Viedoklis: Pamati ielikti, bet īstie pārbaudījumi vēl tikai priekšā

Latvijas valstsvienība nepaveica neko ārkārtēju - izdarīja to, kas no tās tika gaidīts, izcīnot uzvaras četrās spēlēs pret divām meistarībā vājākām komandām. Diemžēl esam nonākuši punktā, kad arī par to var priecāties, jo nesenā pieredzē pat šāds, it kā viegls uzdevums radīja problēmas, pat nepārvaramas problēmas, kā rezultātā nākamā gada Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā varēsim iejusties vien skatītāju lomā. Tātad pirmais darbs paveikts - esam atraduši trepes un pielikuši tās pie bedres, kurā paši ievēlāmies. Novembrī pa šīm trepēm būs jāsāk kāpt pretī gaismai, bet jābūt modriem - jo augstāk kāpsim, jo vairāk kāpšļu būs iezāģēti.

Uzdevums nebūs viegls, bet četros mačos Arēnā Rīga demonstrētais basketbols radīja optimismu, ka ir ielikti pamati, lai to izdotos paveikt. Pirmais, kas priecē, ir mazais kļūdu skaits - vidēji spēlē 12,3 tehniskie brāķi, kam pretī noliekot vidēji 27,0 veiktās rezultatīvās piespēles, gribas piecelties un noņemt cepuri komandas priekšā. Latvijas uzbrukums bija pamatoti ātrs un ar labu kustību - bumbas kustību un spēlētāju kustību bez bumbas (basketbola ābece: saņemot bumbu, spēlētājam nekavējoties jāpieņem lēmums - metiens, garāmgājiens vai piespēle). Tā ir būtiska atšķirība no iepriekšējiem diviem izlases modeļiem, kuros uzbrukums bija krietni statiskāks un nereti veidojās samocīti. Protams, tu esi tik labs, cik labam būt tev ļauj pretinieks, un ne rumāņi, ne baltkrievi nebija gatavi šāda stila Latvijas izlasei.

Viena no Latvijas valstsvienības problēmām cauri gadiem bijusi tā, ka mūsu labākie saspēles vadītāji klubos bieži spēlē kā otrie numuri, tātad vairāk ir uzbrukumu noslēdzēji, nekā iesācēji. Pat Jānis Strēlnieks, uz kuru allaž gaidām kā mesiju pirmā numura pozīcijā, Eirolīgas klubiem vispirms ir interesants kā metējs un tikai pēc tam, ak jā, viņš var arī novadīt saspēli. Tas gan ne par centu nav mazinājis Jāņa kā saspēlnieka kvalitātes izlases kontekstā, un viņš joprojām ir mūsu drošākā izvēle pirmā numura pozīcijā. Šajā sabraukumā - foršs žests, ka bija ar komandu, bet galvenais bija saglabāt veselību pirms došanās uz klubu. Šādā situācijā sevi teicami tieši kā saspēles vadītājs apliecināja Kristers Zoriks - aiz Strēlnieka būtībā vienīgais šīs pozīcijas spēlētājs komandā. Vidēji spēlē 7,5 piespēles un tikai 1,0 kļūda - fenomenāli! Lielākais spēles laiks (24,2 minūtes) un labākais +/- rādītājs komandā (+18,8). VEF var ļoti priecāties, ka pērnvasar noslēdza līgumu ar Zoriku uz divām sezonām, jo šovasar viņa cena būtu kā minimums trīskāršojusies.

Par vienu no izlases līderiem izveidojies Rihards Lomažs, kurš prot gūt punktus ne tikai no spēles, bet arī ļoti labi izprovocē pārkāpumus (vidēji 6,0 izmesti soda metieni) - īpašība, kas ir asinīs Balkānos augušajiem, bet mierīgajiem ziemeļniekiem latviešiem bieži pietrūkusi. Nav gan tā, ka Lomaža gadījumā tas būtu kas jauns, sportiskā nekaunība viņam to ļāvusi darīt arī iepriekš, arī klubos (pērnsezon Bundeslīgā vidēji mačā izprovocētas 3,9 piezīmes un izmesti 4,1 soda metiens). Ir labi, ja komandā ir tāds spēlētājs, kurš prot tikt pie soda metieniem.

