Kalns asi par Tukuma vīziju: "1. līgas sastāvs būtu piesitis gan Jelgavu, gan Daugavpili"

- Angliski tas saucas "welcome to reality" [laipni lūgti realitātē]. Tādas pārdomas man jau bija visu nedēļu pēc "Ventspils" spēles, daudz domāju. Bija gaidāms, ka notiks kaut kas tāds – vai nu šajā spēlē, vai nākamajā. Jau bija redzams, ka tā notiks. Salīdzinot ar pagājušo gadu, esam nomainījuši gandrīz visu komandu, un, ticiet man, iepriekšējā komanda būtu piesitusi gan "Jelgavu", gan "Daugavpili" – ar visiem tiem leģionāriem, kas mums bija pagājušajā gadā, un to modeli, kādu veidojām. Redz kā, apetīte aug ēdot, atnāca investori - spēlēsim Čempionu līgā. Tie čaļi, kuri komandu ieveda Virslīgā, jau bija kur nu kurais, arī leģionāri jau bija aizbraukuši. Pat tiem spēlētājiem, kuri spēlē pašlaik, tika pateikts paldies – jūs mums neesat vajadzīgi. Sanāca viņus reanimēt. Un reanimēt trīs nedēļas līdz čempionātam. Nav tik vienkārši to izdarīt. Šobrīd esam tajā realitātē, kurā esam: 0:6.

- Pēc šādas spēles ģērbtuvē ir jāsper zibeņi vai jāmierina?
- Bez emocijām iegāju ģērbtuvē un pateicu, ka tiekamies vienpadsmitos no rīta. Kādi zibeņi?! Pie 0:3 vēl varēja zibeņot, bet pēc tam sākās atklātais futbols. Varējām gan atgriezties spēlē, momenti bija, bet nezinu, vai tas bija mūsu nopelns vai "Daugavpils" tomēr jau bija atslābinājusies. Ģērbtuvē viss bija mierīgi.

- Pie 0:2 bija trīs četras labas iespējas atgūt pirmos vārtus. Vugara trešie vārti nogalināja spēli?
- Domāju, ka lielākais lūzuma brīdis bija pirmie vārti pirmā puslaika beigās, kur arī bija tīras apstākļu sakritības. Varējām uzreiz bumbu izsist ārā, Jaunarājs-Janvāris pēc centrējuma varēja bumbu aizsist 57 metrus tālāk, bet sanāca turpat uz 16 metriem. Arī vārtsargs neveiksmīgi atsita sev priekšā. Dabūjām iekšā, uz otro puslaiku it kā izgājām ar apņēmību spēlēt un atspēlēties, bet arī otrie vārti [puslaika sākumā] sanāca diezgan interesanti. Kā tu saki, pēc tam varējām atgūt vārtus – bija gan viena iespēja, gan nākamā -, taču tad sanāca dabūt iekšā trešos – tad spēle jau bija beigusies.

- Ļoti labi, ka ierunājies par 1. līgas sastāvu, kas, tavuprāt, būtu visus uzvarējis. Šāds jautājums man būtu bijis vēl pirms 0:6 – vai 1. līgas sastāvs pret pašreizējo Tukumu būtu favorīts?
- Vai būtu favorīts? Domāju, ka neapšaubāmi. Neapšaubāmi! Brīžiem pat iezogas domas, vai mēs šogad ar šo sastāvu vispār uzvarētu 1. līgā. Šis sastāvs ir daudz vājāks, bet daudz vājāks tas ir tādēļ, ka ne tas ir saspēlēts, ne pandēmijas dēļ esam trenējušies. Čaļi jau nav slikti – vienkārši viņi ir dažādi futbolisti. Kad pagājušajā gadā mēs paši – es, Kristaps [Dišlers] – vācām spēlētājus no Rīgas, skatījāmies leģionārus, mēs komandu veidojām zem sava rokraksta, zem tās spēles, kādu mēs redzam. Šogad diemžēl tā nebija. Kā zini, pirmssezonā bija cits treneris [polis Mareks Zubs], un viņam bija pilnīgi cits skatījums nekā man – man ar viņu futbola skatījums ir kā diena pret nakti. Daudz ko varēju no viņa mācīties un paņemt, taču viņš vāca komandu, viņš redzēja tos spēlētājus, kādi viņam ir vajadzīgi. Līdz ar to šobrīd gan man, gan spēlētājiem ir grūti pārkārtoties – īsti nesaprotam cits citu. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, jau martā, vēl pirms pandēmijas, teicu, ka pagājušā gada 1. līgas sastāvs piesistu pat to leģionāru sastāvu, kas bija Tukumam.

