Šķēpmešana Latvijā: vai spožo medaļu laiks tuvojas beigām?

Treneres Eidukas veselība un latvieši Ķīnā

Gadu mijā sašķobījās treneres Valentīnas Eidukas veselība un aktuāls kļuva jautājums par Anetes Kociņas un Patrika Gailuma nākotnes plāniem. Sportisti turpināja trenēties Indras Eversones uzraudzībā, tomēr Latvijas Olimpiskajā vienībā jau sāka skandināt trauksmes zvanus, jo ar sportistiem bija jāslēdz līgumi. Bez skaidrības par treneri runāt par auglīgu sadarbību nebūtu nopietni.

Par laimi, pašlaik Eidukas veselība atkal ir nostabilizējusies. Kociņa atzīst, ka konkrēta plāna B viņai nav bijis. Kamēr trenere ir gatava strādāt, sportiste par to domāt negrib. Tikmēr Gailums norāda, ka arī pašreizējā situācijā jūtas apmierināts. Eversone viņu ir izaudzinājusi un viņš savai pirmajai trenerei uzticas. Tomēr arī Patriks cer, ka līdz pavasarim Eiduka būs gatava strādāt klātienē.

Pārmaiņas skārušas arī Līnu Mūzi un Zigismundu Sirmo, kuru treneris Kimmo Kinnunens uzņēmies arī Ķīnas izlases trenera pienākumus. Šā iemesla dēļ abi Latvijas sportisti biežāk uzturas Somijā, kur trenējas kopā ar septiņiem ķīniešiem, bet pirmssezonas galvenā nometne ierastās Portugāles vietā šogad notiks Ķīnā. Līna joko, ka tādējādi viņi būs nonākuši tuvāk Tokijai, kur notiks 2020. gada olimpiskās spēles. LOV vadība gan ļoti vēlas sīkāk iepazīties ar trenera programmu nākamajiem diviem gadiem, jo trūkst skaidrības, kur pēc līguma ar ķīniešiem Kinnunena prioritāšu listē atrodami Latvijas šķēpmetēji?

Abi minētie gadījumi arvien spilgtāk iezīmē situāciju, ka Latvijas šķēpmešanā sāk trūkt augsta līmeņa treneru. Viens no izskaidrojumiem tam ir tāds, ka praktiski visi šķēpmešanas treneri, kuri izaudzinājuši Eiropas un pasaules junioru un jauniešu čempionātu medaļniekus, par speciālistiem ir izmācījušies vēl padomju laikos.

Kāpēc neparādās jaunie treneri?

„Vieglatlētikas teorijas grāmatā ir rakstīts, ka šķēpmešana ir tehniski sarežģītākā disciplīna,” norāda Murjāņu Sporta ģimnāzijas treneris Andrejs Vaivads. „Treneriem vajadzīgi ilgi gadi, lai apgūtu zināšanas, bet pēc tam pielietotu tās praksē. Vieglatlētikā esmu nostrādājis 42 gadus, un šajā laikā, runājot par šķēpmešanu, daudzi treneri ir atzinuši – kam man tāds darbs? Izaudzināt šķēpmetēju ir ļoti sarežģīts process, jo sportistu jāattīsta no matu galiņiem līdz papēžiem. PSRS laikos obligātās programmas ietvaros gatavotie treneri vēl turas, bet no 90-jiem gadiem pat nevaru nevienu nosaukt.”

Eiduka piekrīt, ka augsta līmeņa treneru trūkums ir liela problēma Latvijas šķēpmešanā. „Taču pie manis neviens nav nācis un prasījis padomu. Tikai Guntars Markss no Smiltenes. Viņam uzticos un domāju, ka viņš var kļūt par labu treneri. Vienmēr esmu teikusi – nebaidieties, nāciet un prasiet, taču Indra [Eversone] saka, ka treneri vienkārši baidās nākt pie manis. Nudien nezinu, vai tiešām izskatos tik briesmīga?” smejas Eiduka.

