Nāvīgs uzbrukums, trausla aizsardzība un fantastiskas rezerves

Nav Benzemā un Valbuenā, nav problēmu
Pēdējo divu gadu laikā kopš Pasaules kausa Didjē Dešāns kaut uz sekundi laukumā sūtīja 41 futbolistu un netipiski bieži eksperimentēja ar citām formācijām (4-2-3-1 un 4-3-1-2), tomēr finālturnīra priekšvakarā gan pamatsastāvs, gan shēma ir ļoti paredzama. Kā jau ierasts gan Lorāna Blāna, gan Dešāna laikos, Francija oficiālos mačos lielākoties spēlē ar 4-3-3, un pēdējās nedēļas laikā zem jautājuma zīmes bija tikai divas pamatsastāva pozīcijas – balsta pussargs un kreisās malas uzbrucējs.

Balsta pussarga pozīcijā stabils favorīts bija otro jaunību piedzīvojušais Lasanā Diarrā, tomēr viņš pārbaudes spēlē pret Kamerūnu (3:2) iedzīvojās savainojumā un "Euro 2016" skatīsies no malas. Līdz ar to pēkšņi šī pozīcija nokļuva atklātā izsolē starp Joanu Kabaju un Ngolo Kantē. Sākotnēji franču žurnālisti lēsa, ka Dešāna simpātijas pieder Kabajam, kurš izlasē tomēr ir vairāk pieredzējis, taču nu vadībā izvirzījies Anglijas čempions, kurš vēl pirms trim gadiem kopā ar "Boulogne" finišēja Francijas 3. līgas vidusdaļā.

Tikmēr uzbrukuma kreiso malu dala talantīgais Antonī Marsiāls un Dimitrī Pajets, kura spožo sniegumu Premjerlīgā Dešāns ilgu laiku ignorēja, savu izvēli pamatojot ar to, ka "West Ham" līderis izlasē neiztur sportisko konkurenci. Nebūtu Matjē Valbuenā cietis šantāžas skandālā un aizvadījis tik drausmīgu sezonu, nedodot Dešānam pat mazāko iemeslu viņu iekļaut finālturnīra sastāvā, kas zina – varbūt Pajeta šobrīd nebūtu pat starp 23 futbolistiem. Toties martā Pajets beidzot atgriezās valstsvienībā un spīdoši izmantoja sev dotās iespējas, par ko, visticamāk, tiks atalgots ar vietu sākumsastāvā.

Šantāžas skandāls piespiedu kārtā atrisināja arī divus sarežģītākos sastāva izvēles rēbusus, kurus Francijas izlases treneri risinājuši pēdējos četros gados. Pirmkārt, vai centra uzbrucēji Benzemā un Olivjē Žirū var vienlaicīgi atrasties laukumā? Un, ja var, tad kādā shēmā un kādās pozīcijās? Un, otrkārt, vai Benzemā vispār ir pelnījis spēlēt pamatsastāvā? Būdams viens no neapšaubāmi meistarīgākajiem franču spēlētājiem, izlasē viņa sniegums bieži vien bijis zem katras kritikas.

Nu šie divi jautājumi uz pagaidām nenoteiktu laiku ir svītroti no dienas kārtības, un tagad viss ir Žirū rokās, kājās un galvā, lai finālturnīra laikā viņa liktenis atkal netiktu apšaubīts un nenāktos domāt par iespējas došanu Andrē Pjēram Žiņakam vai arī Antuāna Grīzmana pārvietošanu no labā flanga uz uzbrukuma centru. Lai arī Premjerlīgā izcēlās ar ļoti ilgu sauso sēriju – 15 spēlēm pēc kārtas – un bieži izpelnās arī franču publikas svilpienus, pēdējos mačos Žirū ļoti spēcīgi atbildējis kritiķiem, gūstot septiņus vārtus iepriekšējās piecās izlases spēlēs, kuras sācis pamatsastāvā.

