Viedoklis: Pārdomas par Latvijas klubu startu Eirokausos

Pirmkārt, prieks, ka neviena no četrām komandām nenospēlēja krietni zem savu iespēju robežas. Vairāk gaidīju no “Ventspils”, bet jebkurā gadījumā pirms Eirokausu sezonas kopējās gaidas bija nedaudz zemākas, nekā izrādījās realitātē. Protams, kopējo bildi pamatīgi izpušķoja “Jelgavas” varoņdarbi.

Ja noliekam “Jelgavu” malā, iznāk, ka pārējās trīs komandas četros dueļos divu spēļu summā tika galā tikai ar vienu pretinieku, un tā pati bija pusprofesionāļu komanda no Fēru salām, taču (1) mūsu komandu sniegums bija adekvāts iespējām, (2) mūsu komandas nelutināja izloze. Kāds teiks, ka nav labs tonis sūdzēties par izlozi, bet tomēr – mazliet paanalizēsim.

“Liepāja” noteikti uzspodrinātu savu un Latvijas reitingu, bet galvenais, jūtami papildinātu kluba kasi, ja Eirokausiem šovasar tiktu pielaista Kosova (kāpēc šī jaunā UEFA locekle izšķīra Latvijas čempiones likteni, tika skaidrots jau iepriekš), un mūsu čempionei būtu jāsāk no Čempionu līgas kvalifikācijas 1.kārtas. Kosovu nepielaida, bet 2.kārtā izloze “Liepājai” momentā piešķīra sliktāko no iespējamajiem variantiem – Austrijas “Red Bull”, kura, ļoti iespējams, kvalificēsies ČL grupu turnīram. Skaidrs, ka “Liepājai” kā neizsētajai jebkurā scenārijā būtu grūti, taču domāju, ka cīnoties, piemēram, pret Moldovas “Sheriff” vai Slovākijas “Trenčin” (divi no pieciem iespējamajiem variantiem) liepājnieki abas reizes nezaudētu (kā tas notika pret Zalcburgu) un noteikti visai reāli pretendētu uz panākumu divu spēļu summā.

Un pat duelis pret “Red Bull” nebija nemaz tik bezcerīgs, it sevišķi, ja atceramies pirmo spēli Zalcburgā, kur vienīgie vārti tika ielaisti spēles beigu daļā, turklāt pēc tam īsā laikā mūsējiem bija divi labi momenti, lai iegūtu parocīgo 1:1.

Jāņem arī vērā, ka Latvijā “Liepāja” ir tendēta uzbrukt (attiecīga ir sastāva komplektācija – nosacīti nevis lauzēji, bet kombinatori), bet pret naudīgo Zalcburgu šiem kombinatoriem nācās skraidīt bez bumbas. Ne velti Viktors Dobrecovs īpaši slavēja Kristianu Torresu - nabaga argentīnietim, kurš Virslīgā pieradis dalīt rezultatīvas piespēles, nācās pamatīgi atstrādāt aizsardzībā. Neierasta parādība. Torress un pārējie to darīja godam, bet kopumā “Liepājai” tas nebija parocīgs futbols. Bet citu variantu jau arī nebija.

Nelielai atkāpei – šogad, kā to uzsvēruši arī paši liepājnieki, modelis varbūt arī nav tik izteikti kombinatorisks un augumā neliels (īsās piespēles, ātras pārvietošanās un saspēles) kā pērn zelta sezonā, taču jebkurā gadījumā ne jau spēle no aizsardzības ir “Liepājas” trumpis.

Arī “Spartakam” ar izlozi nepaveicās. Bija 48 izsētās komandas, un jūrmalniekiem tika 4.sliktākais variants starp visiem – jā, sagadījās, ka Minskas “Dinamo” tieši šai brīdī bija daudz iekšēju problēmu, taču tāpat šī komanda bija ievērojami spēcīgāka nekā vairums citu potenciālo pretinieku 1.kārtā. Piemēram, starp šīm 48 izsētajām komandām bija divi igauņu kolektīvi, Īrijas, Luksemburgas, Islandes un daudzu citu ne to draudīgāko valstu komandas. Tiesa, pēc komandu iedalīšanas mazajās grupiņās “Spartakam” bija arī citi sportiskā ziņā slikti varianti (“Brondby”, kas nupat izsita Vācijas Bundeslīgas komandu, kā arī “Aberdeen”), bet tai pašā laikā bija arī ņemaās “St.Patrick’s” un “Levadia” komandas.

