Sievietes sportā: seksisms, vienlīdzība vai godīgums?

Latvijas pludmales volejbolā vīriešu un sieviešu konkurencē atšķiras gan balvu fonds, gan posmu skaits. Vīriešiem Latvijas čempionāta posmos balvu fonds ir 2000 eiro (finālā – 2500), bet sievietēm - 1000 eiro (finālā – 1500). Vīri aizvada septiņus posmus, bet dāmas – četrus. Latvijas vadošā pāra pludmales volejboliste Anastasija Kravčenoka piekrīt, ka mazākas konkurences dēļ posmu skaitu sievietēm palielināt nebūtu jēgas, taču balvu fondam gan vajadzētu būt vienādam. Tāpat, kā tas pēdējos gados ir Starptautiskās volejbola federācijas Pasaules tūres posmos.

Bet, runājot par starptautiskajām sacensībām, Kravčenoka uzskata, ka arī pludmales volejbolā ir novērojams seksisms. „Par to esmu runājusi arī ar mūsu treneri [Genādiju Samoilovu]. Ir acīmredzams, ka vīriešiem starp izspēlēm tiek dots vairāk laika, viņi var brīvi pastaigāties pa laukumu, bet aizrādījumu saņem tikai tad, kad spēle būtiski ievelkas. Turpretī sieviešu mačos sportistēm starp izspēlēm neļauj spert pat pāris liekus soļus. Uzreiz seko aizrādījums par laika vilcināšanu,” norāda Anastasija.

Šajā jautājumā viņai piekrīt arī cita pludmales volejboliste Alise Lece. Mazāku balvu fondu Alise daļēji saprot, jo konkurence dāmu sacensībās ir mazāka, taču tam ir arī otra puse – meitenes treniņos iegulda tikpat lielu darbu kā puiši. Lece piebilst, ka arī spēļu kalendārs allaž tiek sastādīts tā, ka sievietēm jāspēlē jau agri no rīta, kamēr vīrieši mačus parasti sāk dažas stundas vēlāk.

Pirms dažiem gadiem Alise spēlēja Latvijas izlasē arī klasiskajā volejbolā, kur finansiālais nodrošinājums abu dzimumu izlasēm atšķīrās ievērojami. „Tagad izlasē vairs nespēlēju, bet esmu dzirdējusi, ka situācija ir uzlabojusies. Taču bija laika periods, kad sieviešu volejbola izlase vispār nepastāvēja. Kad tā atgriezās apritē, spēlēju valstsvienībā. Ja puiši turnīriem gatavojās divus mēnešus, tad meitenēm bija atvēlēts uz pusi mazāk laika. Tikai pēdējos gados arī sieviešu izlasei ir piesaistīts fizioterapeits.”

Latvijas izlases spēlētāja Dita Rozenberga uzskata, ka vismaz Eiropas basketbolā pret vīriešiem un sievietēm izturas līdzvērtīgi. „Jā, iespējams, vīriešiem atļauj mazliet vairāk, taču sievietes jau laukumā nelamāsies tāpat, kā to reizēm dara puiši. Drīzāk domāju, ka vairāk tiek atļauts NBA, kas ir šovs un bizness. Bet Eiropā, manuprāt, pastāv vienlīdzība.”

Rozenberga atzīst, ka sievietes ir emocionālākas un bieži vien paškritiskākas, tādēļ arī no treneru puses ir jābūt atšķirīgai pieejai nekā darbā ar vīriešiem. Turklāt katra spēlētāja ir citāda un katrai jāatrod sava atslēga. „Nevar minūtes pārtraukumā vienkārši sabļaut uz visām meitenēm. Uz vīriešiem vari sakliegt un panākt vajadzīgo efektu no visiem spēlētājiem, bet ar meitenēm ir citādi. Katra šādu trenera reakciju var uztvert atšķirīgi – viena saņemsies, bet otra jutīsies aizskarta un apvainosies,” skaidro Dita.

Viņa ar apbrīnu uzlūko komandas biedrenes „TTT Rīga” sastāvā Aiju Brumermani un Ievu Kūlīti, kuras paralēli sportistes karjerai ir arī māmiņas. „Tas tikai pierāda, ka cik sievietes patiesībā ir stipras. Esmu dzirdējusi viedokli, ka šādi pārtraukumi karjerā devuši jaunas emocijas un restartu. Kad sports vairs nav sagādājis prieku, bērniņa piedzimšana radījusi pozitīvu pavērsienu, jo basketbols vairs nav bijis pats svarīgākais,” piebilst Rozenberga.

