Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:131, Did:0, useCase: 3

Cipruss: ''Banki izmainījis komunikāciju. Mums no viņa ļoti jāmācās''

Toms Mālmeisters
Toms Mālmeisters

Cipruss: ''Banki izmainījis komunikāciju. Mums no viņa ļoti jāmācās''
Foto: LBS

Latvijas Basketbola savienības (LBS) ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss intervijā portālam ‘’Sportacentrs.com’’ plašāk atskatījās uz raibo 2021. gadu, kas bijis pirmais pilnais funkcionāram LBS augstajā amatā. Rūgti zaudējumi, spilgtas uzvaras, vēlmes uzvarēt gaiteņos un attiecības organizācijas iekšienē – par to plašākā sarunā.

2021. gads Latvijas basketbolā bijis pilns ar saviļņojošiem brīžiem, kā arī vairākiem rūgtiem zaudējumiem. Vispirms nedz sieviešu, nedz vīriešu izlase pirmo reizi ilgākā laika posmā nekvalificējās Eiropas čempionātiem, bet vasaras noslēgumā 3x3 izlase Latvijai dāvāja vienīgo zelta medaļu Tokijas olimpiskajās spēlēs. Aiz vilšanās un prieka brīžiem bijušas jaunu treneru akceptēšanas, daudzu pasākumu organizēšanas un citi notikumi gaiteņos, kurus intervijā portālam ‘’Sportacentrs.com’’ vairāk skaidroja Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss.

- 2021. gadu var saukt par tavu pirmo pilno gadu kā Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāram. Ja jāpavērtē, ko līdz šim izdevies panākt, bet kas līdz galam sanācis nav?
- Par vienu no lielākajiem un apjomīgākajiem darbiem varu minēt U19 Pasaules kausu. Dažiem tas var patikt, bet dažiem nepatikt, taču tas bija spilgts brīdis. Šo turnīru noorganizējām četros mēnešos – parasti to dara divus gadus. Otrs – atradām finansējumu komandu sporta spēļu hallei. Būs vēl ilgs process par to, kā viņu uzbūvēs un kurš to darīs, taču galvenais ir tas, ka finansējums ir atrasts. Trešais – valdības un Rīgas pilsētas atbalsts 2025. gada Eiropas čempionāta rīkošanai. Mēs esam maza valsts un, ja nevaram sapulcēt labākos spēlētājus, tad ir ļoti grūti cīnīties par lieliem mērķiem. Vēl svarīgi bijis, ka Covid-19 pandēmijas laikā basketbols nav apstājies. Latvijas-Igaunijas līga neapstājās, mēs spējām nodrošināt izlašu darbību. Dažādas lietas netika paveiktas, taču tām bija vairāki blakus faktori.

- Tomēr bez Covid-19 gan jau, ka ir bijušas lietas, kas nav īstenojušās.
- Šogad bija rekords komandu ziņā Jaunatnes līgā, bet diemžēl tā nenotika. (šobrīd notiek četrās vecuma grupās - T.M.) Tomēr šis ir stāsts par to, ka mēs neesam visvareni. Virs mums ir ministrijas un virsorganizācijas – varam ieteicoši vērsties, taču tikai visa sporta nozare kopā var atrisināt bērnu sportošanas un jauniešu izglītošanas sporta jautājumos problēmu. Basketbols var būt viens no dzinuļiem, bet ne vienpersonisks šī jautājuma atrisinātājs, kā tas redzams Lietuvā, kur basketbols ir prioritārais sporta veids. Latvijā nav – var vainot Vējoni, Ciprusu vai iepriekšējo vadību, taču jāvaino mums ir pašiem sevi.

