Viedoklis: Naratīvi par futbolu, leģionāru jautājums un Eirokausi kā Eirovīzija

Kopumā man Eirokausu laikā ir svētku sajūta un sabiedrības interese ir jūtama. TV4 (jā, es arī tur esmu) tiešraides, tai skaitā ar studiju Čempionu līgas spēlei, omulīgā "LNK Sporta parka" Eirokausu debija. Viss skaisti! Arī pirmie sportiskie rezultāti.

Svarīgākais gan tikai priekšā, bezkaunīgi bez maz vai pieprasu Eirokausu rudeni Latvijai! Skaidrs, ka šajā ziņā visi radari notēmēti uz RFS, kuras 3:0 pret "Larne" priecē, bet vēl vairāk mani sajūsmina snieguma kvalitāte – absolūti pelnīta pārliecinoša uzvara un neticami augstvērtīgs futbols (darbs ar bumbu - kaifs!) mūsu platuma grādos.

Tagad par kritiķiem. Jā, šī ir tikai kvalifikācijas 1. kārta. Lielie sāks krietni vēlāk, un par ČL līgas fāzi mēs pat nesapņojam. Futbola mērogs ir tāds, ka tev jātērē desmitiem miljonu gadā, turklāt priekšnosacījums ir labi sakrāts UEFA rangs, lai par to varētu sākt domāt. RFS jau 2. (no 4) kārtā, ja tur būsim, jāspēlē pret klubu, kas pārdod futbolistu par 14.5 milj EUR (RFS daudzu gadu budžets) un piesita Morinju "Roma" ar 6:1. Tālākās kārtās vēl stiprāki pretinieki.

Bez mazākā pārspīlējuma, futbolu prot spēlēt visur (savas līgas starp 55 UEFA loceklēm nav tikai Lihtenšteinai), katrā valstī ir savi stiprākie, bagātākie, veiksmīgākie klubi. Tik elementāri. Futbola līmeni valstī nosaka daudzi faktori, bet galvenais ir – tirgus dziļums. Tas saistīts ar valsts ekonomiku un sabiedrības interesi, gatavību tērēt savu naudu futbolam. Absolūtajā vairumā Eiropas valstu futbols sportā ir pārliecinoša prioritāte Nr.1, šis tirgus dziļums ir neizmērojams.

Latvijā sabiedrības interese, kaut pieaugoša (paldies!), ir nožēlojamā līmenī. Tās nav gaudas, tā ir objektīvā aina. Vēsturiski tā izveidojies, sporta mediju vidē pie grožiem nav pagadījušies futbolu mīloši cilvēki (attiecīgas konsekvences) un tagad no apburtā loka iziet sarežģīti – futbols tiek atspoguļots vāji, jo nav populārs, bet nav populārs, jo netiek pienācīgi atspoguļots. Vēsturiski droši vien vaina jāuzņemas arī LFF (nekad neesmu bijis tās fans, maigi sakot), futbola klubiem un cilvēkiem, kā arī apstāklim, ka futbols asociējies ar krievisko (šeit gan varētu iet dziļākā diskusijā – vēsturiski hokejs bijis tikpat krievisks). Starp citu, daudzi joprojām nav pamanījuši, cik latvisks (relatīvi) futbols ir kļuvis tagad, turklāt arī krievu tautības puiši, atšķirībā no "Euro 2004" varoņiem, runā latviski.

