"Latvju zēni visu var, šitā spēle jāuzvar!"

2020-05-22 19:55 Māris Noviks

@MarisNoviks

"Latvju zēni visu var, šitā spēle jāuzvar!" — Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība 1936. gada 7. augustā. Foto: autors nezināms (no Sporta muzeja krājuma)

Piektdiena, 1936. gada 7. augusts, ir nozīmīga diena Latvijas sporta vēsturē. Olimpisko spēļu pirmā basketbola turnīra pirmajā dienā pirmā Eiropas čempione Latvija pieveica Urugvaju ar 20:17.

Jaunatnes kristīgās savienības (YMCA) amerikāņu sekretārs Džons Kaspers Greiners (John Casper Greiner, 1924-1934) vairākus gadus palīdzēja latviešu basketbolistiem apgūt jaunās spēles pamatus.

Amerikāņu audzēkņi – latvieši, igauņi, lietuvieši, čehi un slovāki – trīsdesmito gadu otrajā pusē regulāri apspēlēja nākamās Eiropas basketbola lielvalstis Spāniju, Franciju un Itāliju. Latvija un Lietuva sadalīja pirmos trīs Eiropas meistaru titulus (Ženēva 1935, Rīga 1937, Kauņa 1939).

“Panākumi (Ženēvā) bija grandiozi,” 1936. gada 8. jūnijā rakstīja “Sporta Pasaule”. “Nāks vēl daudzas Eiropas meistarsacīkstes un – varbūt Latvijai vairs dažkārt nebūs pa spēkam atzīmēt tādu milzu panākumu kā pagājušā gadā, bet viena lieta tomēr paliks mūžīgi nemirstīga: vēl simtiem gadu sporta vēsture runās, ka pirmo reizi oficiālo Eiropas meistartituli izcīnījusi Latvija!”

Berlīnes spēlēs sekoja iepazīšanās ar nākamo līmeni. Eiropā pirmo reizi ieradās tālaika spēles noteicējas ASV, Kanāda un Meksika. No Āzijas tālu ceļu mēroja Ķīnas, Japānas un Filipīnu groza bumbas meistari, bet no Dienvidamerikas atkuģoja Brazīlijas, Peru un Urugvajas basketbolisti.

Latviešu triumfam Ženēvā bija arī ēnas puse. Studentu sporta pārstāvis Roberts Plūme pirms Eiropas meistarsacīkstēm izvirzīja Valdemāram Baumanim prasību: “Ja gribat būt valstsvienības treneris un saņemt līdzekļus braucienam uz Šveici, sastāvā jāiekļauj pieci spēlētāji no “Universitātes sporta””.

Galvenais treneris vienu stundu pārdomāja priekšlikumu, pastaigājoties pa Krišjāņa Valdemāra ielu. Beigās piekrita, taču Ženēvā notika nepatīkams starpgadījums. US pārstāvis Džems Raudziņš, neapmierināts ar mazo spēles laiku, atteicās spēlēt finālā. Baumanis izraidīja spēlētāju no ģērbtuves. Tas kļuva par vienu no iemesliem trenera atcelšanai (“Latvijas Jaunatne”, 07.08.1991).

Latvijas armijas virsleitnants tika pārcelts uz Alūksni, bet viņa vietā stājās US treneris Ādolfs Grasis. Rīgas Krievu ģimnāzijas audzēknis 1924. gada 29. aprīlī kopā ar Baumani piedalījās pirmajā valstssacīkstē pret Igauniju, taču laukuma malā nejutās tik ērti kā apsviedīgais liepājnieks. Berlīnes spēļu priekšvakarā Grasi nomainīja Rihards Dekšenieks, kamēr Baumanis palika konsultanta lomā.

Latvijas meistarsacīkšu kalendāru pielāgoja valstsvienības vajadzībām, turnīru ieplānojot līdz 1936. gada 15. februārim. Tālāk basketbolistiem piešķīra pusotra mēneša atpūtu, kurai sekoja četru mēnešu gatavošanās. Daļai spēlētāju atpūsties neizdevās – klubu komandas biežāk kā citkārt tikās ar ārzemju vienībām.