Ar visu nejauko izlozi “Spartakam” bija normālas izredzes pārvarēt Minskas “Dinamo” barjeru, bet diemžēl, būsim godīgi, pievīla vārtsarga spēle. Un arī pašu koncentrēšanās trūkums uzreiz pēc tam, kad Minskā tika panākts labvēlīgais 1:1. Šādās reizēs jāieķeras rezultātā, bet mūsējie divu minūšu laikā ielaida absolūti nevajadzīgus un pat nepelnītus otros vārtus, jo kopumā “Spartaka” sniegums Baltkrievijā bija ļoti cienījams un kvalitatīvs. Diemžēl Slokā jau nācās ķert pretinieku rokā, un pakaļdzīšanās futbolā reti ir laba sabiedrotā. Domas par vajadzību atspēlēties, lieka nervozēšana pārvērtās samocītā spēlē un pelnītā zaudējumā atbildes mačā.

“Ventspili” gribas pakritizēt, paturot prātā arī to fonu, kas bija no pagājušā gada, proti, muļķīgas neveiksmes Čempionu līgā pret Somijas HJK. Ja neskaita uzvaras pret Luksemburgas “Jeunesse” un Fēru salu “Vikingur”, pavisam nopietnu pretinieku Eiropā atsevišķā spēlē "Ventspils" nav uzveikusi kopš 2011.gada (toreiz tika apspēlēts Soļigorskas “Shakhtyor”), kaut arī dzeltenzilie piedalās Eirokausos katru gadu. Jā, saprotams, ka "Ventspils" budžets pa šo laiku ir ievērojami samazinājies, taču, pirmkārt, ir “Jelgavas” pozitīvais piemērs, otrkārt, šogad pat pusprofesionāļi no Fēru salām tika uzveikti ļoti nepārliecinoši, un patiesībā divu spēļu summas rezultāts (4:0) bija dikti maldinošs. Šeit gari neizpaudīšos, bet, domāju, ka tiem, kas redzēja 1.puslaiku Fēru salās, bija mazliet kauns – “Vikingur” tikai totāls veiksmes trūkums liedza iegūt pelnītu vadību pret profesionāļiem no Ventspils.

Nu un arī sniegums pret “Aberdeen” nebija tāds, kādu vēlētos redzēt. Nav runa par rezultātu un pat par sniegumu atbildes spēlē, bet gan maču Aberdīnā. Pirmās minūtes bija labas, bet tad pie 0:0 pamatīga iesēšanās aizsardzībā, bailīgs futbols un izskatījās, ka sagaidām, kad tiksim saplosīti. Tas arī notika. “Aberdeen” ir liela vēsture, bet šobrīd tā ne tuvu nav komanda, ar kuru nevarētu cīnīties. To vēlāk pierādīja slovēņu “Maribor” (uzvarētajā atbildes spēlē Mariboras pamatsastāvā bija deviņi slovēņi un tikai divi leģionāri, turklāt Slovēnijas izlasē ir tikai divi “Maribor” pārstāvji), kas izsita “Aberdeen”. Nepatika arī atsauksmes no “Ventspils” nometnes pēc spēles Aberdīnā – manuprāt, pietrūka paškritikas, bet tā vietā tika runāts par it kā sakarīgo sniegumu (Ašvorts: ““Ventspils” līdz pirmajiem ielaistajiem vārtiem spēlēja cienījami un labi.”).

Tai pašā laikā arī pret “Ventspili” izloze bija nežēlīga. Mūsējie 2.kārtā bija izliktā komanda, bet tika pie “Aberdeen”, kuras reitings ir līdzīgs. Pārējie pieci varianti izlozē kopumā bija daudz simpātiskāki – rumāņu CSMS, kazahu “Kairat”, īru “Cork City”, azerbaidžāņu “Kapaz”, baltkrievu “Torpedo”. Taču skaidrs, ka galvenais ir pašiem labi spēlēt. Piemēram, “Torpedo” arī noteikti labprātāk spēlētu ar “Ventspili”, nevis ungāru “Debrecen”, taču baltkrievi paņēma un pārspēja Debrecenu, kas vēl pirms gada lupatu lēveros iznīcināja “Skonto”.

