Dzelzsvīri un ultraskrējēji: izdzīvot ellē un pirmdienā atgriezties darbā

Dažādas pieejas un pārliecības

Ja profesionāli sportisti katrs savā specialitātē ir gadu gaitā precīzi noregulētas kaujas mašīnas, tad amatieru rindas mēdz būt ļoti raibas – viens par spīti amatiera statusam sacensībām gatavojas ar profesionālu attieksmi, bet otrs pat nepiedomā pie ikdienas ēdienkartes. Krišjānim Ratinikam jeb Velomenam, kurš pirms pāris gadiem kļuva par pirmo latvieti, kas pieveicis “Transcontinental Race”, 4000 kilometru uz velosipēda nobraucot 299 stundās, nekad nav bijis trenera vai treniņu plāna. Pavadīt laiku uz riteņa viņam patīk jau kopš bērnības, tādēļ gatavošanās notiek dabiski. Nedēļā Krišjānis nobrauc apmēram 350-400 kilometrus, bet gadā saskrien ap 20 000 kilometru. Tagad hobijs viņam jau kļuvis par pamatdarbu – Krišjānis veloceļojumos ved savus domubiedrus. “Daru to, kas man patīk. Treniņi man nogalinātu prieku,” secina Velomens.

Jānis Miezers šovasar kļuva par pirmo latvieti, kas pieveicis pieckāršo ultratriatlonu, taču viņa sportošanas priekšvēsture aprobežojas ar rokasbumbu, basketbolu un futbolu sporta skolas līmenī. Viņš atklāj, ka pieckāršajam ironman gatavojies pat mazāk nekā iepriekšējām sacensībām - tās bija ne vairāk kā 12 stundas nedēļā. “Ar speciālistiem nekonsultējos, esmu pats sev treneris un vados pēc sajūtām,” norāda ofisa darbinieks Jānis, kurš 19 km peldus, 900 km uz riteņa un 211 km ar kājām pieveica nepilnās 104 stundās.

Latvijas rekordists ironman triatlonā Rinalds Sluckis nu jau pieskaita sevi amatieriem. Viņš skaidro, ka būtiskākā atšķirība starp amatieri un profesionāli slēpjas tajā, ka profesionālis var tērēt laiku ne tikai treniņiem, bet arī atjaunošanās procesam. “Kad strādāju, nedēļā tik un tā varēju trenēties pa 25-30 stundām, taču pēc rīta treniņa sēdēšana ofisā nav gluži optimāla atjaunošanās metode.”

“Lai sauktu sevi par profesionāli, ar to jāpelna nauda, taču nevarētu teikt, ka es tam veltītu maz laika,” sevi par pusprofesionāli dēvē Andris Ronimoiss – pirmais latvietis, kurš uzvarējis kādā no pasaules tūres kalnu ultramaratoniem. Atkarībā no treniņu plāna nedēļā tās ir 10-15 stundas. Vieglā nedēļā sanāk noskriet ap 100 km, bet sarežģītākā - līdz pat 170 km. Dzīvojot Rīgā, ikdienā sanāk skriet tikai pa plakni, tādēļ pie katras iespējas viņš meklē reljefu, jo pāris nedēļas Alpos atsver gandrīz divu mēnešu darbu plaknē. Runa nav tik daudz par spēku, cik par specifisko skriešanas tehniku kalnos, tādēļ kalnienē dzīvojošie dalībnieki ir citā līmenī. Ja kādu laiku kalnos neesi skrējis, pazūd tehnika un parādās bailes.

“BlueOrange” bankas juriste Sigita Vāce šoruden kļuva par pirmo latvieti, kas pieveikusi 246 km garo Spartatlona distanci. Viņa gatavošanās procesam piegājusi ļoti nopietni, veltījot tam pusgadu. “Biju aizgājusi uz Latvijas Olimpisko vienību, kur speciālisti uzsvēra - lielākais izaicinājums būs ilgstoši noturēt ķermeni vertikālā stāvoklī. Gadu gaitā kājas bija uztrenētas, ko nevarēja teikt par muguras, vēdera un sānu muskuļiem, kurus vajadzēja stiprināt,” stāsta Sigita. Protams, netika aizmirsts arī par skriešanu - no marta līdz septembrim viņa nedēļā noskrēja ap 90 kilometriem, kopumā savācot 3000 kilometrus, kas amatierim ir ļoti solīds apjoms.