LBS valde 1936. gada 16. martā pieņēma Baumaņa izstrādāto treniņu programmu Berlīnes olimpiādei (“Rīts”, 17.03.1936). Tika plānots uzaicināt 25 kandidātus, taču 31. martā pēc treneru komisijas (Baumanis, Lapiņš, Grasis) apspriedes paplašinātajā sarakstā iekļāva 15 kandidātus. Meža skrējienu un vingrošanas vadību ieteica uzticēt Dekšeniekam.

No US izraudzīja sešus spēlētājus – Jurciņu, Raudziņu, Andersonu, Ozolu, Elmūtu, Tiltiņu. No “Starta” – Anufrijevu, Martinsonu, Rozenbahu; ASK – Grundmani, Melderi; “Latvijas jaunatnes” – Kazāku, Hermanovski; “Gonga” – Gubiņu un JKS – Balodi. Saraksts nebija galīgs (“Rīts”, 01.04.1936).

Galvenais noteikums – kandidātiem jākoncentrējas basketbolam. LBS to nevarēja nodrošināt, tādēļ izšķirošais vārds piederēja Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK). Jauno prasību un Baumaņa atstumšanas dēļ valstsvienība zaudēja vienu no labākajiem uzbrucējiem. Daudzpusīgais Jānis Lidmanis deva priekšroku futbolam, arī tajā sasniedzot lieliskus rezultātus.

Līdz maija vidum 2-3 reizes nedēļā notika meža skrējieni un vingrošana. No 15. maija uzsāka treniņus āra laukumos, paralēli turpinot meža skrējienus. Saspēles un kombināciju treniņus iecerēja rīkot no 15. jūnija, bet 7.-21. jūlijā tika plānota olimpiešu nometne Mellužos un pārbaudes spēles pret biedrību komandām (“Rīts”, 25.03.1936).

Lai dažādotu treniņdarbu, Rīgas meistarsacīkstes pārcēla uz maija beigām. Valstsvienības kandidātiem neļāva pārstāvēt biedrību komandas. Darba devējus aicināja izturēties atbalstoši un saprotoši – visi treniņi bija obligāti.

Baumanis divus mēnešus pirms olimpiskās debijas sniedza savu vērtējumu: “Ženēvā vēroju, ka valstsvienība tehniski un taktiski strādā ļoti veikli, bet trūka īsta ātruma un izturības. Lielu svētību spēlētājiem nesuši meža treniņi. Dekšenieks nav taupījis pūles – sportistu ķermeņi ir vingri, elastīgi un ļoti labi sagatavoti. (Sporta Pasaule, 08.06.1936)”

“Laukumā treniņus izvedam trīs reizes nedēļā,” teica valstsvienības konsultants. “Pirmdienās visa vērība piegriezta viegliem vingrojumiem, lēcieniem, sprintam. Mazliet izvedam arī tehnikas treniņu ar balli. Trešdienās darbs jau ir smagāks – skriešana, soļošana, dažādas spēlei nepieciešamas kustības skrējienā. Bez tam, izkopjam tieši vienības darbību un spēlējam 25-35 minūtes ilgi, bet tad gan ļoti centīgi un sasprindzināti. Treniņu noslēdz nomierinoša vingrošana.”

Smagākais darbs notika piektdienās. “Galvenā vērība šeit pievērsta tehnikai — balles saņemšanai, padošanai, metieniem un darbībai zem groza. No pēdējā stāvokļa patiesībā katrai ballei jākrīt grozā. Seko visas vienības tehniskais slīpējums – atsevišķu spēlētāju kopdarbība un pēc tam, treniņu noslēdzot, 15-20 minūtes ilga spēle. Putekļus un sviedrus nomazgājam pirtī. Spēlētāji pēc vēlēšanās var saņemt arī masāžu.”

Baumanis bija pārliecināts, ka Berlīnē valstsvienība būs daudz labāka nekā Ženēvā. “Toreiz lielajā (āra) laukumā nemaz nedabūjām gatavoties. Liela mums ir aizsargu izvēle, bet teicami uzbrucēji tikai pāris, tāpēc personīgi ļoti nožēloju, ka trūkst Lidmaņa.”

Izredzes? “Mana dziļākā pārliecība ir, ka Berlīnes olimpiādē Latvijai nav jābaidās no nevienas Eiropas nācijas. Sevišķi no Polijas nē, kaut arī pēdējā valšķu sacīkstē šeit piedzīvojām zaudējumu. Mana un visu spēlētāju karstākā vēlēšanās ir, lai mums Berlīnē sakristu cīnīties tieši ar Poliju...”