„Grūtākais šajā ziņā ir pieņemt lēmumu,” skaidro Aija Brumermane. „Vīriešiem kļūšana par tēvu neliek paņemt pauzi karjerā, kas atstātu iespaidu uz finansiālo situāciju. Sievietēm tā ir neziņa gan par finansiālo, gan fizisko stāvokli, jo nekad nevar zināt, kā reaģēs ķermenis un kādā kondīcijā būsi pēc bērniņa iznēsāšanas. Man paveicās, jo bija saprotoša komanda, turklāt fiziski pēc atgriešanās basketbolā jutos labāk un pārliecinošāk nekā iepriekš. No savas puses varu tikai ieteikt sportistēm kļūt par māmiņām jau karjeras laikā. Tas sakārto galvu.”

Brumermane stāsta, ka Francijā klubos ir sakārtota sistēma, jo ar spēlētājām tiek slēgti darba līgumi, kas nodrošina arī sociālās garantijas. Vari kļūt par māmiņu un klubs nedrīkst tevi atlaist. Tādēļ Francijā esot gana daudz sportistu, kuras jau karjeras laikā kļuvušas par māmiņām. Aija zina teikt, ka sakārtota sistēma esot arī Vācijā, bet daudzviet citur, lai gan tiek slēgti oficiāli līgumi, uz sociālajām garantijām cerēti ir velti.

„Protams, finansiālajā ziņā nevienlīdzība ir liela. Varu minēt kaut vai tikai vienu piemēru. Francijas piektajā līgā vīriešiem par spēlēšanu un trim treniņiem nedēļā maksā tūkstoti eiro. Tikmēr ne visas sievietes šādu atalgojumu saņem pat Francijas augstākajā līgā. Tam gan ir loģisks izskaidrojums – uz vīriešu spēlēm parasti nāk vairāk skatītāju, ir vairāk sponsoru un tiek pārdots vairāk atribūtikas. Vislabāk šo nevienlīdzību var izjust tad, kad klubam ir gan vīriešu, gan sieviešu komandas,” saka Brumermane.

Tajā pat laikā Aija nebūt neuzstāj uz vienlīdzību arī laukumā. Viņa saprot, ka vīriešiem tiek atļauts vairāk grūstīties un spēlēt rupjāk. Dāmu basketbolam ir cits šarms. „Ja jau cilvēki nāk uz sieviešu basketbolu, tad diez vai viņi grib redzēt kautiņu. Domāju, ka dāmu basketbols vilina ar savu eleganci un sievišķīgumu.”

Trīskārtējā Eiropas čempione Anastasija Grigorjeva skaidro, ka vīriešu cīņa ir krietni attīstītāka par sieviešu cīņas sportu, un tas izpaužas arī balvu fondu apmēros. „Agrāk sievietēm Azerbaidžānas „Golden Grand Prix” sacensībās balvu fonds bija 10 000 eiro, bet nu jau divus gadus kā šis turnīrs vairs nenotiek. Tagad atlicis tikai Krasnojarskas „Golden Grand Prix”, kur balvu fonds ir 3000 eiro. Vēl var nopelnīt, pārstāvot klubus Indijas līgā, taču uz šīm sacensībām jāsaņem speciāls uzaicinājums. Citos mačos par uzvaru var dabūt 100 eiro, bet to par naudas pelnīšanas veidu nenosauksi. Tikmēr vīriešiem atsevišķās sacensībās par uzvarām tiek dāvinātas pat automašīnas, bet balvu fondi svārstās no desmit līdz 50 tūkstošiem eiro.”

Taču Anastasija uzsver, ka nejūtas apbižota. Naudas balvas nosaka sponsori, un nevienu nevar piespiest maksāt sievietēm tikpat daudz. Viņa saprot, ka sieviešu cīņa vēl ir salīdzinoši jauns sporta veids, kas tikai kopš 2004. gada iekļauts olimpisko spēļu programmā. Apzinoties konkurenci, Grigorjeva šaubās par to, vai līdztiesības vārdā olimpiādē būtu nepieciešams ieviest tikpat svaru kategoriju kā vīriešiem.

Anastasija pēc dažiem mēnešiem kļūs par māmiņu, bet viņas vietu Latvijas Olimpiskajā vienībā tas nav ietekmējis. „Ja godīgi, tad pirms tam bažījos, kā nu būs. Bet man jāsaka paldies LOV un Latvijas Olimpiskajai komitejai, ka sievietēm tiek dota iespēja kļūt par māmiņu, vienlaikus saglabājot LOV finansējumu,” norāda sportiste. Viņa paredz, ka uz Eiropas čempionātu martā viņa vēl nebūs gatava, taču svarīgākie mači nākamgad būs septembra vidū gaidāmais pasaules čempionāts, kurā būs iespēja kvalificēties 2020. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm. Nastja cer, ka bērniņš būs mierīgs un ļaus mammai veltīt gana daudz laika arī treniņiem.

