Bijušais ASK ģenerālmenedžeris: "Klubu basketbolā esam pundurvalsts"

Raidījuma ″(Bez)maksas sports″ aprīļa sērijas temats ir ″Nauda Latvijas basketbola klubos″. Šo jautājumu studijā kopā ar Sportacentrs.com žurnālistiem Jāni Celmiņu un Kristiānu Dilānu tirzāja ″VEF Rīga″ prezidents Gatis Jahovičs un ″Ramirent″ līgas kluba "Kandava/Turība" menedžeris Kristaps Gotfrīds.

Šajā publikācijā piedāvājam Ģirta Kalniņa pārdomas par laiku, kad viņš strādāja Latvijas klubu basketbola virtuvē, un vērtējumu par pašreizējo situāciju.

Kā mainījies sporta fans, ja salīdzinām ar laiku, kad biji pie ASK stūres?

Pirms 20 gadiem sporta fanam nebija pieejams tik liels daudzums sporta. Skaidrs, ka satelīts un internets bija, bet šobrīd ir visi straumēšanas pakalpojumi, kas ļauj sekot līdzi jebkuram sporta notikumam pasaulē.

Līdz ar to mūsdienās piesātinājums sporta saturā rada situāciju, kurā fani kļuvuši krietni izvēlīgāki. Sporta fanu uzmanību ir arī daudz grūtāk noturēt, bet tā mūsdienās ar visiem ″TikTok″ un īsajiem rullīšiem ir sabiedrības kopīga iezīme. Līdz ar to kļūst grūtāk cīnīties par faniem. Aizvien biežāk var novērot, ka sporta veidi, kuros mazāk jāiedziļinās, bet iespējams dabūt īsas mirkļa emocijas, pārņem [popularitāti].

Kādreiz Rīgu ASK un ″Barona″ fani dalīja uz pusēm. Šķiet, ka šobrīd vēl ir cilvēki, kuri interesējas par sportu, bet īstenu fanu vairs nav daudz. Kur pazuduši šie sporta fani?

Atgriežamies pie sabiedrības pārmaiņām., jo ar sportu nesaistītu izklaides un laika pavadīšanas iespēju ir krietni vairāk. Nav runa tikai par ″Netflix″ un tamlīdzīgām platformām, jo, iespējams, cilvēki no tā [fanošanas] ir izauguši, bet nav nodevuši tālāk.

Man šķiet, ka uz šiem jautājumiem nav vienas atbildes. Nezinu, vai situāciju vispār var mainīt. Droši vien ar izcili labu produktu var, jo cilvēkus piesaista lielās zvaigznes.

Kā nonācām līdz divām dažādām pasaulēm, ja salīdzina spēļu apmeklētību toreiz un tagad?

Pirmkārt, toreiz tikko bija uzbūvēta ″Arēna Rīga″. Hokeja fani jau bija, bet Rīgas ″Dinamo″ vēl nepastāvēja. Basketbolā sāka ieplūst lielā nauda. Bija šie trīs lielie klubi, ASK. ″Barons″ un ″Ventspils″, tāpat arī Valmiera spēja iekosties. Bija Baltijas līga ar pietiekoši labu līmeni, kur spēlēja divas Eirolīgas komandas un vairāki Eirokausa klubi.

Līmenis bija augsts un budžeti ļāva piesaistīt labus spēlētājus. Tāpat arī lielākā daļa vadošo Latvijas basketbolistu spēlēja uz vietas. Tas noteikti bija viens no iemesliem. Svarīga ir arī leģionāru kvalitāte, kas tolaik bija augstāka.

Jāņem vērā arī finanšu krīze, kuras laikā ļoti daudz cilvēku pameta Latviju. Šobrīd mēs esam krietni mazākā skaitā. Iespējams, daļa no cilvēkiem, kuri tolaik aizbrauca, bija arī sporta fani.

Kāpēc mūsdienās ir mazāks skaits klubu?

Protams, ļoti svarīgs aspekts ir finanses, bet kopumā tas ir vairāku apstākļu salikums. Pēdējo gadu laikā par visas Eiropas basketbola problēmu kļuvusi NCAA koledžu NIL programma, kas ļauj tikt pie izglītības, spēlēt basketbolu un saņemt par to naudu.

Vēl viens aspekts ir tas, ka elementāri trūkst spēlētāju. Manuprāt, īsti nav stratēģijas valstiskā līmenī. Mums ir jāapzinās sava vieta uz Eiropas klubu basketbola kartes. Iespējams, nepieciešamas reformas, bet pirms tām jāapzinās, uz ko esam spējīgi.

Skaidrs, ka pilsētās, kas nav Rīga, valda zināms lokālpatriotisms par savas komandas nepieciešamību, bet vai ar to pietiek? Jā, vienu vai divus gadus izdosies kaut ko savākt, bet tālāk? Tāpēc jau tā mainība ir tik liela. Atceramies, ka Valmiera izcīnīja čempionu titulu un pēc tam pazuda.