Baumanis atskatījās uz groza bumbas pirmo desmitgadi. “Manas domas ir tādas, ka Latvijas basketbolam dziļākos un galvenos pamatus licis tieši amerikānis Greiners – bijušais Rīgas JKS direktors. Līdz tam laikam Latvijā basketbolu spēlēja tikai uz labu laimi, bet Greiners jau nāca ar teicami izstrādātu spēles sistēmu.”

“Būtu ļoti vēlams vēl pirms olimpiskām cīņām sarīkot kādu turnīru, kur startētu arī valsts vienība. Šai turnīrā jāpiedalās visām pirmās klases vienībām un tas nedrīkst ieilgt ilgāk par 20. jūliju. Berlīnē jāierodas pēc iespējas ātrāk. Vismaz 10 dienas pirms turnīra sākuma, lai pilnīgi pierastu svešajiem apstākļiem – laukumam, groziem. Sevišķi jāizpēta, kādi tur būs nepieciešami apavi, lai neatkārtotos tā situācija, kas bija ziemā Krakovā, kad Latvijas – Polijas cīņā mūsu spēlētāji tā slīdēja, ka nevarēja nostāvēt uz kājām.”

“Domāju, ka Latvijas vienība Berlīnē spēlēs labi. Droši varu teikt, ka pie groza neviena vienība Eiropā necīnās tik lieliski kā Latvija. Par to, ka tas tiešām ir tā, jāpateicas mazajai Konservatorijas vingrotavai. Bet, tas arī ir vienīgais pluss, ko tā mūsu basketbolam devusi,” noslēdza Baumanis.

Vienpadsmit olimpiešus nosauca 15. jūnijā. Valstsvienībā iekļuva: Eduards Andersons, Voldemārs Elmūts, Rūdolfs Jurciņš, Džems Raudziņš, Edgars Rūja, Jānis Tiltiņš (visi – US), Mārtiņš Grundmanis, Visvaldis Melderis (ASK), Maksis Kazāks, Askolds Hermanovskis (Latvijas jaunatne) un Aleksejs Anufrijevs (Starts). Galvenais treneris – Rihards Dekšenieks.

LBS valde nolēma pieteikt FIBA četrus Latvijas tiesnešus – Baumani (ASK), Šiliņu (JKS), Cerbuli (piektais Rīgas aizsargu pulks jeb 5. RAP) un Porieti (Latvijas jaunatne). Kandidātus pārbaudīja speciāla komisija – Alfrēds Ivanovskis, Dekšenieks un Eduards Lapiņš (“Rīts”, 16.06.1936).

Baumanis 1936. gadā kļuva par pirmo FIBA kategorijas tiesnesi. Nākamajā gadā viņam pievienojās Harijs Cerbulis, Ernests Ķīvītis, Viktors Maike un Osvalds Porietis, bet 1939. gadā – Jānis Augusts (Latvijas basketbola vēsture, sastādītājs Guntis Keisels, “Jumava”, 1998).

Salīdzinājumam – no 1940. līdz 1992. gadam viņu pulkam pievienojās pieci tiesneši. Okupācijas gados FIBA kategoriju nopelnīja Miervaldis Ramāns (1952), Viesturs Baldzēns (1953), Aleksandrs Gomeļskis (1956), Juris Abučs (1977) un Mariss Bernāts (1978).

LOK noteica, ka pirms izbraukšanas uz Berlīni visiem olimpiskās delegācijas dalībniekiem obligāti divas nedēļas jānodzīvo Mellužu sporta nometnē. Ministru kabinets atļāva resoriem, sākot ar 11. jūliju, atbrīvot visus olimpiešus no dienesta pienākumiem (“Rīts”, 09.07.1936).

Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas (LFKSK) izraudzītā pārraudzības komisija (Baumanis, Grasis, Lapiņš) nolēma, ka valstsvienība Mellužos sacentīsies – 14. jūlijā pret LSB; 16. jūlijā pret JKS; 18. jūlijā pret “Startu”, 20. jūlijā pret ASK; 23. jūlijā Rīgā, ASK laukumā – pret US, un 26. jūlijā pret “Latvijas jaunatni”.

