Kas notiek Ventspilī, paliek Ventspilī: U18 junioru dēkas

Turcijas galvenajam trenerim Omeram Uguratam par Latviju ir īpaši siltas atmiņas. Viņš un 1996. gadā dzimušie zēni 2012. gadā finālturnīru sāka Ventspilī, 10 dienas vēlāk Viļņā izcīnot Eiropas U16 čempionu titulu.

Turku kadeti toreiz izcēlās ar organizētību un komandas garu, kā arī nevainojamo izskatu. Rīgas lidostā turki ieradās, tērpušies uzvalkos. Ugurata pirmajā treniņā pazaudēja telefona apvalku (un vēlāk Olimpiskā centra viesnīcā to atguva), bet izslēgšanas spēlēs nezaudēja ne reizi.

Gadu vēlāk Ugurata atlidoja uz Rīgu, lai klātienē kļūtu par liecinieku Turcijas junioru pirmajam triumfam Eiropas U18 čempionātā. Nākamajā vasarā Ugurata ar saviem puišiem panākumu atkārtoja, nopelnot zeltu Turcijas pilsētā Konjā. Paaudzes zelta gājiens aprāvās vien 2016. gadā – turku jaunieši pusfinālā Helsinkos zaudēja Lietuvai, bet bronzas spēlē pārspēja Vāciju ar 76:61.

Šajā pavasarī Ugurata kopā ar Deividu Blatu, fiziskās sagatavotības treneri Oskaru Ernšteinu un “Daruššafaka” basketbolistiem izcīnīja Eirokausu. Neviens no trīs nosauktajiem speciālistiem Stambulas klubā nepaliks: Blats pārcelsies uz Pirejas “Olympiacos”, Ernšteins strādās Rīgas VEF, bet Uguratas prioritāte šobrīd ir darbs ar turku junioriem.

Kādas ir turku izredzes Latvijā gūt jaunus panākumus? “Shaky,” (nestabilas) atbild Ugurata. Šī paaudze Turcijai nav tik talantīga kā 1996. gada izlaidums, taču azarta ne trenerim, ne viņa padotajiem netrūkst. Ugurata spēlēs pa gala līniju mēdz aizskriet līdz groza apakšai, bet viņa juniori pēc treniņiem atsildās relaksējošas mūzikas pavadībā.

Telefonu zaudēšana pēcspēles karstumā nav nekas neparasts. Sestdienas vakarā Ventspils Olimpiskajā centrā valdīja tropiska svelme, bet Krievijas un Francijas spēles liktenis izšķīrās vien pēdējās sekundēs. Krievi pēdējā aizsardzībā nosargāja savu grozu (82:80), savukārt ģērbtuvēs pa telefonam pamanījās atstāt abu komandu pārstāvji.

Olimpiskā centra darbinieces nozaudētās mantas nogādāja “Lost and found” vietējā nodaļā. Krievijas komandas menedžeris Oļegs Fokins par telefona pazušanu paziņoja svētdienas pusdienlaikā, kad juniori ieradās uz pirmsspēles treniņu. Situācija tika atrisināta vienas minūtes laikā – pēc 60 sekundēm telefons atgriezās pie īpašnieka.

Veicot ātru izmeklēšanu, noskaidrojās, ka savu ciparoto draugu ģērbtuvē atstājis arī Francijas izlases spēlētājs. Pāris zvani, komandas pārstāves Lindas gājiens uz Olimpisko centru un Ventspilī atkal bija par vienu laimīgu puisi vairāk.

Vācijas delegācija 25. jūlijā cēlās jau četros no rīta. Agrais rīta vilciens no Gīzenes uz Frankfurtes lidostu, reģistrācija, lidojums – Rīgā vācieši nolaidās īsi pēc vieniem pēcpusdienā. Komanda ilgi neparādījās sagaidīšanas zonā – kā izrādījās, “Lufthansa” nebija piegādājusi divu spēlētāju somas.