Atgriezīšos pie tā, ka jāsaprot, kas mēs esam globālajā basketbola arēnā. Ir jāsaprot šīs līnijas, jāspēj tās pieņemt un jāmēģina to robežās funkcionēt, veidojot kaut kādu attīstību.

Kas mēs esam šobrīd esam basketbolā?

Būsim godīgi – klubu basketbolā šobrīd esam pundurvalsts, jo mūsu līga kotējas arvien zemāk. Ja agrāk spējām konkurēt ar Vāciju, tad šobrīd vairs nevaram sacensties ar Beļģijas un Nīderlandes līgu. Ar to domāju vidējo spēlētāju atalgojumu.

Jāatgriežas arī pie pašmāju basketbolistu skaita. Ir pārāk maz jauno spēlētāju, kuri varētu ienākt profesionālajā basketbolā. Mēs neesam attīstījuši šo vidējo līmeni, kas ir labi atstrādāts Lietuvā. Protams, nevaram sevi salīdzināt ar Lietuvu, jo tur basketbols ir viens galvenais sporta veids. Skaidrs, ka ir arī peldēšana un vieglatlētika, bet izteikts pārsvars tomēr pieder basketbolam.

Pie mums klubu sportā dominējošu pozīciju ieņēmis futbols, bet basketbols savu vietu ir atdevis. Tas ir fakts, par ko nav jēgas apvainoties, jo nevar konkurēt ar naudām, kas ieplūst futbola klubos.

Tāpēc nepieciešams nodefinēt kaut kādu jaunu virzienu. Jau pirms 20 gadiem runāju, ka nepieciešama centralizēta pieeja, lai jaunie talanti neizklīstu un mums izdotos audzēt vidējo līmeni.

Edgars Jaunups vairākkārt izteicies par ″VEF Rīga″ budžeta ievērojamu palielināšanu. Ja to izdosies paveikt, kā tiks ietekmēts Latvijas klubu basketbols?

Tas klubu basketbola līmeni nemainīs, ja vien apakšā nebūs lielāka plāna. Šie 5-6 miljoni uz Eiropas fona nav nekas, ja runājam par augstāko ešelonu. Visu cieņu, ja viņi šo summu dabūs, bet jāuzdod jautājums – kāds plāns tam visam ir pamatā?

Vēl viena problēma Latvijas basketbolam ir izpratne par kluba sistēmas funkcionēšanu. Šobrīd joprojām esam iestrēguši 5-10 gadus senā pagātnē. Mēs neņemam vērā tehnoloģiju attīstību un šīs jomas potenciālu. Vēl jāizceļ LBS un, iespējams, arī valsts politika. Šobrīd ir iespēja asimilēt ukraiņu basketbolistus, neskatoties uz drūmajiem apstākļiem, kas to ļauj darīt. Tādējādi mēs spētu palielināt jauniešu skaitu, bet šis jau ir politiska līmeņa lēmums par gudro migrāciju. Neņemsim jau visus pēc kārtas, kuri lien žogam pa apakšu.

Kā mūsu platuma grādos mainījies ģenerālmenedžera darbs?

Par mūsdienām grūtāk spriest, bet kaut ko jau dzirdējis esmu. No vienas puses – tolaik bija vieglāk, jo spējām konkurēt par spēlētājiem. Kaut vai tāpēc ka viņus varējām atļauties finansiāli. Otrkārt, nebija attīstījušās tehnoloģijas. Mums iesūtīja diskus ar video, ko tad arī analizējām.

Ja kopā ar treneriem izpratne par basketbolu bija lielāka nekā konkurentiem ar iespaidīgāku budžetu, tad varēja izlīdzināt spēkus vai pat aiziet priekšā. Šobrīd to paveikt ir krietni grūtāk.

Kādreiz pirmie spēlētāju tirgū atlasījās Eirolīgas klubi, kuriem sekoja Eirokausu komandas, bet tam visam pa vidu bija NBA Vasaras līgas, pēc kurām arī kaut ko varēja dabūt par lētu naudu.

It kā šobrīd ir vieglāk, jo informācijas aprite kļuvusi krietni plašāka, bet reizē arī basketbols ir ievērojami paplašinājies. Līdz ar to pieejamo labo spēlētāju paliek mazāk.

Kā tolaik izpaudās skautošana?

Runāsim par leģionāriem, jo pašmāju spēlētāji bija atšķirīgs stāsts. Treneriem bija savi ieteikumi. Tas, godīgi sakot, ir mīnuss Latvijas treneriem, kuri strādā ārzemēs – nebija tendences vilkt līdzi savus spēlētājus. Tas ir raksturīgi visiem bijušās Dienvidslāvijas treneriem un arī lietuviešiem.

