H.Rodkes fiziskās sagatavotības skola - 12.daļa

Paanalizēsim dažus iemeslus, kāpēc šie sportisti nesasniedz cerētos mērķus. Nerunājot par tādiem objektīviem iemesliem, kā veselība, ģimenes apstākļi vai finanšu trūkums (it īpaši tenisā), pievērsīšos tām lietām, kuras sportists vai viņa treneris pats var viegli ietekmēt un izmainīt.

1. Bāzes vispārējās fiziskās sagatavotības trūkums, kas kļūst vēl izteiktāks, sportistam kļūstot vecākam. Tas ir – par daudz specializācijas, un par maz vispusīgās fiziskās sagatavotības, kā arī daļējs vai pat pilnīgs kustību kultūras trūkums. Šī problēma ļoti, ļoti daudziem jaunajiem talantiem ir skaļi kliedzoša! It īpaši daudziem jaunajiem basketbolistiem, tenisistiem un citiem sporta spēļu pārstāvjiem. Ja jaunietim sporta veids padodas labāk nekā komandas biedriem, vai konkurentiem, viņam rodas pārliecība, ka, redz, viņam, talantīgajam, nevajag trenēties tik daudz, kā pārējiem, fiziskās attīstības treniņi nav īpaši nepieciešami, un viņš, pat ja iet uz tiem, neizrāda īpašu centību un ieinteresētību.

Visu uzmanību viņš velta speciālajiem sporta veida tehniskajiem treniņiem, jo tur jau sportists var nepārtraukti demonstrēt savu pārākumu, tas sagādā baudu, un uz to tiek likts arvien lielāks uzsvars. Šī pārliekā aizraušanās ar specializāciju 10-15 gadu vecumā (katrā sporta veidā gan atšķirīgi) it kā padara sportistu pārāku par vienaudžiem , bet tikai uz neilgu laiku. Ja šajos gados bērnā, jaunietī neieliek vispusīgās fiziskās sagatavotības pamatus, pietrūkst bāzes, uz kuras būvēt speciālo fizisko sagatavotību, un pilnveidot tehniku.

To pašu var teikt arī par daudziem individuālo sporta veidu pārstāvjiem, arī vieglatlētiem, kaut gan šajā sporta veidā tas nav tikt izteikti, jo rezultāti ir tieši atkarīgi no fiziskajām īpašībām. Pārlieka specializācija, kad tehniskie treniņi notiek 4- 6 reizes nedēļā, un pietrūkst laika un spēka gan vispārējai, gan speciālai fiziskai sagatavotībai, kā arī stājas un pēdu korekcijai, ir absolūts strupceļš. Īpaši augumā garākajiem jaunajiem basketbolistiem!

Trenējoties pēc šādām shēmām, sportists kādu laiku arī varbūt būs labākais savā ciemā vai komandā. Bet vai tas ir viņa augstākais mērķis? Nonākot starptautiskā apritē, kur pretī ir desmiti, vai pat simti tādu pašu talantīgo, un gandrīz visi ir tev priekšā, tu saproti, ka neesi vēl nekas. Un ar steigu ir jāprogresē, bet uz kā bāzes? Ja tu 15- 18 gadu vecumā esi tehniski it kā uztrenēts, vai dzīvojis ilūzijās par savu fizisko sagatavotību, un pēkšņi atklāj, ka prasmju, spēju un kustību iemaņu ziņā joprojām esi gandrīz nulles līmenī, tad ir skumji. Tad patiešām daudzas lietas jāsāk trenēt un mācīt sākot ar nulles līmeni, bet daudz kam jau 18 gadi ir par vēlu. Tu esi gadiem forši mētājis, spārdījis vai sitis bumbu, pat esi bijis perspektīvs, bet tas arī viss. Ar to arī ballīte ir beigusies, un skaistie sapņi izsapņoti.

Tehniskais izpildījums sporta veidā arī ir atkarīgs no fiziskās varēšanas un spējām.
Turpinot „dzīt” tikai specializāciju, sākas traumas, problēmas ar veselību, locītavām, kā arī depresijas. Sportists, kurš nesaprot, ka jāizdara atkāpes treniņos, lai uzlabotu veselību un fizisko sagatavotību, ātri vien „norok” savu karjeru, un turpmākajā dzīvē bieži mokās ar muguras, ceļu, gūžu un citām problēmām. Labā ziņa tiem, kam ir paveicies ar ģenētiku- jūs vēl variet sasniegt diezgan daudz, ja vien būs gatavība neatlaidīgi un regulāri trenēties pēc pareizi sastādīta gada plāna fiziskajā sagatavotībā. Var būt, kad tev liksies, ka esi jau izdarījis daudz, tu būsi sasniedzis tikai pirmo līmeni (lielajā sportā šādas atklāsmes gadās piedzīvot bieži). Var būt būs vajadzīgi vairāki gadi, lai sasniegtu mērķi, taču katrs nākamais sporta meistarības līmenis jau nāk vieglāk un ātrāk.

