Viedoklis: Vai esam nonākuši pie atbildes – NEKAD?

Kā jau labi zināms, izlase ir tā komanda, kurā tiek sapulcēti visi labākie spēlētāji, kuri basketbolu spēlē visaugstākajā līmenī un var cienīgi aizstāvēt valsts godu. Protams, ir izlases, kur spēlētāju resursi ir, ja ne bezgalīgi, tad ļoti plaši. Nu, kaut vai Lietuva, kas Kemzuras vadībā izcīnīja bronzas medaļas Pasaules čempionātā 2010. gadā bez virknes vadošo spēlētāju. Tāpat varam pieminēt vēl vairākas lielvalstis šajā sakarā, tomēr Latviju šai svara kategorijai pieskaitīt negribētos. Tāpēc vairāku vadošo spēlētāju iztrūkums rada ļoti lielas galvas sāpes ne tikai izlases galvenajam trenerim un federācijai, bet arī visiem basketbola līdzjutējiem.

Potenciālais izlases sastāvs

Tīri subjektīvi, apsekojot šobrīd aktīvos latviešu basketbolistus, šo rindu autors mēģinās iedomāties, kādu maksimāli labāko sastāvu būtu iespējams aizsūtīt uz čempionātu šoruden tepat kaimiņos – Lietuvā. Sāksim ar saspēles vadītājiem. Domāju, ka šobrīd numur viens – Kristaps Valters, kurš tikko kā noslēdzis līgumu ar Eirolīgas klubu, kas viennozīmīgi apliecina spēlētāja kvalitātes zīmi. Jānis Blūms, kurš nebūt savā klubā nebija otrās lomas spēlētājs, bet bieži vien izšķirošajos brīžos uzņēmās iniciatīvu, kā rezultātā ar savu klubu sarūpēja lielu pārsteigumu Spānijas ACB līgā, iegūstot sudraba medaļas, piekāpjoties vien superklubam no Barselonas. Otrā numura pozīcijā uzreiz gribās likt jau pārbaudītas vērtības – Sandis Valters, kurš bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ „VEF Rīga” kļuva par LBL čempioniem, pārspējot ambiciozo Ventspils klubu. Noteikti daudzi piekritīs, ka arī Armands Šķēle noteikti izlasei varētu labi palīdzēt, un ne jau velti viņš Igaunijas čempionātā kļuva izslēgšanas spēļu MVP, palīdzot savai komandai tikt pie čempionāta zelta medaļām. Trešā numura pozīcijā šobrīd labāku un meistarīgāku spēlētāju par Kristapu Janičenoku neredzu. Lai arī mocījās ar traumām, bet tas cīņas spars, parādītais sniegums, neskatoties uz traumām, viennozīmīgi parāda spēlētāja klasi. Spēka uzbrucēja postenī redzu Kasparu Bērziņu. Domāju, ka šobrīd ne Freimanis, Veselovs vai Blaus tomēr nav vēl tāda līmeņa spēlētāji, kā Kaspars, kā arī pieredzes ziņā no viņa pagaidām vēl atpaliek. Un centra pozīcijā viennozīmīgi būtu mūsu vienīgais NBA spēlētājs – Andris Biedriņš. Lai arī kā viņam pēdējās NBA sezonās gājis, līdz viņa līmenim pārējiem vēl patālu. Domāju, ka arī par Kasparu Kambalu šaubas nav, ne velti tagad informācija mediju telpā par viņu un viņa aicināšanu /neaicināšanu izlasē ir karstākā ziņa. Vienīgi, salīdzinot šos astoņus, iespējams šobrīd meistarīgākos un spēcīgākos spēlētājus ar reālo izlases kandidātu sarakstu, sastāvā šobrīd atrodas vien Jānis Blums...

Poteciālais izlases kodols:

Pēc autora domām, tieši šis astoņu spēlētāju kodols būtu bijis tas, ar kuru izlase varētu patiešām cīnīties Eiropas čempionātā Lietuvā arī ar mūsu apakšgrupā ļoti spēcīgajām komandām. Diemžēl no šī astotnieka ierindā ir tikai viens... Kā jau labi zināms, vairums komandās tieši septiņi vai astoņi spēlētāji spēlē galvenās lomas, bet pārējie četri palīdz epizodiski, vai arī tiem ir speciāli uzdevumi komandā, kā arī tie tiek iekļauti, lai veidotu labāku mikroklimatu, vai arī nākotnes vārdā. Līdz ar to sanāk, ka mums trūkst un sastāvā nebūs gandrīz viss izlases kodols... Visticamāk, pamati šim apstāklim tika ielikti apmēram pirms diviem gadiem, kad sākās problēmas ar spēlētāju uzvedību, kā arī LBS nespēju atrast kompromisu un diplomātiskos ceļus, lai neciestu izlase, spēlētāji un visi Latvijas basketbola fani, kuri ar dedzību gaida katru Eiropas čempionātu un izlases startu. Protams, katra spēlētāja nespēlēšanai ir vairāk vai mazāk objektīvi pamatojumi, bet diemžēl šā brīža potenciāli labākajai izlasei uz jau slaveno frāzi „Tagad vai nekad” nākas atbildēt ar – „Nekad”...

Kur meklējama problēma?

Negribu šobrīd vainot nevienu no spēlētājiem, kā arī LBS, jo katram ir sava taisnība, bet skaidrs ir tas, ka abas puses pie kompromisa nav nonākušas un gaiss starp šīm pusēm ir ļoti saspīlēts. Katram ir sava pašcieņa, lepnums un ambīcijas, kuras netiks upurētas otras puses labā. Tikai atcerēsimies, ka cietēji šajā gadījumā ir ļoti daudz: pati Latvijas izlase, par kuru šobrīd jautā: „Ko tad tie darīs tajā Eiropas čempionātā pret pārējām apakšgrupas komandām”, galvenais treneris, kas uzņēmies šos ļoti grūtos pienākumus šajā nepatīkamajā situācijā, Latvijas prasīgais basketbola līdzjutējs, kurš no komandas gaida labāko sniegumu, un līdz ar to arī labākos spēlētājus. Un noteikti arī jaunie un potenciālie Latvijas jaunie basketbola spēlētāji. Vai tad viņi labprāt neskatītos uz izlasi, kur spēlē Eirolīgas un NBA līmeņa spēlētāji, nevis tie, kuri pēc viņu nespēlēšanas ir tikuši sastāvā? Žēl, ka tā ir sanācis, bet iemesli šim visam ir vairāki. Protams, nevar pārmest Janičenokam un Bērziņam par to, ka veselība sezonas laikā ir pametusi viņus un tāpēc nebūs gatavi spēlēt. Bet, pēc autora domām, gan Kristaps Valters, gan Biedriņš, kā arī Kambala labprāt būtu gatavi spēlēt, ja izlasei būtu radīta labvēlīga augsne un komandā varētu spēlēt visi šobrīd labākie spēlētāji, kas jebkuram dotu papildus motivāciju cīnīties par augstām vietām Eiropas čempionātā – turklāt kaimiņos Lietuvā. Diemžēl, pēc autora domām, problēmas sakne meklējama pirms diviem gadiem „Tagad vai nekad” izlases laikā, kur visiem viena taciņa kļuva par šauru, tāpēc katrs izvēlējās savu ceļu.