- Ģenerālsekretāra amats LBS. Kas ir grūtākais, strādājot šajā postenī, tik sazarotā organizācijā kā LBS, kur biedriem ir savas intereses un uzskati?
- Tu jau nosauci! (smejas). Tā ir biedrība, un katram biedram ir savs redzējums. Mēs darām visu, lai nav deķa vilkšana uz vienu vai otru pusi. Mūsu redzējums ir tāds, ka mēs organizējam projektus. Jebkurai mājai jābūt ar labiem pamatiem, taču šobrīd, ņemot vērā, kāda ir valsts politika, nevar tik vienkārši mājai piešķirt labākus materiālus. Mēs meklējam instrumentus, lai jaunieši caur lieliem pasākumiem pēc Covid-19 beigām gribētu līdzināties saviem elkiem. Piemēram, pēc 2015. gada Eiropas čempionāta grupu turnīra strauji papildinājās pirmo un otro klašu bērnu grupas sporta skolās. Ja gribam piesaistīt jauniešus un sponsorus, tad, muļļājoties savā dīķī, tas nenotiks. Rezultāts būs atkarīgs no tā, cik ļoti spēsim izmantot apstākļus, ko radīs lielie projekti. Ja to nemākam, tad varam vainot paši sevi.

- Izdodas panākt vienotu redzējumu organizācijas iekšienē – vai varat sevi saukt par vienotu dūri?
- Vienoti nebūs nekad un tas ir saprotami. Lielākiem un spēcīgākiem biedriem ir vienas intereses, bet tiem biedriem, kuri darbojas tikai ar jauniešu sportu, ir citas intereses. Ļoti reti, kad tās krustojas un aiziet uz vienu punktu. Arī redzējums katram biedram ir citādāks. Mūsu uzdevums ir radīt pēc iespējas vairāk iespēju un projektu, lai katrs biedrs varētu sevi pilnveidot un attīstīt. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais. Izdabāt visiem biedriem nav reāli. Varam jau kādam palīdzēt, taču citi to var uztvert par negodīgu konkurenci un iebilst pret to.

- Atgriežoties pie lielajiem pasākumiem un to izmantošanas basketbola labā. U19 Pasaules kauss deva kādu efektu bērnu pieplūdumam, jauniešu basketbolam un treneriem?
- Vislielāko atdevi tas deva puišiem, kuri spēlēja U19 čempionātā. Viņi varēja saprast savu vietu pasaulē. Mēs redzējām, kādi ir mūsu trūkumi, lai mēs būtu augstāk un lai būtu pārstāvēti Eirolīgā vai NBA. Tā bija sava veida platforma, kur varējām sevi salīdzināt ar pasaules labākajiem jaunajiem spēlētājiem. Visiem jaunatnes treneriem bija iespēja nākt un spēles vērot bezmaksas. Nerunājot par Eirolīgu, tur bija spēlētāji, kuri pēc pieciem gadiem mirdzēs NBA. Ja trenerus tas neinteresē, tad tā ir viņu problēma. Bija, kas nāca, pilnveidojās, interesējās, un tādu treneru dēļ vien ir vērts šos turnīrus rīkot. Iemeslus nenākt vienmēr var atrast, jautājums, vai vēlamies pilnveidoties un attīstīties.

- 2021. gadā jums, visticamāk, publiski sāpīgākie mirkļi bija gada ievadā, kad nedz sieviešu, nedz vīriešu izlases neiekļuva Eiropas čempionātos. Kas tev aizkulisēs, īpaši pēc vīriešu nekvalificēšanās, bija jāpārdzīvo?
- Vispirms, kā jau visiem, bija jāpārdzīvo vilšanās. Varu godīgi teikt, ka es nebiju to gaidījis. Par dāmām bija nojausma, ka turnīra sākumā izlieto ūdeni sasmelt būs grūti, bet vīriešiem viss, kas bija jāizdara, jāizcīna uzvara savā laukumā pret, iespējams, nosacīti vājāku pretinieku. Grūti pateikt, kāpēc tā nenotika, bet vilšanās bija liela. Tajā pašā laikā zaudējums kļuva par stimulu un motivāciju gan man, gan spēlētājiem turpmāk pierādīt, ka zaudētā spēle pret Bulgāriju bija nejaušība. To redzam šobrīd – neteikšu, ka februārī bija slikts sastāvs, taču tagad tas izveidojies vēl labāks. Spēlētāji sapratuši, ka ir atsevišķas vērtības, uz kurām jāiespringst, lai mēs varētu ko sasniegt. Šī varētu būt viena no pēdējām reālajām cerībām iekļūt Pasaules kausā, un mums uz to tad ir jāiespringst. Neiekļūsim – dzīve neapstāsies, un pēc diviem gadiem uzreiz ir Eiropas čempionāts, kurā mums noteikti ir jāspēlē. LBS darīs visu, lai iekļūtu pa taisno, bet, ja nesanāks, tad tas būs jāpaveic pēc sportiskā principa. Šādi zaudējumi liek saprast, ko esam darījuši nepareizi, un esmu priecīgs, ka šobrīd, izvērtējot visas nepilnības, ir krasi mainījies sieviešu un vīriešu izlases spēles stils un atdeve.