Līdz ar to viens no veidiem, kā piesaistīt spēlētājus bija caur treneriem. Piemēram, Ramūns Butauts ar Steponu Babrausku bija strādājis jau iepriekš un paņēma viņu arī ASK.

Otrs ceļš, protams, bija komunikācija ar aģentiem. Tu pastāsti, kas tev ir vajadzīgs, un aģents iesūta sarakstu ar pieejamajiem spēlētājiem, kuri atbilst kritērijiem. Pazvanījos ar iepriekšējiem klubiem vai arī koledžām. Šobrīd tas viss notiek citādāk. Te mēs nonākam pie vēl vienas Latvijas klubu basketbola problēmas jeb skautošanas departamenta trūkuma.

Komandas skautiem vajadzētu strādāt tā, ka viņi konkrēto spēlētāju dosjē velk līdzi jau no koledžas laikiem. Un tad tu skaties, kurā brīdī šo čali var dabūt par lētāku naudu. Varbūt bijusi slikta sezona vai trauma... Ar skautošanas departamentu izdotos ielīst šajās ″spraugās″. Ja tā nav, tad jāņem tas, kas paliek pāri pēc lielajiem un vidējiem klubiem.

Rīgas ″Dinamo″ sākumā Normunds Sējējs klubu ″pārdeva″ kā atspēriena platformu tiešām kvalitatīviem spēlētājiem, viņus piesaistot par zemākām summām. Līdzīgi bija arī basketbolā vai pietika naudas par to nedomāt?

Tolaik ar dalību Baltijas līgā un Eirokausos Latvijas basketbola līmenis bija Eiropas klubu otrajā ešelonā. Līdz ar to varēja dabūt Eirolīgas kalibra spēlētāju, kurš tai, iespējams, vēl nav gatavs. Tu varēji pateikt, ka pēc viena vai diviem gadiem pie mums viņu ieraudzīs Eirolīgas klubi. Tagad mēs vairs neesam otrajā ešelonā...

Kādreiz spēlētājam, kurš pirmo sezonu Eiropā nospēlēja Vācijas apakšgalā vai Nīderlandē, mēs bijām nākamais attīstības solis. Šobrīd ir otrādi – mēs esam šī ″Portugāle″ vai ″Nīderlande″. Tā ir realitāte, par kuru nevajag apvainoties. Mēs esam maza valsts, kas finansiāli visu nespēj atļauties. Ja [klubu] basketbolu gribam atgriezt iepriekšējā līmenī, tad jāatsakās no daudziem citiem sporta veidiem.

Kas tolaik bija kluba mārketings?

Tur mēs bijām zināma veida celmlauži. Viens aspekts bija formas tērpi, kurus speciāli šuvām un rūpīgi skatījāmies uz niansēm. Manuprāt šie tērpi bija gana simpātiski, nevis pārbāzti ar sponsoriem un raibi kā dzeņa vēders.

Katra mēneša sākumā menedžmentam bija sanāksme, kurā apspriedām mājas spēļu skaitu un aktivitātes, kuras izveiksim. Šiem pasākumiem pieslēdzām arī dažādus māksliniekus. Bija šie spēļu ″intro″ video rullīši kubā. Talismans lauva kaut ko tur darījās, piemēram, no griestiem šļūca lejā. Pārtraukumos ″Žalgira″ fanam noskuva matus un tamlīdzīgas lietas.

Nevar jau teikt, ka tagad nebūtu radošu ideju, jo tie paši ″Rīgas Zeļļi″ izdomā interesantas aktivitātes. Daži pasmiesies, ka Aleksandrs Samoilovs nospēlēja maču, bet kaut kas jādara, jo ar ″pliku″ basketbolu skatītāju piesaistīt sen vairs nav iespējams.

Ar kuru amata brāli Latvijas platuma grādos bija visgrūtāk vienoties vai panākt kopsaucēju?

Ar Ralfu [Pleinicu] mums bija sparingi, bet attiecības allaž bijušas ļoti labas. Reizēm bija tādas interesantas viedokļu apmaiņas, bet nekā aizvainojoša personīgā līmenī. Mums patika vienam otru viegli pačakarēt.

Atceros, ka arī ar ″Baronu″ bija līdzīga izpratne par lietām. Es teiktu, ka tolaik problēmas drīzāk bija ar LBS, kam bija savi uzstādījumi. Atceros, ka mums izdevās izbīdīt pāreju perioda beigu pārcelšanu uz priekšu. Tolaik tās bija februāra beigas. Atminos, ka februāra beigās beidzās sezonas Āzijā. Tad arī teicu, ka atbrīvojas iespēja piesaistīt kvalitatīvus spēlētājus. Mūs uzklausīja un ″logu″ pabīdīja uz priekšu.