Vaivads norāda, ka šķēpmešanas treneru Latvijā netrūkst, taču jautājums ir par to, kādam līmenim viņi var sagatavot sportistus. „Latvijā ir daudz meiteņu, kas šķēpu met 45-50 metru tālumā, bet, cik meitenes var aizmest 55-60 metrus? Ir daudz puišu, kas šķēpu met 60 un 70 metrus tālu, bet, cik var aizmest pāri 80 metriem?”.

Treneri nav ieinteresēti strādāt ar jaunajiem šķēpmetējiem, kas tikko piecēlušies no vidusskolas sola. „Pēc 18 gadu vecuma jau ir jāsāk strādāt profesionāli, kur ir daudz nianšu un blakus faktoru. Tad daudzi treneri metas nost, jo jāiegulda milzīgs darbs, kas nav ne tuvu labi apmaksāts. Paliek tikai vecie. Kāds jaunietis aizbrauc pie Valentīnas uz Rīgu, vēl kāds dodas uz Ameriku, bet cits pamet sportošanu. Gadi rit un nekas šajā ziņā nemainās,” norāda Rolanda Štrobinders tēvs un treneris Mārcis Štrobinders. „Mācu saviem audzēkņiem sistēmu, ko man mācīja Gints Palameiks, bet viņam Valentīns Mazzālītis. Tā ir nesusi augļus. Ja vien būtu adekvāts atalgojums, kas ļautu cilvēkus noturēt trenera darbā.”

Indra Eversone norāda uz vēl kādu faktoru – šķēpmešanas treneru netrūkst, taču viņi nevar strādāt tikai ar šķēpmetējiem. Sporta skolu grupās ir jābūt noteiktam audzēkņu skaitam, bet šķēpmetēju tik daudz nav, tādēļ jāņem tos, kuri vispār grib trenēties vieglatlētikā. „Grūti pateikt, kāds tam ir risinājums. Tāda nu ir šī valsts apmaksātā sporta skolu programma. Sporta klubiem nosacījumi būtu pavisam citi, bet tad rastos problēmas ar sporta bāzēm, jo īpaši Rīgā. Tās visas jau būtu aizņemtas ar sporta skolu audzēkņiem.”

Pēc vidusskolas beigšanas - nevienam nevajadzīgs

Smiltenietis Guntars Markss uzskata, ka pašreizējā situācijā par sporta veida attīstību reģionos galvenokārt atbild sporta skolas, bet Latvijas Vieglatlētikas savienība tās darbu treneru izvēlē un atalgojuma apmērā reāli ietekmēt nevar. Tā rezultātā sporta skolās daļa treneru strādā ar visai zemu kompetences, kvalitātes, motivācijas un profesionalitātes līmeni. Zināms, ka savu sportisko briedumu sportists sasniedz pēc sporta skolas beigšanas, bet algu sporta skolu sistēmā treneris saņem tikai par tās audzēkņiem.

„Līdz ar to rodas situācija – ja sportists nav LOV A vai B sastāvā, trenerim nav iespējams saņemt atalgojumu par darbu ar pietiekami augstas klases, nereti pat valsts izlases sportistu. Ja finansējums ietu caur LVS – pieļauju, ka šo jautājumu varētu sakārtot. Federācija efektīvāk varētu diferencēt treneru atalgojumu atbilstoši treneru kvalitātei un sasniegumiem. Arī par MSĢ man ir retorisks jautājums – kāpēc pārliecinoši lielākā daļa Latvijas U16, U18, un U20 izlašu dalībnieki ikdienā paši vai viņu pašvaldības nodrošina un finansē viņu mācību-treniņu procesu, bet virkne zemākas klases sportistu tiek uzturēti (ēdināšana, dzīvošana, mācību-treniņu process) par valsts līdzekļiem?” vaicā Markss.