- Tā galvenā nepilnība līdz šim bija, ka bija ļoti daudz ‘’es’’, bet maz ‘’mēs’’?
- Ne galvenā problēma, taču viena no tām, jā. Esam pieraduši dzīvot ar atsevišķiem stereotipiem – kas noticis pirms gada, vai trim gadiem. Sportā tā nav – sportā visu nosaka tas, kas tu esi šodien, kāds rezultāts tev ir šodien un ko tu šodien vari izdarīt. Tas, ka biji labs pirms četriem gadiem, ir vēsture.

- Atgriežoties pie tā, kas bija jāpārdzīvo, telefons bija karsts?
- Bija karsts, jā. Pat ļoti karsts. Tā bija sava veida auksta duša. Biju aptuveni gadu strādājis, bet tas bija tāds kā ieskrējiena posms. Jā, bija ļoti nepatīkami. No LBS puses varu pateikt, ka darījām visu, lai būtu nodrošināti labākie apstākļi un labākais sastāvs, taču situācija bija tāda, kāda tā bija.

- Nezinot detaļas sadarbībās ar atbalstītājiem, vai pēc šādiem zaudējumiem nebija iespējama varbūtība, ka kāds izvērtē atbalsta sniegšanu?
- Nē! Ar sponsoriem ir citādāk. Mēs izdarījām visu, kā bija atrunāts. Paldies Dievam, ka nevienā līgumā nebija pateikts, ka mums jāuzvar kādas komandas ar noteiktiem punktiem. Viss darbojās pēc reklāmas principiem.

- Iespējams, to var saukt par sava veida opozīciju, taču laikam jau visskaļāk varēji izjust otra flanga darbības pēc šiem zaudējumiem ar dažādiem publiskiem izteikumiem.
- Savu viedokli publiski izteica aptuveni trīs cilvēki. Protams, bija cilvēki, kuros es ieklausījos. Ja daži, kuri nekad mūžā nav ņēmuši bumbu rokās, tagad mācīs mani, kā dzīvot, es to ļoti nopietni neņemu. Atsevišķi viedokļi man bija svarīgi – ar šiem cilvēkiem satikos, aprunājos, vēloties saprast kļūdas.

- Organizācijas iekšienē pēc šiem zaudējumiem viļņošanās nebija? Piemēram, ka varētu sasaukt ārkārtas kongresu.
- Futbols jau demonstrēja, ka var saukt kongresus ik pēc pāris mēnešiem, bet tas neko nemaina. Man un Raimondam, ienākot savienībā, bija jāpaiet laikam, lai izveidotu savu rokrakstu, un saprastu, kā viss funkcionē. Viens, kad esi spēlētājs, un tu izej laukumā ar skaidri zināmiem noteikumiem, bet otrs ir strādāšana kā funkcionāram un visa balansēšana. Manuprāt, biedri šo neveiksmi uztvēra saprotoši.

- Ne Mārtiņš Gulbis, ne Roberts Štelmahers vēlāk neturpināja darbu ar valstsvienībām. Kāpēc amatos apstiprināja tieši Gundaru Vētru un Luku Banki?
- Gundars Vētra ir pašreiz karstākais latviešu treneris sieviešu basketbolā. Ja vēlamies uzvarēt, tad to iespējams paveikt tikai ar labākajiem resursiem. Muļķīgi neizmantot treneri, kura darbu novērtē ārpus Latvijas. Arī neviens no Vētras asistentiem papildus uzmanību neprasa. Viņi ir spēcīgi speciālisti, kuri vienā vai otrā brīdī vadījuši nopietnus klubus. Runājot par Luku Banki – jā, bija vairāki kandidāti, un noritēja vairākas intervijas. Treneru komisija, uzklausot trenerus un daļēji ieklausoties arī spēlētāju vēlmēs, nonāca pie secinājuma, ka Latvijas galvenā trenera amats būtu jāuztic itāļu speciālistam.