Tikmēr arhitekts Dins Vecāns, kurš skrējienā apkārt Latvijai 21 dienas laikā pieveica 1739 km, vairāk izceļ mentālo gatavošanos – kā sakārtot pienākumus pamatdarbā, lai par tiem varētu nedomāt skrējiena laikā. Gatavojoties vairāk nekā 40 maratoniem 20 dienās, viņš nedēļā noskrēja tikai ap 50 kilometriem, bet viņa garākā vienas dienas laikā veiktā distancē bija 70 km. Turklāt pirms došanās skrējienā apkārt Latvijai Dinam darba pienākumu dēļ skriet nesanāca pat veselu mēnesi. “Vienīgā gatavošanās pēdējā mēnesī bija vizītes pie fizioterapeita, kas analizēja manu ķermeni. Piemēram, kā bērnībā ar stiklu sagrieztā pēda reflektē uz potīti, bet potīte uz gurniem. Jo pie tik lielas slodzes ķēdes vājākais posms var neizturēt. Taisīju arī stabilizējošos vingrinājumus vēdera, muguras un sānu muskuļiem, jo tas ir kodols, kas satur ķermeni kopā un nodod signālu uz pārējām vietām. Bet svarīgākā bija psiholoģiskā gatavība. Man bija pārliecība - ja izdosies sakārtot lietas pamatdarbā, tad viss būs kārtībā. Par skriešanu nemaz tik daudz neraizējos,” atceras Vecāns, kuram skolas laikos skriet nemaz nav paticis un kurš sevi joprojām sauc par svētdienas skrējēju.

Mājasdarbs nav tikai skriešana

LOV sporta ārsts Jānis Kaupe uzskata, ka sagatavotam ķermenim dažādas ultragaras distances nav nekas ārprātīgs, tomēr kopumā katrs gadījums ir jāvērtē individuāli. Sporta ārsta rīcībā nav testu, kas palīdzētu noteikt, vai konkrētais cilvēks ir gatavs ultragarajam skrējienam, taču doks vismaz var pateikt, kad cilvēks vēl noteikti nav gatavs šādam izaicinājumam. “Varam noteikt, tā saukto, momentāno jaudu, bet pateikt, vai tagad cilvēks ir sasniedzis nepieciešamo kilometrāžu un cik ilgi viss būs kārtībā – to noteikt nevaram. Manā izpratnē tādu medicīnisku testu nav,” skaidro Kaupe.

Viņam piekrīt arī kolēģis, “VEF Rīga” un Latvijas basketbola izlašu sporta ārsts Mārtiņš Pulveris, kurš norāda, ka no medicīniskā viedokļa par izturības sacensībām ir pārāk maz pētījumu. Tās ieguvušas popularitāti tikai pēdējos piecos desmit gados, bet, šāda veida sacensībām tuvojoties profesionālajam sportam, tēma kļūst interesanta pētniecībai. Taču pagaidām secinājumus var izdarīt tikai pēc ārstu un fizioterapeitu novērojumiem. “Veselīgi tas noteikti nav, jo cilvēks “tērē” sevi, savas locītavas. Ir redzēti ļoti neparasti stresa lūzumi iegurnī un krustu kaulos. Bet daudz kas ir atkarīgs no tā, kā cilvēks sakārto savu dzīvesveidu. Ja ir kvalitatīva gatavošanās un atjaunošanās, tad zināmu skaitu šādu skrējienu cilvēks var noskriet.”

“Mana attieksme nav agresīvi noliedzoša, bet ir vairākkārt jāpārvērtē visus par un pret,” piesardzīgs ir kardiologs un sporta entuziasts Oskars Kalējs. Viņš uzsver, ka pirms sākt ar to nodarboties katram ir sevi godīgi jāizvērtē. Tā vairs nav ekstremāla pārslodze kā maratonā vai klasiskajā triatlonā, ultragarajās distancēs cilvēks pārkāpj arī šo robežu.

