Dāvis Bertāns: "Arī paliekot Ļubļanā, spēles laiks mazinātos"

Uzvara izcīnīta, bet izskatās, ka gājis grūti...
- Aizsardzībā iesākām vāji, uzbrukumā – vidēji. Tāpēc arī spēle izvērtās tik līdzīga. Kad sakārtojām aizsardzību otrajā puslaikā, spēle aizgāja. Tomēr uzbrukums, un to arī treneris pēc spēles uzsvēra, visa mača garumā bija diezgan vājš. Pats vēl nespēlēju, jo neesmu apguvis visas sadarbības. Ne pie autiem, ne zonas apspēlēšanai sadarbības nezinu.

Pāreja iznāca diezgan negaidīta, jo vēl nesen izteicies, ka paliksi Ļubļanā. Kāpēc tā?
- Kluba attieksme kopumā bija diezgan nepatīkama. Labi - ja nemaksā naudu, bet nodrošina visu pārējo, kas nepieciešams, tad var sadzīvot. Tomēr bija tā, ka viņi arī par visu pārējo nelikās ne zinis. Dažādi sīkumi vilkās nesakārtoti nedēļas, divu garumā. Piemēram, lai uz treniņu aizbrauktu, man bija iedota tāda mašīna, kas ēd vairāk degvielu, nekā pati iet uz priekšu. Tā kā daudzi spēlētāji jau bija aizgājuši, palūdzu klubam, lai man samaina mašīnu, kas ēd mazāk un man nav jātērē tik daudz naudas degvielai. Tas vilkās vienu nedēļu, divas... Kur problēma iedot atslēgas tai mašīnai, kas turpat stāvlaukumā stāv? Tāpat, neskatoties uz visu situāciju un to, ka mums bija divu nedēļu pauze no spēlēm, negribēja dot brīvdienas, lai kaut Jaungadā varētu aizbraukt mājās. Jaunais gads bija pēdējais termiņš, lai veiktu pāreju Adrijas līgā. Bija jāizlemj. Lauzu līgumu un tad kārtojām pārējās lietas.

Vienpusēji lauzi līgumu?
- Tā kā viņi nebija maksājuši algu no sezonas sākuma, tad līguma laušanas process bija ļoti vienkāršs. Jāaizsūta parakstīta vēstule klubam, un līgums jau ir lauzts. Mēs vēl varētu viņus sūdzēt tiesā un mēģināt piedzīt neizmaksāto naudu, bet viņi bija diezgan labvēlīgi noskaņoti un teicās ar laiku atmaksāt parādu. Nezinu, cik tas ir ticami. Katrā ziņā esmu arī pateicīgs viņiem, ka nemēģināja neko vilkt garumā. Bija viena diena laika, lai nokārtotu visus papīrus, un es varētu spēlēt citā komandā Adrijas līgā. "Olimpija" visu izdarīja ātri, un ģenerālmenedžeris vēl arī atvainojās par radušos situāciju.

Par tavu iespējamo pievienošanos "Partizan" runāja vēl pirms noslēdzi līgumu ar "Olimpiju". Izskatās, ka viņu interese nebija mazinājusies, ja tik ātri tiki pie jauna līguma...
- Jā, "Partizan" interesējās jau toreiz, un interese nebija mazinājusies. Viens no variantiem bija doties uz Belgradu jau ātrāk. Pats arī brīdī, kad no "Olimpijas" sāka iet prom viens spēlētājs pēc otra, domāju, ka treniņos būtu nepieciešama lielāka konkurence. Beigās tomēr izlēmām par labu minūtēm laukumā un, ja viss pārējais [izņemot algu nemaksāšanu] ir kārtībā, tad labāk palikt Ļubļanā. Kad atkal pienāca brīdis domāt, ko darīt, izlēmām, ka jādodas uz "Partizan".

Bija arī citi varianti?
- Jā, bija, bet tos nemaz īpaši neapsvērām. "Partizan" tomēr ir Eirolīgas klubs un, salīdzinot ar to, citi piedāvājumi nebija tik labi.

"Olimpijā" bija pateicīga situācija spēles laika ziņā. Kā pats novērtētu, cik labi izmantoji daudzās minūtes laukumā?
- Mēģināju izmantot maksimāli, cik vien spēju, bet... kopumā spēles laikā iespējas neradās tik daudz, lai arī spēlēju ilgas minūtes. Salīdzinot ar spēles laiku, mans ieguldījums komandas sniegumā bija diezgan minimāls.

