Ar kausu, caur traumām: kā 19 gadīgais Veinbergs nonāca Latvijas izlasē

Decembrī Latvijas U20 izlase uz pasaules čempionātu pirmajā divīzijā, kas norisinājās Dānijā, devās bez tobrīd 18 gadus vecā centra uzbrucēja Klāva Veinberga. Kamēr citi aizvadīja pirmo treniņu, viņam tika veikts rentgens, kas atklāja lūzumu pēdā – pleznas kaulā. "Nebija patīkami – tas bija mana gada gaidītākais brīdis," par izlaisto junioru čempionātu sacīja Veinbergs. Vienlaikus tas uzbrucējam sniedza vērtīgu atziņu: savai veselībai jāpievērš rūpīgāka uzmanība. Jo lūzums, kas tika konstatēts 1. decembrī, patiesībā radās vairākas nedēļas iepriekš.

9. novembrī Veinbergs tika izsaukts uz Rīgas "Dinamo", un vienā no pirmajiem treniņiem viņam pa kāju trāpīja Kristapa Sotnieka no zilās līnijas mestā ripa. "Centos izvairīties, bet trāpīja pa pēdas ārmalu. Nogāju malā, taču likās, ka tas ir tikai sasitums. Turpināju trenēties," atcerējās Veinbergs. 15. novembra "Dinamo" mājas spēlē pret Vladivostokas "Admiral" viņš tika pieteikts kā 13. uzbrucējs, tomēr laukumā neizgāja. Atgriezies HK "Rīga" rindās, viņš aizvadīja vēl sešus mačus. "Ar katru sāpes minimāli pieauga, bet nebija nekas tik traks, lai nepaciestu. Taču, kad aizbraucu uz U20 izlasi, kāpjot pa kāpnēm, jutu, ka ir palicis manāmi sliktāk."

Savainojuma dēļ nācās izlaist pusotru mēnesi, un pats uzbrucējs atzīst, ka laiku izmantojis lietderīgi. Arī – lai atpūstos no hokeja. "Man šķiet, viņš bija pārdomājis dzīvi, un sezonas turpinājums aizgāja citā gultnē," par Veinberga atgriešanos ierindā teica HK "Rīga" galvenais treneris Raimonds Vilkoits, kurš strādā arī Harija Vītoliņa treneru korpusā Latvijas izlasē. Uzbrucējs atzīst, ka saglabāt motivāciju viņam palīdzējis arī brālēns Toms Veinbergs, kurš ir viens no Latvijas labākajiem peldētājiem uz muguras.

Pirmajās trīs spēlēs pēc traumas, vēl atgūstot formu, Veinbergs palika bez vārtu guvumiem, bet turpinājumā desmit spēlēs izcēlās sešas reizes. Sekmīgais skrējiens turpinājās arī "Zemgales"/LLU rindās, dzimto komandu papildinot pēc HK "Rīga" sezonas beigām – Latvijas čempionāta sezonas izskaņā. Desmit playoff cīņās Veinbergs guva četrus vārtus – tikpat, cik MVP Edgars Kulda, bet vairāk bija tikai viņu komandas biedriem Robertam Jekimovam un Aleksandram Novikovam, katram pa pieciem.

Nākamajā dienā pēc Latvijas titula izcīnīšanas Veinbergs saņēma īsziņu no Arta Ābola, ka pēc vienas brīvdienas viņam pulksten 8:45 viņam jābūt "Daugavas" ledus hallē, lai pievienotos Latvijas izlases treniņnometnei. "Patīkams pārsteigums, jo negaidīju uzaicinājumu. Bet – ir prieks, ka varu šeit atrasties un varu pierādīt sevi," sacīja centra uzbrucējs.

Pirmo reizi centra uzbrucēja pozīcijā Veinbergs tika izmēģināts Jelgavas U17 komandā. Turpinājumā sekoja divas sezonas Latvijas čempionātā pie Oļega Sorokina, kurš viņu saredzēja kā malējo spēka uzbrucēju. Kad atkal sekoja nākamais pakāpiens karjeras ceļā jeb komandu maiņa un pievienošanās HK "Rīga", Vilkoits jau sarunā pirms sezonas Veinbergam teica, ka viņš atgriezīsies uzbrukuma centrā.

