Janičenoks: Uzbrukums bija zem katras kritikas

Visa intervija ar Kristapu Janičenoku atrodama žurnālā "Sports".

Par izlases startu Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā
Lai arī pēdējā spēlē Portugālē zaudējām, tomēr mēs tikām ietērpti krekliņos ar uzrakstu Mēs braucam uz Poliju! Ne tikai paši basketbolisti, bet arī līdzjutēji un žurnālisti lieliski apzinās, ka netika sasniegta vēlamā spēles kvalitāte. Aizsardzībā tikai ar cīņassparu vien bieži vien sasniedzām labus rezultātus, bet uzbrukums bija zem katras kritikas - darbojāmies pārāk statiski. Nepieciešamais uzvaru skaits tika izcīnīts, taču ne bez veiksmes palīdzības. Ja pretī stātos spēcīgākas komandas, tad mums ātri piegrieztu skābekli, jo ar punktu gūšanu būtu ļoti lielas problēmas...

Komandas spēli uzbrukumā nosaka treneris. Kāda tad bija Nenada Trajkoviča taktika?
Treneris uzskatīja, ka Latvijas izlasei ir tikai Andris Biedriņš, visai mākslīgi samazinot citu basketbolistu lomu komandas sniegumā. Arī pārējie puiši māk spēlēt basketbolu, bet mēs uzbrukumā koncentrējāmies vienīgi uz spēli groza tuvumā, piespēlējot bumbu Biedriņam. Bija vairākas sadarbības, kuras praktiski ne ar ko neatšķīrās, jo bumbas saņēmējs uz ūsiņas vienmēr bija Andris. Tāpēc neveidojās savstarpēja saspēle starp centriem un ārējās līnijas spēlētājiem. Uzbrukumam jābūt daudzveidīgam, lai sāncenšu aizsardzībai būtu grūti atšifrēt mūsu ieceres.
Mēs spēlējām pārāk vienkārši - 15 sekundes patērējām uzbrukuma imitācijai, lai pēc tam tik un tā bumbu piespēlētu Biedriņam. Ja jau mēs izvēlamies spēlēt tā, tad to varējām darīt uzbrukuma sākumā... Citādi mums radās problēmas. Ja Biedriņu sāncenši nosedza, tad nekas vairs neatlika kā ārējiem spēlētājiem izpildīt sasteigtus metienus pāri pretinieku rokām. Latvijas izlase tā arī neatrada savu spēles ritmu, sniegums nebija pietiekami plūstošs. Lai arī spēlētāji labi pazīst viens otru, tomēr bieži vien laukumā tā arī nespējām sadarboties. Brīžam radās iespaids, ka basketbolisti pēdējā brīdī ir sapulcināti kopā no dažādām valstīm. Tas taču nav normāli, jo kopā vien esam uzauguši.

Varbūt bija nepieciešams deleģēt izlases kapteini Uvi Helmani sarunām ar izlases vadību?
Katrs treneris īsteno dzīvē savu skatījumu par spēli, kuru basketbolistiem atliek vien izpildīt. Ja jau mēs būtu turnīru sākuši ar zaudējumiem, tad gan būtu pamats revolūcijai - diskusijām un ieceru mainīšanai. Bet mēs taču iesākām ar trijām uzvarām pēc kārtas. Demonstrētais sniegums nevarēja apmierināt nevienu, taču gūtie panākumi mazināja spiedienu un kritiku no malas. Šajā gadījumā varējām tikai atcerēties Armanda Krauliņa reiz teikto - labāk uzvara sliktā spēlē nekā skaists zaudējums.

Iepriekš bija radies iespaids, ka Latvijas izlase finālturnīrā varētu ieņemt 9.—12. vietu, tādēļ iekļūšana Eurobasket dalībnieku pulkā vairs netiek uzskatīt par milzīgu panākumu.
Pēdējos gados Latvijas izlase pieradinājusi līdzjutējus pie vietas finālturnīra 16 komandu pulkā. Lai tas tiešām kļūtu par normu un minimālo uzdevumu, nepieciešams ieviest daudz lielāku sakārtotību jau sagatavošanās posmā. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka pēkšņi paliekam bez Armanda Šķēles... Arī es pats neiztiku bez sarežģījumiem attiecībās ar izlases vadību. Tagad to varētu nosaukt par bābu izgājieniem, taču konkrētajā situācijā neko citu nevarēju darīt. Problēmas radīja ne tikai ceļgala sasitums vien, taču pēc vairākām dienām tomēr pieņēmu lēmumu atgriezties komandā.