Mazliet arī šķita, ka daži komandas tavi biedri mēģina vākt statistiku, lai pēc tam varētu atrast sev labāku klubu.
- Vairāk vai mazāk arī man tā mazliet šķita... (smejas)

"Partizan" pie 25 minūtēm laukumā tāpat vien netiksi...
- Bet zini, izskatās, ka aiziet no "Olimpijas" bija pareizais lēmums arī tāpēc, ka klubs tāpat atrada sev jaunus spēlētājus. Nupat viņi parakstīja līgumu ar Dašiču, kurš ir tāda paša stila spēlētājs kā es, un viņu izmanto tagad gan trešā, gan ceturtā numura pozīcijā. Tas nozīmē, ka arī paliekot Ļubļanā, mans spēles laiks mazinātos tik un tā. Te man būs jācīnās par minūtēm, bet tas ir labāks veids, kā progresēt.

Cik daudz jau esi trenējies ar komandu?
- Treniņi nav sanākuši daudz, kādi trīs. Pārsvarā komanda bijusi ceļā no vienas spēles uz nākamo...

Kā izskatās – pārējie ir konkurējami jau šosezon?
- Protams, ir. Mums ir tikai divi pieredzējuši spēlētāji ārējā līnijā – saspēlnieks Božičs un [uzbrucējs] Kecmans, kuru 35 gadu vecumā treneri vairs tik daudz neizmanto. Arī viņš pats teica, ka jaunie taisīs spēli un viņu izmantos tikai tādā situācijā, kad laukumā ir lielas problēmas. Pārējie ir jaunie un ar tiem ir visas iespējas konkurēt. Viss atkarīgs no manis paša, cik minūtes laukumā sev izcīnīšu.

Pie serbu skolas pieder arī Slovēnijas basketbols, bet tagad esi nonācis pašā šī jēdziena dzimtenē. Ir atšķirības?
- Treneri šeit ļoti pievērš uzmanību visiem sīkumiem, vienmēr labo sīkākās kļūdiņas. Tā ir ļoti liela atšķirība.

Esi runājis ar treneri, ko viņš sagaida no tevis?
- Tāda garāka saruna nav bijusi. Kad atbraucu, apsveicinājāmies, viņš arī paspēja uzreiz pajokot. Tā kā nezināju uzbrukuma sadarbības, viņš teica, ka spēlēšu tikai aizsardzībā. Pēc nelielas pauzes turpināja - pirmos divus gadus... Pats arī pasmējās (smejas).

Komandā šobrīd visi pārējie ir vietējie serbi. Kā tevi uzņēma?
- Mikroklimats komandā ir ļoti labs. Uzņemšana bija patīkama, visi ir atsaucīgi, nekādu problēmu nav. Mazliet ir problēmas ar sazināšanos, jo ģērbtuvēs visi runā tikai serbiski, bet, tā kā jau zināmu laiku esmu pavadījis Dienvidslāvijas pusē, diezgan daudz arī saprotu. Slovēņu un serbu valodas ir diezgan līdzīgas, varbūt serbu ir mazliet radniecīgāka krievu valodai. Ja man uzdod jautājumu serbiski, es, protams, atbildu angliski. Treniņos ir cilvēks, kurš man tulko trenera teikto.

Kādu pats sev uzstādi mērķi šosezon?
- Noteikti jāmērķē uz Adrijas un Serbijas čempiontitulu iegūšanu. Adrijas līgā gan būs ļoti smagi... Ja runājam par individuālajiem mērķiem, vēlos izcīnīt pietiekamas minūtes laukumā un, protams, turpināt progresēt.

Cik būs pietiekamas minūtes?
- Šajā situācijā, kad esmu atnācis uz komandu sezonas vidū, tās būt desmit līdz 15 minūtes.

Klau, spēlēs atmosfēra noteikti ir labāka Belgradā, nekā Ļubļanā, ne?
- Nevar pat salīdzināt... Šķiet, neesmu bijis tādā vietā vēl, kur atmosfēra arēnā būtu labāka. Pret Zagrebu spēle notika vecā hallē, jo mūsu ierastajā arēnā notika Eiropas čempionāts handbolā. Tur laida iekšā cilvēkus tikai ar abonementiem, jo arēna bija salīdzinoši maza. Visa halle pilna, nepārtraukti dzied un bļauj, bet pārsteidza kas cits. Pēc spēles, ko uzvarējām, komanda salika rokas centrā, skatītāji sāka dziedāt un arī spēlētājiem bija jābļauj pretī dziesmas vārdi. Būs man arī jāiemācās (smejas).

Kādi dzīves apstākļi Belgradā?
- Ļoti labi, viss kārtībā. Uzreiz bija gatavs dzīvoklis, tikai internetu pieslēdza nedaudz vēlāk. Iedeva mašīnu...

...kas ēd mazāk degvielas?
- Vairāk jau vairs nevar ēst (smejas).