Grigorjeva nenoliedz, ka sportistei ir jāplāno, kad kļūt par māmiņu. Ja līdz maijam nebūtu izdevies palikt stāvoklī, tad doma par bērniņa laišanu pasaulē būtu jāatliek līdz pat olimpiskā cikla noslēgumam. „Šādas dilemmas jārisina tikai sievietēm. Bet tā ir iekārtota daba. No otras puses – vīrietis nevarētu saglabāt vietu LOV sastāvā tikai tādēļ, ka ir kļuvis par tēvu,” Anastasija izceļ arī vienu no sieviešu sportistu priekšrocībām.

Šķēpmetēja Sinta Sprudzāne, būdama aktīva sportiste, jau divreiz kļuvusi par māmiņu un pēc tam veiksmīgi atgriezusies sportā. Līdzīgi kā Brumermanei arī viņai otrs bērniņš devis vajadzīgās emocijas brīdī, kad sportiste bijusi emocionāli iztukšota. „Jo ilgāk esi sportā, jo grūtāk ir sevi motivēt. Pēc otrā bērniņa piedzimšanas skaidri sapratu, ka vēl gribu turpināt sportot. Patiesību sakot, 21 gada vecumā, kad piedzima pirmais bērniņš, man sportā atgriezties bija grūtāk. Turpretī tagad pratu ieklausīties savā ķermenī. Viegli tas nav, bet jau pēc mēneša biju atpakaļ darbā. Dzirdēts sakām, ka sportošana jau nav īsts darbs, taču šie cilvēki acīmredzot nesaprot, cik ļoti sports iztukšo gan fiziski, gan garīgi. Katru gadu izjūti emocionālu spiedienu par to, vai sasniegsi rezultātus, kas ļaus uzturēt ģimeni,” skaidro Sinta.

Ja runājam tikai par finansēm, tad Latvijas čempionātā tenisā, kas notiek reizi gadā, balvu fondi vīriešiem un sievietēm neatšķiras. Tikmēr Latvijas Tenisa savienības (LTS) kausa izcīņas posmos vīriešu sacensībās uzvarētājs saņem 500 eiro, bet sieviešu turnīra uzvarētāja – 300 eiro. LTS ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks skaidro, ka sieviešu sacensības LTS kausa izcīņā šogad iekļautas pirmoreiz. „Par spīti balvu fondiem atsaucība ir diezgan maza. Turnīriem nav masveidības, tajos piedalās arī amatieri. Tādēļ savā ziņā ir pat šaubas par šādu turnīru lietderību. Arī Latvijas čempionātā, kur uzvarētājs(-a) saņem 750 eiro, dalībnieku sastāvs ir bēdīgs. Bet, ja runājam globāli, tad uzskatu, ka tieši tenisā vienlīdzība ir vislielākā pasaulē.”

Latvijas Vieglatlētikas savienības Komunikācijas vadītāja Ieva Bļusina, ka Latvijas mēroga sacensībās vīriešiem un sievietēm balvu fondi ir līdzvērtīgi. Viņa uzsver, ka būtu pat grūti iedomāties, ja tā nebūtu. Tāllēcēja Lauma Grīva tam piekrīt. Viņas vairāk nekā desmit gadu ilgajā karjerā Latvijas līmeņa mačos balvu fondi abu dzimumu pārstāvjiem nav atšķīrušies. Tiesa gan, iespējams, tādēļ, ka tie vienkārši ir ļoti mazi. Lauma uzsver, ka vieglatlētikā gan vīriešu, gan sieviešu sacensībās konkurence neatšķiras, turklāt sievietēm veidot sportistes karjeru esot grūtāk nekā vīriešiem. Vīrieši var kļūt par tēviem un turpināt sportot, turpretī sievietēm, kļūstot par māmiņām, nākas izlaist divus gadus.

Cita lieta – vieglatlētikas zvaigznes saņem lielāku honorāru par ierašanos uz sacensībām, bet zvaigžņu statuss biežāk tiek piedēvēts vīriešiem. Grīva un Sprudzāne norāda arī uz pavisam cita veida diskrimināciju vieglatlētikā. Proti, atsevišķu valstu pārstāvji tiek pie lielākiem sponsoru līgumiem. „Olimpiskais medaļnieks, pasaules un Eiropas čempions, ukraiņu augstlēcējs Bohdans Bondarenko noslēdza līgumu par mazāku summu nekā Itālijas augstlēcējs, kuram tobrīd vēl ne tuvu nebija zvaigznes statuss. Tas ir tādēļ, ka sponsori skatās arī uz valstu iedzīvotāju vidējo atalgojumu. Tas man šķiet negodīgi un diskriminējoši,” vienu no piemēriem min Lauma.

