris vadīja Kanādā dzimušais nīderlandietis Dvaits Lodevegess, kurš bija un joprojām ir izlases asistents, bet 23. septembrī par jauno treneri tika pasludināts Franks de Būrs, kurš savulaik valstsvienībā aizvadīja 112 spēles un guva 13 vārtus. Izlasē viņš spēlēja kopā ar dvīņu brāli Ronaldu de Būru, ar kuru kopā bija arī piecos dažādos klubos.

Pilnvērtīgu galveno treneru saraksts kopš 1974. gada

Iepriekšējā tēma par sliktu pāreju uz ārzemju klubiem lieliski atbilst arī par Franka de Būra trenera karjeru. 50 gadus vecais speciālists trenera gaitas sāka "Ajax", to vadot no 2010. līdz 2016. gadam un izcīnot četrus titulus, kā arī būdams Berta van Mārveika asistents 2010. gada Pasaules kausa finālā, taču pirmie soļi ārzemēs… 2016. gada augustā viņš pārņēma Milānas "Inter" un tika atlaists jau pēc trim mēnešiem, 15 spēlēs piedzīvojot astoņus zaudējumus. De Būrs sūkstījās, ka viņam netika dots laiks, bet gadu vēlāk Premjerlīgā viņš nenoturējās pat tik ilgi – pie Londonas "Crystal Palace" stūres de Būrs tika atlaists jau 11. septembrī, Premjerlīgas sezonu sākot ar četriem zaudējumiem (pret "Liverpool", divām iepriekšējās sezonas pastarītēm un līgas jaunpienācēju). Nākamajā pavasarī tā brīža Mančestras "United" treneris Žuzē Morinju de Būru nosauca par visu laiku sliktāko Premjerlīgas treneri, atbildot uz televīzijā strādājušā de Būra kritiku par to, kā Morinju izmanto Markusu Rešfordu. Gada izskaņā Morinju tika atlaists, bet de Būrs piecas dienas vēlāk atgriezās trenera darbā, pārņemot MLS čempioni Atlantas "United". Titulu nosargāt neizdevās, pirmajā sezonā izstājoties pusfinālā, bet 2020. gadā de Būrs tika atbrīvots pēc trim zaudējumiem trīs spēlēs MLS atgriešanās turnīrā pandēmijas laikā jūlijā.

De Būrs Nīderlandes izlasē sāka ar negūtiem vārtiem pret meksikāņiem (0:1) un bosniešiem (0:0), turpināja ar neizšķirtiem pret itāliešiem un spāņiem (pa 1:1) un uzvarām pār bosniešiem (3:1) un poļiem (2:1), bet zaudējums Stambulā ar 2:4 atkal pastiprinājis spiedienu un kritiku. De Būrs un futbolisti sola iespējami drīz atgriezties uz uzvaru takas un atgriezties ar spēcīgu vēstījumu, un nākamais Oranžo pretinieks būsim mēs. Šādā situācijā gan neesam pirmoreiz – 2014. gada vasarā spēlējusi Pasaules kausa pusfinālā, Nīderlande rudenī piecās spēlēs piedzīvoja četrus zaudējumus (0:2 pret Itāliju, 1:2 pret Čehiju, 3:1 pār Kazahstānu, 0:2 pret Islandi un 2:3 pret Meksiku) un tad gadu pabeidza ar spēli pret Latviju. Toreiz tā diemžēl beidzās ar pamatīgu sagrāvi – 0:6. Vai šoreiz Amsterdamu atstāsim labākā noskaņojumā?