- Cik ļoti fakts, ka tu esi kādreiz spēlējis Lukas Banki vadībā, palīdzēja trenerim ieņemt šo amatu?
- Esmu pie Banki trenējies pirms aptuveni 20 gadiem. (2000./2001. gadā ‘’Trieste’’ Itālijā – T.M.) Karjeras laikā man bijuši vairāki treneri, un no tiem, kuri atradās kandidātu sarakstā, pazinu daudzus. Mana karjera bija gandrīz 20 gadus gara, un ar daudziem ceļi ir krustojušies - ja ne vienā komandā, tad vismaz spēlējot pret to. Basketbola ģimene ir maza. Lai kā liktos, ka basketbola vide ir liela, taču tā nav. Fakts, ka pazinu Luku Banki, nenozīmē pilnīgi neko, jo, piemēram, pret Žanu Tabaku esmu spēlējis, kad viņš bija Malagā un Horvātijas izlasē.

- Tomēr neviļus likās, ka Banki ir favorīts nozīmēšanai par treneri.
- Vispirms gribu pateikt, ka ģenerālsekretārs nenosaka, kurš būs treneris. Mans paziņu loks ir diezgan liels, un treneru komisijai ieteicu pāris kandidātus, bet komisijai bija iespēja izvirzīt savus kandidātus. Mēs izskatījām diezgan plašu potenciālo treneru loku. Mums jāapzinās, ka Eirolīgas trenerus mēs varam aizmirst, ACB trenerus mēs varam aizmirst, jo likums to šobrīd aizliedz. Mēs apzināmies, ka 2022. gada Eiropas čempionāta 24 valstsvienību trenerus mēs varam aizmirst, jo šiem speciālistiem ir jāved komanda uz finālturnīru. Pie tam, mēs neesam pasaulē bagātākā basketbola federācija. Izvērtējot visus kandidātus, izvēle krita par labu itāļu speciālistam. Kāpēc? Mums daudz basketbolistu gājuši caur Itālijas vai Spānijas basketbola prizmu – vai nu caur jaunatnes sistēmu vai spēlējot tur karjeras laikā. Būtu grūtāk, ja tiktu nozīmēts turku vai grieķu speciālists, jo tas spēlētājiem prasītu lielāku pielāgošanos. Lielai daļai nedz pie Itālijas, nedz Spānijas basketbola nav jāpierod. Tas bija viens no iemesliem, ko uzsvēra treneru komisija.

- Ko Banki ir izmainījis laikā kopš viņš strādā par izlases galveno treneri?
- Komunikāciju. Man ļoti patīk, kā treneris ikdienā komunicē ar spēlētājiem un cik ļoti viņš ir visā iesaistīts. Katru nedēļu mēs saņemam sagatavotas atskaites par Latvijas 20 labāko spēlētāju veikumu savā klubā ārpus Latvijas. Viņš ļoti seko katram spēlētājam, apsveic par labām spēlēm, brīžiem sazinās un jautā, kas veido regresu attiecīgajā posmā. Mums no viņa ir ļoti jāmācās veidā, kā komunicēt ar spēlētājiem un tiesnešiem. Mēs gribam, lai Eirolīgas spēlētāji pārstāvētu izlasi. Banki ir zināma autoritāte – viņš var piezvanīt jebkuram Eirolīgas trenerim. Treneris ir divkārtējais Itālijas čempions, kā arī ir ar labām sekmēm Eirolīgā.

- Bez trenera amata viņš ir vadījis atsevišķus seminārus. Vai ir vēl kas papildus plānots, piemēram, jaunatnes basketbolā?
- Semināri noteikti turpināsies. Jauniešu izlašu vadīšanai viņu klāt neslēgsim – tur lai strādā vietējie speciālisti. Viņa telefona numurs ir pieejams ļoti daudziem jaunatnes treneriem, kuri apmeklējuši seminārus. Līdz šim sazinājušies ir tikai divi vai trīs jaunatnes treneri.