Pirms četriem gadiem Alma Vītola bija ātrākā sieviete 254 km distancē Amazones džungļos, bet tagad viņa ir kvalificēta fizioterapeite. “Ja es pati neskrietu un mani šādas sacensības nesaistītu, tad es kā fizioterapeite teiktu, ka tas ir sviests un to nevajag darīt, jo tā ir milzīga pārslodze. Taču šobrīd drīzāk vēlos uzsvērt, ka svarīgākais pirms šādiem mačiem ir paveikt mājasdarbu. Runa nav tikai par skriešanu, bet arī par traumu profilaksi. Ideālajā gadījumā ieteiktu konsultēties ar sporta ārstu. Tas palīdzēs sevi pasaudzēt ilgtermiņā, nevis “nobliezt” trīs mačus un tad mēģināt saglābt sāpošās vietas.”

Vītola atzīst, ka vairumam skrējēju patīk tikai skriešana, bet nepatīk spēka treniņi un vingrošana. Pie ārsta kabineta durvīm skrējēji parādās vien tad, kad problēmas jau ir ieilgušas, taču tas izmaksā dārgāk gan finansiālā, gan laika izteiksmē. “Spēka treniņi ar lielākiem vai mazākiem svariem, izklupieni, pietupieni, vingrinājumi presītei un mugurai. Ir svarīgi, lai spēcīgs būtu viss ķermenis. Tāpat nepieciešama vingrošana, kas pielāgota ķermeņa vājākajām vietām un konkrētajām sacensībām. Atdeve nebūs saskatāma rezultātos, bet gan pašsajūtā maču laikā un atjaunošanās procesā. To esmu pārbaudījusi pati uz sevi. Tāpēc iesaku gatavošanās procesam pieiet kompleksi. Nevis tikai nopirkt skriešanas apavus, bet padomāt par to, kas notiek ar iekšējiem orgāniem un kas palīdzēs pabarot organismu lielo slodžu laikā,” piebilst Alma.

Alus, zivju eļļa un keto diēta

Velomens Krišjānis, runājot ar riteņbraukšanas treneriem, sapratis, ka nevēlas, lai viņu kāds ieliktu rāmjos, piemēram, šodien tev būs intensitātes treniņš. Tā vietā viņš pats izvērtē savas vēlmes un laika apstākļus - ja šodien braukt negribas, tad velosipēds paliek mājās, bet, ja gribas, tad var nobraukt pat 300 kilometrus. Ratiniks ir konsultējies ar sporta ārstu, kurš viņam pastāstījis par svarīgākajām lietām. Nekādu papildus sporta uzturu ārpus sacensībām viņš nelieto un īpaši neseko arī uzturam. “Jo vairāk braucu, jo vairāk ēdu. Arī šeit pieturos pie tā, ka es negribēšu ievērot kaut kādus ierobežojumus. Vēlos darīt to, ko pats gribu, nevis to, kas ir plānā. Man ir liels augums un svars (190 cm, 90 kg), kas nenāk par labu īsākās distancēs, bet man netrūkst rezervju, lai no vietas nobrauktu 300-500 kilometrus. Riteņbraukšanas zinātāji man bieži neizpratnē vaicā - kāpēc tu izvēlējies riteņbraukšanu? Bet es atbildu, ka man tas vienkārši patīk.”

Kalnu ultramaratonists Andris Ronimoiss ikdienā organismu pabaro ar zivju eļļu, koenzīmu Q10, D vitamīnu un kalciju, bet mačos saprotama lieta ir sporta dzērieni un enerģijas želejas. Ikdienā ēdienkartei viņš īpaši neseko, jo, aktīvi sportojot, viss liekais ātri pazūd. “Neesmu tik liels profesionālis, neesmu gatavs tik daudz ieguldīties,” atzīst Andris. Tikmēr pieckāršo triatlonu pieveikušais 45 gadus vecais Jānis Miezers, vaicāts par uzturu, gardi pasmejas: “Dzeru alu un ēdu gaļu, man nav ar ko palielīties.” Savu organismu viņš pabaro tikai ar obligāto C vitamīnu un glikozamīnu locītavām. Viņa zāļu skapītī nav arī mildronāta.

