Kā basketbolu svin Itālijā?
Viņnedēļ biju devies uz Itāliju, lai apciemotu brāli un vērotu klātienē Itālijas čempionāta A sērijas pusfināla kauju starp “Grissin Bon Reggio Emilia” un “Umana Reyer Venezia” komandām. Šoreiz norobežošos no paša basketbola un aprakstīšu to, kādas ir basketbola vērošanas un līdzi jušanas tradīcijas un paradumi Itālijā.
Bieži vien dzirdēts, ka labākā atmosfēra Eiropas basketbolā ir Serbijas vai Grieķijas lielajos derbijos. Salīdzināt nemācēšu, jo neesmu bijis tur klātienē, bet iespaidi no Itālijā valdošās atmosfēras spēļu laikā palikuši labi. Biju trīs mačos – sērijas otrajā spēlē Venēcijas piepilsētā Mestrē un divās nākamajās Redžo Emīlijā. Gadu gaitā Itālijā esmu bijis mačos Redžo Emīlijā, Venēcijā, Sjēnā, Kantu un Romā, kā arī dažās pilsētās uz jaunatnes čempionāta cīņām (diemžēl ne uz Boloņas derbiju U19 vecuma grupā, kur šosezon uz spēli atnāca 4000 līdzjutēju, piedevām pērkot biļetes). Kantu un Sjēnā bijis vislabāk, Romā – pārliecinoši vissliktāk. Šoreiz par svaigākajiem iespaidiem no Venēcijas un Redžo.
Ierados pirmās sērijas spēles pēcpusdienā, tāpēc nolēmu skatīties to televīzijā nevis braukt uz Venēciju. Vienā no pilsētas laukumiem bija izvietots lielais ekrāns un pirmo puslaiku noskatījos tur. Laukuma centrā atradās restorāna galdiņi, taču ļaudīm tas netraucēja drūzmēties gar tiem. Jādomā, ka tiem, kuri ēda, tā nebija patīkamākā maltīte. Ik pa laikam kāds no viesmīļiem aicināja atkāpties no galdiņiem, taču lielos vilcienos visiem tas bija pie kājas. Lai gan ekrāna kvalitāte bija diezgan traģiska, līdz pirmā puslaika beigām laukums bija sapulcējies pilns un dzīvoja līdzi spēlei, uzgavilējot katrai veiksmīgai epizodei un nopūšoties pēc katras neveiksmīgās. Pāris reižu fani, kas bija tērpušies spēļu kreklu replikās vai īpašajos “play-off” krekliņos, uzsāka kāda kopīga saukļa izdziedāšanu, bet kopumā tas notika visai reti. Iespējams, arī tāpēc, ka komandai negāja tik labi, kā būtu gribējies. Puslaika pārtraukumā devos uz dzīvokli, nomainot graudaino attēlu pret baudāmu televīzijas tiešraidi.
Cilvēki gaida TV pārraides sākumu.
Uz otro spēli devos klātienē. Venēcijas komanda mājas cīņas aizvada Mestrē, kas ir apdzīvotākā pilsētas sauszemes daļa. Mājas arēna, kas nosaukta slavena traģiski bojāgājuša inženiera Džuzepes Taljerčo vārdā, būvēta 1978. gadā, bet pirms trim gadiem tai veikta daļēja rekonstrukcija, kas ļauj basketbola spēles klātienē vērot nedaudz vairāk par trīs ar pusi tūkstošiem līdzjutēju. Uz aci gan šķiet, ka vietas ir mazāk. Arēna ir ovāla, tai aiz augstākās tribīņu rindas var apiet pāris minūšu laikā. Abās malās visa laukuma garumā izvietoti mīkstie krēsli, kas ir tā saucamā VIP un dārgo biļešu zona jeb parters. Tas izceļas ar sarkanu paklāju starp rindām, īpašu norobežojumu no pārējām tribīnēm un solīdi ģērbtiem vietu ierādītājiem. Nu, gluži kā teātrī. Biļešu cenas – no 13 līdz 60 eiro par spēli. Laukuma galos ir vietas abu komandu “ultrām”. Ja mājiniekiem nekādu īpašu ierobežojumu nav, tad viesu organizētais fanu grupējums tiek izvietots plastikāta būrī, tādējādi ierobežojot dažādas iespējamās agresijas izpausmes.
