Dairis Bertāns: "Šī ir mana sliktākā sezona Eirolīgā"

Eirolīgā zaudējumi krājušies vairāk nekā uzvaras, VTB līgā komandai stabila pirmā pozīcija. Kā vērtējama sezona līdz šim?
- Sezonā iet kā pa viļņiem. Sākums izdevās ļoti labs, pēc tam sekoja daudz zaudējumu. Tostarp tādām komandām, kam nedrīkstētu zaudēt, piemēram, savā laukumā pret “Zenit” vai “Valencia”. Izbraukuma spēlē pret “Olympiacos” mums vēl 40 sekundes pirms beigām bija plus deviņi, bet zaudējām pagarinājumā. Tai pašā laikā ir uzvaras mājās pret Madrides “Real”. Kā pa kalniem. Tāpēc arī vieta “play-off” kontekstā ir tik nestabila.

Vai tas, ka Rims Kurtinaitis ir galvenais treneris, bija faktors tam, kāpēc nonāci Himkos?
- Jā, noteikti, tas bija liels faktors.

Kurtainitis VEF kontekstā palicis atmiņā ar to, ka lika spēlētājiem pumpēties pārbaudes spēlēs turpat laukuma malā. Himkos ir bijis kas līdzīgs?
- (iesmejas) Pirmssezonā bija jāpumpējas par to, ka ielaidām pārāk daudz punktu. Bija noteikts, ka pretinieki nedrīkst gūt vairāk par 60 punktiem, par katru iemesto punktu vairāk bija desmit reizes jāpiepumpējas. Ielaidām, ja nemalos, 85 punktus, tā kā sanāca 250 pumpēšanās. Šobrīd Himkos ir divi dažādi Kurtinaiši - ir spēlētāji, pret kuriem viņš ir pilnībā mierīgs, bet, ja uz treniņu atnāk kāds jaunais spēlētājs, tad var redzēt veco Kurtinaiti (smejas). Viņš pats saka, ka tagad ir cits basketbols un arī pašam tam jāpielāgojas.

Pirms sezonas “Khimki” bruņojās ļoti nopietni, un viena no zvaigznēm, ko klubs parakstīja, bija Timofejs Mozgovs. Tā arī šosezon viņš nav uzspēlējis. Kāda ir situācija ar viņu?
- Ja tagad nebūtu pārtraukta sezona, tad viņš šonedēļ jau būtu bijis ierindā. Viņš visu laiku strādāja individuāli, tika galā ar ceļgala sāpēm un lēnām sāka skriet. Pēdējās pāris nedēļas viņš jau trenējās kopā ar komandu.

Tavs individuālais sniegums šosezon sekojis komandas sniegumam - pēc laba sākuma sekoja sliktāks turpinājums, trūkusi stabilitāte. Kāpēc tā?
- Jā, piekrītu. Nezinu, ko rāda cipari, bet kopumā, skatoties uz visām savām Eiroligas sezonām, šī ir pārliecinoši sliktākā. Gan pēc sajūtām, gan pēc tā, ko dodu komandai. Arī iespēju nav tik daudz, cik bijušas iepriekš.

Iepriekšējo pusotru sezonu Eiropā spēlēji Milānā, kas, līdzīgi kā “Khimki”, ir ar visaugstākajām ambīcijām un ar finansiālu pamatojumu, lai tās īstenotu. Eiropas mērogā apmierināt savas ambīcijas nav izdevies ne vieniem, ne otriem. Tās ir salīdzināmas situācijas?
- Nē, organizācijas ziņā nevar salīdzināt. Milāna ir viena no, ja ne pati labākā komanda Eiropā tieši organizācijas ziņā. Protams, arī Himkos ir viss nepieciešamais, viss ir nodrošināts, bet tāpat klubam vēl ir tāls ceļš ejams līdz tam līmenim, kāds bija Milānā. Piemēram, ja man mājās nestrādā internets, tad Himkos tas tiks atrisināts pēc dienas, divām vai pat trīs. Milānā tev pēc stundas zvanīs cilvēks ar instrumentu kastīti un ķersies klāt darbam. Tas ir tikai piemērs, bet parāda cilvēku mentalitāšu atšķirību.