Iesit, cik vari, mēs iesitīsim, cik gribēsim?
Pārbaudes spēles diezgan precīzi atainoja Francijas izlases komplektāciju – ļoti meistarīga priekšējā līnija un lielisks centra pussargu duets Blēza Matuidī un Pola Pogbā personās, taču tajā pašā laikā jūtami robi gan atsevišķu aizsardzības grupas spēlētāju individuālajā meistarībā, gan komandas kopdarbībā aizsardzībā kā tādā. Vēl pirms dažiem gadiem Franciju varēja raksturot kā komandu, kas daudz kontrolē bumbu, taču rada katastrofāli maz vārtu gūšanas iespēju, toties nu francūži pārvērtušies par vienu no atraktīvākajām komandām Eiropā.

Lai arī pretinieki nebija pašas augstākās raudzes, pēdējās četras pārbaudes radīja sajūtu, ka lielais vārtu birums – 13 vārti jeb 3,25 vidēji spēlē – galvenokārt bija pašu franču uzbrukuma spēks, nevis otras komandas vājums. Tikmēr Francija pēdējo piecu spēļu laikā ir ielaidusi astoņus vārtus un tai joprojām ir neatrisinātas problēmas vairākās pozīcijās, kuras klibo jau ilgus gadus. Pirmkārt, kopš Kloda Makelelē un Patrika Vjerā karjeras beigām Francijai joprojām nav atradies stabils mantinieks balsta pussarga pozīcijā. Vairākus gadus sākumsastāvā spēlēja Žeremī Tulalāns, bet pēdējos finālturnīros šajā pozīcijā bija Alū Diarrā vai Kabajs, kurš turklāt ir cita stila spēlētājs un diezgan vāji pilda aizsardzības funkcijas.

Tādēļ, no aizsardzības viedokļa raugoties, Kantē izvēle šķiet loģiskāka nekā Kabaja, taču jebkurā gadījumā bažas rada tas, ka izcilu sezonu aizvadījušais Anglijas čempions pamatsastāva vilcienā ielecis pēdējā brīdī un vēl nebūs paguvis iegūt labu sapratni ar partneriem. Vislielākās bažas gan raisa centra aizsargu duets. Izkrītot vadošajam aizsargam Rafaelam Varānam, kurš līdz savainojumam bija sācis 20 izlases spēles pēc kārtas, vietu blakus Lorānam Koscelnijam ieņēma Eiropas līgas trofejas ieguvējs Adils Ramī, kurš pirms četriem gadiem "Euro 2012" veidoja pamatsastāva duetu kopā ar Filipu Meksesu. Meistarības ziņā Ramī varētu būt vājākais posms sākumsastāvā, un pārbaudes spēlēs gan tas, gan saspēlētības trūkums ar Koscelniju bija redzams kā uz delnas.

Gribi spēlēt izlasē, pārej uz skaļāku klubu
Kaut arī Dešāns divu gadu laikā pārbaudīja ļoti daudz spēlētāju, viņš tik un tā bieži saņēmis kritiku par to, ka, daudzuprāt, nepamatoti izvēlējies par labu vai, precīzāk, par sliktu kādam futbolistam. Pajeta piemērs nebija vienīgais – pēc "Euro 2016" sastāva paziņošanas lielāko rezonansi izpelnījās Hatema Ben Arfas atstāšana aiz borta. Ticis norakstīts pēc briesmīga posma Anglijā, Nicā viņš atdzima kā no jauna un aizvadīja labāko sezonu karjerā. Taču ar to vienalga nebija gana iekļūšanai sastāvā.

Šo lēmumu gan var pamatot arī ar cilvēciskajām īpašībām – klubos Ben Arfa regulāri konfliktējis, tostarp arī ar pašu Dešānu vēl Marseļas "Olympique" laikos. Galu galā, arī Samiru Nasrī, kad viņš līmeņa ziņā vēl atbilda izlases prasībām, Dešāns neņēma tikai tādēļ, lai neriskētu sagandēt mikroklimatu. Savukārt aizsardzībā Dešānam daudz pārmesta talantīgā Bilbao "Athletic" aizsarga Emerika Laporta neizsaukšana, un nav izslēgts, ka tādēļ Laports varētu izvēlēties karjeru saistīt ar Spānijas izlasi. Arī Laporta problēma šajā pavasarī gan atkrita pati no sevis – savainojuma dēļ tā arī neuzzinājām, vai viņš būtu iekļauts paplašinātajā kandidātu sarakstā.