Rīgas 822. Franču liceja mazpulka dalībnieks Gunārs Meierovics dalījās atmiņās. “No Latvijas (uz Berlīni) brauca diezgan daudz reprezentantu. Apmēram 100 personas iedalīja trīs grupās: aktīvo sportistu grupā, studentu grupā un jaunatnes grupā. Pēdējā bija divi vadītāji un 28 jaunieši no dažādām organizācijām un skolām – no mazpulkiem bijām trīs. Jūrmalā dzīvojām skaistajā Mellužu pamatskolā. Tur mums mācīja militāro audzināšanu, izkopa stilu peldēšanā un trenēja visādos sporta veidos (Mazpulks, 15.12.1936).”

Basketbolisti ieradās Berlīnē deviņas dienas pirms turnīra sākuma un aizvadīja vairākas pārbaudes spēles. Nākamajai bronzas medaļniecei Meksikai tika zaudēts ar 28:38, bet otrais sastāvs piekāpās pretiniekiem ar viena punkta starpību – 18:19. Latvieši sagrāva Turciju (23:5) un lielajā tenisa laukumā pārspēja Itāliju – 38:35.

“Izmēģinājām arī spēkus ar japāņiem. Šie tāpat ir apbrīnojami strauji, bet liels mīnuss viņiem ir mazais augums. Vienīgais garais ir viņu centrs, apmēram 185 centimetri. Brīnums, kur viņi tādu atraduši. Saspēlē japāņi labāki, bet viņi nespēj tikt pie mūsu groza. Divdesmit minūšu cīņā uzvaram ar 9:6. Vēl jāaizrāda, ka dienu iepriekš japāņi smagi sakāva Peru basketbolistus (“Kurzemes Vārds”, 05.08.1936).”

Latvieši nebija priecīgi par izlozes rezultātiem. Uzvaras gadījumā pār Urugvaju nākamajā kārtā būtu jāspēlē pret Filipīnām, bet, uzvarot saliniekus, jāsacenšas pret ASV.

“Bet, ja zaudētu Filipīnām, tad mums būtu bijis otrs ceļš, pa kuru varējām nokļūt līdz finālam, kur tad no otras puses iekļūtu Amerika. Cik savādi arī neizliktos, pēc šīs lozes iznāk, ka ne Latvijai, ne Filipīnām nebija vēlēšanās uzvarēt,” Baumanis 30. jūlijā pa tālruni ziņoja no Berlīnes.

Latvija, Filipīnas un Urugvaja iesniedza protestu. Rīkotāji to pieņēma, nolemjot, ka izlozes rezultāti paliek spēkā tikai pirmajā dienā. Tālāk lozēja katru dienu atsevišķi. “Mūsu zēni ārkārtīgi laimīgi par to, jo cer, ka otrreiz mēs vairs nevilksim Filipīnas un Ameriku (“Rīts”, 31.07.1936).

Mārtiņš Grundmanis pārbaudes spēlē ar Meksiku salauza īkšķi. Spēlētājam izdarīja rentgena uzņēmumu. Ārsts atzina, ka savainojums nopietns. Īkšķi ieģipsēja, Grundmanis vairākas dienas nepiedalījās treniņos, taču turnīra priekšvakarā atgriezās ierindā.

Reiz latvieši devās trenēties septiņos no rīta. “Nonākot pie treniņa laukuma, pārliecinājāmies, ka neesam pietiekoši agri piecēlušies, lai laukumā būtu pirmie. Priekšā bija kanādieši, kuri olimpiskajā ciemā dzīvo tieši līdzās treniņa laukumam. Viņi ir visnoslēpumainākie. Pamanot mūs, tie pārgāja pilnīgi uz mešanas treniņu. Redzot, ka arī tāds treniņš mūs interesē, tie pārtrauca arī to un mēs varējām sākt savu treniņu (“Rīts”, 05.08.1936).”

Pirmajā nedēļā rūpes sagādāja bumbas un apavi, vēstīja Baumanis. “Izrādās, ka Latvijā gatavotās bumbas ir daudz smagākas, lietojot izplešas arī lielākas, caur ko ar tām nav iespējams trenēt to precizitāti, kādu redzam pie Amerikas valstu reprezentantiem. Iegādājamies tagad jaunas olimpiskā parauga bumbas un ceram dažās dienās ar tām ievingrināties tik tālu, ka varēsim mest tikpat labi, kā Rīgā.”