Viņš pieļauj, ka šķēpmešanā varētu strādāt olimpisko centru programma, par piemēru minot svarcelšanu un Ventspili. Viņš kā variantu šķēpmetēju attīstībai savā reģionā redz Valmieru, jo tajā ir Vidzemes Augstskola. „Ir svarīgi, lai sportistam būtu iespējas arī studēt. Lai viņš nebūtu tikai šķēpmetējs. Savulaik Vaivada audzēkne Ilze Gribule diendienā braukāja no Rīgas Stradiņa universitātes uz Murjāņiem, taču tā nav iespējams pilnvērtīgi sagatavoties.”

Pāreja no junioru vecuma uz pieaugušo vecumu – tā ir problēma, kas vairāk vai mazāk Latvijas apstākļos skar praktiski visus sporta veidus. Kamēr sportisti mācās vidusskolā un trenējas sporta skolā, viss ir kārtībā. Bet pēc vidusskolas beigšanas, ja vien neesi ticis Latvijas Olimpiskās vienības A vai B sastāvā (vienīgā reālā iespēja izpildīt B sastāva kritēriju ir medaļa pasaules jaunatnes olimpiādē), kā šķēpmetējs nevienam neesi vajadzīgs. „Trīs lietas – naudas pelnīšanu, studijas un sportošanu – apvienot nav iespējams. Vari apvienot tikai divas, bet Šķēles vai Lemberga dēli jau šķēpmešanā netrenējas. Mums nav klubu sistēma kā basketbolā. Pēc vidusskolas kļūsti par brīvmākslinieku un vari doties uz visām četrām debespusēm,” secina Vaivads.

Daudzi šķēpmetēji pēc vidusskolas beigšanas dodas studēt uz Rīgu, taču atšķirībā no perifērijas galvaspilsētā situācija ar sporta bāzēm ir dramatiska. „Ko līdz tas, ja zini, kas un kā būtu jādara, bet vienkārši nav kur trenēties. Stadionā mūs nelaiž, ziemā vispār nav kur iet. Paliek neinteresanti strādāt. Izveidojām sev treniņu apstākļus arodskolā, bet Patrikam tur ieskrējiena celiņš ir par īsu. Ja dieviņš ļaus, līdz Tokijas olimpiskajām spēlēm vēl gribētu strādāt, jo Anete un Patriks ir spējīgi sportisti. Ja vien būs, kur viņus gatavot,” secina Eiduka.

Treneru atalgošanas sistēma nestrādā

Gints Palameiks vārdu krīze attiecina nevis konkrēti uz šķēpmešanu, bet gan uz vieglatlētiku kopumā. Turklāt šī krīze ilgst jau gandrīz 30 gadus. „Tomēr šķēpmešana joprojām ir nr.1 disciplīna. Jā, nav bijis tik augstu vietu, kā gribētos, tomēr savas pozīcijas pasaulē mēs noturam. 2018. gadā sieviešu šķēpmešanā Top 14 rezultātos bija trīs latvietes, bet Top 18 – četras. Vīriešu konkurencē Top 18 bija divi Latvijas šķēpmetēji. Jauniešu vidū puišiem redzama arī rezerve, švakāk ir ar meitenēm. Tomēr kopumā cilvēki ir, vajag tikai strādāt.”

Vaicāts par to, vai pēc meitas Madaras Palameikas karjeras beigām viņš sevi joprojām redz šķēpmešanas trenera profesijā, Palameiks pasmaida un iepauzē. „Centīšos darīt, bet, vai tas būs iespējams? Trenēties piecās dažādās vietās, ziemā tā, bet vasarā citādi. Pats dzīvoju vienā vietā, bet audzēkņi citur. Jau tagad to visu nespēju apvienot.”

