Aparjode: "Konkurente pēc manas kļūdas gan jau nodomāja, ka zaudēšu"
23 gadus vecā kamaniņu braucēja Kendija Aparjode aizvadītajā sezonā Pasaules kausa kopvērtējumā no latviešu sportistēm ierindojās visaugstāk, ieņemot astoto pozīciju un tikai par vienu punktu apsteidzot komandas biedri Elīzu Cauci. Īpaši labi izdevās nostartēt gada svarīgākajās sacensības Sočos, kur pasaules čempionātā individuāli izcīnīta ceturtā vieta, bet komandu stafetē iegūts kas taustāmāks - sudraba medaļa. Sarunā ar Sportacentrs.com Kendija stāsta gan par aizraušanos ar orientēšanos un tenisu, gan izvērtē aizvadītajā sezonā iespēto kamaniņu trasēs.
Aizvadītajā sezonā pasaules čempionātā Sočos ieņēmi ceturto vietu. Vai nebija rūgtums par to, ka paliki vienu soli aiz goda pjedestāla?
Rūgtums par to nav, bet drīzāk prieks, jo tas ir labākais sasniegums. Uzreiz pēc finiša bija neliels rūgtums, jo neizdevās labs otrais brauciens, tomēr bija prieks, ka saglabāju vietu, zinot, ka zemāk par sesto pozīciju nebūšu. Otrajā braucienā mazliet kļūdījos sestajā un septītajā virāžā, varbūt no malas tik slikti neizskatījās, bet pašai tobrīd likās - pieļāvu tik traku kļūdu, ka konkurente [Tatjana Ivanova] gan jau nodomāja, ka zaudēšu viņai. Iebraucot finišā, šķita neticami, ka izdevās noturēt pozīciju.
Vai esi apmierināta ar sasniegto?
Pasaules čempionātā pēc pirmā brauciena biju sestā, bet otrajā izdevās ne tikai saglabāt vietu, bet pat apbraukt divas konkurentes, par ko biju pārsteigta. Protams, vienmēr gribas nobraukt pēc iespējas labāk, lai redzētu, kur varēju būt. Šoreiz tā nesanāca, bet rezultāts ir labs.
2019. gada sezonā Pasaules kausa posmā Sočos līdz medaļai pietrūka 0,014 sekunžu, arī toreiz ieņemot ceturto vietu. Kāda tad ir sajūta?
Tobrīd bija trakas sajūtas. Ja šogad pasaules čempionātā Sočos trešā vieta bija diezgan tālu [+0,289 sekundes], tad pirms gada Pasaules kausā pietrūka pavisam nedaudz. Protams, gribējās trešo vietu, bet visam savs laiks. Izdarīju visu, ko varēju, un tā man Sočos toreiz bija pirmā reize. Nekad nebiju braukusi tajā trasē, un ceturtā vieta tik un tā ir labs sasniegums, tomēr pamatsacensībās uz pjedestāla vēl nav izdevies tikt.
Šosezon Pasaules kausa kopvērtējumā par vienu punktu apsteidzi komandas biedri Elīzu Cauci un ieņēmi astoto vietu. Cik svarīgi būt pirmajai komandā?
Ikvienam ir svarīgi būt labākajam un tiekties uz to. Protams, arī par komandas biedriem jāpriecājas, nevar būt visu laiku tikai par sevi, tomēr mūsu starpā sacensību laikā valda sāncensība. Ikdienā mēs esam draudzīgi, tā ka spriedzi neizjūtam tik ļoti. Tomēr vienmēr ir patīkami, ja esi labāka. Drīzumā sāksies vasaras treniņi, un neesam ilgi redzējušies. Būs forši satikties un atkal būt kopā, bet treniņnometnē nav baigās sāncensības, tomēr, atrodoties trasē, katrs koncentrējas un cīnās par sevi.
Kādus mērķus biji izvirzījusi pirms šīs sezonas?
Lielāko mērķi - iebraukt sešiniekā pasaules čempionātā - izpildīju. Kopvērtējumā Pasaules kausā biju astotā, kas ir līdz šim labākais rezultāts. Par sezonu esmu apmierināta, lai gan tā varēja labāk iesākties un arī varēju labāk pabeigt, bet kopumā ir labi un ir motivācija strādāt, lai nākamajā sezonā atkal uzlabotu rezultātus. Šī bija ceturtā sezona pieaugušo izlasē, un tagad esmu guvusi lielāku pieredzi. Ziemeļamerikas trasēs pirms pievienošanās lielajai izlasei nebiju bijusi, bet tagad, vairāk braucot arī tur, esmu labāk apguvusi šīs trases, kas palīdz pakāpties kopvērtējumā.