“Noskumuši esam par to, ka nevaram iegādāties jaunas basketbola kedas, jo izrādās, ka mūsu Rīgā pirktie „zābaki" nav visai piemēroti (māla) laukumiem, uz kuriem risināsies lielās spēles. Kad redzēju lielo slīdēšanu laukumā, noskaidroju, ka mūsu sporta vadība neliedz līdzekļus speciālu kedu iegādei. Devos ceļā un „apskrējis" pusi Berlīnes, noskaidroju, ka Vācijas galvaspilsētā tādi apavi kā basketbola kedas nemaz nav atrodamas. Izstaigājis un nobēdājies, atgriezos olimpiskā ciemā un nopirku Melderim vācu vingrošanas kurpes, lai tas varētu spēlēt.”

Baumanis pārmaiņus rūpējās par vienības apgādi un veica tiesneša pienākumus. “Mūsu mešanas mākslu apbrīno igauņi. Šodien, braucot uz stadionu vadīt Igaunijas – Itālijas spēli, Nūbers man izteicās, ka latvieši esot metienos nepārspējami. Ja amerikāņi iemetot grozā 40 procentus bumbu, tad latvieši droši metot 60 procentus. Vai tas mums izdosies, to rādīs turpmākās cīņas.”

Apavu jautājumu izdevās atrisināt 5. augustā – divas dienas pirms turnīra sākuma. “Šodien iegādājāmies basketbolistiem jaunas kedas (sporta kurpes), kuras jau izmēģinājām treniņā. Kedas kājai piegūla ļoti labi un spēlētāji par tām atsaucās atzinīgi. Ceram, ka ar tām varēsim daudz labāk un brīvāk kustēties laukumā. Grundmanis šodien līdzdarbojās treniņā un ceram uz viņa līdzdalību spēlē pret Urugvaju.”

Latvijas pirmā pretiniece Urugvaja uz Eiropu sūtīja 80 sportistus, lai gan 1932. gadā Losandželosā tai bija tikai viens dalībnieks. Dienvidamerikāņi ceļā devās jau jūnija vidū. Delegācijā bija: 12 basketbolisti, astoņi bokseri, 12 ūdens polo spēlētāji, deviņi airētāji, divi zēģelētāji (burātāji) un septiņi paukotāji.

“Iztrūkst šoreiz visu apbrīnotie Urugvajas futbolisti, kuri sakarā ar pāriešanu profesionāļos, sacīkstēs nepiedalīsies. Olimpiskais futbola turnīrs risināsies bez 1924. un 1928. gada uzvarētāja līdzdalības (“Rīts”, 19.07.1936). Urugvajieši triumfēja arī pirmajā Pasaules kausa izcīņā 1930. gadā Montevideo.

Baumanis 6. augustā plkst. 20:00 pieteica Melderi, Raudziņu, Jurciņu, Grundmani un Andersonu. Rezervē atstāja Elmūtu un Kazāku, kamēr Rūja, Tiltiņš, Anufrijevs un Hermanovskis turnīru vēroja no soliņa. Tiesnešus uzzināja vienu minūti pirms starta, bet nākamos pretiniekus – katras dienas vakarā.

Igaunija atklāšanas spēlē uzvarēja Franciju (34:29), bet Itālija apspēlēja Poliju – 44:28. Spēles ieilgst, tāpēc Latvijas un Urugvajas cīņas sākums aizkavējās par 15 minūtēm, atcerējās admirālis Teodors Spāde. “Laiks labs. Saulīte. Silts. Ieradušies gandrīz visi latvieši, cik vien to Berlīnē ir. Klāt arī ministru prezidenta biedrs un LOK priekšsēdis Marģers Skujenieks, nemaz nerunājot par pārējo sporta vadību (Sporta Pasaule, 11.08.1936).”