Ja iepriekš pieminēju teātri, tad atmosfēra mačos vairāk atgādina dziesmu svētkus vai vismaz basketbola svinības divarpus trīs stundu garumā, ieskaitot pirms un pēc spēles sarunas. “Ultru” dziesmas nerimstas ne brīdi – vienai seko nākamā, un ticiet vai nē, bet “Saa-rauj! Saa-rauj!” nedzirdu ne reizi. Tāpat kā kluba vārda izkliegšanu, sadalot pa zilbēm. Bet tas tā, katrā vietā savi saukļi. Lielāku uzmanību gan pievērsu tiem it kā parastajiem cilvēkiem, kas vienkārši atnākuši skatīties spēli. Jo tieši tur ir lielākās atšķirības – lielāka vai mazāka organizēto grupu jeb “ultru” klātesamība ir gandrīz katrā klubā un katrā valstī, bet tas ir tikai fons. Īsto atmosfēru veido cilvēki ap to, tā teikt parastie skatītāji.
Visspilgtāk palika atmiņā notikušais pēc mača Venēcijā. Kamēr “ultras” arvien bija savās tribīnēs un turpināja sadziedāties viens gals pret otru, sekoju citu “Reggio” fanu krekliņos parterā esošo piemēram un paliku sēžam, lai sagaidītu spēlētājus no ģērbtuvēm. Tomēr apsargs aicināja visus doties līdzi, viņš mūs aizvedīšot līdz no līdzjutējiem neitrālai zonai. Tas pārāk nelīdzēja. Ejot gar tribīnēm, kur it kā sēž parastie skatītāji, dabūjām uz galvām pāris malkus kādas dziras šļakstus, kā arī papīra bumbas. Uz papīra bumbām viņi šeit ir traki – tās laukuma virzienā lidoja jau spēles laikā. Vienā no minūtes pārtraukumiem “Reggio” komandas virzienā lidoja arī monētas, un spēlētāji ātri izskrēja nedaudz tālāk laukumā, lai noturētu savu apspriedi. Minūte ieilga vismaz divās, jo tiesneši, kuru vidū bija arī slavenais Luidži Lamonika (pirms kāda laika tika uzskatīts par labāko Eiropā), ar kluba vadības pārstāvju palīdzību aicināja līdzjutējus nomierināties un ļaut turpināt darbu laukumā esošajiem. Starp citu, ja no tribīnēm mesto priekšmetu dēļ kādam spēles dalībniekam parādās asinis, mačs automātiski tiekot pārtraukts un uzvara piešķirta viesu komandai. Dzīvē gan neko tādu neesmu pieredzējis.
Atgriežoties pie došanās uz izeju apsarga pavadībā, jāsecina, ka basketbols aptumšo prātus arī parastajiem skatītājiem tiktāl, ka tie vēl minūtes 15 pēc spēles ir gatavi citiem mest uz galvas papīrus un liet ūdeni. Varbūt tāpēc, ka tovakar uzvaru svinēja Redžo basketbolisti.
Uzreiz sevi precizēšu – patiesībā basketbolistiem tā bija tikai pirmā no nepieciešamajām četrām uzvarām, tā kā nekādas svinības nenotika. Svinēja līdzjutēji. Tā kā nebraucu ar “ultrām”, bet ar kluba ofisa meitenēm, izjutu, ko cilvēkiem nozīmē savas mīļotās pilsētas komanda. Pozitīvo emociju uzlādētas, tās uzvedās tā, it kā būtu visu spēli malkojušas ko grādīgāku. Bet tā nebija, tas bija iekļauts atpakaļceļa plānā. Itālijā drīksti braukt arī tad, ja esi nedaudz iedzēris. Ja netaisīsi lielus mēslus uz ceļa, neviens tevi neapturēs. Atpakaļ gan devos ar divām citām sievietēm – abas vienkārši ilggadējas komandas līdzjutējas, no kurām viena ir pašreizējā trenera asistenta draudzene. Viņā rit krievu asinis, bet no visiem vislabāk runāja arī angliski. Otra dāma bija gados vecāka un izcēlās ar ļoti spalgiem un skanīgiem smiekliem jau zālē pēc mača, bet, braucot vienā automašīnā, šie smiekli manai nedaudz sāpošajai galvai bija kā naža asmens pieskārieni smadzeņu rievām. “Smieklu dāma” brauciena laikā bija ne tikai šoferis, bet arī dīdžejs. Es izdzīvoju.