Subjektīvi uzskatu, ka, atgūstot brīvību, nostrādājis faktors – tagad varam izcīnīt medaļas zem sava karoga. Meklējām nišas, kur varam izcelties uz pasaules fona, un mediji kāri to tiražēja. Vēlreiz pašsaprotamais – milzīga cieņa pret jebkuru sportistu, kurš lej sviedrus un asinis. Galīgi nav stāsts par to! Stāsts par to, kā mēs esam aizrāvušies ar paštīksmināšanos par jebkādiem panākumiem, neredzot (negribot saredzēt?) lielo bildi. Vai jūs zināt, kurš šogad uzvarēja BMX pasaules čempionātā? Kādas aktualitātes svarcelšanas zvaigžņu pasaulē? Kas notiek pasaules soļošanas spicē un vai turpināsim svētdienu rītos aizrautīgi skatīties skeletonu? Tikai tad, ja ir mūsējo medaļas un skaļi lozungi televīzijā. Savulaik, tikai mazlietiņ pārspīlējot, visa nācija sekoja līdzi blakusvāģu sacensībām... Gribam būt pirmie pagalmā, nevis pēdējie pilsētā. Vai mājsaimniece tiek taisnīgi izglītota, ka par Latvijas uzvaru hokejā pār ASV štatos nezina gandrīz neviens? Sasniedzām nirvānu, super, taču neburam mākslīgas ainas!

Virslīgu pērn vidēji mačā apmeklēja 390 skatītāji! Tikmēr Ziemeļīrijā, kuras labāko komandu pirms piecām dienām piesitām, 1 600 fani ik spēli (viņi tur nesūkstās, ka “tas jau nav futbols, īstais futbols tepat blakus Anglijā”, "mēs pat komandu no Latvijas nevaram pieveikt" - tīra futbola mīlestība), Albānijas līgā 1 500, Gruzijā 1 000+, Somijā 2 000+ utt. Nerunāju par, piemēram, Ungāriju (4 000+), kuras divus vadošos klubus Eirokausos piecgadē esam izsituši.

Latvijā Virslīga maksā televīzijai (TV4), lai tiktu pārraidīta, nevis otrādi - kā vairumā Eiropas. Un mums vēl paveicies, ka šajā reģionā ir tāds TV4 (daļa no lielākas struktūras, kas konkurētspējīgi strādā arī ārzemēs), kas, cik saprotu, par zemu pašizmaksu un relatīvi labā kvalitātē var to paveikt. Pretējā gadījumā nu nebūtu Virslīgas visi mači tiešraidē.

Tā kā (kas arī droši vien lielā mērā ir laimīga sakritība) pieciem Virslīgas klubiem ir bagāti īpašnieki, kuri tērē prāvus privātos līdzekļus, mūsu līga UEFA rangā atrodas pārspīlēti augstā 37. vietā un ir pārspīlēti (lasi: nepelnīti) konkurētspējīga Eirokausos. Turklāt ir aizdomas, ka varam pakāpties vēl. Esam izlepuši un neapzināmies šo lielo ainu. Citur futbola kultūra, popularitāte ir līmenī, taču laukumā uzvaram mēs. Jā, uz naudas un leģionāru rēķina, taču tāda ir futbola realitāte. Par algotņiem tūliņ arī parunāsim.

Tai pašā laikā, protams, piekrītu, ka ne visi šie īpašnieki ir caurspīdīgi un tādi, uz kuriem Latvijas klubu futbols var paļauties ilgākā termiņā. Bet kāds risinājums, izņemot kritiku, tiek piedāvāts? Vai Latvijas uzņēmumi ir gatavi finansiāli palīdzēt? Un pašvaldības (kuras, starp citu, Lietuvā gan jaudīgi iesaistās)? Vai paši fani? Vai samierināmies ar pusprofesionālu līgu, kurā triumfē “Metta”? Manuprāt, pie šāda varianta vienmēr varam pagūt nonākt.

Nākamā kritika/naratīvs: Virslīgā esot pilns ar ārzemniekiem, latvieši pie esošā limita netiek pie iespējām, Eirokausos bagātie klubi vispār labprāt spēlē pat ar mazāk nekā trim latviešiem. Eiropas kontekstā šī vienkārši ir nepatiesība. Latvija ar 41% ārzemnieku spēles laiku (2023. gadā) šajā rādītājā nav pat Top30 starp UEFA 54 līgām. Tātad pēc algotņu skaita atrodamies UEFA nacionālo līgu zemajā galā. Virslīga Eiropas kontekstā ne tuvu nav pārpludināta ar leģionāriem – šis reiz būtu jāiegaumē! Vienkārši futbols ir fantastiski globāls!