Triatlonists Rinalds Sluckis norāda – ja amatierim ir treneris, tad pēc treniņu idejiskās uzbūves viņš no profesionāļa būtiski neatšķiras. Taču sliktākas atjaunošanās un ķermeņa spēju dēļ amatieris veic mazāku apjomu, dara to ar mazāku slodzi un zemāku intensitāti. Uztura bagātinātāji un vitamīni mūsdienās ir pieejami visiem, tomēr ļoti labi ir atrast kādu ekspertu, kas palīdzēs ieteikt kvalitatīvāko produktu. “Uz darbu līdzi ņem vistas fileju un salātus. Tā jau ir daļa no dzīvesveida. Pie tā ir jāpiedomā, taču tas ir izdarāms,” saka Latvijas rekordists triatlonā. Rinalds piebilst, ka Latvijā amatierim ir pieejama tāda pat medicīniskā aprūpe kā profesionālim, atšķirība tikai tajā, ka jāmaksā par to no savas kabatas un ne vienmēr vari tikt tajā laikā, kad pašam ir ērtāk.

Sigita Vāce stāsta, ka regulāri seko līdzi savai asinsainai, jo apzinās savas problēmas ar dzelzs līmeni asinīs un D vitamīnu. Ēšanas ieradumi viņai esot gana veselīgi, tomēr viņa sev neko īpaši neaizliedz. Tikai pēdējā mēnesī pirms Spartatlona viņa pilnībā atturējās no alkohola un saldumiem. No saldumiem tādēļ, lai ogļhidrāti lielāku efektu dotu tieši sacensību laikā - šādu hipotēzi izvirzījusi pati Sigita. Pēdējā nedēļā viņa atteikusies arī no gaļas, jo tā ilgi pārstrādājas un rada smaguma sajūtu, bet pārējā laikā viņas ēdienkarte neatšķiras no jebkura cita cilvēka.

Latviju apskrējušais Dins Vecāns pirms projekta pārgājis uz keto diētu – taukiem bagātu uzturu ar minimālu ogļhidrātu uzņemšanu. Simtprocentīgi viņš šai diētai nav nodevies, tomēr pamatlietas ievērojis. Lai gan pēc pusotra diviem mēnešiem bijis jūtams spēka trūkums, organismam pārslēdzoties “keto fāzē”, notikušas pozitīvas pārmaiņas. Interesanti, ka Latvijas apskriešanas pirmajās piecās dienās viņš lietojis sporta uzturu, bet tad organisms ķīmiju vairs nav ņēmis pretī. “Prasījās pēc kārtīgas lauku paikas,” smejas Dins. “No dzeramajiem palika tikai kola un ūdens, jo kolu organisms ņēma pretī, kamēr no sporta uztura man šķebināja, bija slikta pēcgarša.”

Nav gluži veselīgi, bet kāda ir alternatīva?

Vai šāds hobijs nāk par labu cilvēka veselībai? Velomens ir pārliecināts, ka nē, taču uzdod pretjautājumu: kas ir veselīgāk – nobraukt 300 km 12 stundās vai 12 stundas nosēdēt pie televizora? Lēmumu katrs pieņem pats. “Kamēr cilvēks nejūt nelabvēlīgas izmaiņas veselībā, ir jākustās, jo cilvēks taču ir radīts kustībai. Kā mēs smejamies, velosports jau tāpat ir sēdošs sporta veids. Veselības pārbaudes veicu neregulāri. Divreiz esmu bijis olimpiskajā vienībā pārbaudīt sirdi un fiziskās spējas, retu reizi uztaisu asinsanalīzes. Kamēr viss ir labi, tikmēr braucu. Kad jūtos ne tik labi, tad palieku mājās,” savu formulu atklāj riteņbraukšanas entuziasts.

Līdzīgās domās ir Sigita Vāce. Protams, neviens ultramaratons nav veselīgs, bet ko liekam pretī? Vai veselīgāk ir nedarīt neko, sēdēt pie televizora un čaukstināt čipsu pakas? Ja esi nopietni gatavojies, tad efekts nepārvēršas defektā. "Agrāk man ir bijis tā, ka pēc ultramaratoniem nākamajā dienā nevaru pakustēties, bet šoreiz, kad biju gājusi uz vingrošanām un stiprinājusi vajadzīgos muskuļus, normāli funkcionēju. Manā sagatavošanās posmā bija iekļautas trīs garās sacensības, piemēram, jūnija beigās trešoreiz skrēju Rīga-Valmiera. Iepriekš pēc šādiem mačiem nākamajā dienā nekad nebiju varējusi paskriet - sāpēja prese, sāni un kājas. Bet šoreiz jutos ideāli," salīdzina Sigita.