Atšķirības starp vīriešu un sieviešu prēmijām neesot arī Latvijas boksā, apgalvo Latvijas Boksa federācijas prezidents Nils Žuravļovs. Latvijas Svarcelšanas federācijas valdes loceklis Eduards Andruškevičs piebilst, ka identiskas naudas balvas saņem arī uzvarētāji(-as) svarcelšanas sacensībās. Tikmēr pasaules mērogā tik bagātajā golfā Latvijā par naudas prēmijām cīņa nenotiek. Latvijas Golfa federācijas atbildīgais par sacensībām un to organizēšanu Ainārs Počs skaidro, ka balvu fondu nosaka sponsori, nevis organizatori vai federācija. „Domāju, ka vīriešiem un sievietēm balvas ir līdzvērtīgas. Ja kafijas automātu vai „Ecco” apavus varam uzskatīt par balvu fondu…”

Latvijas Riteņbraukšanas federācija pagājušajā sezonā pieņēma lēmumu, ka no šī gada vīriešu un sieviešu konkurencē balvu fonds tiks izlīdzināts. Tā esot bijusi Līvānu velokluba iniciatīva, par kuru karstas diskusijas nav izcēlušās, saka federācijas preses sekretārs Toms Markss. „Agrāk SEB MTB un Vivus.lv maratonos vīriešiem balvu fonds bija lielāks. Piemēram, ja vīriešu sacensību uzvarētājs saņēma 160 eiro, tad labākā sieviešu konkurencē saņēma 100 eiro. Tas bija izskaidrojams ar to, ka vīriešu sacensībās konkurence ir nesalīdzināmi lielāka. Vienlaikus mēs vēlamies saglabāt un motivēt arī dāmu dalībnieces, tādēļ lēmām par vienādu balvu fondu abiem dzimumiem.”

SEB MTB velomaratona kopvērtējuma līdere Katrīna Jaunslaviete-Kipure norāda, ka tā nav bijusi sieviešu dalībnieču iniciatīva, lai gan savā starpā dāmas bija pārspriedušas, ka atšķirīgais balvu fonds nav gluži godīgs. Vienlaikus Katrīna atzīst, ka vīriešu konkurencē reāli par godalgotām vietām cīnās ievērojami vairāk sportistu nekā sieviešu konkurencē. „Pati šogad tā īsti nemaz netrenējos, audzinu bērnu, bet tik un tā izdodas uzvarēt. Tāpēc nevar noliegt, ka līmenis vīriešu un sieviešu sacensībās tomēr atšķiras.”

3x3 basketbolā par stabiliem balvu fondiem Latvijas mērogā pagaidām runāt nevar, norāda „Ghetto Basket” turnīru organizators Jānis Āre. Sieviešu turnīros naudas balva bijusi tikai pērn, taču tiek meklēti atbalstītāji, lai naudas balvas nodrošinātu arī meitenēm. „Taču jāsaprot, ka sieviešu 3x3 basketbols vismaz pagaidām vēl nav tik izplatīts un attīstīts kā vīriešu. Starptautiskā mērogā meitenēm vēl nav „Challenger” turnīri un Pasaules tūres posmi. Pagaidām FIBA pilnībā netiek galā pat ar vīriešu turnīriem, jo organizēšanā iesaistīto cilvēku skaits nav liels. Domāju, ka pēc 2020. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm arī sievietēm attīstīties klubu sistēma,” paredz Āre.

Šogad Ventspilī notiekošajā „Challenger” posmā balvu fonds bija 20 000 ASV dolāru. Kā rīkoties, ja „Challenger” posmā notiek arī sieviešu turnīrs? Jāmeklē vēl 20 000 ASV dolāru vai jāsadala balvu fonds divās vienādās daļās? Āre uzskata, ka šajā gadījumā līdztiesība tomēr nebūtu tas pats, kas godīga attieksme pret abiem dzimumiem, jo, ja vīriešu turnīros apritē ir vairāk par simts komandām, tad sievietēm komandu skaits nepārsniedz divdesmit.

Tāpēc šķiet, ka sportā nebūtu tik daudz jārunā par absolūtu līdztiesību, bet gan par vienlīdz godīgu attieksmi pret abiem dzimumiem. Lai to izvērtētu jāņem vērā vairāki faktori, nevis jārada mākslīgu vienlīdzību.