Dienā, kad Latvija tika pie jauna prezidenta, Redžo Emīlijā notika pirmā A sērijas pusfināla spēle pēc 17 gadu pārtraukuma. Man patīk uz mačiem ierasties laicīgi, vismaz 40 minūtes ātrāk, lai redzētu atlētu iesildīšanās rutīnu, groza piešaušanu, izskriešanu laukumā, nianses, savstarpējo kontaktu starp spēlētājiem, starp treneriem un šajā gadījumā arī starp līdzjutējiem. Kad ierados, divi no sektoriem jau bija pilnībā aizpildīti ar cilvēkiem, kas ietērpušies īpašajos šī gada “play-off” krekliņos. Viens bija tā saucamo “ultru” sektors aiz mājinieku groza un otrs – pretinieku laukuma puses stūrī. Tas vienmēr tiek aizņemts visātrāk, iespējams, biļešu politikas dēļ - šajā sektorā pārdod lētākās biļetes par 15 eiro nenumurētās vietās. Uz "Reggio" mājas spēlēm pārējos sektoros biļešu cenas bija no 30 līdz 100 eiro par maču vai arī iespēja iegādāties miniabonementu - no 50 līdz 180 eiro par divām mājas spēlēm. Redžo zāle vizuāli izskatās mazāka nekā Ventspilī (vienā pusē tribīnes tikpat augstas, otrā pusē, kur ir dārgākās biļetes, žurnālistu loža un VIP vietas – uz pusi mazākas), tomēr ar astoņu rindu izvelkamajām tribīnēm laukuma galos un stāvvietām, trīsarpus tūkstošus izdodas satilpināt.
It kā ienest neko dzeramu vai ēdamu nedrīkst, bet pie ieejas tiek pārbaudītas tikai biļetes, līdz ar to kabatās vai somā iespējams ienest arī kādu dzēriena pudeli. Pēc tam, kad ienāc zālē, simpātiskas tumšmates piedāvā aktuālo reklāmiņu, kā arī paņemt īpašo “play-off” krekliņu, ja tāds jau nav. To, kuriem nav, gan šķiet gaužām maz. Jau stundu pusotru pirms spēles staigājot pa pilsētu, ielās redzami visu vecumu cilvēki šādos krekliņos. Mazajā zālē baltie krekli dod tiešām labu efektu.
Redžo mājas zāle pirms pirmās šī gada "play-off" spēles.
Pirms pirmās mājas spēles katram zālē ienākušajam tiek piešķirtas arī rūtiņu burtnīcas ar īpašo “play-off” logo uz vāka. Tas, protams, ir visai komiski, zinot, cik ļoti itāļiem patīk mest papīru bumbas uz laukuma, protestējot pret jebkuru tiesnešu netaisnīgu lēmumu vai pretinieku komandas spēlētāju necienīgu rīcību. Minūtes desmit pirms spēles sākuma tribīnes apstaigā vīrs ar maisu pār plecu. Nē, viņam nav gara balta bārda un sarkans kostīms, tas nav Ziemassvētku vecītis. Tas ir kungs ar misiju izdalīt cilvēkiem taurītes. Tas nekas, ka taurītes ir aizliegtas. Tāpat kā par papīru mešanu, arī par taurītēm klubs jau ierēķinājis spēles rīkošanas izmaksās neizbēgamo sodu no līgas vadības. Galu galā – kas ir nelieli izdevumi, ja tie var palīdzēt atbalstīt komandu? Par izdevumiem un ieņēmumiem runājot, jāpiebilst, ka klubs pagājušajā sezonā ar biļešu tirdzniecību visas sezonas garumā nopelnīja vairāk par miljonu eiro. Šogad summa būs vēl lielāka, jo komanda tikusi pusfinālā, kas nozīmē vairāk spēļu un augstākas biļešu cenas.
Pusstundu pirms sākuma savu treneru pavadībā laukumam apkārt apsoļo jauno censoņu grupiņa, ko ar aplausiem sveic tribīnēs sanākušie. Finišā viņiem jāapstājas pie tuneļa, caur kuru pēc dažiem brīžiem izskries spēlētāji. 20 minūtes pirms mača, tumbās ieskanoties “The Black Eyed Peas” dziesmas “I Gotta Feeling” pirmajiem akordiem, baltās un nu jau pilnās tribīnes ceļas kājās un sāk sist plaukstas dziesmas ritmā. Līdz ar pirmajiem "Will.I.Am." vārdiem laukumā viens aiz otra izskrien publikas mīluļi un pirmais rindā vienmēr ir komandas jaunākais spēlētājs. Piecas minūtes pirms sākuma, kad tiek izsaukti spēlētāji, informators viesu komandas spēlētāju vārdus svilpienu un taurīšu fonā nober vienu pēc otra, savukārt Redžo basketbolistiem tiek izsaukti tikai vārdi. Uz katru nosaukto vārdu trīsarpus tūkstoš galvainais koris vienbalsīgi atbild ar uzvārdu.