Kuru no ārzemju trasēm, kur norisinās Pasaules kausa posmi, vislabāk izproti?
Labi saprotu visas, vismaz tā ceru, bet vislabāk patīk Oberhofa. Var pat teikt, ka ir līdzīga Siguldai, jo ir jāpastrādā, lai nobrauktu līdz finišam. Oberhofā ir vairāk jāstūrē un jāpiepūlās, lai nobrauktu, kamēr, piemēram, Īgslas trasē nav baigi jāstūrē, tur ir vairāk jāguļ un kamana jālaiž brīvi. Oberhofā ir vairāk asas virāžas, tāpēc tur ir jāizdara precīzas darbības, lai labi nobrauktu.
Pagājušogad maijā guvi visnotaļ smagu traumu - ielauzi labās rokas elkoņa kaulu. Kā tu spēji atgūties?
Pagājušogad maijā sākās vasaras treniņi un otrajā nometnes nedēļā neveiksmīgi nokritu. Uzskrēju virsū Ināram [Kivleniekam]. Bija jāskrien atmuguriski, un es neredzēju, ka viņš atrodas aiz manis. Riktīgi skrēju, bet tad paklupu aiz viņa un nokritu uz zemes, ielaužot elkoņa kaulu. Bija pašvaki, jo nevarēju pilnvērtīgi trenēties divus mēnešus. Tobrīd vairāk trenēju kājas un darīju, ko varu. Tikai augustā varēju sākt kustināt savainoto roku, un varbūt tāpēc sezonas sākums neizdevās tik veiksmīgs.
Vai uzreiz saprati, ka esi guvusi traumu?
Nē. Uzreiz nevarēja pateikt, ka kaut kas ir salauzts. Arī pēc rentgena neko īsti nevarēja pateikt, jo lūzums bija diezgan maziņš. Vajadzēja braukt uz Rīgu, Latvijas Olimpisko vienību, kur taisīja datortomogrāfiju, lai visu varētu sīkāk apskatīt. Beigās izrādījās, ka bija ielauzts elkonis.
Kādas bija sajūtas pēc diviem mēnešiem, kad nebiji ilgu laiku kustinājusi elkoni?
Sākumā bija grūti iztaisnot elkoni, lai gan man nebija gipša, jo tad būtu vēl grūtāk. Bija jābrauc pie fizioterapeita un jākustina roka, lai to varētu iztaisnot. No sākuma biju uzmanīga, protams, uzreiz nesāku cilāt smagus svarus. Pamazām sāku darboties ar gumijām un strādāt ar savu svaru. Tagad viss ir kārtībā, varu gan uz rokām staigāt, gan pumpēties.
Kad plānots doties uz Pekinas olimpisko trasi?
Nākamajā sezonā Pekinā būs viens no pēdējiem Pasaules kausa posmiem. Šķiet, tur būs atvēlētas divas nedēļas - pirmā veltīta treniņiem, bet otrajā būs Pasaules kausa sacensību nedēla. Tad arī pirmoreiz apgūsim trasi, bet īstenībā jau šogad martā vienam izvēlētam atlētam vai atlētiem no katras valsts bija jābrauc uz Pekinu, lai pirmo reizi testētu trasi, tomēr viss tika atcelts. Tagad tas varbūt notiks rudenī. No Latvijas laikam brauks brāļi Šici, kas kopīgi ar citu valstu atlētiem būs tur un pēc tam, atbraucot mājās, varēs nodot savas iegūtās zināšanas.
Cik daudz braucienu iespējams veikt treniņnedēļas laikā?
Parasti treniņnedēļā ir viens treniņš dienā, kur ir trīs braucieni. Ja braucam piecas dienas, tad kopā sanāk apmēram 15 braucienu, bet Pasaules kausa nedēļā pirms sacensībām ir tikai pieci vai seši braucieni.
Tev sanāk ātri apgūt jaunas trases?
Piemēram, pagājušogad pirmoreiz biju Sočos, kur katrā otrajā braucienā izkritu. Nesapratu, ko tur darīt. Pēc tam ar treneri izstaigāju trasi un sapratu, ka vienā virāža daru pavisam kaut ko nepareizu, un pēc tam viss aizgāja.
Vai tev bija izvēle trenēties kamaniņu sportā, ņemot vērā, ka mamma [Aiva Aparjode] brauca Pasaules kausa līmenī ?
Pirms kamaniņu sporta nodarbojos ar orientēšanos. Man bija izvēle, tomēr, kad mamma sāka trenēt kamaniņu sportistus, 13 gadu vecumā izdomāju, ka laikam ir jāpamēģina. Neatceros, vai mamma piespieda izmēģināt, vai tā bija mana iniciatīva. Tā arī izmēģināju spēkus kamaniņās un iepatikās.