- Pat ar visiem 10 leģionāriem?
- Ar visiem 10 leģionāriem. Neapšaubāmi! Jā!

- Kas ir tās uzskatu atšķirības ar Zubu – diena pret nakti, kā minēji?
- Zubam…(iesmejas)…nedrīkst jau tā teikt, bet viņam vēl asinīs mazliet ir vecmodīgais futbols, ļoti pretējs. Man, kā asistentam, gan būtu bijis pareizi viņam iebilst un mēģināt savā veidā kaut kā oponēt.

- Biji asistents, kurš visu laiku saka "jā", nevis "nē"?
- Bija pat tā, ka es neiesaistījos. Viņam līdzi bija savs analītiķis, kurš tur bija, skatījās un visu darīja. Es biju ļoti nostumts malā, un varbūt tas manī iedzina visu to naidu, ka esmu ievedis komandu [Virslīgā], bija labi leģionāri, laba komanda, bet tad pēkšņi nu tik spēlēsim Čempionu līgas grupu turnīros. Pirmais, ko pateica, ka nu tik viss notiks. Tā nenotiek. Dzīvē tā nenotiek! Tie varbūt ir sapņi, bet, kā es jau teicu, welcome to reality.

- Tukums lāga nav izskaidrojis, kas notika pandēmijā. Pirmkārt, kāpēc notika treneru maiņa, un, otrkārt, kāpēc netika paturēti leģionāri? Un kāda bija hronoloģija – vispirms atnāca Kalns un pateica, ka leģionārus nevajag, vai vispirms vadība nepaturēja leģionārus, un tad atgriezās Kalns?
- Te ir tas stāsts. Nezinu, kādēļ tā sanāca, bet tas ir tas, ko es teicu. Mēs spēcīgāku un 15 reizes lētāku komandu nomainījām pret 15 reizes dārgāku un vājāku komandu. Kāpēc tā notika – tas nav jautājums man! Jau pagājušajā gadā, kad septembrī bija skaidrs, ka būsim Virslīgā, teicu, ka mums vajag saglabāt kodolu un piemeklēt kādus trīs četrus kvalitatīvus spēlētājus, un tad mēs Virslīgā mierīgi varētu eksistēt. Nedomāju, ka mēs būtu bijuši tādi peramie zēni, kādi esam tagad. Arī šogad nebūsim peramie zēni – uzreiz ar dūzi neesam izgājuši, savas kārtis vēl esam atstājuši. Bet iet smagi. Būsim atklāti – ar katru spēli būs arvien smagāk. Tagad nāks "Valmiera", tad būs "Metta" un tad – viss augšgals. Tā ka būs arvien smagāk.

- Jūlija pāreju periodā [sāksies 20. jūlijā] gaidāmas pārmaiņas?
- Ļoti ceru, ka pārmaiņas būs ļoti lielas. Ceru, ka tās būs pozitīvas. Pirmām kārtām viss būs atkarīgs no kluba finansiālā stāvokļa. Ja tas būs labs, tad domāju, ka pastiprinājumi būs. Ja nebūs tik labs, tad pastiprinājumi būs tāpat, bet tie būs cita veida pastiprinājumi – vairāk uzticēsimies jaunajiem un skatīsimies, kas pasaulē notiek.

- Ja finanses būs labas, tad atkal varam gaidīt divciparu leģionāru skaitu?
- Ceru, ka ne. Ja tas būs atkarīgs no manis, varu apsolīt, ka tā nebūs. Ja leģionārs būs, tad tas būs kvalitatīvs.

Pārējo komandu treneru sacīto, kā ierasts, apkoposim pēc kārtas beigām.