Lidostas “Lost and found” biroja sniegtās ziņas nebija pārāk iepriecinošas. Nākamā reisa ierašanās no Frankfurtes bija paredzēta pusnaktī. Tas nozīmēja – strādājot ierastā režīmā un izmantojot kurjera pakalpojumus, svarīgās kravas ierašanās Ventspilī gaidāma vien ceturtdienas pēcpusdienā.

Situāciju izdevās atrisināt, norādot aviokompānijai, ka sūtījuma piegāde jāveic ar atslēgas vārdu “Steidzami” (urgent). Komandas autobusam iebraucot Ventspilī, atskanēja zvans no “Lost and found” biroja – aģente jautāja, vai iespējams piegādi viesnīcā veikt četros no rīta. Tā arī notika.

Vācijas delegāciju vada leģendārs cilvēks – Bernds Rūders (Bernd Röder). Basketbolista karjeras gaitās viņš, pārstāvot “MTV Giessen 46ers” vienību, kļuva par trīskārtēju Vācijas čempionu (1965, 1967, 1968). Rūders aizvadīja 49 spēles Vācijas valstsvienībā, tai skaitā startēja “EuroBasket 1965”.

Pēc spēlētāja karjeras beigām Rūders trenēja Ašafenburgas sieviešu komandu, bet 1976. gadā ar “TuS 04 Leverkusen” vīriešu vienību kļuva par Vācijas meistaru. Nākamajās četrās vasarās – no Monreālas līdz Maskavas spēlēm – viņš bija valstsvienības galvenais treneris.

Turpinājumā Rūders strādāja ar Vācijas jaunatnes izlasēm. Vācu kadeti 1981. un 1983. gadā izcīnīja bronzas medaļas Eiropas U16 čempionātos, bet līdz nākamajai godalgai nācās gaidīt 33 vasaras. Ilgā gaidīšana beidzās 2016. gada 15. augustā – todien Vācijas U16 meitenes izcīnīja sudraba medaļu Eiropas čempionātā Udinē.

Vācieši cerēja uz labu rezultātu arī nākamajā gadā – piecas meitenes dzimušas 2001. un 2002. gadā, taču zaudējums pret Kaspara Mājenieka trenēto komandu pārvilka pirmajai iespējai svītru. Pozitīvi signāli pienāca no puišu komandām – vācu juniori divreiz pēc kārtas uzvarēja Alberta Šveicera turnīrā Manheimā (2016, 2018), bet U20 izlase pirms nedēļas izcīnīja Eiropas bronzu.

Atgriežoties pie Rūdera – vāciešiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bija ļoti labas jaunatnes komandas, taču reizēs, kad tās tika līdz turnīra izšķirošajai fāzei, tām regulāri ceļu aizšķērsoja Dienvidslāvijas “zelta paaudze”.

Rūders vadīja Vācijas basketbola federācijas (DBB) projektu “Talente mit Perspektive”. Iniciatīvas rezultātā izauga basketbola zvaigznes Detlefs Šrempfs (Schrempf), Kristjans Velps (Christian Welp), Henriks Rudls (Rödl – no 2017. gada septembra trenē valstsvienību), Patriks Femerlings un Dirks Novickis.

Jaunatnē neiegūto vācieši kompensēja valstsvienības līmenī – 1993. gadā kļuva par Eiropas čempioniem, 2002. gadā nopelnīja bronzu Pasaules kausā Indianapolisā un 2005. gadā izcīnīja sudraba medaļu Eiropas finālturnīrā.

Komandas apmierina dzīvošanas apstākļi Ventspils tehnikumā. Atšķirībā no Olimpiskā centra un viesnīcas “Dzintarjūra” – tajās čempionāta dalībnieki uzturējās 2012. un 2013. gadā – tehnikuma istabās darbojas vēsa gaisa padeve un iespējams patverties no ārā valdošā karstuma.

Vienīgā neērtība – ēdināšanas telpu trūkums (iepriekšminētajās viesnīcās sabiedrisko telpu piedāvājums bija vēl mazāks). Atrisinājums ir vienkāršs – komandas dodas brokastot, pusdienot un vakariņot uz pagalma pretējā pusē esošo tehnikuma korpusu.