Vai jaunie ekonomiskie apstākļi pasaulē ir ietekmējuši arī jūsu atalgojumu?
- Līdz otrdienai vēl trenējāmies, tātad sanāk gandrīz pilns mēnesis. Par to mums noteikti samaksās. Par tālāko neviens neko nezina. Klubs nezina, kā sponsori reaģēs uz situāciju, ja sezona neturpināsies. Spēlētājiem jāsaprot, ka tagad ir ārkārtas situācija un, ja klubi nevar pavilkt un piedāvās samazināt algas, tu nevari sēdēt mājās, par to saņemot algu. Situācija pasaulē visiem ir vienāda. Uz to jābūt gataviem. Kā būs, to neviens nezina. Tas varbūt pat ir pats interesantākais šajā situācijā - no rīta pamosties, lasi ziņas un atkal ir kaut kas jauns. Šobrīd ieplānot tuvāku vai pat tālāku nākotni ir pilnībā neiespējami.

Vai tev ir līgums ar “Khimki” arī uz nākamo sezonu?
- Jā, līgums vēl ir uz nākamo sezonu, bet ar manu iespēju to neturpināt. Pēc šādas sezonas varētu arī būt tā, ka nav citu labu piedāvājumu. Ja būtu kāds piedāvājums citur ar lielāku lomu komandā, es noteikti nepaliktu tikai tāpēc, ka vairāk maksā. Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes.

Zinot, ka esi milzīgs patriots - vai tas, ka izlasei šobrīd ir 0-2 Eiropas čempionāta kvalifikācijā, var spēlēt kaut kādu lomu arī tavā nākamajā klubu karjeras izvēlē?
- Nedomāju, ka izlase būtu viens no galvenajiem faktoriem, bet noteikti būtu viens no plusiem, kāpēc sliekties par labu kādam Eiropas kausa klubam. Tādu iespēju pilnībā neizslēdzu. Svarīgākais ir atrast vietu, kur spēlēt, izbaudīt basketbolu un gūt prieku no tā.

Vai sanāca kaut ko redzēt no pirmajām divām izlases spēlēm?
- Skatījos spēli pret Bosniju. Otrās spēles laikā mums bija treniņš, tāpēc to neredzēju.

Ko ieraudzīji?
- Pirmkārt, nedomāju, ka šī [kvalifikācijas turnīru] sistēma ir pats labākais, kas noticis ar izlašu basketbolu. Komandām ir ļoti īss laiks, lai sagatavotos un spēlētu kvalitatīvi. Otrkārt, runa ir par spēlētāju līmeni. Protams, nenoniecinu nevienu, bet starpība, ja tikko esi skatījies kādu Eirolīgas spēli un tad skaties izlases spēli, ir iespaidīga. Šobrīd spēlē labākie no tiem, kas ir pieejami. Jāsaka liels paldies tiem džekiem, kas cīnās un cenšas izcīnīt uzvaras. Bet, skatoties globāli, līmenis ir… Nezinu, vai FIBA cilvēki, skatoties šīs spēles, var sist sev uz pleca un priecāties par šādas kvalitātes basketbolu.

Viņi priecājas par to, ka Rīgā ir izpārdota arēna.
- Acīmredzot, tas viņiem ir svarīgāk, nekā tas, kāds basketbols tiek spēlēts.

Vai jums ar Jāni [Timmu] bija kaut kāda komunikācija ar klubu par iespējām braukt palīgā izlasei?
- Līdz tam, lai iesaistītos [šādās sarunās], nemaz netikām, jo klubs bija kategorisks jau pašā sākumā. Tikko [bijušais izlases ģenerālmenedžeris Artūrs] Štālbergs sāka runāt ar “Khimki”, klubs uzreiz pateica, ka sezonas laikā nevienu nelaidīs uz izlases spēlēm.

Tev ir sajūta, ka no Latvijas Basketbola savienības (LBS) puses tika izdarīts viss, lai tiktu pie labākajiem uz šo sabraukumu?
- Domāju, ka jā. Kas būtu tāds, ko LBS varētu izdarīt vairāk? Viņi var runāt un spekulēt par to, kāpēc vajadzētu palaist, bet tas ir arī viss - runāt un lūgt, lai palaiž. Nekādi citi ieroči LBS pusē nav. Man šķiet, ka neko vairāk izdarīt nav iespējams.