Palameiks pašlaik ir arī Latvijas Šķēpmetēju kluba valdes priekšsēdētājs. Šķēpmešanas vidē dzirdams viedoklis, ka agrāk tas strādājis jaudīgāk un spējis piesaistīt lielāku finansiālo atbalstu. Palameiks atgādina, ka pēc 2012. gada LŠK finansējums tika samazināts uz pusi. Tagad iespējas esot mazākas. Tomēr klubs turpina organizēt jauniešu sacensības un nometnes. Palīdz tiem, kam klājas grūtāk. Tā arī izdodas atrast kādu jauno talantu.

Vaivads piekrīt, ka LŠK joprojām dara labu darbu, iepērkot šķēpmešanas inventāru un organizējot sacensības jauniešiem. Ja nebūšot kluba, tad šķēpmešana Latvijā būs zem ūdens. LŠK rīko arī treneru seminārus – uz pēdējo no tiem pērnā gada nogalē sapulcējās pat 30 treneri, kas vienai šķēpmešanas disciplīnai ir ļoti liels skaitlis. Tomēr vairums treneru nenoliedz, ka šķēpmešanas speciālistu starpā attiecības nav draudzīgas. Ne visi treneri ir gatavi dalīties savās zināšanās, jo īpaši, runājot par niansēm. No otras puses – vai viņiem to var pārmest, ja reiz sistēma viņus nostāda konkurentu pozīcijās. Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) piemaksas saņem tikai 15 labākie vieglatlētikas treneri.

Tajā pat laikā sporta skolu sistēmā valsts atalgojumu saņem 360 vieglatlētikas treneri, taču sacensībās regulāri redzami tikai 60-70 treneri. Jautājums - kur ir pārējie? Kamēr gaidām atbildi, jāpiebilst, ka daži izcilākie treneri no valsts maka nesaņem neko. Tas liecina, ka ar treneru atalgošanas sistēmu kaut kas nav kārtībā. Taču 70%-80% LVS juridisko biedru veido tieši sporta skolas, tādējādi, nostājoties pret šo sistēmu, LVS vadība var tikai iešaut pati sev kājā.

Čujs ir neaizstājams, bet talkā jānāk tehnoloģijām

Uz esošo situāciju no malas raugās ne tikai potenciālie treneri, bet arī jaunie sportisti. Viņi redz, ka šī brīža labākais Latvijas šķēpmetējs Rolands Štrobinders, lai nodrošinātu sevi finansiāli, spiests piepelnīties, par 300 eiro mēnesī strādājot ar bērniem. Viņa tēvs Mārcis uzsver, ka mums ir talantīgi bērni, taču vienlaikus ir arī ļoti daudz dažādu sporta veidu. Līdz ar to jāsamierinās ar to, kas nonācis tavās rokās.

Mārcis Štrobinders piebilst, ka vecā sistēma nav slikta, taču mūsdienās nepieciešama arī zinātniska pieeja. „Būtu vajadzīgas kopīgas nometnes. Kaut vai tikai uz nedēļu. Uz tām varētu pieaicināt labākos jauniešus, bet studenti varētu rakstīt kursa darbu. Nevaram vairs paļauties tikai uz čuju (sajūtām – krievu val.).”

Tam piekrīt arī Eversone, kura secina, ka pasaules mērogā rezultāti ir auguši, bet mēs tiem neesam tikuši līdzi. „Vāciešiem uz nometnēm brauc līdzi zinātniskā brigāde. Viņiem ir speciāli aprīkoti šķēpi un datorā tiek nolasīts, kāds ir to izlidojuma ātrums un leņķis, cik spēka pielicis sportists. Tiek analizēta kāju darbība. Domāju, ka tas nav nemaz tik sarežģīti. Taču mums pagaidām nav izveidojusies sadarbība, piemēram, ar Rīgas Tehnisko universitāti. Iespējams, paši pietiekami skaļi nesakām, ka tas ir vajadzīgs.”

