Grigorjeva: "Iepriekš ar olimpiskajām čempionēm nebiju trenējusies"

"Esmu apmierināta ar treniņnometni, kuru Krasnojarskā aizvadīju kopā ar Krievijas izlasi. Pēdējā laikā tā man bijusi labākā treniņnometne. Laiks aizritēja ātri, bija jautri, treniņi noritēja superīgi. Tik pozitīvā nometnē nekad neesmu bijusi," atklāj Grigorjeva. "Toties mans sniegums turnīra laikā varēja būt labāks. Finālā vēl daudz maz labi, bet pusfinālā pret mongolieti palīdzēja veiksme. Pusfināla pretiniecei iepriekš biju zaudējusi olimpiādē. Tagad gribēju revanšēties, lai pierādītu, ka iepriekšējā neveiksme bija nejaušība. Taču tagad pirmo periodu zaudēju (0:1), otrajā nonācu iedzinējos ar 0:3, tomēr tad man izdevās paņēmiens un sanāca tušē (uzvara, kad pretiniece nolikta uz lāpstiņām)".

Atkalredzēšanās ar mongolieti atsauc atmiņā notikumus olimpiskajās spēlēs… "Ļoti gribējās tikt uz Londonu, bet nomest svaru līdz 55 kilogramiem vairs nevarēju. Tāpēc pārgāju uz 63 kilogramiem, dabūju licenci, bet olimpiādē ne pārāk sekmējās. Pirmajā periodā mongoliete dabūja piecus punktus, bet otrajā periodā pie rezultāta 4:3 nepiefiksēju, ka esmu vadībā un zaudēju," olimpiādi atceras Latvijas sportiste.

Krasnojarskas treniņnometnē nupat vairākas sportistes slimoja… "Man arī sāpēja kakls, bet esmu jau pieradusi. Mājas slimoju pat mēnesi un ilgāk. Klepoju, šķaudu vai vēl kaut ko. Cenšos vienkārši mazāk tam visam pievērst uzmanību," norāda Grigorjeva.

Latvijas cīkstone šajā nometnē trenējās ar 9 kilogramus smagāko Londonas olimpisko čempioni Natāliju Vorobjovu (72 kg)… "Viņa ir ļoti tehniska meitene. Tikai pozitīvas emocijas. Iepriekš ar olimpiskajām čempionēm nebiju trenējusies. Pret viņu dažus punktus izdevās dabūt. Jāsaka gan, ka uz katru manu punktu viņa atbildēja ar saviem 15 (smejas). Žēl, ka mēs strādājām tikai pēdējā treniņā, vajadzēja vairāk. Ļoti vērtīgi," atzīst Latvijas cīkstone. "Ļoti priecē, ka Krievijā pret mums tik labi izturas un vienmēr ir gatavi uzņemt. Ar visām meitenēm man labas attiecības. Vienā dienā es uzvaru, bet otrā dienā uzvar viņas - tā mēs viena otru attīstām."

Daugavpilī iepriekš viņa trenējās ar puišiem, bija jau pārāk pierasts… "Atnāku uz zāli, ierodas mans sparingpartneris, vēl kādi pieci puiši. Mēs vienmēr esam kopā, zinām viens otra jokus, un kaut kā jau apnicis. Tik ļoti gribējās uz treniņnometni. Mēnesi centos pierunāt treneri, lai braucam uz treniņnometni."

Pēc olimpiskajām spēlēm notikušas pārmaiņas Latvijas cīņas sporta administrācijā… "Mums nomainījies federācijas prezidents, un mēs ceram uz pozitīvām pārmaiņām," saka mūsu cīkstone. "Puisis jauns, grib strādāt. Varbūt kaut vai ekipējums parādīsies. Atbraucām uz nometni, skatāmies: Krievijas sportistēm viena jaka un otra - mums arī gribētos (smejas)".

"Uzskatu, ka iespējas darbam ir vienmēr un visur. Man ir zāle, kaut ne ideālā stāvoklī, bet tur ir paklājs, uz kura var trenēties. Protams, sieviešu un vīriešu cīņa - tas nav viens un tas pats. Pie mums cīņa vairāk attīstās, balstoties uz atsevišķiem sportistiem - ja tu sasniedz rezultātu, tad palīdzība ir. Nav tādas sistēmas kā Krievijā," atzīst Grigorjeva. "Man nav, par ko žēloties - gan pilsēta, gan valsts palīdz. Ir iespēja braukt uz tām sacensībām un treniņnometnēm, kas man vajadzīgas. Turklāt ir sakari citās valstīs, kur mūs uzņem bez maksas. 1. februārī mums būs Latvijas čempionāts, bet pēc tam braukšu uz Zviedriju, kur droši vien palikšu uz treniņnometni."

Izmantotie resursi:
wrestrus.ru