- Tu jau iesāki runāt par lobija darbu. Varu uzskaitīt pāris pasākumus: sarīkoti burbuļi kungiem un dāmām, U19 Pasaules kauss, halles finansējuma piesaiste, un pēdējais 2025. gada Eiropas čempionāts. Lai saņemtu politisku atbalstu, lietā tiek likta prezidenta politiskā pieredze, tavi kontakti IZM vai kādas citas sviras?
- Galvenais ir saprast, ko ar savu projektu vēlies panākt. Piemēram, Eiropas čempionāts vispirms valstij ir biznesa projekts, kas var ienest lielu finansējumu. Diemžēl mēs vēl ne vienmēr saprotam, ka, ieguldot summu x, to var atgūt atpakaļ desmit reižu vairāk. Šo modeli sen sapratušas Balkānu valstis un Ungārija, kas piesakās daudzu čempionātu rīkošanai. Ungārijā ir pat izveidota speciāla sporta aģentūra, kas meklē šāda veida projektus. Latvijā joprojām dzīvojam ar stereotipu, ka mums tas ir tikai sports un ka tā ir lieka naudas izšķērdēšana. Kā jau teicu – ar rīkotajiem pasākumiem varam piesaistīt jaunus sportistus. Ir mums bijuši arī projekti, kuri nav tikuši atbalstīti. Mēs pretendējām arī uz U23 3x3 basketbola pasaules čempionātu, bet tam finanses neatrada. Ja mēs ejam un mēģinām piesaistīt finansējumu lieliem projektiem, kas dotu labumu basketbolam, sportam un visai valstij kopumā, tad dzirdošās ausis ir daudz vairāk un tās ir atsaucīgākas.

- FIBA Latvijai bieži piešķir rīkot dažādus turnīrus, jo šeit tas tiek izdarīts labā līmenī?
- FIBA nepieciešams stabils partneris. Viņiem nepieciešams zināt, ka vienmēr tiks atrasts risinājums neatkarīgi no apstākļiem - vai tā ir pandēmija, vai citi notikumi. Mēs parasti izdarām visu un vēl vairāk. Domāju, ka FIBA esam radījuši drošības sajūtu, jo par citām valstīm ir bijušas sūdzības par ēdienu vai nesamaksātiem rēķiniem. No mūsu puses nekad tāda situācija nav bijusi – vienmēr esam bijuši korekti un atsaucīgi.

- Turpinot par tevis bieži pieminēto Eiropas čempionātu 2025. gadā. Personīgi, cik pats procentus dod, ka šeit notiks turnīrs?
- Iegūt gan grupu, gan izslēgšanas spēles būs grūtāk, jo ir spēcīga konkurence, taču par apakšgrupas tiesību saņemšanu man gribētos būt optimistam, ka to varētu izcīnīt. Konkurenti ir ļoti spēcīgi – neņemot vērā Krieviju un Ukrainu, nevar aizmirst Ungāriju un to pašu Somiju. Tikai visi kopā varam ko sasniegt – ja tāds projekts būs, tad ieguvēji būs ļoti daudzi. Nerunājot par finansiālo aspektu, ar šo var palielināt bērnu skaitu, dibināt kontaktus – to var izdarīt tikai gadījumā, ja tas notiek šeit.

- Cik tev pašam ir svarīgi, ka šāds turnīrs notiks Latvijā?
- Ļoti! Tas ir garants, ja FIBA un Eirolīga atkal kašķējas, un, ja kāds Eirolīgas klubs paņem kādu latviešu spēlētāju, kas samazina mūsu iespēju spēlēt čempionātā, tur būt. Mēs redzam, ka vāju komandu nav, un tam pierādījums ir zaudējums Bulgārijai. Cīnījāmies līdzīgs ar līdzīgu pret serbiem, bet gandrīz zaudējām Slovākijai. Basketbols ir ļoti izlīdzinājies, un mums ir jāpalīdz spēlētājiem. Ja ir šāda iespēja, tad mums ir jādabū vismaz grupa. Ja labākie spēlētāji būs veseli, tad uz finālturnīru mēs tos noteikti piesaistīsim. Ja es kā spēlētājs vairs nevaru iziet laukumā un pierādīt, ka varu uzvarēt tur, tad ļoti gribu vinnēt gaiteņos un dabūt ''Eurobasket2025''. Sportiskais niknums un cīņasspars manī vēl mīt.

