Grigorjeva: "Pirmo reizi izdevās paskriet ar Latvijas karogu"

Eiropas čempionātā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi daugavpiliete Anastasija Grigorjeva (brīvā cīņa, svara kategorija līdz 63 kg) izcīnīja zelta medaļu. Viņai par godu un visai Latvijai par prieku pārpildītajā cīņas arēnā tika pacelts Latvijas karogs un nospēlēta mūsu valsts himna. Anastasija nu jau ir divkārtēja Eiropas čempione. Iepriekš zelta medaļu pieaugušo konkurencē viņa izcīnīja 2010. gada Eiropas čempionātā, pagājušajā gadā tika iegūta sudraba medaļa. Kopumā tagad viņai jau ir 8 pasaules un Eiropas čempionātu medaļas, kuras viņa izcīnījusi no kadetu vecuma līdz pat šodienai.

Pēc veiksmīgā 2013. gada čempionāta Anastasija Grigorjeva atrada laiciņu, lai Laurai Skujiņai pastāstītu par savām izjūtām.

Kā aizritēja sagatavošanās posms pirms Eiropas čempionāta?

- Pirmkārt, vispār gribu sākt ar to, kā ir iesācies mūsu jaunais olimpiskais cikls. Esmu ļoti priecīga, ka beidzot izdevies aizmirst savu startu olimpiskajās spēlēs un tagad jau varu normāli strādāt tālāk. Esmu gandarīta ar to, ka man pagaidām izdevies uzvarēt visos turnīros, kuros esmu piedalījusies: "Golden Grand Prix" Baku, Jarigina "Golden Grand Prix " Krasnojarskā, Medveda "Grand Prix Medved" un tagad arī Eiropas čempionātā.

Gatavojoties šim Eiropas čempionātam, bijām aizbraukuši uz nometni Baltkrievijā, kur Staikos bija laba līmeņa treniņnometne, tur ar meitenēm gan dažreiz pietrūka pāra, tādēļ gājām trenēties pie puišiem, kur Baltkrievijas junioru izlases galvenais treneris palīdzēja mums gan ar sparinga meklēšanu, gan ar dažādiem sīkumiem uz paklāja. Pēdējās divas nedēļas trenējos mājās. Pirms svarīgiem startiem nevaru gatavoties kaut kur citur. Mājās varbūt daudz kas atrauj no treniņu procesa (ceļš, domas par ēdiena pagatavošanu), bet tomēr mājas ir mājas, te mani vienmēr atbalsta, un ir iespējas izvēdināt galvu un savas domas pirms nozīmīga starta. Trenējos, kā parasti, divas reizes dienā ar pilnu slodzi un treniņcīņām, neizpalika arī rīta rosme. Pēdējā nedēļa gan bija nedaudz mierīgāka, vairāk strādāju patstāvīgi, nodarbojos uz paklāja ar to, ko sirds kāroja. Visi puiši palīdzēja sagatavoties, par ko viņiem liels paldies, visu darīja manā labā - ja vajadzēja, paspēlējām futbolu, ja vajadzēja, iesildījāmies kopā, viss tikai priekš manis. Tāpēc emocionālais fons bija ļoti pozitīvs, par ko vēlreiz paldies treneriem un manai komandai.

Kā aizvadīji savas dienas pirms starta jau Gruzijā? Sekoji līdzi, kā veicās citiem mūsu sportistiem? Kā noritēja Eiropas čempionāts?

- Aizlidojot uz Gruziju, mani jau gaidīja treneris, kurš bija ieradies divas dienas iepriekš. Bet mēs atlidojām kopā ar Armandu Zvirbuli (svara kategorija līdz 84 kg). Lidojums bija labs, atlidojām ātri, treneris gaidīja viesnīcā ar sagatavotiem numuriem, tāpēc uzreiz bija iespēja doties atpūsties. No rīta izgulējos, gāju uz zāli patrenēties un atbalstīt Karolīnu Tjapko (vēl viena daugavpiliete, cīnījās svara kategorijā līdz 51 kg). Agrāk nekad nebiju skatījusies sacensības pirms saviem startiem, bet jaunajā ciklā nolēmu mazāk pievērst uzmanību savai māņticībai. Esmu sapratusi, ka uzvara nav atkarīga no tā, kādas zeķes esmu uzvilkusi, vai kādās borcenēs cīnos. Galvenais - cik daudz esmu strādājusi, cik maksimāli esmu izlikusies treniņos un cik ļoti vēlos uzvarēt. Tagad mēģinu katras sacensības uztvert kā vēl vienu treniņu.