Lai kā mēs dažkārt sūkstītos par mūsu tiesnešu darbībām, šeit pieņemto lēmumu dēļ dažkārt šķiet, ka soģi ir no citas planētas. Cita lieta – būt par tiesnesi šeit nav viegli. Spiediens no skatītājiem ir milzīgs. Nedod Dievs nosvilpsi (vai tieši nenosvilpsi) kādu diskutablu sodu! Tiksi nozākāts ik reizi, kad skriesi garām pirmajām skatītāju rindām. Ir arī tādi, kas tīri profilakses pēc ceļas kājas, kliedz un agresīvi žestikulē soģu virzienā ik reizi, kad tiesnesis ir pāris metru attālumā. Tiesnešu acis gan ne reizi netiek paceltas šo cilvēku virzienā. Atšķirībā no citām reizēm šajā papīru mešanu itāļi bija nedaudz atstājuši novārtā. Toties vienā no epizodēm laukumā izlidoja ūdens pudele… Troksnis spēles laikā bija milzīgs. Taurītes visefektīgāk tiek pielietotas pēc ļauno tiesnešu negodīgajiem lēmumiem vai pretinieku spēlētāju žestiem. Skatītāji šeit ir ar labu atmiņu. Ja pretinieki nomaina kādu spēlētāju, kurš jau labu brīdi iepriekš “nogrēkojies” (tehniskā piezīme, žests publikai vai sūdzēšanās pie tiesnešiem), viņš tiek pavadīts ar milzu troksni, svilpieniem un agresīviem žestiem, starp kuriem netiek taupīti arī vidējie pirksti. Brīžos, kad mājinieki veic izrāvienu, pat ja ir mīnusos, viesu uzbrukumu laikā troksnis arēnā sasniedz tādu apjomu, ka šķiet – bungādiņas ir uz robežas...
Nav ne karsēju, ne konkursu (puslaika pārtraukumā gan šogad bija līgas veidots konkurss, kur uzaicina divus cilvēkus, katram ir viens metiens, lai no centra trāpītu grozā un iegūtu līgas titulsponsora balvu. Neviens no sešiem metieniem, ko redzēju, mērķi nespēja sasniegt). Minūtes pārtraukumos publika izklaidē pati sevi. Proti, vai nu tiek kopīgi dziedāta kāda fanu dziesma vai uzmundrināti mājinieku spēlētāji ar ritmiskiem aplausiem, ceļoties kājās.
Uz otro maču burtnīcas vairs netika dalītas, toties talismani ar peles galvām katram piešķīra pa reklāmas lapiņai un loterijas kuponam “Parmareggio” produkcijai (slavens šī reģiona siers). No iepriekšējiem gadiem atceros, ka šīs pašas “peles” dalīja arī reālu sieru, kas lieti noderēja, lai puslaika pārtraukumā remdētu izsalkumu. Tāpat katra sēdvieta bija izrotāta ar šī uzņēmuma karodziņiem sarkanā krāsā. Tie ne tikai veidoja acij baudāmu skatu uz baltajos krekliņos tērpto tribīņu fona, bet bija arī praktiski pielietojami. Proti, visas dienas garumā termometra stabiņš bija pārsniedzis 30 grādu atzīmi un vakarā septiņdesmitajos gados celtajā arēnā ventilēšanas sistēma nespēja sniegt tik ļoti nepieciešamo veldzējumu. Tad nu lietā tika likti saņemtie karodziņi un reklāmas lapiņas, radot nelielas, taču ļoti patīkamas gaisa plūsmas sejas apvidū.
Šeit nav ne dūmu, ne video prezentāciju, ne karsējmeiteņu pirmsspēles šovos. Arī talismans bija tikai Venēcijā, un tas pats - tāds visai mierīgs. Visos šajos komponentos latvieši ieliek itāļiem vienos vārtos. Tomēr allaž prasīgajam latvietim ar it kā ļoti vienkāršiem līdzekļiem radītās atmosfēras dēļ nekas no tā nepietrūkst. Protams, jāņem vērā krasās temperamenta atšķirības, pie kurām ikdienā var būt pierast sarežģīti, bet, iejukušam lielā arēnā starp tūkstošiem vietējo, pat nemanot kļūsti par daļu no tā.
Atmosfēra pusfināla sērijas 6.spēlē un pēc tās, sērijā rezultāts 3-3
Ticu, ka citviet Eiropas basketbolā ir vēl labāka atmosfēra, bet man Itālijā tā šķiet simpātiska tādēļ, ka cilvēki katrā mačā, šķiet, ir gatavi nomirt par savu komandu, kas ik nedēļu rada tādu kopības izjūtu, gluži kā mums Dziesmu svētkos reizi piecos gados. Tikmēr pirms un pēc mača ļaudis saglabā cilvēcību. Vai tas būtu lielveikala pārdevējs, celtnieks vai uzvalkā tērpies finansists pusdienlaikā - ar nejauši satiktu komandas spēlētāju noteikti tiks pārrunāta kāda epizode no spēles un izteikts uzmundrinājums turpmākajām cīņām.
+7 [+] [-]
+2 [+] [-]
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]