Pirms LBS vēlēšanām daudzi spēlētāji publiski izteica atbalstu vienam vai otram kandidātam, viņu vidū bija arī tavs brālis Dāvis. Tavs vārds neizskanēja nevienā preses relīzē par atbalstu kādam. Kāpēc paliki malā?
- Tāpēc, ka man nebija īsti laika iedziļināties programmās un kandidātu piedāvājumos vai vīzijās. Nebiju gatavs melot sev un parakstīties kaut kur tikai tāpēc, ka kāds kandidāts man patika, bet kāda kandidāta komanda nepatika. Nolēmu neiesaistīties šajā visā.

Dāvis pauda atbalstu Raimonda Vējoņa kandidatūrai. Pieļauju, ka jums bija saruna par to, vai arī tu neparakstītu šādu atbalsta vēstuli.
- Protams, saruna bija, bet jāatceras, ka Dāvim ir mazliet citādāka situācija ar cilvēkiem, kas bija viena kandidāta komandā. Zinot Dāvi, ir loģiski, ka viņš šādu lēmumu pieņēma. Tas bija viņa paša lēmums.

Ko tu sagaidi no jaunās LBS vadības?
- Grūti teikt. Līdz šim no organizatoriskā viedokļa, spēlējot izlasē, ar katru gadu viss uzlabojies. Pieļauju, ka tas audzis līdz ar finansiālajām iespējām. Parādījās “čārtera” lidojumi, kas ļoti atvieglo ceļošanu un būtībā ir tikai Eiropas top izlasēm. Viss gāja pareizajā virzienā un sagaidu, ka tā tas arī turpināsies - līmenis tiks noturēts un varbūt pat augs.

VTB līgā esi atgriezies pēc sešu gadu pārtraukuma. Iepriekš spēlēji VEF, kam mērķis vienmēr bija cīnīties par “play-off”. Tagad esi “Khimki”, kam mērķis ir visaugstākais - čempiontituls. Tās ir divas dažādas perspektīvas, no kurām skatīties, bet tomēr - vai redzi, ka šo gadu laikā līga kā tāda ir mainījusies?
- Ļoti grūti pateikt tieši tevis pieminēto iemeslu dēļ - tad spēlēju komandā, kas cīnījās par “play-off”, tagad komandā, kas cīnās par titulu. Šosezon grūtākās spēles VTB līgā ir pret komandām, kas mēģina cīnīties par “play-off”. Varbūt spēlētāju līmenis šajās komandās nav tik augsts, tāpēc spēles var attīstīties neprognozējami. Ir divi trīs amerikāņi, un tu nezini, ko no viņiem sagaidīt. Spēlētājs var driblēt pāri laukumam, apstāties pie astoņiem metriem un mest trīspunktnieku. Un, ja viņam tajā dienā šādi metieni krīt, reāli neko nevar izdarīt. Plus šīs komandas ir ļoti, ļoti motivētas pret Himkiem vai CSKA. Ļoti labi atceros, ka, spēlējot Bilbao, mājās uzvarējām visas top komandas, jo viņi bija tikko nospēlējuši Eirolīgas maču, atlidojuši, bet mēs visu nedēļu gatavojāmies un trenējāmies tieši tai vienai spēlei. Tiešām grūti salīdzināt, kā VTB līga mainījusies, ja spēlē divās pilnīgi dažādās komandās.

Latvijā tiek kultivēta doma, ka VTB līga ir viens no spēcīgākajiem turnīriem Eiropā. Ārpus VTB līgas esi pabijis Spānijā, Turcijā, Itālijā. Kā uz šo līgu skatās no turienes?
- Arī tur uzskata, ka turnīrs ir pietiekami spēcīgs. Arī šogad VTB līgā spēlē trīs Eirolīgas komandas, ir vairākas komandas ar lieliem mērķiem [ULEB] Eiropas kausā. Ir daudz iespēju spēlētājiem sevi labi parādīt pret top komandām un tāpēc daudzi uz šejieni brauc.