Visbeidzot par “Jelgavu” jau pateikts daudz – malači, malači un vēlreiz malači. Izcilības paraugs uz Eiropas skatuves pārējiem Latvijas klubiem. Jelgavnieki sešās spēlēs tikai vienreiz(!) zaudēja cīņās ar Islandes un Slovākijas vicečempionēm, kā arī Izraēlas 3.labāko komandu. Par aizsardzības komandu uzskatītā “Jelgava” spēlēja īstu un drosmīgu futbolu, četros mačos pret Islandes un Slovākijas vicečempionēm sasitot astoņus vārtus. Pēc tam pret “Beitar” Rīgā 1:1 un sarūpēta skaista futbola atmosfēra. Visos mačos nekāda respekta pret pretiniekiem, kuru budžets un iespējas ir plašākas, attiecīgi sastāvs ir krietni labāks. Protams, arī milzīgs cīņasspars. Izlauzts ceļš līdz 3.kārtai neizsētās komandas statusā. "Jelgava" pierādīja, ka pat ar limitētu rocību var sarīkot pozitīvu jandāliņu Eiropas klubu futbolā.

Runājot par budžetiem, var, protams, plaši filozofēt un teikt, ka naudas apjoms nav izšķirošs. Piemēram, var apgalvot, ka “Jelgavas” direktora Jāņa Vugula alga, visticamāk, ir vairākkārt mazāka nekā viņa amata brāļiem “Breidablik”, “Slovan” un “Beitar”, kamēr pienesums kluba darbībā, visticamāk, ir aptuveni vienāds, un šādi tās budžeta starpības veidojas. Tai pašā laikā klubu lielākais izdevumu postenis ir un paliek spēlētāju algas (lasi: sastāvs), un mūsdienās futbolistu tirgus ir ļoti atvērts. Grozi kā gribi – "Jelgavas" pretiniecēm ar tām pieejamajiem resursiem ir krietni labākas iespējas nokomplektēt spēcīgu sastāvu, savukārt ja “Jelgavas” sastāvā būtu izcili spēlētāji, viņi… nebūtu Jelgavā, bet gan kaut kur Eiropā.

Šeit gan svarīgi piebilst, ka “Jelgavas” sastāvs ir pieredzējis un vakar Jeruzalemē pamatsastāvā izgāja tikai divi spēlētāji, kuri nav sasnieguši 26 gadu vecumu (Mindaugam Grigaravičam 24, Gļebam Kļuškinam 23), bet no otras puses, ja papētīsiet pieredzējušo spēlētāju CV, tad konstatēsiet, ka vēsturiski nekur sevišķi augstāk viņi arī nav tikuši. Tikai smags darbs, rakstura un komandas ķīmijas veidošana, nevis spēcīgas individualitātes.

Nu un beidzot par sastāva dziļumu. Dažs labs norādīja, ka nav nopietni "Jelgavai" uz spēli Jeruzalemē doties tikai ar 14 veseliem/gataviem laukuma spēlētājiem. Latvijas apstākļos, kad Virslīgas sezona ir īsa un praktiski bez ieņēmumiem, sportiskais līmenis nav neticami augsts un budžeti ir stipri ierobežoti, tieši “Jelgava” pirms sezonas sākuma prata nodrošināt sev garāko un kvalitatīvāko rezervistu soliņu starp Virslīgas favorītēm. Tieši “Jelgavai” bija sastāva dziļums!

Un tieši šis dziļums nodrošināja kaujasspējīgu sastāvu pat pēc nederīgo atsijāšanas (uzvārdus nesauksim, vasaras pārejas paši ziniet), traumām (Siličs, Turkovs) un diskvalifikācijas (Diallo). “Jelgavas” pamatsastāvā Virslīgā šogad izgājuši 19 spēlētāji (to vēl nav paguvis izdarīt Artjoms Osipovs), un principā neviens no viņiem nebija nejaušs viesis laukumā. Ja uz visu sezonu būtu sapulcēti tikai minētie 14 spēlētāji un tad sāktos dažāda veida sastāva ķibeles, lūk, tad arī varētu runāt par nepareizu sastāva komplektēšanu un dziļuma trūkumu.

Taču pat ar visām problēmām, kas "Jelgavai" radās, pamatsastāvā nebija neviena kliba futbolista. Starp citu, šai vietā var atgādināt, ka gan "Spartaks", gan Minskas "Dinamo" mocījās ar centra aizsargu problēmu, dažādi un pat netradicionāli lāpot robus, liekot tur spēlēt pussargiem. "Jelgavai" ne tuvu tik nopietnu jezgu nebija. “Jelgava” visu šosezon līdz šim darījusi pareizi un pat ar trenera nomaiņu, kā vismaz šobrīd izskatās, ir trāpījusi desmitniekā.