Nākamajā dienā pēc ierašanās jau bija svēršanās. Pirms gulētiešanas man bija 3,4 kilogrami par daudz, tāpēc biju drusku sabijusies, bet nekas. No rīta izskrēju krosiņu, un nu jau palika tikai 1 kg, tāpēc bija iespēja normāli paēst brokastis. Vēlāk aizbraucām uz zāli atbalstīt Kristīni Odriņu-Urbovu (cīnījās svara kategorijā līdz 67 kg), diemžēl viņai šoreiz drusku nesanāca, bet cerams, ka izdosies nākamreiz. Patrenējāmies, nosvērāmies un aizbraucām uz viesnīcu, lai varētu paēst un atpūsties. Nakts bija ilga, jo nevarēju aizmigt līdz pat četriem rītā - nezinu, kāpēc tā bija. Jau pulksten 8 mums bija rīta rosme, izskrējām krosiņu, nedaudz atstrādājām ar Armandu, pēc tam ar treneri izrunājām taktiku, kā ir jācīnās. Tiešām nezinu, kāpēc tā, bet šoreiz pirms katras cīņas bija ļoti slikti, varbūt tāpēc ka nebiju izgulējusies, varbūt vienkārši tāpēc, ka Eiropas čempionāts, nezinu... It kā biju sapratusi, ka man šodien ir jāuzvar, jo visus turnīrus esmu uzvarējusi, ar visiem esmu cīnījusies, treniņos biju strādājusi uz maksimumu, bet tik un tā kaut kas nedeva mieru. Toties palīdzēja trenera pārliecība un ticība maniem spēkiem. Viņš visu laiku runāja, ka esmu spēcīgāka par visiem un ka nav ko raizēties, mierināja mani ar vārdiem - man vienkārši ir jāparāda mūsu paveiktais darbs, un neviens neprasa no manis pirmo vietu.

Kā jau tas gadās, pirmās cīņas ir visgrūtākās, tāpēc ar Grieķijas un Azerbaidžānas cīkstonēm pirmajos periodos biju nedaudz piesardzīga, tomēr ar katru cīņu pārliecība auga un finālā jau biju pārliecināta, ka šoreiz to zeltu neviens man neatņems!

Agrāk būtu teikusi, ka šī ir mana medaļa... Bet tagad varu vienīgi teikt, ka šī medaļa ir mūsu - mana un trenera Sergeja Kursīša medaļa. Jā, protams, tas ir liels darbs, kuru palīdzēja izdarīt arī daudz citu cilvēku, bet šoreiz gribas atzīmēt tieši mana trenera darbu. Sākot jauno olimpisko ciklu, mēs esam atraduši savstarpēju sapratni, mūsu treniņi ir pilni ar pozitīvām emocijām. Esam kļuvuši daudz tuvāki nekā agrāk, man gribas uzvarēt ne tikai sevis dēļ, bet arī trenera dēļ, jo zinu, ka viņš ir pelnījis to tik pat daudz, cik es. Sirsniņu ļoti silda tas, ka šis darbs ir kopīgs.

Kādas sajūtas pārņēma pēc uzvaras?

- Emocijas pēc uzvaras bija vienkārši nenormālas! Man pirmo reizi izdevās paskriet ar Latvijas karogu rokās, tas bija vienkārši fantastiski. Stāvot uz pjedestāla, es nodziedāju savas dzimtenes himnu, tas ir vienkārši fantastiski.

Liels paldies arī Latvijas Cīņas federācijas prezidentam Dzintaram Urbančikam. Visu savu cīņu pārtraukumos paskatījos uz viņu un redzēju, ka mūsu prezidents mani atbalsta, kaut ko kliedz, uzmundrina - tas bija ļoti patīkami, un man prieks, ka man izdevās izcīnīt šo zeltu. Prieks par to, ka viņš kopā ar savu jauko sievu tik ļoti priecājās par mūsu uzvaru: bučoja mūs, lēkāja, fotogrāfējās ar mums, bija super, tiešām.

Ko vari ieteikt jaunajiem sportistiem, kāda ir panākumu atslēga?

- Ko iesaku jaunajiem sportistiem, hmmm... Galvenais ticēt, nav nekā stiprāka par ticību. Jātic saviem spēkiem pat tad, kad neviens tam vairs netic. Tāpat ir daudz jāstrādā, ne tikai trenera klātbūtnē, bet arī tad, kad viņa nav. Var apmānīt visus: treneri, draugus, vecākus, bet tikai ne sevi. Ir jābūt godīgam savā priekšā. Ja darīsi visu dēļ savas uzvaras, tad būs arī rezultāts, pienāks laiks, kad kļūsi par čempionu. Tā viena minūte uz pjedestāla - dēļ tās patiešām ir vērts strādāt daudzus gadus. Ticiet sev, ticiet savam trenerim un ticiet tam, ko jūs darāt - tad viss izdosies.

Izmantotie resursi:
Laura Skujiņa, speciāli portālam Sportacentrs.com