"Viņš ir liels, spēcīgs un ar diezgan augstām darba spējām," savu redzējumu pamatoja Vilkoits. "Labi spēlē aizsardzībā, bet uzbrukumā prot sasiet kopā maiņas biedrus un atrast noslēgumu – kā savienojošais spēks. Runājot pirms sezonas, necentos viņu pārliecināt – tikai pastāstīju, kā redzu viņu laukumā."

Treniņos daudz laika pavadīts, strādājot pie iemetieniem, un sezonas beigās tas nesa augļus. Ja pašā ievadā bija arī spēle, kurā izdevās ņemt virsroku tikai piecos no 20 iemetieniem, tad turpinājumā regulāri bija mači ar vismaz 55% iemetienu punktā. Šo robežu izdevās pārkāpt sešās no sezonas pēdējām septiņām spēlēm HK "Rīga" kreklā, bet vienīgais izņēmums bija... 54,5%.

Cīņa par ripu ir tikai viens no centra uzbrucēja pienākumiem iemetienā. Jāprot novērtēt pretinieku komandas izvietojums un savi maiņas biedri jānostāda, lai izmantotu situāciju vai – lai neitralizētu sāncenšu nodomus. Turklāt novērtēšana un norīkošana jāpaveic pāris sekundēs. Tāpat jāizvērtē pretinieku centra nodomi tieši iemetienā, jāizsijā savs plāns, jāatceras par tehniku. Knifi, kurus citi mācās gadiem, bet citiem tik ilga laika nav.

Pēdējās dienās Latvijas izlase trenējusies piecos virknējumos, centra uzbrucēju vietas aizņemot Rodrigo Ābolam, kurš nedosies uz Franciju, Denisam Smirnovam, Oskaram Batņam, Danielam Bērziņam un Klāvam Veinbergam, kurš slidoja vienā virknējumā ar Edgaru Kuldu un Oskaru Lapinski. Savainojuma dēļ jau pirmajā treniņā no ierindas tika izsists Andris Džeriņš.

"Tas nav nekas nereāls, reizē – apzinos, ka nometnē centru ir pietiekami daudz," par savām iespējām aizbraukt uz pasaules čempionātu teica Veinbergs, kurš līdzās treniņiem izlasē gatavojas 12. klases noslēguma eksāmeniem. "Būtu priecīgs jau par to vien, ka dotu iespēju pārbaudes spēlēs pierādīt sevi."

Ņemot vērā nelielo pieredzi centra uzbrucēja pozīcijā un cīņu ar savainojumiem, jo 2019./20. gada sezonā Veinbergs cirkšņa dēļ laukumā devās tikai trīs spēlēs, turklāt problēma nelika mierā arī nākamās sezonas pirmajā pusē, jau atrašanās Latvijas valstsvienības nometnē ir sasniegums. Dienā, kad viņš pievienojās izlasei, Veinbergs jau vakarā devās laukumā treniņspēlē pret Latvijas U18 izlasi un izcēlās ar diviem vārtiem.

Latvijas izlases treneriem izsenis nav paticis riskēt ar gados jauniem spēlētājiem, ja ir pieredzējušākas alternatīvas. Īpaši – ar centra uzbrucējiem. Iepriekšējais centrs, kurš pasaules čempionātā debitēja neilgi pēc 19. dzimšanas dienas, bija Rodrigo Ābols 2015. gadā. Pirms viņa – Zemgus Girgensons 2013. gadā.

"Katru dienu jāiet un jāpierāda. Arī es pats toreiz neticēju, ka tikšu uz pasaules čempionātu, reizē – tas bija mans mērķis. Pašam jāizvirza savi mērķi un jātic, ka tie ir aizsniedzami. Protams, tādā vecumā neviens nesola vietu izlasē. Katru dienu jārāda labākais un jācenšas likt treneriem aizdomāties, kad viņiem jāpieņem izvēles," padomus septiņus gadus jaunākajam kolēģim sniedza Ābols.

Ja attieksmi pret darbu un centību izdosies saglabāt pašreizējā līmenī, šis nebūs pēdējais pavasaris, kad runāsim par Klāvu Veinbergu Latvijas valstsvienības sakarā.