Tāpat kā Lomažs, ar lielu enerģiju no soliņa mačos iesaistījās Andrejs Gražulis, kurš kļuva par džokeri Banki kāršu kavā. Spēlē pret Baltkrieviju pirmoreiz iznāca laukumā tikai otrajā puslaikā un nospēlēja teju bez maiņām. Andrejs iederas abās lielo spēlētāju pozīcijās, un treneris nebaidās to arī izmantot. Gražulim spēka cīņā nav lielu problēmu noturēt augumā raženākus pretspēlētājus, bet uzbrukumā kā centrs var paātrināt komandas spēli un dot otrās iespējas, jo nekautrējas līst cīņā par bumbām pie pretinieku groza - vēl viena īpašība, kas vidējam latviešu basketbolistam nav raksturīga. Pēdējā spēlē pret baltkrieviem piezīmju problēmas dēļ jau pirmajā puslaikā Banki vienlaikus laukumā sūtīja divus nosacīti ceturtos numurus Gražuli un Mareku Mejeri, un šajās minūtēs Latvija guva par 16 punktiem vairāk, nekā pretinieki. Banki līdzīgi rīkojās arī vēlāk ar pat vēl vieglāku sastāvu, vienlaikus laukumā kā garos turot Mejeri un Dāvi Bertānu.

Banki prasītajā basketbolā ir nepieciešams centrs ar labu piespēli, un tāpēc sevi labi spēja apliecināt Klāvs Čavars, kurš iepriekš izlasē nebija nodemonstrējis savu labāko sniegumu. Viņš cementē komandas aizsardzību, ne tikai tiekot galā ar saviem tiešajiem pretspēlētājiem, bet arī esot pietiekami veikls “pick’n’roll” situācijās, precīzi nolasa spēli, labi komunicē un iet uz palīdzībām tad un tur, kur tas vajadzīgs. Apveltīts ar labu spēles izjūtu un labu piespēli - šo apgalvojumu izdaiļo pret Rumāniju otrajā mačā no soda metiena līnijas piespēle pie stīpas pa gala līniju ieskrējušajam Marekam Mejerim, kurš, saņēmis bumbu, to uzreiz trieca no augšas. Banki basketbolā ir vajadzīgs centrs ar labu piespēli un starp mūsu rīcībā esošajiem klasiskajiem centriem labāka piespēlētāja nav.

Lielākā mūsu centru problēma ir piezīmes, jo darbam savā laukuma pusē prasītais intensitātes līmenis, vismaz šajā sezonas posmā esošajā fiziskajā gatavībā, mēdza novest pie pārkāpumiem. Treneris pēc otrās spēles pret rumāņiem to skaidroja tā, ka izlasē no centriem tiek prasīti citādāki uzdevumi nekā pierasts klubos, kā arī atsevišķos gadījumos loma izlasē ir lielāka nekā klubos, un Čavara gadījumā, ja ņemam par atskaites punktu iepriekšējo sezonu Minskā, tas ir pilnīgi precīzi. Jādomā, ka gan Čavaram Polijā, gan Meieram Francijā jaunajā sezonā būs lielas lomas savos klubos, kas savukārt abiem varētu ļaut būt labā fiziskajā un arī mentālajā kondīcijā novembra sabraukumā. Tiesa, šeit ir kāds būtisks faktors - Mārtiņa darba vietā Francijas pēc spēka otrajā līgā nav paredzēti pārtraukumi izlašu logu laikā… Izlases vadībai jāveic preventīvs darbs sarunās ar spēlētāja aģentu, lai pēc iespējas palielinātu iespēju, ka “Elan Chalon” klubs palaistu Latvijas valstsvienības centru uz sabraukumiem novembrī un februārī. Protams, to ietekmēs daudz dažādu faktoru, un mums jābūt gataviem, ka klubs, kam ir ambīcijas atgriezties augstākajā līgā, varētu arī nepalaist sezonas gaitā savu pamata centru.