Skaidrs, ka Latvijas vietu šajā statistikā pamatā ietekmē tā sauktās mazās komandas, kas pārpildītas ar pašmāju jaunajiem talantiem, un piekritīšu, ka lielie klubi (kur no treneriem pieprasa rezultātu tagad un tūlīt) nereti raustās iedot iespēju latviešiem. Taču no citas puses, tiem desmitiem jauniešu, kuri pārstāv Virslīgas mazās komandas, ir visas iespējas uzmirdzēt, pierādīt sevi un izpelnīties līgumu lielajā komandā. Kas vairākiem ir izdevies.

Ne par mazo komandu latviešiem, bet kopumā – caur spēles laiku "Riga" izlasē iejuties Dašķevičs, savas iespējas dabū Iļjins, RFS cenšas restartēt Ķigura karjeru, paņēma Balodi, dotas iespējas Zelenkovam, Valmiera vispār tikai 58% apmērā izmanto leģionāru limitu (daudz latviešu), "Auda" pirms sezonas paņēma Stūriņu un lika vārtos, spēlē Korotkovs, Meļņiks, Rubenis. Kā piemēri. Skaidrs, ka gribētos vēl vairāk, turklāt tieši agrīnajā vecumā.

Lielo komandu pieteikumos, ieskaitot rezervistus, latviešu skaits ir vēl krietni lielāks. Viņiem visas durvis vaļā, lai ne tikai “sparingos” mācītos no tādiem meistariem kā Jojičs, Babecs, Kontrerass. Niangs, Lipuščeks, Marešs, Marhijevs, Emersons, Porsāns-Klemantē, Ramiriss, bet arī konkurētu ar viņiem, pierādītu treneriem, ka var nospēlēt tikpat spēcīgi.

Protams, paliek mūžsenais jautājums, kāpēc Latvijas futbola akadēmijas nespēj sagatavot tik stiprus spēlētājus, kuri nebūtu švakāki par Virslīgas leģionāriem, kuri nav vajadzīgi Top5 līgām un Čempionu līgas pamatturnīra komandām. Par to patiešām var diskutēt, bet vēlreiz atgriezīsimies pie tā, ka Latvijas klubu līmenis (lieli privātie līdzekļi, nemaz ne tik vāji leģionāri) ir augstāks nekā tam būtu jābūt, ņemot vērā Latvijas relatīvo vienaldzību (visos šķērsgriezumos) pret futbolu.

Bez īpašnieku naudas latvieši varētu vārīties savā sulā, priecāties par vēl lielāku spēles laiku, vietējā futbola tituliem utt. Bet, izejot starptautiskā arēnā, Savaļnieks, Jurkovskis, Vapne, Saveļjevs gan Eirokausos, gan izlases kreklā visdrīzāk būtu vājāki. Treniņi būtu mazāk intensīvi, ne tik kvalitatīvi, līderu loma iegūstama ar pusspēku.

Nobeigumā daudziem “saldais ēdiens” – sporta veidu salīdzinājums un “kaitinošie un augstprātīgie futbola cilvēki” ar savu “stulbo, nevienam nevajadzīgo futbolu” un “138. vietu FIFA rangā”. Līdzīgi kā mēģināju pateikt viesojoties pie PPK, atkārtošu – ir tieši pretēji. Mēs, futbola vidē esošie, izjūtam šausmīgu netaisnību, lietu ačgārnību un pat pazemojumu. Ja Latvija sporta jomā atrastos Eiropā, mēs turētu mutes ciet.