Man nāk prātā salīdzinājums ar NBA Atīstības līgu, kur arī daudzi spēlētāji dodas, lai sevi parādītu un cerētu tikt citur. VTB līgā tomēr nav tik pilnas zāles, tik bagātas tradīcijas, tādas atmosfēras, kādas tās ir citur Eiropā.
- Nav tādas ažiotāžas, piekrītu. Piemēram, ja kāds iemet 30 punktus, tas neizskan plašāk Eiropā.

Ja tu toreiz VEF sastāvā nebūtu spēlējis Eiropas kausā, bet tikai VTB līgā - tu būtu nonācis Bilbao?
- Zinu, ka viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka man [Eiropas kausā] izdevās labas spēles tieši pret Bilbao. Tomēr pieņemu, ka, parakstot spēlētāju, viņi neskatījās tikai uz divām spēlēm Eiropas kausā, bet arī to, kur viņš spēlē ikdienā, pret kādām komandām. Ņemot vērā, ka VTB līgā sanāca toreiz spēlēt arī pret Himkiem, CSKA, Krasnodaru un Kazaņu, kas ir Eiropas mērogā zināmas komandas, domāju, ka tas atstāja savu lomu.

”Khimki” savas Eirolīgas spēles aizvada Mitiščos, kas nav jūsu ikdienas mājvieta. Vai mājas spēlēs nejūties kā izbraukumā?
- Nē, nē. Varbūt pirmajās reizēs bija grūtāk, bet jebkurā gadījumā šajā zālē esam vairāk nekā jebkurš pretinieks. Mēs tur trenējamies dienu pirms spēles un arī spēles dienā. Ir pierasts un gan grozi, gan pati zāle ir pietiekami mājīga. Jūtamies kā mājās. Skatītāju atbalsts? Nav tā, ka būtu pilnīgs klusums un cilvēki būtu atnākuši kā uz teātri. Kad sanāk ap 4-5 tūkstošiem, kas ir gandrīz pilna zāle, tad atbalsts ir labs.

Kur Krievijā ir vislabākā atmosfēra? Permā?
- Mums tur nav sanācis vēl uzspēlēt, bet, cik esmu redzējis, tad jā, tā varētu būt viena no labākajām. Arī Krievijas izlase tur aizvadīja savu mājas spēli februārī. Vietējie teica, ka tur ir ļoti laba atmosfēra un tur ir forši spēlēt.

Pēdējo gadu laikā esi dzīvojis divās Eiropas metropolēs - Milānā un Maskavā. Tās ir salīdzināmas pilsētas?
- Nevar salīdzināt cilvēku dēļ, mentalitātes dēļ,kas ir pavisam atšķirīga. Ja var atļauties, te ir ļoti daudz labu vietu, labu restorānu, uz ko aiziet un baudīt tiešām labu ēdienu. Pēc Milānas šķita, ka diezin vai kaut kur var būt vēl dārgāka dzīvošana, bet Maskavā ir pat vēl stipri dārgāk.

Kurā brīdī saprati, ka ar basketbola spēlēšanu pelnīsi? (“Instagram” lietotāja jautājums)?
- Kādos 22… Ne ASK, ne Ventspilī, ne VEF nemaksāja milzīgas algas, lai būvētu ilūzijas, ka ar to pietiks visai dzīvei. Tikai pēc tam, kad tiku augstāka līmeņa komandās un man bija iespēja tur noturēties, sapratu, ka būs iespēja nopelnīt tā, lai nekas cits nebūtu jādara. Bet tas joprojām ir aktuāli, nezinu, varbūt kādu dienu pēc gadiem vajadzēs iet sēdēt kādā ofisā. 16 gadu vecumā man nebija doma, ka jāspēlē tāpēc, lai varētu nopelnīt. Tas ir bijis liels pluss karjeras attīstības ziņā - neuzlikt sev mērķi pelnīt naudu. Nē, mērķis bija trenēties un būt pēc iespējas labākam. Ja par to, kā pelnīsi naudu, sāc domāt jau tajā vecumā, domāju, ka visbiežāk tas neizdosies.