Neiepazīstot Latvijas izlases darbības nianses, radās visai dīvains iespaids par sastāva komplektācijas norisi.
Ja līdzjutējiem nav vispusīgas informācijas par komandas virtuvi, tad arī rodas dažādi nepamatoti pieņēmumi. Armands Šķēle vispār kļuvis par peramo zēnu, regulāri ieņemot redzamas vietas dzeltenās preses lappusēs. Kāda gan ir saistība izbraucienam ar laivu, lai atveseļotos pēc pleca traumas? Vai tad Armands tika pieķerts ar šņabja pudeli rokā?

Kā vērtē pats savu sniegumu šajā kvalifikācijas ciklā?
Protams, nav pamata būt gandarītam par savu sniegumu. Šajā izlases spēles formātā ne tikai es, bet arī, piemēram, Jānis Blūms un Kristaps Valters tika uztaisīti par tādiem kā nemākulīšiem, kuri laukumā var izpildīt tikai dažas konkrētas darbības. Reālajā dzīvē jau nav tā, ka būtu tik milzīga atšķirība starp vadošo basketbolistu meistarības līmeņiem. Ļoti liela loma ir trenerim, jo tieši viņam jāveicina spēlētāju pārliecība par saviem spēkiem, kā arī jāmāk maksimāli labi izmantot katra basketbolista stiprās puses. Iespējams, ja tiktu izvēlēta cita taktika, tad sasniegtais rezultāts būtu daudz labāks. Iespējams, dīvaini, taču labāko basketbolu mēs demonstrējām turnīrā Krievijā, uz kurieni devāmies jūlijā dažas dienas pēc sanākšanas kopā. Mums divas sadarbības - pick'n'roll un bumbas iespēlēšana groza tuvumā Kasparam Ciprusam. Vēlreiz pārliecinājāmies, ka Cipruss, saņemot uzticības kredītu no treneriem, spēj demonstrēt labu spēli. Latvijas izlase līdzvērtīgi cīnījās ar Krieviju un Serbiju, maču beigās zaudējot vienīgi nepietiekamās fiziskās sagatavotības dēļ. Šajā laikā mums vēl vajadzēja skriet krosus, bet mēs spēlējām ar Eiropas vadošajām izlasēm... Šīs bija tikai pirmās pārbaudes spēles, taču zaudējumi uzvedināja uz domām par taktikas maiņu.

Kurš varētu mainīt Latvijas izlases spēles stilu, lai pēc gada Polijā mēs atkal nebrauktu mājās pēc pirmajiem trijiem mačiem? Nevar taču cerēt tikai uz Biedriņu?
Arī Biedriņam ir nepieciešami komandas biedri, kuri viņam varētu iespēlēt bumbas. Nav jau tā, ka Latvijas valstsvienībai ir Biedriņš un vēl 11 muļķīši, kuri pārmaiņus tikai skraida pa laukumu. Par savu vietu komandā man nebija pamata īpaši sūdzēties, jo Trajkovičs bija konsultējies ar vienu no maniem kluba treneriem. Par pārējo basketbolistu varēšanu Trajkovičam īstas skaidrības nebija. To jau vien apliecina Jāņa Blūma izmantošana par otro numuru. Treniņu un pārbaudes spēļu laikā Trajkovičam bija iespēja iepazīt katru izlases kandidātu, taču tā netika izmantota. Treniņi vairāk līdzinājās lekcijām par basketbola pamatiem. Gluži kā augstskolā, kad studenti sēž auditorijā un klausās lektoru. Nedrīkst domāt tikai par pareizu kāju darbību apspēlēšanas laikā, ja no tā cieš komandas saspēlētības veidošana. Ja izlasē būtu Stīvs Nešs, tad mēs visos uzbrukumos veidotu vienīgi pick’n’roll sadarbību? Vienveidīgā spēle uz Biedriņu beidzās ar to, ka pretinieki ar katru maču arvien labāk neitralizēja mūsu ieceres.
Uzbrukumā visiem spēlētājiem jābūt agresīviem, lai aizsargi nevarētu trijatā segt Biedriņu. Ja tas tā notiktu, tad no trīspunktnieku līnijas viņiem pilnu grozu piemestu Jānis Blūms, Kristaps Valters vai arī es.