Valstsvienības kapteinis beidzot ir Dairis Bertāns, un viņš savu atbilstību šim statusam apliecināja visas vasaras garumā, sākot ar brīvprātīgu dalību nometnē, kas bija domāta nākotnes potenciālajiem izlašniekiem. Raksturojot Daira darbu šajā vasarā, Banki nekautrējās žurnālistu diktofonos ierunāt banālo, bet vislabāk raksturojošo teikumu - Dairis pat starp jaunajiem zālē bija pirmais un pēdējais no tās izgāja. Vecākais no brāļiem Bertāniem šajā sabraukumā vidēji guva 13,3 punktus, bet ne tikai punktos bija redzams Daira pienesums un kapteiņa īpašības. Piemēram, 11. augusta mačā pret Rumāniju Čavars viens pret vienu situācijā zem groza aizsardzībā labi noturēja pretinieku centru Emanuelu Katē, epizodei noslēdzoties ar izprovocētu piezīmi uzbrukumā. Kad Klāvs, savas labās epizodes uzlādēts, jau soļoja uz pretējo laukuma pusi, pieskrēja Dairis un uzsita “pieci”, ļaujot saprast, ka, pat ja iepriekš bijusi kāda mazāk sekmīga epizode, Klāva paveiktais darbs, kas daudziem var palikt nepamanīts, un pašaizliedzība tiek novērtēta.

Savukārt jaunākajam no brāļiem Bertāniem bija brīva vaļa nepiedalīties pēdējā spēlē, taču Latvijas lāzers pat pēc sezonas, kas tika noslēgta ar savainojumu, ne brīdi neesot šaubījies - ja ir iespēja spēlēt kreklā ar trim zvaigznēm uz krūtīm, tad tas ir jādara! Laikā, kad pasaulē merkantils aprēķins nomāc uz emocijām būvētu patriotismu, šis ir patīkams izņēmums. Tai pašā laikā - kas mēs tādi esam, lai kādu tiesātu par pretēju izvēli? Mārča Birstes meistarīgi veidotajā video rullītī, kas tika demonstrēts pirms spēlētāju izsaukšanas laukumā, Dāvis teica: “Spēlēšana izlasē sniedz tādas emocijas, kādas nekur citur nevar iegūt.” To saka daudzi, bet Dāvja gadījumā vārdiem seko arī darbi (līdzīgi arī Jānis Strēlnieks, kurš bija ar komandu par spīti veselības stāvoklim). Laukumā Dāvis piešķir mūsu spēlei citu dimensiju ne vien ar saviem trakajiem tālmetieniem, bet arī nevilcinoties pēc atlēkušās bumbas izcīnīšanas pats pārvest bumbu pāri laukumam, kas jau saknē paātrina komandas uzbrukumu. Kad Dāvis sezonas laikā esošajos logos nebūs valstsvienības rīcībā, to noteikti var darīt arī citi mūsu ceturtie numuri, taču viņus uz to jāmudina, jo, atšķirībā no Dāvja, tas nenotiek organiski.

Cīņas gars Banki izveidotajā izlases modelī nav problēma. To simboliski 11. augusta vakarā nodemonstrēja Artis Ate, kurš otrajā ceturtdaļā pret rumāņiem krita uz parketa, izcīnot strīdus bumbu, un arī pēc svilpes vēl darīja visu, lai apaļo spēles priekšmetu izrautu no pretinieka ķetnām, lai gan abi tiesneši maču jau bija apturējuši. Banki plaši izmantoja spēlēm pieteiktos spēlētājus, taču to nevar saukt par saraustītu rotāciju, jo pie tik lielas prasītās intensitātes abos laukuma galos, spēlētāji arī īsākā laika posmā paspēj atdot laukumā visus spēkus un tiek noņemti malā tad, kad ir jāatvelk elpa (ja vien nespiež piezīmju problēma vai nav pieļautas kādas nepiedodamas kļūdas). Tā, kā tas ir augstākajā Eiropas līmenī Eirolīgā - jābūt gatavam iet laukumā un dot tūlītēju pienesumu īsās minūtēs vai arī pat tad, ja esi ilgu laiku pavadījis uz soliņa (visspilgtāk Andreja Gražuļa piemērs). Maz statisku uzbrukumu, daudz kustības. Spēlētājiem uzbrukumā ir daudz brīvas vaļas, bet tā ielikta sistēmas rāmjos. Galvenais uzstādījums - jābūt sportiski agresīvam.

Protams, jāņem vērā, ka šis nebija augstākais atskaites punkts mūsu varējumam, jo pretiniekos bija jūtami zemāka meistarības līmeņa komandas. Pamati ir ielikti, bet īstie pārbaudījumi sāksies novembrī, kas arī būs īstais katalizators tam, vai šis basketbols un šī komanda ir spējīga izdarīt to, ko no tās tik sen jau gaida - izcīnīt lielas uzvaras.