Aizsardzības centrā ļoti savdabīga situācija izveidojās pēc Varāna savainojuma. Starp oficiālajiem rezervistiem vienīgais centra aizsargs bija Lionas "Olympique" kreilis Samuels Imtitī, kuru jau iepriekš virkne žurnālistu vēlējās redzēt sastāvā Žeremī Matjē vietā (un vēlāk pēc Matjē traumas šī vēlme arī piepildījās), taču Dešānam bija nepieciešams labais centra aizsargs un pārsteidzoši pēc divarpus gadu pauzes izlasē atgriezās Ramī. Lai arī Ramī izvēle pār Imtitī bija saprotama, daudzi bija gaidījuši, ka trešā izvēle labā centra aizsarga pozīcijā būs Sentetjēnas kapteinis Loiks Perēns. Situāciju vēl divdomīgāku padarīja Ramī nesenā intervija, kurā viņš atklāja, ka Dešāns iepriekšējā vasarā starp Seviljas un Lionas piedāvājumiem ieteica izvēlēties Andalūziju. Neviļus apstiprinot mītu, ka Dešāns īpaši neuzticas vietējā čempionāta pārstāvjiem.

Kandidātu rezerves, par kurām apskaustu jebkura izlase
Francijā pirms čempionāta valda sen nebijis optimisms, taču vēl lielāks pamats optimismam ir nākamo finālturnīru kontekstā. Ir atklāts jautājums, kura izlasei ir spēcīgākais pamatsastāvs Eiropā – manā subjektīvajā vērtējumā Spānija un Vācija tomēr ir nedaudz priekšā -, taču kandidātu rezervju ziņā Francijai šobrīd diez vai kāda no valstīm ir līdzvērtīga.

Vien ko vērts ir saraksts ar spēlētājiem, kuru dažādu iemeslu dēļ finālturnīrā nebūs. Savainojumu vai diskvalifikāciju dēļ uz vietu sastāvā nepretendēja vai no tā tika svītroti aizsargi Varāns, Matjē, Mamadū Sako, Laports, Kurts Zumā, Benuā Tremulinass un Matjē Debišī, pussargs Lasanā Diarrā un uzbrucējs Benzemā, bet gandrīz visu sezonu izlaida uzbrūkošais pussargs Nabils Fekirs. Savukārt tīri sportisku iemeslu dēļ sastāvā nav tādu futbolistu kā Ben Arfa, Aleksandrs Lakazets, Kevins Gamero, kuri vairumā finālturnīra izlašu droši vien spēlētu pamatsastāvā. Un vēl azotē paliek Valbuenā, Alfonss Areolā, Adrjēns Rabio, Levins Kurzavā, Usmans Dembelē un citi…

Francijai par nelaimi, plašajā kandidātu lokā, līdzīgi kā Beļģijai, jūtama liela pārprodukcija atsevišķās pozīcijās, bet deficīts citās. Kamēr ar priekšējās līnijas futbolistiem un centra aizsargiem varētu apgādāt lērumu finālturnīra komandu un vēl pašiem pāri paliktu, ne tik spožas rezerves ir vidējās līnijas centrā, aizsardzības labajā malā un arī vārtsarga pozīcijā. Ja pēc Patrisa Evrā aiziešanas no izlases par kreiso malu nebūs jāsatraucas – par to ilgus gadus vajadzētu parūpēties Diņam un Kurzavā -, tad labajā flangā aiz pieredzējušajiem spēlētājiem nākotnes kandidāti pagaidām vēl nav pieteikušies. Jebkurā gadījumā Francijai ir vajadzīgais potenciāls, lai atkal uz ilgāku laiku kļūtu par vienu no spēcīgākajām pasaules izlasēm. Jautājums tikai, vai šis potenciāls tiks izmantots.

Manis izvēlētā izlase no spēlētājiem, kuru finālturnīrā nebūs

*Šajā komandā spēlēja kopš ziemas pāreju perioda.