- Bet, lai dabūtu turnīra rīkošanas tiesības, tā jau ir tāda zināma politika FIBA gaiteņos.
- Noteikti, bet ne tikai. Manuprāt, svarīgs aspekts ir drošība. Ja atkal rodas konflikts uz Krievijas un Ukrainas robežas, ko es nenovēlu, tad mums tas var palīdzēt. Arī ārpolitiskā situācija ietekmē vienu vai otru lēmumu. Balsos 22 biedri – mēģināsim darīt visu to labāko, lai dabūtu vismaz apakšgrupu. Ceram uz maksimumu, bet būšu apmierināts, ja dabūsim arī tikai grupu.

- Bez rūgtiem zaudējumiem bija arī saldas uzvaras 3x3 olimpiskās zelta medaļas izskatā. Cik svarīgs bija šis panākums LBS?
- Mums tā bija ļoti svarīga, bet vēl svarīgāka tā bija Latvijas sportam. Tas parādīja, ka mums ir ļoti grūti konkurēt ar lielajām valstīm, kad sporta veids ir uzņēmis apgriezienus. Ja paskatāmies vēsturiski uz tādiem sporta veidiem kā 3x3 basketbols, BMX, klasiskais basketbols 1935. gadā, skeletons un citi sporta veidi – to izveidošanas brīžos mēs esam ļoti konkurētspējīgi. Sporta vidē mums, iespējams, būtu jādomā, ko varam darīt, lai tik ātri šo nepazaudētu. Lai cik nebūtu smieklīgi, bet tiklīdz izveidojas jauns sporta veids, Latvija ir viena no vadošajām valstīm.

- 3x3 saimniecībā vēl nesen LBS gaiteņos bija savas peripētijas. Edgara Jansona izslēgšana – cik daudz tas bija viedokļu atšķirību dēļ, kā šim sporta veidam jāattīstās, cik daudz viņa iespējamo domstarpību dēļ ar olimpiskajiem čempioniem vai starp jums vienkārši radās konflikts?
- Man personīgi ar 3x3 puišiem kašķa nav – vienmēr esmu nostājies viņu pusē. Esmu par basketbola attīstību, taču, ja divi cilvēki to redz citādāk, tad vienmēr tas izraisīs konfliktu. Man un prezidentam bija svarīgi, kas notiks šodien. Kas notiks pēc četriem vai astoņiem gadiem – tā ir cerība. Mums ir jāskatās, vai esam konkurētspējīgi šodien – un esam ļoti! No mūsu puses izdarījām visu, lai viņu intereses netiktu skartas. Lai paredzētais finansējums, kas bija paredzēts, nonāktu tieši pie viņiem. Mēs nekļūdījāmies – puišus nosargājām, tie saņēma visu, kas pienācās. Tas nebūtu korekti ne no manas, ne kādas citas personas pusē jaukties olimpiešu darbībās, ja tie pirms tam bijuši Eiropas čempioni, Pasaules tūres uzvarētāji, pasaules vicečempioni.

- Labi, bet kāpēc padome pieņēma lēmumu šķirties no Edgara Jansona?
- Drīzumā jābūt pieejamam padomes sēdes dokumentam. Teiksim tā – ja mašīna grib kaut ko vinnēt rallijā, tad visiem četriem riteņiem ir jāiet vienā virzienā. Nevar teikt, ka Jansona kungam nebija labas idejas – bija, taču tās jārealizē kopā ar iespējām reālajā dzīvē. Mums visai mašīnai jābrauc kopā – ja viens izdomā, ka kaut kas īsti nav, tad veidojas konflikts, kā arī bija šoreiz.