Cik laba biji orientēšanās sportā?
Tiku pat jauniešu izlasēs. Latvijā notika vairākas atlases sacensības, kur varēja kvalificēties izlasei. Vairākus gadus biju jauniešu izlasēs un nebiju tik slikta, tomēr treniņiem nopietni nepievērsos, var pat teikt, ka, ikdienā netrenējoties orientēšanā, izlasē tiku piedaloties tikai sacensībās, jo tolaik mācījos Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Nemēģināju apvienot abus sporta veidus. Darbadienās Murjāņos mācījos kamaniņas, bet sestdienās un svētdienās skrēju orientēšanās sacensībās, kas man patika.
Kas tev labāk padevās - skriet vai arī meklēt, uz kurieni skriet?
Kā jau teicu, netrenējos baigi nedz skriešanā, nedz orientēšanā. Tas man patika, un orientējos kā mācēju. Dažreiz sanāca, dažreiz nesanāca.
Ko orientēšanās sportā nozīmē, ja nesanāk? Ieskrēji mežā un apmaldījies?
Jā, kad aizskrien uz pavisam citu pusi, apmaldies mežā vai pazūdi kartē. Kad iekļuvu jauniešu izlasē - man bija 13 vai 14 gadu -, pirmo reizi aizbraucu uz Baltijas čempionātu, kas notika Latvijā, un uz divām stundām pazudu mežā, bet pēc tam iznācu ārā. Laikam tas bija stresa dēļ, jo tās bija pirmās svarīgās sacensības. Iegāju mežā un vairāk nemācēju orientēties. Liekas, ka distance bija tikai trīs kilometru gara, kā arī atceros, ka tas bija brikšņains mežs.
Dzimšanas diena tev ir 24. decembrī. Kā sanāk ar svinēšanu, jo tas ir Ziemassvētku laiks?
Man ir paveicies. Ziemassvētkos savas dzimšanas dienas laikā esmu mājās, jo tad sacensības nenotiek. Ģimenes lokā svinam gan Ziemassvētkus, gan manu dzimšanas dienu. Nekas liels, bet vismaz to laiku varu pavadīt mājās, nevis kā manam brālim Kristeram. Viņam dzimšanas diena ir 24. februārī, kas vienmēr ir sezonas laikā. Viņam parasti nav dzimšanas dienas kūkas, cik nu komandas biedri viņu apsveic, varbūt arī Kristers pacienā komandu ar kūku, tā arī paiet viņa dzimšanas diena.
Pagājušogad absolvēji LSPA, iegūstot trenera kvalifikāciju.
Sapratu, ka vajag iegūt izglītību, jo ar sportu visu dzīvi nenodarbošos, un vajag vismaz kaut kādu pamatu. Tagad nedomāju, ka varu būt trenere vai kādu trenēt, bet nevar zināt, kā būs pēc pāris gadiem. Tas nav bakalaurs, bet gan 1. līmeņa augstākā izglītība - kamaniņu sporta trenere. Bija jāmācās tikai divus gadus,un pabeidzu kopā ar brāļiem Šiciem. Šobrīd varu trenēt tikai kamaniņu sportistus, tomēr pagaidām vēl nav vēlmes trenēt, pašai gribas sportot. Varbūt pēc sporta gribēšu izmācīties ko pilnīgi citu.
Kuram sporta veidam, neskaitot kamaniņas, visvairāk seko līdzi?
Vienmēr paticis teniss. Nezinu, kas mani piesaista, bet šķiet interesants sporta veids. Patīk sekot latviešu meitenēm - Sevastovai un Ostapenko -, protams, arī vīriešu tenisam, tomēr sieviešu patīk vairāk. Parasti, kad man beidzas sezona, tad ir brīvāks laiks un sekoju aktīvi līdzi un skatos, dažreiz arī pieceļos naktī, lai skatītos, ja turnīri notiek Ziemeļamerikā. Pašai vēl nav sanācis spēlēt tenisu, bet kādreiz labprāt pamēģinātu.
Vai esi bijusi arī uz kādu tenisa turnīru?
Pagājušogad Jūrmalā biju uz "Baltic Open" finālu, kur uzvarēja Sevastova. Bija ļoti forši, pirmo reizi dzīvē skatījos tāda līmeņa sacensībās. Noteikti vēl aizbraukšu, ja kādreiz būs. Sākumā turnīru skatījos televīzijā un cerēju, ka kāda no latvietēm iekļūs finālā. Ja kāda būs finālā, zināju, ka aizbraukšu apskatīties finālu, un uzreiz kā Sevastova iekļuva finālā, nopirku biļetes.