Latvieši ir sarkanos kreklos un baltās biksēs, urugvajieši – zilos kreklos un baltās biksēs. “Kādi 100 latvieši, kas atrodas apkārt laukumam, apsveic savējos. Basketbolisti stipri nervozē un jūtas kā uz lielas skatuves, un tā arī ir, jo viņi jūt, ka ne tikai šie skatītāji, bet visa Latvija gaida šīs spēles pozitīvu iznākumu. Kad komandām jāfotografējas, daži mūsējie negrib stāvēt aparāta priekšā, jo tas nesot nelaimi. Beidzot visi laimīgi nofotografēti un par godu Urugvajai atskan latviešu “sveiks” (Latvijas kareivis, 11.08.1936).”

Latvija sāk spēli šādā sastāvā: uzbrukumā – Jurciņš, Raudziņš, Melderis; aizsargi Grundmanis un Andersons. “Gaisā uzlido dzeltenā, pārāk cieti piepumpētā balle. Jurciņš lec, padod balli nākošam un urugvajieši vēl nav attapušies, kad balle atkal Jurciņam. Viņš met, un septītajā sekundē latvieši gūst pirmo grozu. Kā šo ieguvumu uzņēma skatītāji, to katrs sapratīs.

“Latvju zēni turaties, pretiniekam plāni ies” sauc skatītāji, un mūsu puiši turas. No spēles sākuma pagājušas 3:40 minūtes, kad Jurciņa raidītā balle otro reizi ielido Urugvajas grozā, un pateicīgie skatītāji sauc: «Āre, āre, šitā te spēlē latvji Berlīnē». Tomēr spēle ar urugvajiešiem nav viegla, sevišķi labi darbojas viens viņu aizsargs, piedzīvojis un straujš, pat ass, par ko izpelnās vairākus soda metienus.

Mūsējiem tomēr nav lemts soda metienus pārvērst rezultātā, jo cietā balle lāgā negrib līst grozā, tāpat arī vairāki urugvajiešu labi metieni par matu aizslīd garām mūsu grozam. Kad ūsains Urugvajas uzbrucējs grib mest, iekarsušie sportisti malā sauc, lai tur cieti aiz ūsām. Tad atkal balle mūsējo rokās un straujā spēle noslēdzas ar Raudziņa metienu, kurš piektajā minūtē gūst Latvijai trešo grozu. Jau stāvoklis 6:0 mums par labu, kad iniciatīvu pārņem urugvajieši.

Septītaja minūtē Grundmanis izpelnās sodu, un rezultāta Urugvaja iegūst pirmo punktu. Karstasinīgie Urugvajas skatītāji kliedz apskaužami stipri, bet tūlīt arī latvju organizētie saucieni pārspēj dienvidniekus, un šaja skaņu haosā saprotams tikai viens vārds: “Latvija, Latvija”. Ne tikai laukuma vidū, bet arī apkārt tam notiek divu tautu sacensība, kurā līdz šim vēl pārsvars latviešiem.

Stāvoklis kļūst nopietnāks. Urugvajieši aizvien vairāk uzmācas, tie labi ieņem vietas un saspēlējas. Mūsu aizsardzība strādā pašaizliedzīgi, tomēr 10. minūtē pretinieks veikli saņem balli zem mūsu groza un gūst savai valstij grozu. Cīnoties ar pārsvarā esošiem dienvidniekiem, mūsējie izpelnās sodu, un atkal viens punkts par labu pretiniekam.

Vai tiešām mūsējiem bus jāzaudē? Nē, tas nedrīkst notikt, skan atkal saucieni: “Latvija, Latvija” un “Latvju zēni turaties, turaties”. Liekas, ka tas palīdz, mūsējie sāk “raut”, urugvajiešu aizsargs izdara rupjību, Jurciņš met vienreiz sodu un 14. minūtē nāk klāt mums viens punkts. Vēl nav rimušas latviešu gaviles, kad pēc pusminūtes Grundmaņa iegūtais grozs dod Latvijai vēl divus punktus. Bet nu arī sākas īsti brāzmaina Urugvajas uzmākšanās un, Dienvidamerikas skatītājiem kliedzot, viņu spēlētāji gūst grozu 15. un pēc brīža arī 16. minūtē.

Nu stāvoklis vairs tikai 9:8 Latvijas labā. Gan Raudziņš 17. minūtē gūst vienu grozu, bet tūlīt arī urugvajtetis tiek pie guvuma. Puslaika pēdējā minūtē, atvairot urugvajiešus. mūsu neatļautais paņēmiens izpelnās vienu soda metienu, ko urugvajietis iemet un, atskanot Šveices tiesneša svilpei, pirmais puslaiks beidzas 11:11. Puslaikā mūsu spēlētāji drošina viens otru un saka: “Mēs esam labāki, un mums viņi noteikti jāuzvar”, bet balsis dreb, jo īstā cīņa tikai tagad sāksies.