Tiklīdz dari to nopietnā līmenī, veselība cieš, uzskata Andris Ronimoiss, tomēr arī viņš atgādina, ka trūkst izsmeļošu pētījumu par izturības sacensību ietekmi uz veselību. Protams, kā pozitīvais ikdienā ir jau pati kustēšanās vien, taču skaidrs, ka desmit stundas trasē diez vai nāk par labu sirdij, iekšējiem orgāniem un muskuļiem. "LOV sporta laboratorijā veicu pārbaudes, šobrīd viss ir kārtībā. Esmu stipri veselīgāks nekā biju pirms sāku ar to nodarboties. Arī uzturs ir uzlabojies, jo, lai arī sevi īpaši neierobežoju, pie tā tomēr piedomāju. Taču nevar noliegt, ka viss, ko dari par daudz, drīzāk kaitē – ar to es rēķinos."

Rinaldam Sluckim par ietekmi uz veselību nav viennozīmīgas atbildes, taču viņš piebilst, ka pēc deviņām stundām sacensību režīmā jebkurš ķermenis būs novājināts. Tā ir sevis pārvarēšana un savā ziņā arī veselības bojāšana. “Bet jāskatās, kā būs pēc 20 gadiem - vai tad būs kādas paliekošas sekas? Pagaidām varu tikai secināt, ka tas ir mainījis manu ikdienu uz labo pusi. Savos 38 gados jūtos labāk nekā 25 gadu vecumā. Ja vien netiek pārspīlēts un netiek gūtas nopietnas traumas, tad tas ir veselīgi, jo piešķir dzīvīgumu.”

Tikmēr Jānim Miezeram nav šaubu par pozitīvo ietekmi uz veselību. Viņš joko, ka peldēšanā noberztais kakls, uzsēžoties uz velosipēda vairs nesāp, jo sāk sāpēt citas ķermeņa daļas. Bet skrienot pāriet sāpes tajās vietās, kuras sāpēja, braucot ar riteni, un finišā ieskrien jau vesels, laimīgs cilvēks. “Bet, ja nopietni, tad saprātīgās devās un pārlieku nenomokot sevi, tas viss ir paveicams. Ir cilvēki, arī vecāki par mani, kas to dara jau padsmit gadus un nesūdzas. Lielāki apjomi, bet mazākas augstās slodzes. Rekomendēju pamēģināt, daudzi noteikti būs ātrāki un izturīgāki par mani. Taču pirms tam ir jāsakrāj zināma kilometru bagāža, lai fiziski to spētu paveikt,” norāda Jānis.

Kur beidzas sports un sākas aktīvā atpūta?

Kardiologs Oskars Kalējs atzīst, ka diez vai kādam no saviem tuviniekiem rekomendētu nodarboties ar ultragaro distanču veikšanu. Gluži otrādi - viņš drīzāk censtos no tā atrunāt, jo cilvēka resurss nav bezizmēra, tādēļ arī efekti nav pozitīvi. "Jārēķinās ar to, ka pārliecinoši pieaugs sirds iestiepumi un saistaudu attīstība, īpaši sirds labajā pusē, jo tā strādās ar pamatīgu pārslodzi. Tāpat iespējama aritmijas risku attīstība un sirds dobuma paplašināšanās, īpaši sirds labajā pusē. Bet tas draud ar vēlīnāku aritmijas attīstību un problēmām ar sirds sūkņu darbību."