Kā jau teicu, toreiz problēmas radīja darbs ar LBS, kas bija pamatīgi iesīkstējusi.

Atminoties dueļus ar Ralfu, kuru spēlētāju tev izdevās nocelt viņam un otrādi?

Tie bija treknie gadi. Pirms čempionu titula sezonas pacīnījāmies par Aigaru Vītolu. Precīzus skaitļus vairs neatceros, bet viņš gāja no viena pie otra, kā rezultātā tā summa cēlās kaut kādas četras reizes. Beigās mēs ar Butautu pateicām, ka būs gana, un par divreiz mazāku naudu dabūjām Babrausku. Tas bija gadījums, kur Ralfs vinnēja, bet beigās uzvarējām mēs.

Par spēlētājiem cīņu nebija tik daudz. Biežāk runa bija par spēļu kalendāriem utt. Kad finālā spēlējām savā starpā, pirms piektās spēles čempionu krekli bija apdrukāti, bet Ralfs teica, lai stiepju tos atpakaļ. Rīgā es viņu līdzīgi paķēru. Šādi sīkumi bija, bet nekā cieņu aizskaroša. Katram bija sava personība ar plusiem un mīnusiem.

Runājot par mīnusiem, ar kuru spēlētāju bija visgrūtāk sastrādāties?

Problēmas bija ar aģentiem. Pirmajā sezonā bija [Rodnijs] Bilapss ar 1+1 līgumu. Visu laiku ar aģentu mēģināju sarunāt, ka uz mēnesi vai diviem varētu pagarināt līgumu. Bilapss bija foršs džeks, bet 178 cm garš. Zinot, ka mums būs jāsitas ar leišiem, kuru aizsargu augumi sākas no 190 cm, nonācām pie [Kērtisa] Miledža.

Kā Miledžs iekrita klēpī?

Bilapsa sāgas ietvaros meklējām augumā lielāku aizsargu. Horvātu aģents piezvanīja un teica, ka ir pieejams nenormāli atlētisks džeks ar baigo potenciālu, bet par viņu prasīja, šķiet, 15 tūkstošus. Mums budžets bija salikts, tāpēc teicām, ka nespējam tādu naudu samaksāt, bet varam piedāvāt iespēju sevi atrādīt.

Noruna bija tāda, ka viņš nospēlē vienu spēli. Ja patīk, tad patīk. Atceros, ka bija kaut kāda piektā minūte un viņš jau vairākas reizes bija izgājis cauri aizsardzībai. Vienā no šīm situācijām viņš uzmeta pret vairogu un iedankoja. Butauts pagriezās pret mani teica: ″Viss! Parakstām!″

Ar Kērtisa aģentu vienojāmies par deviņiem tūkstošiem. Mūsu iespējas sakrita ar viņa un aģenta izpratni, ka šeit būs iespēja izpausties. Tā arī Miledžs iekrita mūsu rokās.

Cik viegli tolaik bija lauzt līgumus?

Līgumi bija apjomīgi. Ja atmiņa neviļ, otrajā gadā lielākais līgums bija 18 vai 20 tūkstoši ASV dolāru mēnesī, bet trešajā gadā bija vēl vairāk. Kad kļuva skaidrs, ka krīzē viss jūk un brūk, tad aizbraukt nebija grūti.

Ko vēl vēlējies īstenot?
Žēl, ka pēc ASK nesanāca izveidot ″Baltic Armani Jeans″ jaunatnes akadēmiju, bet toreiz Liepājas basketbola vadība nedaudz nofeiloja. Tā būtu vieta, kur jaunie basketbolisti varētu sākt savas gaitas pieaugušo apritē.

Otra lieta bija bērnu un jauniešu akadēmija, kas pulcē dažādu sporta pārstāvjus. Biju jau veicis aprēķinus, bet krīze pamatīgi ″iespēra″. Tā būtu konkrētai skolai piesaistīta akadēmija ar konkrētu bāzes vietu Pierīgā. Tur tad būtu kvalitatīva medicīniskā aprūpe ar treneriem un skautinga nodaļu, kas piesaistītu ne tikai latviešus, bet arī jauniešus no visas Baltijas, kā arī Ukrainas un Baltkrievijas, jo toreiz karš nebija sācies. Ar laiku šīs komandas spēlētu konkrēto sporta Latvijas augstākajā līmenī.

Tas Latvijas sportam iedotu jēgpilnu vīziju, jo šobrīd dzīvojam no sezonas uz sezonu.

Jaunākā raidījuma "(Bez)maksas sports" epizode pie skatītājiem televīzijas kanālā TV4 un portālā Sportacentrs.com nonāks 28. aprīļa vakarā. Savukārt audio versiju būs iespējams noklausīties visās populārākajās audio straumēšanas plafromās.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2025 #BezMaksasSports