Ja mēs klusēsim un ik pa brīdim neaiziesim salīdzinājumos, nekas nemainīsies - vidējais sporta fans joprojām svēti domās, ka Zviedrijā hokejs ir populārāks nekā futbols, ka Latvijas ekonomikai caur tūrisma plūsmu lielāko devumu sniedz hokeja PČ, basketbola OS kvalifikācija vai renes PK posms, turpinās ņirgāties par Luksemburgu vai Fēru salām futbolā un uzstās, ka Nacionālais futbola stadions ir jābūvē tikai tad, ja izlase iekļūst finālturnīrā.

Šādus un vēl simtiem radniecīgus tumsonības apgalvojumus ikdienā var sastapt ārkārtīgi bieži. Sporta sabiedrībā iesakņojušies stereotipiski naratīvi. Kad ierodos kādās viesībās vai tiekos ar paziņām un kāds zina, ka esmu futbola cilvēks, visbiežāk seko it kā pieklājības pēc uzdotie jautājumi: "Kas jums tur futbolā atkal par skandāliem?", nenojaušot, cik Latvijas futbols patiesībā ir plaša sfēra ar tūkstošiem iesaistīto, pozitīvām emocijām un arī devumu Latvijas ekonomikai. Un, kas būtiski, arī profesionālā sporta kontekstā, summējot visu (jauniešu izlases, lielo izlasi, klubu futbolu, dāmu futbolu), tā aina ir puslīdz atbilstoša mūsu valsts attiecībām ar futbolu. FIFA rangs nav vienīgais rādītājs, bet ticu, ka arī tas tiks uzlabots. Sabiedrība (runāju statistiski) šos naratīvus, viedokļus ļoti nelabprāt koriģē.

Piemēram, slavenais toto jautājums – parastajam sporta fanam tas asociējas primāri ar futbolu, kaut gan Latvijā šī sērga ir (vai ir bijusi) tikpat dziļa un pat vēl dziļāka arī citos sporta veidos. Kuros, starp citu, ir relatīvi niecīgi likmju limiti, jo lielo tirgu viedo globālā interese un ārzemēs šīs izklaides jomas pārstāvjus pamatā interesē tikai (Latvijas) futbols.

Vai naratīvs “futbolā visu laiku skandāli”, neapzinoties, ka milzīgākā jomā ar tūkstošiem iesaistīto neražas tīri statistiski loģiski notiks biežāk - zādzības arī biežāk notiek Rīgā, nevis Cēsīs. Turklāt atsevišķi mediji diemžēl liek spēcīgus akcentus uz "klikšķu ziņām", nevis runā par futbolu kā aizraujošu spēli, kurā katru dienu notiek kaut kas pozitīvi interesants. Piemēra, galvgalī tiks ielikta ziņa, ka latviešu futbolists Polijas līgā ieraidījis bumbu savos vārtos, nevis ar komandu uzvarējis lielajā Lodzas derbijā 15 tūkstošu skatītāju klātbūtnē. Vai plaši tiražētā ziņa par iedzērušiem tiesnešiem zemākajā Latvijas līgā, nevis reportāža par kādu Nākotnes līgas maču, uz kuru sanāk vairāk par 500 skatītājiem un ir īsta futbola svētku aura pat šajā līmenī.

Pat caur “Euro 2024” prizmu redzam šos naratīvus un virspusīgumu mūsu zemē. Kāds sabiedriskās TV sporta(!) pārstāvis, cauru gadu ignorējot futbolu, sociālajos tīklos (jā, personīgajos, bet tik un tā) beidzot veic ierakstus par futbolu. Tiesa, divām sev siltām tēmām – tēlošanu futbolā un VAR potenciālajām kļūdām. It kā sportiskā ziņā nekas cits nebūtu ievērības cienīgs. Teiksiet, pilnīgākais sīkums, bet šādi kripatiņu pa kripatiņai tā vide un sabiedriskā doma veidojas. Nav jābrīnās, ka Latvijas prezidents (lai kā kopumā cienītu un atbalstītu Edgaru Rinkēviču) pirmo un vienīgo reizi par “Euro 2024” kaut ko ieraksta, atrodoties ārzemju vizītē, jo tur gan visi kaislīgi seko līdzi šim turnīram. Vai Ilgas Šuplinskas, tobrīd ministres, kuras paspārnē atrodas arī sports(!), prātam neaptveramais publiskais izteikums par futbolu (saite). Vai topošās ārlietu ministres Baibas Bražes tuvredzība un laukuma netveršana vēl šogad aprīlī (saite). Politiķi nereti ir sabiedrības (vēlētāju) spogulis.