Ja neizdodas atrunāt, tad kardiologs iesaka veikt regulāras pārbaudes – noteikt slodzes toleranci un to, cik ātri organisms atjaunojas. "Noteikti vajag veikt ehokardiogrāfiju, lai nepalaistu garām iespējamās sirds dobumu izmaiņas. Ieteiktu pēc smagiem mačiem un treniņiem veikt asinsanalīzes, sekot līdzi nieru darbībai. Tāpat ir specifiski bioķīmiski marķieri, kas parāda, vai no pārslodzēm nav sākušās ķibeles ar aknām, vai nav parādījušies muskuļu sabrukuma produkti," norāda kardiologs.

Sporta ārsts Jānis Kaupe sliecas nodalīt sacensības, kurās dalībnieki drīkst pāriet iešanas režīmā. Viņš norāda, ka pietiekami daudz cilvēku varētu veikt lielus attālumus soļojot, taču atšķirība starp staigāšanu un skriešanu ir liela. "Pirmkārt, runa ir par ietekmi uz muskulāro sistēmu - vai cilvēks var pacelt skriešanas kustību? Ne tik liela atšķirība ir sirds un plaušu darbībā, būtiskākā atšķirība ir tieši "ritošajā daļā". Vai tas ir kaitīgi ilgtermiņā? Domāju, ka nē. Ja vien nav sataisīti baigie mēsli. Ja cilvēks ir normāli atjaunojies un pēc nedēļas neuzkrāmē vēl vienu garo distanci, tad visam jābūt kārtībā."

Kaupe secina, ka noteikt, kur beidzas sports un sākas aktīvā atpūta nav nemaz tik viegli. Pēc viņa domām Spartatlons un "Transcontinental Race" drīzāk atbilst aktīvās atpūtas definīcijai. Vai viņš to ieteiktu draugiem? "Redzi, parastais maratons, manuprāt, ir prasīgāks no organisma. Sacensības līdz četrām stundām es spēju definēt kā sportu, bet ilgāki mači drīzāk ir aktīvā atpūta. Sportiskā līmenī maratons ir prasīgāks, tas prasa lielāku disciplīnu. Nu labi, piecas sešas stundas riteņbraukšanā arī vēl ir sports, bet visi ultra un piedzīvojumu mači, kuros arī pats šad tad piedalos, tā ir aktīvā atpūta nevis sports. Tam var gatavoties mazāk, ir vajadzīga tikai vispārējā fiziskā sagatavotība un mentālā gatavība. Bet, jo distance ir īsāka, jo tai nopietnāk jātrenējas, lai sasniegtu rezultātu," uzskata LOV sporta ārsts.

Viņa ieteikums ir nepievērsties šādām aktivitātēm, ja nevari izpildīt treniņu stundu apjomu, kilometrāžu. Kaupe atzīst, ka pietiekami daudz cilvēku to neievēro, un tas no medicīniskā viedokļa viņam ļoti nepatīk. "Ja esi trenējies, tad vari "dot virsū", pretējā gadījumā tā nebūs laba ideja. Daba ātri vien cilvēku noliks pie vietas."

Problēma ir tajā, ka ultragaro distanču veicēji to uztver nevis kā sportu, bet gan dzīvesveidu, tādēļ reti apmeklē speciālistus. Man patīk un es skrienu - tāda ir viņu filozofija. Ja reiz sirds nesāp, tātad pārbaudes nav nepieciešamas. Taču šāda attieksme nav gluži pareiza. Sporta ārsts Mārtiņš Pulveris, kurš arī pats reizēm uzskrien izturības mačos, pirms pievēršanās šādām aktivitātēm iesaka konsultēties ar sporta ārstu vai vismaz pārbaudīt sirdi, veikt slodzes testu, izvērtēt locītavu stāvokli un ķermeņa piemērotību kopumā. Jo reizēm cilvēki "pavelkas" uz to, kas viņiem nepavisam nav piemērots.

Sarunāt ar ķermeni un mācēt apstāties

Gan uzrunātie izturības sacensību dalībnieki, gan mediķi piesauc vēl vienu būtisku faktoru spējai pieveikt ultragarās distances - tā ir mentālā gatavība. Džungļu Alma uzskata, ka sacensībās tās loma ir vismaz 50%. Kad fiziski jūties slikti, pieaug mentālās gatavības nozīme – cik ļoti tu patiesībā gribi sasniegt to finišu?