Sākas otrs puslaiks, skatītāji sauc: “Latvju zēni visu var, šitā spēle jāuzvar!” un mūsu puiši metas cīņā. Abas puses uzmanīgi aizsargājas, paiet minūte pēc minūtes, bet rezultāta nav. Šis neizšķirtais stāvoklis kļūst nepanesams, nāk prātā vārdi: “Uzvarēs tas. kam stiprāki nervi”, un mūsējie liekas nosvērtāki.

Urugvaja bīstama ar savu straujumu un precīziem tāliem iemetieniem. Jau pagājušas deviņas minūtes bez rezultāta, kad urugvajietis met tālu metienu un balle ielido mūsu grozā. Latviešu skatītājos drūms klusums. Mūsējie turpina savu nosvērto spēli un 11. minūtē Raudziņš gūst grozu. Tagad viss laukums vārās ka raganu katls. Skan aplausi, kliedzieni, uzmudinājumi un abu tautu skaņie jūtu izplūdumi saplūst kopējā skaņu brāzmā.

Divpadsmitajā minūtē Melderi nomaina Elmūts. Latviešu spēle kļūst labāka, jo Elmūts ir nepārspējams. Par nepareizību Urugvaja izpelnās sodu, ko Elmūts iemet, un rezultāts nu ir 14:13 Latvijai par labu. Mūsu prieki ir īsi: 15. minūtē Urugvaja gūst grozu. Sešpadsmitajā minūtē rezultāts jau 14:17 par labu Urugvajai, bet līdz spēles beigām vairs tikai 4 minūtes.

Šajā brīdī urugvajieši izdara taktisku kļūdu, jo sāk tīši vilcināt laiku, necenšoties iegūt grozu, bet dodot balli viens otram. Kādu brīdi mūsējie skraida bez balles, liekas, ka būs jāzaudē. Tad urugvajieši zaudē balli. Mūsējie tuvojas Urugvajas grozam, saspēlējas; Jurciņš saņem balli, raujas uz priekšu, met, un laukumā nodimd latviešu gaviles. Stāvoklis 16:17 vēl tomēr urugvajiešu labā.

Latvieši vairs nav valdāmi, visi sauc, mudina un katrs no klātesošiem grib sniegt savējiem vismaz morālisku atbalstu. Atkal atskan daudzkārtīgs sauciens “Latvija, Latvija”. Skatītāji uzlēkuši kājās un kopējā troksnī grūti sadzirdēt savu balsi. Vēl divas minūtes laika, uztraukumā neatceros, kā tas sākās, redzēju tikai, ka Elmūts saņēma asu piespēli, pagriezās un bez kādas tēmēšanas meta.

Balle bez pieskaršanās iekrita grozā – 18:17. Nevarēja iedomāties, ka 100 cilvēki var sacelt tādu gaviļu vētru, kā to darīja latvieši. Gaisā lidoja cepures, draugi apkampās un mazā latviešu kolonija bija kā transā. Tikmēr skats spēles laukumā krasi mainījās. Mūsējie ātri dod balli viens otram, tā kā urugvajieši pilnīgi apstulbst.

Atlikusī pusotra minūte jānovilcina. Saspēlējoties mūsējie atkāpjas pie sava groza, urugvajieši cenšas pēc balles, bet velti. Pēkšņi uz Urugvajas pusi izskrien Raudziņš. Jurciņš to sedz un sviež balli pāri laukumam. Gan urugvajieši vēl cenšas Raudziņu aizkavēt, bet ir jau par vēlu, jo balle grozā – 20:17!

Gaviļu troksnī beigu svilpe nav sadzirdama, bet mūsējiem atstājot laukumu, nodārd daudzbalsīgs: “Latvija, mūsu Latvija lai dzīvo”. Aizkustinātie skatītāji apkampj un skūpsta uzvarētājus. Ministru prezidenta biedrs Skujenieks un sūtnis Celmiņš spiež katram spēlētājam roku.”