- Tad no šī noprotu, ka tomēr bija sava veida konflikts vai atšķirības redzējumos, kā 3x3 basketbolam jāattīstās?
- Jā, bet ne ar mani. Vairāk konflikts bija ar citām personām. Nevar būt tā, ka kādam no vadības ir konflikts ar vadošajiem sportistiem. Tas ir nepieņemami un bija jāmeklē risinājumi. Nevar būt tā, ka puses atrodas uz kara takas. Tas nav pareizi, it īpaši ar olimpiskajiem čempioniem. Ne jau Cipruss, Vējonis un Jansons veido vilkmi sportā – to veido Porziņģis, Bertāns, Čavars, Lasmanis, Miezis, Krūmiņš un citi. Mums ir jādara viss, lai spēlētājus atbalstītu. Ja tie jutīsies laimīgi un nodrošināti, tad rezultāts nāks pats par sevi.

- Dienu pirms Edgara Jansona izslēgšanas bija balsojums par tavu atbrīvošanu no ģenerālsekretāra amata. Kas tas īsti bija?
- Neieslīgšu detaļās – balsojums bija, un, kā redzam, balsojumu izturēju. No valdes puses nekādu iebildumu nav, un darbs tiek turpināts ierastajā vidē. Ar valdi un prezidentu ejam uz nosprausto mērķu īstenošanu. Cerams, ka Covid-19 pandēmija netraucēs tos īstenot.

- Kas iniciēja balsojumu par tavu atbrīvošanu no ģenerālsekretāra amata?
- Tas lai paliek valdes iekšienē.

- Teici, ka skatīties četru vai astoņu gadu perspektīvā ir cerība. Kādā laika rāmī šobrīd basketbola savienībā domā par 3x3 basketbola attīstību – līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm?
- Šobrīd darījām visu, lai palīdzētu ‘’Riga’’ komandai aizbraukt uz Pasaules tūres finālu. Palīdzējām sagatavoties, lai atkal ir iespējams priecāties par viņu uzvaru. Nākamais – ir jādomā, kā sarūpēt konkurētspējīgu komandu A sastāvam, jo gribētos izveidot pēctecību. Vēl vēlētos 3x3 sieviešu basketbolā integrēt labākās klasiskā basketbola spēlētājas. Daudzas valstis jau ir demonstrējušas, ka to var apvienot. Dāmu konkurencē saredzam jaunu nišu, jo sieviešu basketbolā sezona ir īsāka. Viņas tādā veidā var uzlabot individuālās prasmes, un tas var nākt tikai par labu.

- Noslēgumā – pirms neilga laika tika paziņots, ka vēl vismaz trīs gadus notiks apvienotā Latvijas-Igaunijas līga. Tas nozīmē, ka savstarpējā sadarbība ir laba?
- Jā, šis projekts tikai aug, interese ir redzama. Protams, mēs gribētu desmit līdz 12 klubus Latvijā, kuri spēlē augstā līmenī, tomēr skaidrs, ka tuvākajā piecgadē tas nenotiks. Latvijas Universitātes graujošā uzvara pār Līvāniem demonstrēja, ka plaisa starp augstākās līgas un Nacionālās līgas klubiem ir liela. Ar Latvijas mērogam vidēja līmeņa budžetu vēl vienu līdzvērtīgu komandu būtu iespējams nokomplektēt. Iespējams, ar esošajiem klubiem jāveic audits, lai saprastu, ko varam darīt, lai vietējā līga attīstītos daudz straujāk.

- Ko tev novēlēt 2022. gadam?
- Divas uzvaras pār Beļģiju!

  +1 [+] [-]

, 2021-12-20 10:49, pirms 5 mēnešiem
Protams, protams

  +1 [+] [-]

, 2021-12-20 11:30, pirms 5 mēnešiem
Man personiski gribētos lai lat-est līgā tuvākajā laikā būtu vismaz 10 konkurētspējīgi lv klubi.