Katrs treneris atstāj iespaidu uz basketbolista karjeru, meistarības izaugsmi. Ko ieguvi no Trajkoviča?
Trajkoviča stiprā puse noteikti ir individuālie treniņi. Vasarā trīs reizes nedēļā piedalījos šajās divu līdz trīs stundu ilgajās nodarbībās, kurās tika izkoptas dažādas basketbola nianses, piemēram, pareiza kāju kustība vai svara pārnešana konkrētos apspēlēšanas brīžos. Trajkovičs ir basketbola fanāts, kurš šajā pasaulē dzīvo 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. To viņš prasīja arī no spēlētājiem, taču mums dzīvē ir arī kaut kas cits - vienam ģimene, citam draugi un radi. Basketbols ir gan mans darbs, gan mans hobijs, taču nevaru būt kā priesteris kalnu baznīciņā, kuram nekas cits neinteresē.

Izlases pašreizējais sastāvs izpelnījies Valda Valtera epitetu - tusētāju paaudze, no kuras jau cīņassparu nesagaidīt.
Sezonas laikā, it īpaši ārzemju klubos, nepārtraukti koncentrējos uz basketbolu. Cits nekas neatliek - treniņi un spēles. Pēc atgriešanās Latvijā vēlos izbaudīt vasaru un atvaļinājumu. Ja es dzīvoju līdzās Sarkanam, tad kāpēc gan nevaru atnākt uz šo restorānu un atpūsties vēl pēc pusnakts? Jebkurš sportists ir izklaidējies, izklaidējas un izklaidēsies arī turpmāk kā jebkurš jauns un sabiedriski aktīvs cilvēks. Ja mēs tikai nepārtraukti tusētu, tad jau nevarētu demonstrēt pietiekami augsta līmeņa basketbolu. Izteikt apvainojumus var jebkurš! Ja iepriekš bija zudusī paaudze, šī ir tusētāju paaudze, tad nākamā būs narkomānu paaudze? Tā nav, ka basketbols Latvijā iznīks.

Joprojām esi bez kluba...
Biju pārliecināts par palikšanu Boloņas klubā, tādēļ arī netika meklēti citi varianti. Tomēr situācija klubā mainījās, dodot priekšroku pašmāju basketbolistam. Protams, bija iespēja tikt pie līguma, taču ne visu nosaka garantētais atalgojums. Iespējams, pie līguma tikšu vēl septembrī. Mans mērķis ir spēlēt iespējami labākā valsts čempionātā un Eirolīgā. Vai īstenosies šī iecere - to redzēsim visai drīz.

Nereti dzirdēts, ka Latvijas vadošie basketbolisti prasot pārāk lielu algu pašmāju klubiem. Vai Latvijas klubi iesaistījās cīņā par tevi?
Mākslīga cenas celšana nenotiek, jo aģents visiem klubiem piedāvā vienādus līguma finansiālos nosacījumus. Latvijas klubu funkcionāriem gan vajadzētu apzināties, ka pašmāju basketbolistiem tomēr tiek maksāts vairāk. Tā ir normāla Eiropas basketbola pieredze. Šovasar konkrētus līguma piedāvājumus no Latvijas klubiem neesmu saņēmis. Viena no komandām gan izrādīja pastarpinātu interesi par mani, apjautājoties draugos par maniem plāniem, par vēlamo līguma summu... Uz šādiem piedāvājumiem varu atbildēt vienīgi šādi - vienu miljonu un daļu no Kanāriju salām! Vēl gan bija zvans no kāda kluba menedžera ar piedāvājumu tikties.

Izmantotie resursi:
Sports