Kaupe savā praksē pieredzējis gadījumus, kad finišu sasnieguši tādi, kuriem it kā nevajadzētu to spēt, bet izstājušies it kā pilnībā tam gatavi cilvēki. Viņš uzskata, ka apgalvojums - mentālā gatavība ir vēl svarīgāka par fizisko - varētu būt tuvu patiesībai. Jo garāka distance, jo lielāka nozīme ir tieši prāta stāvoklim. "Piemēram, ultratriatlonists Miezers – parasts cilvēks, nekādas pazīmes neliecina, ka viņš būtu īpašāks par citiem. Bet viņš nofinišē un jau pēc dažām dienām iet uz darbu. Turklāt viņš finišēja nevis rāpojot, bet skrienot. Tas manī raisa dziļu cieņu."

Pulveris piekrīt, ka ultrgarajām distancēm ir grūti satrenēties, jo tās ir vairāk mentālas nekā fiziskas. Viņš norāda, ka pagaidām ir ļoti maz cilvēku, kas tām gatavojušies pakāpeniski un pareizi. Biežāk tās ir salīdzinoši pēkšņi dzimušas idejas. Jā, ir izdotas pašu skrējēju sarakstītas grāmatas ar padomiem, taču tas nav pielīdzināms citiem sporta veidiem, kas ilgstoši attīstījušies un kuros ir saprasts, kas ir pareizi un kas nav. Tāpēc pašlaik nav precīza algoritma, kā sagatavoties šādiem mačiem.

Kā ekstrēmāko piemēru Latvijā Pulveris nosauc Dina Vecāna realizēto dzimtenes apskriešanu 21 dienā. "Vēl neesmu saņēmies uztaisīt rakstu, bet mēs ņēmām analīzes un medicīniski ļoti sekojām līdzi viņa projektam. Interesanti, ka pirmajās dienās visi rādītāji pasliktinājās, un šķita, ka trešajā ceturtajā dienā viņam vajadzēs izstāties. Taču tad rādītāji pakāpeniski uzlabojās, un pēc nedēļas viņš bija tāds pats kā sākumā vai pat labāks. Nekāda izskaidrojuma tam nav. Acīmredzot cilvēkā ieslēdzas kaut kāds izdzīvošanas režīms. Tas ir ļoti interesanti. To noteikti varētu pamatot ar hormonu līmeņa izmaiņām – izdzīvošanas režīmā sāk vairāk izstrādāties testosterons, augšanas hormons. Pirmajās dienās Dinam arī sāka pampt locītavas, bet vēlāk tas pārgāja. Nekādas nelabvēlīgas sekas pagaidām neesam novērojuši. Jāsaprot, ka izņēmumi būs vienmēr, jo 99,9% cilvēku to nebūtu paveikuši," pārliecināts ir sporta ārsts.

Pats Vecāns prāto, ka viens no iemesliem droši vien ir spītība. Arī bailes par to, ka viņš pievils cilvēku uzticību. Ne mazāk svarīgas ir rakstura īpašības - arī citās dzīves jomās Dins, ja vien kaut kam "pieķeras", tad veltī sevi tam par 120%. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka mērķis nav bijis iedzīt sevi kapā. "Mērķis nebija kādam kaut ko pierādīt, bet pēc tam trīs mēnešus pavadīt slimnīcā. Mērķis bija atgriezties veselam. Man bija milzīga pārliecība, ka ķermenis adaptēsies un Rīgā ieskriešu vesels. Ķermenis saņēma dažādus signālus – sāpēja potīte, ceļgals un gurns, piemetās caureja, taču tas nebija tik kritiski, lai nevarētu tikt uz priekšu. Kilometrāža mainījās, bija divas dienas, kurās veicu tikai 55 km. Tā bija tāda vienošanās ar ķermeni. Ja būtu pārkāpis šo robežu un par spīti visam skrietu uz iecerēto punktu, tad beigās nefinišētu. Izspiedu no sevis 95%. Ja katru dienu spiestu 100%, tad, visticamāk, būtu komplikācijas," skaidro Vecāns.

Kopš skrējiena nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi. Projekts nav atstājis sliktu pēcgaršu, Dinam joprojām patīk skriet, jo viņš nepārkāpa smalko robežu, kuru varēja sajust tikai viņš pats.