Pa diagonāli iemetu vien dažus piemērus. Varētu par šo runāt stundām un stundām ilgi, minēt desmitiem un desmitiem piemēru. Patiešām. Un tāpēc vismaz manī rodas pretreakcija un vēlme celt šo tēmu. Teiksiet, ka futbola cilvēku pretreakcija savukārt izraisa citu ļaužu tālāko nepatiku pret futbolu un vēl lielāku pretreakciju? Nu bet ko darīt?! Lai ir! Jo vairāk strīdu, jo lielāka cerība, ka nonāksim līdz patiesībai – futbols ir tik milzīgs karalis Eiropā, ka Latvija mūžīgi sava veida izolācijā (nu jau šķiet – pat salīdzinājumā ar Polijas kaimiņvalsti Lietuvu) nespēs atrasties. Un, ja arī spēs (sak, "ar varu mīļš nekļūsi", "nav futbola gēna", "vienalga, kas interesē Eiropā, mūs interesē hokejs" utt.), tad vismaz ir cerība, ka kopējā izpratne par Eiropas lietu kārtību pieaugs un augstākminēto gadījumu skaits ar šķībiem apgalvojumiem par Latvijas futbolu mazināsies. Pat tas būtu neliels ieguvums.

Atgriezīsimies pie Eirokausiem. UEFA sakārtotā sistēma, gadu desmitiem koptās tradīcijas, vēsturiskās bilances un tikšanās reizes, dažādi rangi un statistika, brangas naudas sadale, visas Eiropas iesaiste – tas viss ir fantastiski aizraujoši. Tāda kā futbola Eirovīzija, tikai nevis vienas nedēļas ietvaros, bet gan mēnešiem gara. Kopīgā futbola sadziedāšanās.

Katra valsts un klubs tiek tik tālu, cik ļauj tās potenciāls. Katram savi mērķi – spāņu, angļu, vācu klubiem iegūt Čempionu līgas trofeju, Šveices, Beļģijas klubiem izkļūt no ČL grupas (vecajā formātā), Turcijas, Dānijas klubiem iekļūt ČL grupu turnīrā, Latvijas, Somijas, Bosnijas klubiem tikt vismaz Konferences līgas grupu turnīrā. Un atvest pie sevis kādu lielvalsts klubu. 2022. gadā RFS sagādāja mums "Fiorentina" – brīnišķīgi. Latvijā ir kādi 16 tūkstoši reģistrēto futbola spēlētāju, Itālija vairāk nekā miljons, kas veido vairāk nekā pusi no mūsu valsts iedzīvotāju skaita. Diena un nakts, tomēr reizēm tās sastopas. Tas rada milzīgu baudu un atgādinājumu – futbols ir maģisks un demokrātisks sporta veids.

Lūdzu, @RigasDome, Jums absolūti bezmaksas tūrisma reklāma!

Larne līdzjutēji (👏) visi kā viens izsaka siltus, mīļus komplimentus Rīgai kā pilsētai un tās iedzīvotājiem. Viņi te baudīja ne tikai futbolu, bet arī dzērienus, ēdienus, kultūru, laivu braucienus un daudz ko citu. https://t.co/OFqyn5w1PA— LV_futbols (@LV_futbols) July 14, 2024