Pahars: "Verpakovskis ir izlases leģenda"

Marians Pahars: "Bija nervozitāte – spēlējām mājās, un mums nebija tiesību kļūdīties. Tāpat gribējās Māri pēdējā spēlē cienīgi pavadīt. Varbūt neparādījām aizraujošu un skatāmu spēli, bet šādās spēlēs – jo īpaši pret kaimiņiem – zinājām, ka tā būs. Pret Igauniju mums kā likums ir ļoti smagas spēles. Nezinu, vai pendeles ir vai nav loterija. Laikam jau svarīga ir psiholoģija un pārliecība – visi bija pārliecināti par sevi, un nebija nekādas panikas. Aizgājām un iesitām, un, kas galvenais, Andris mūs glāba. Ļoti labu spēli aizvadīja Gauračs, biju patīkami pārsteigts. Ilgu laiku viņu vēroju – viņam parādījās iespēja, un viņš to izmantoja. Pagaidām nekrītam eiforijā un gatavojamies finālam – kauss ir jāatstāj Latvijā."

- Piecus sitējus izvēlējāties jūs, vai tā bija spēlētāju iniciatīva?
- Pēc pieredzes zinu, ka spēlētājiem labāk neļaut izvēlēties. Jāizvēlas pieci, un jāpasaka, ka tu sit, un viss. Ja sāksies pārdomas par to, ka kāds ir pārliecināts un kāds nav, nekas labs neiznāks. Uzreiz izvēlējos piecus cilvēkus. Tos, kuriem ir labs sitiens, kuri parasti ir pārliecināti un pieredzējuši. Viņi panāca rezultātu.

- Vai nebija domas ļaut Verpakovskim spēlēt vairāk, vai jau pirms spēles bija stingri izlemts, ka tās būs desmit minūtes?
- Ja godīgi, sākumā domājām, ka tās būs divas minūtes. Jā, divas minūtes, varbūt maksimums piecas. Tā ka varbūt vajadzēja iedot vēl piecas. Viņš labi izskatījās, bet bija plāns, no kura negribējām atkāpties. Vajadzēja izdarīt, lai viss būtu skaisti, pienācīgi un, nedod Dievs, viņš nedabū traumu. Laikam viss notika laikā, lai gan, kā jau teicu, domāju, ka varbūt vajag iedot vēl nedaudz. Nospēlēja desmit minūtes, bet tāpat par piecām septiņām minūtēm nospēlēja vairāk [nekā plānots].

- Kas jādara, lai finālā uzbrukums izskatītos interesantāks?
- Jācenšas spēlēt agresīvāk un radošāk. Varbūt kaut kādā ziņā tā pietrūka. Mums sastāvā šobrīd būtībā ir tikai viens uzbrucējs. Saslima Šabala, neatlaida E. Višņakovu, kuram bija jāatbrauc. Biju vienojies ar klubu. Pats personīgi zvanīju sporta direktoram, un viņš man apsolīja, ka pie veiksmīgas notikumu sakritības viņi uzvarēs spēli un viņš ieradīsies izlasē. Viņam šodien bija jāielido, viņam bija rezervēta biļete. Vienkārši iegāja kluba prezidents, aizvēra durvis un teica, lai nelaiž. Lūk, kāda mēdz būt klubu attieksme.

Pats runāju ar Eduardu, un puisis ļoti vēlējās ierasties – pret viņu nevar būt nekādas pretenzijas. Viņš uzvedās ļoti solīdi un korekti, bet nespējām vienoties ar klubu. Tāpēc diemžēl palikām bez viņa un Šabalas, arī Gauračs nebija pilnībā vesels. Futbolā bez uzbrucējiem vispār ir grūti. Spāņi var – viņi var spēlēt ar sešiem pussargiem, justies pārliecinoši un uzvarēt Eiropas un pasaules čempionātos. Mēs pagaidām nevaram. Mums ir vajadzīgi līderi, pamatsastāva spēlētāji - bez viņiem ir ļoti grūti. Kaut gan šodien kādam [Gauračam] bija iespēja, un viņš to izmantoja. Izskatījās ļoti solīdi, ļoti.

- Vai Gauračs būs spējīgs ar traumu aizvadīt divas spēles trīs dienās, un vai tev pašam nenāksies iet uzbrukumā?
- Pēc spēles runāju ar Gauraču, un viņš teica, ka būs gatavs. Grūti pateikt. Protams, viņam bija liela slodze un kādu laiku netrenējās un nespēlēja, bet domāju, ka uz divām spēlēm ir iespējams savākties. Tajā nav nekā traka, ja seko sev līdzi un esi labā fiziskajā formā, tad pat viena vai divas nedēļas nespēj izsist no sliedēm. Redzēsim – tagad viss ir atkarīgs no ārstiem.

- Šabala sestdien būs gatavs spēlēt?
- Ceru. Nezinu, bet ceru. Šabala tagad ir vesels, bet netrenējās un viņam vajag dienu vai divas laika.

- Ar ko tev Verpakovskis izlasē visvairāk paliks atmiņā?
- Viņš ir mūsu izlases leģenda. Viņu atceros vēl tad, kad viņš ieradās vēl mazs un Grieķijā guva savus pirmos vārtus. Visa mana karjera būtībā aizritēja ciešā saiknē ar viņu, un ir daudz momentu, kurus var atcerēties. Domāju, ka jāņem vērā ne jau pašreizējais brīdis – bija ļoti daudz momentu, kad spēlējām kopā un kuri man droši vien visu laiku būs atmiņā.