2. Čempiona domāšana. Šeit ir vesels faktoru komplekss, kas to veido. Īsumā - ģenētiski mantotās prāta spējas, ieaudzinātā attieksme pret sportu, un dzīvi kopumā, nebaidīšanās zaudēt, jo viss būtībā ir tikai spēle, spēja koncentrēt domas uz uzvaru, vai maksimāli labāko rezultātu jebkuros apstākļos, pretinieka novērtēšana un nepārvērtēšana, spēja analizēt pieredzi, u.c. Galvenais- domu sakārtotība, spēja radīt spēcīgus un pozitīvus domtēlus, fokusēt tos kā jaudīgu, caururbjošu staru uz sasniedzamo mērķi.
Te mēs varam runāt par savas psihiskās enerģijas spējām ietekmēt savu fizisko kondīciju un varēšanu sacensībās vai spēlē, notikumus laukumā vai sektorā, ietekmēt kopējo gaisotni, pretinieku, konkurentus, iedvest vajadzīgo noskaņojumu komandas biedriem un tml. Doma ir enerģija, un spēcīga doma var ievērojami sekmēt treniņu, sacensību un spēļu rezultātus. Atšķirība ir tajā apstāklī, cik katrs no mums spēj izmantot savu smadzeņu resursus, un cik trenētas tās mums ir.

3. Tas ar ko mēs samierināmies, un cik mums ir pietiekami. Sportistam, gūstot pirmos panākumus, bieži vien rodas sajūta, ka nu jau ir pietiekami trenēties, ka meistarības līmenis nav jāuzlabo, un fiziskie rādītāji labāki nav nepieciešami, jo nu jau viņš taču sāk pelnīt to lielo naudu, tātad ir gana labs. Klāt vēl arī zvaigžņu slimība.
Tātad- lai tu būtu patiešām kaut kas, lai tu kaut ko sasniegtu ievērības cienīgu, lai tevi atcerētos kā īpašu, apstāties attīstībā nedrīkst nekad. Jo vairāk tu ko iemācies un uztrenē- jo vairāk tu atklāj visādas nianses, un jo vairāk tu sāc saprast, cik vēl daudz tev ir jāiemācās un jāuztrenē.

Šis sasniegumu ceļš ir bezgalīgs, un var teikt ja mērķis ir kaut vai šis ceļš, tad panākumi un veiksmīga karjera (ne tikai sportā) jau ir garantēti. Ja tavs mērķis ir tikai labi dzīvot, izklaidēties, un baudīt jau sasniegto statusu, vai tērēt naudu, tad varu droši teikt- bez nepārtrauktas savas sportista spēju un personības pilnveidošanas tas viss drīz beigsies.
Daudziem jauniem, talantīgiem un perspektīviem sportistiem klupšanas akmens viņu karjerā ir nepietiekama izglītība sporta, treniņu un atjaunošanās jomā, nespēja, dažkārt pat gadiem, saņemties un pilnveidot savu fizisko sagatavotību, domu nesakārtotība, smadzeņu kūtrums, kā arī motivācijas un „panākumu izsalkuma” trūkums pateicoties pārlieku labiem materiālajiem apstākļiem ģimenē.
Katrs jau mēs apstājamies kaut kādā fizisko spēju, prasmju un sasniegumu līmenī, jautājums ir tikai - kāds līmenis tevi apmierina?

1. vingrinājums

Soļošana ar nelielām svaru ripām vai hantelēm rokās ikru muskuļu treniņam, kā arī pēdu darbībai. Kustība sākas ar ikru muskuļa iestiepšanu, maksimāli atceļot pirkstgalu, un liekot pēdu uz grīdas caur papēdi. Seko atbalsta pārnešana uz pirkstgalu, ar paātrinājumu izceļoties maksimāli augstu, ar papildus pašūpošanos augšējā pozīcijā. Var izpildīt 1- 2 reizes nedēļā, vismaz 1 piegājiens, vismaz 20 soļi. Vispār - jākrāj metrāža.

2. vingrinājums

Pietupieni ar nelielu svaru rokās platā stājā. Šis vingrinājums vairāk domāts muskuļiem- kājas pievilcējiem ( augšstilba iekšpuse), un tos var kā nākas iedarbināt/ iestiept vienīgi pietiekami zemu ietupjoties. Protams, ka tiek trenēti arī citi kāju muskuļi, tomēr šādā stājā izdarot pietupienu slodze visvienmērīgāk sadalās uz muskuļu grupām. Augšstilba aduktoriem ir liela nozīme jaudīga atspēriena radīšanā kā lēcienā, tā arī sprintā, īpaši starta paātrinājumā. Šo, kā arī sēžas muskuļu attīstība palīdz novērst daudzas problēmas ar ceļiem, jo uzņem lielu daļu slodzes, un atvieglo augšstilba četrgalvainā muskuļa darbību.

Kustības sākums ir salīdzinoši strauja gurnu atvirzīšana nedaudz atpakaļ, kam seko ietupšanās, un sabremzēšana apakšējā pozīcijā. Mugura izliekta, un nedaudz leņķī pret grīdu. Nosacīti lēnām izpildot kustības apakšējo daļu, iztaisnošanās beigu fāze ir strauja un spēcīga gurnu un visu kāju muskuļu savilkšana. Izcelšanās pirkstgalos varētu būt kā vēlama opcija. Vērojot sportistus, reizēm rodas sajūta, ka viņi ne īpaši iedziļinās tamlīdzīgu vingrinājumu būtībā, un vienkārši cilā svarus, kā rezultātā zūd efektivitāte vai rodas traumas. Šo vingrinājumu var veikt arī bez svara, galvenais koncentrēties uz muskuļu darbību. Vienu reizi nedēļā, vismaz 2 piegājieni pa 7- 15 reizēm.

...