Palameiks norāda, ka vācieši šādas nometnes var atļauties sarīkot vairākas reizes gadā. Viņiem ir nodrošināts kvalitatīvs inventārs un atjaunošanās iespējas, tiek piesaistīti arī jaunie šķēpmetēji. To pašu cenšas darīt arī latvieši, bet šīs nometnes parasti nav ilgākas par nedēļu un tiek aizvadītas tepat, Latvijā. Taču par spīti nesalīdzināmi labākiem apstākļiem Vācijai sieviešu šķēpmešanā palikusi tikai viena augstākā līmeņa sportiste, atgādina Palameiks.

LVS labprāt organizētu kopīgas nometnes, taču...

LVS ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs redz šīs problēmas, taču atgādina, ka vieglatlētikas savienība trenerus neražo. „To dara Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (LSPA) un vēl varbūt arī Latvijas Universitāte. Diemžēl viss atduras pret zemo atalgojumu. Vieglatlētikas savienība nemaksā algas treneriem. Vienīgais finansiālais instruments mūsu rokās ir no LSFP piešķirtās piemaksas, kas caur savienību tiek izdalītas 15 labākajiem treneriem.”

Šķēpmešanas sabiedrībā no vairākiem treneriem dzirdēts viedoklis, ka LVS vēlas kopīgajā kasē novirzīt arī Latvijas Šķēpmetēju klubam piešķirtos līdzekļus. Miļkevičs uzsver, ka šāda nostāja bijusi iepriekšējam prezidentam Guntim Zālītim. „Mēs atzīstam, ka šķēpmešanā ir bijuši lielākie panākumi no visām vieglatlētikas disciplīnām. LŠK no valsts saņem tikpat lielu finansējumu, kā visa savienība kopā (53 000 eiro), taču viņi iegulda naudu sacensību rīkošanā un inventāra iegādē. Mēģinājām saprast, vai no LŠK līdzekļiem nav iespēju palīdzēt tiem šķēpmetējiem, kas nav tikuši LOV vai saņem no tās minimālu atbalstu – Sintai Sprudzānei, Rolandam Štrobinderam, Gatim Čakšam. Taču secinājām, ka tur nav no kā pasmelties.”

Zinātnes piesaistīšanā LVS ir bijušas pārrunas ar Latvijas Universitāti, kas veido maģistra programmu sporta jomā. Miļkevičs domā, ka talkā būtu jāaicina arī ārzemju zinātnieki, jo šajā lauciņā vieglatlētika pieklibo. "Organizējam paši un sūtām trenerus uz starptautiskiem semināriem. Taču daži negrib dalīties ar visu informācija, bet citi uzskata, ka viņiem tāpat viss jau ir zināms."

LVS labprāt organizētu kopīgas nometnes, taču šīs idejas realizācija atkal atduras pret finansējumu. Miļkevičs min piemēru, ka pirms Eiropas čempionāta kopīgas nometnes aizvadīja gan Lietuvas, gan Igaunijas labākie vieglatlēti, taču atgādina, ka valsts atbalsts vieglatlētikai mūsu kaimiņvalstīs ir desmitkārt lielāks. Otra problēma - LOV apgādībā esošie sportisti ir grūti sapulcināmie vienā laikā un vienā vietā, jo katram ir savi treniņu plāni un vietas. LVS tomēr aicina trenerus izvērtēt priekšrocības, kas būtu šādai kopīgai nometnei, kurā būtu iespēja piesaistīt arī LOV medicīnas personālu, jo pie katra atsevišķi fizioterapeiti izbraukāt nespēj. Arī runājot tikai par šķēpmetēju nometni, jāsastopas ar līdzīgām grūtībām. Turklāt katrs ir personība, un nevēlēšanās trenēties vienā vietā un laikā šķēpmešanas saimē joprojām ir aktuāla.

Latvijas šķēpmetēju medaļas nozīmīgākajās jauniešu sacensībās

2018. gada pasaules rangs sieviešu šķēpmešanā

2018. gada pasaules rangs vīriešu šķēpmešanā