  +1 [+] [-]

, 2021-12-20 11:38, pirms 5 mēnešiem
Witslenamitea rakstīja: Man personiski gribētos lai lat-est līgā tuvākajā laikā būtu vismaz 10 konkurētspējīgi lv klubi.
Gribētos, lai LV klubi piedzīvotu renesansi, savādāk traki nīkulīga aina, pat salīdzinot ar estiņiem

  +2 [+] [-]

, 2021-12-20 12:02, pirms 5 mēnešiem
Interesanta intervija un labs novēlējums beigās. Uzvaras pret Beļģiju būs ļoti nepieciešamas.

     [+] [-]

, 2021-12-20 12:15, pirms 5 mēnešiem
Ļoti labi un pozitīvi saka, ka cilvēkiem, kuri nav basketbola bumbu pat rokās turējuši, nebūtu jādod padomi federācijai. Ir tomēr kaut ko jāsaprot no sporta veida, lai varētu konstruktīvi kritizēt.

  +2 [+] [-]

, 2021-12-20 12:51, pirms 5 mēnešiem
tikai žēl, ka jauno labo komunikāciju nespēja izmantot attiecībā uz ilggadīgo izlases balstu M.Meieru..

     [+] [-]

, 2021-12-20 14:42, pirms 5 mēnešiem
Daniel rakstīja: tikai žēl, ka jauno labo komunikāciju nespēja izmantot attiecībā uz ilggadīgo izlases balstu M.Meieru..
Klausījos interviju ar Lauvu un Blūmu,kuri atzinīgi izteicās par treneri.Un pateica,ka treneris diemžēl neredz izlasē Meieru,bet protams,ka vajadzējis to laicīgi viņam paziņot.Vēl tajā raidījumā bija pareiza doma,ka tie kuri spēlē kvalifikācijas turnīros ir mūsu labākie un izlases pamats.Bet tie kuri nespēlē izlasē jāņem tikai ,tad ,ja viņi ir vajadzīgi un gatavi iziet pilnu sagatavošanās posmu.

     [+] [-]

, 2021-12-20 15:49, pirms 5 mēnešiem
coffijs rakstīja: Klausījos interviju ar Lauvu un Blūmu,kuri atzinīgi izteicās par treneri.Un pateica,ka treneris diemžēl neredz izlasē Meieru,bet protams,ka vajadzējis to laicīgi viņam paziņot.Vēl tajā raidījumā bija pareiza doma,ka tie kuri spēlē kvalifikācijas turnīros ir mūsu labākie un izlases pamats.Bet tie kuri nespēlē izlasē jāņem tikai ,tad ,ja viņi ir vajadzīgi un gatavi iziet pilnu sagatavošanās posmu.
Hmm, tad sanāk, ka (Rolis) Freimanis, JB, Bērzs, Laksa, Vecvagars, tagad arī Meiers nav vajadzīgi, vismaz atlasē? Skaidrs, ka tiem, kas ar treneri sāka strādāt vēl augustā, ir priekšrocība, bet sastāvam pat šādā situācijā, manuprāt, ir iespēja būt vēl labākam. Man vairāk izskatās, ka ir tā vecā paļaušanās uz saviem spēlētājiem, bet tas atmaksāsies tikai tad, ja būs rezultāts - tikšana uz turnīru. Piemēram, Kurucs pret serbiem jau izskatījās uzlādēts, pirmās piezīmes ātri savāca un viņa piektā principā izšķīra spēles likteni. Respektīvi, neesmu drošs, ka treneris nolasa spēli, jo arī pret Slovākiju maiņas notika lēni. Galvenais ir uzvarēt beļģus abās spēlēs.

     [+] [-]

, 2021-12-20 21:45, pirms 5 mēnešiem
jep jep jep. visi arzemnieki gudri

     [+] [-]

, 2021-12-20 22:23, pirms 5 mēnešiem
Tieši laikā, pēc kārtējās drausmīgas spēles, bija vajadzīgs vēl viens reklāmas raksts Ciprusa izvēlētajam itāļu trenerim!

     [+] [-]

, 2021-12-20 23:08, pirms 5 mēnešiem
Ceru, ka Ciprusam ar Banku, pietiks "riextu" izkaapt no savas prieka laivas un atkaapties, abiem draudziigi rocinjaas sadodoties. Ja arii chalji tiks talaak, tad tikai ar savu apnjemiibu, trenneris ir vnk "balasts"