Buncis komentē Zubova mīklaino situāciju, aizbēgušo Korado, jaunpienācējus

Šī ir intervijas pirmā daļa. Otrajā lasiet par Valēriju Kuļibabu un viņa nonākšanu galvenā trenera postenī

Pēdējās nedēļas laikā komandai pievienojušies aizsargs Džordons Sautorns un uzbrucējs Mets Lorito, tagad koferus ceļam uz Rīgu jau kravā Jūliuss Hudāčeks. Kā šie papildinājumi nonāca Rīgas "Dinamo" redzeslokā?
Komanda spēlē, un mēs sekojam līdzi, runājam ar treneriem. Redzot vājo posmu, tiek meklēts spēlētājs, papildinājums. Protams, sezonas vidū to izdarīt ir daudz grūtāk nekā pirms sezonas un izvēle ir diezgan ierobežota. Nākas ņemt spēlētājus no citām līgām, un jāsakrīt vairākām kārtīm. Viens – tas, ko grib klubs un treneris. Otrs – ko redz pats spēlētājs. Tad, kad abas lietas sakrīt, tiek atrasts kopsaucējs.

No malas skatoties, Hudāčeks liekas vienkāršākais papildinājums – principā bez komandas, jo ģimene gaidīja papildinājumu, bet ar lielu un atzīstamu pieredzi. Skatoties uz Sautorna CV, teikšu godīgi, – nezinu, vai tāds spēlētājs var pastiprināt KHL komandu.
Jā, tas ir labs jautājums, bet atbildēšu ar citu piemēru. Sebastians Vennstrems – spēlētājs ar pietiekami cienījamu statistiku ļoti labā līgā pagājušajā sezonā diemžēl nevarēja atrast ritmu, nevarēja pielāgoties ātrumiem, spēka spēlei un divcīņām, kas ir KHL. Lai vai cik žēl, bet no Vennstrema nācās šķirties. Statistika ne vienmēr parāda varēšanu. Protams, pastāv iespēja, ka arī Sautorns nebūs īstais. Frenks Korado ar ilgstošo un no mūsu medicīniskā personāla puses neizprotamu traumu, ar vēlmi ārstēties citādi... Mums bija nepieciešams vēl viens aizsargs.

Protams, par Sautornu varu spriest tikai pēc viņa klubiem un punktiem. Kādu izpēti veicāt pirms viņa parakstīšanas?
Tas ir InStat, tās ir dažas spēles, ko esam skatījušies, tā ir statistika, tā ir informācija no komandas.

Lorito statistika karjeras griezumā bijusi dzīvelīgāka, bet šī sezona bijusi pagalam neizdevusies. Zviedrijā viņš sāka pirmajā maiņā, bet pabeidza ceturtajā ar septiņām minūtēm uz ledus. Vārtus iemeta tikai vienā no 14 spēlēm. Kā tu raksturotu viņu?
Tur līdzi nāca treneru maiņa, tāpēc viņš pats vēlējās izmaiņas. Ja skatāmies uz Lorito, tur ir interesants fakts – tiklīdz viņu parakstījām, Jaroslavļas "Lokomotiv" spēlētāji Rīds Bušē un Eduards Paskvāle, ar kuriem viņš kopā izcīnīja Kaldera kausu, bija ļoti izbrīnīti. Viņiem bija jautājums, kāpēc Lorito parakstījis Rīgā, nevis viņu paņēmusi "Lokomotiv". Tā ir mūsu priekšrocība – šeit hokejisti var atsperties, lai nākotnē pretendētu uz labāku līgumu bagātākā klubā.

Veidojot sastāvu sezonai, skaidrs, ka notiek kaulēšanās par līgumiem – spēlētājs un aģents kalkulatorā meklē plusiņu, bet klubs dzēš nost tās papildus nulles. Slēdzot līgumu sezonas laikā, rīvēšanās par algu ir tikpat liela?
Protams, protams. Spēlētāji uz to skatās kā uz ilgtermiņa lietu. Sava cena un savs līmenis ir jānotur. Vari parakstīties par neadekvāti zemu algu, sezona varbūt nebūs tik spīdoša, kā gribētos, un nākamajā sezonā neatgūsi savu iepriekšējo līmeni. Aģenti un spēlētaji saprot – nokāpjot no sava līmeņa, nākamajā sezonā tu atkal zaudēsi.

Lorito trenējas ar komandu, bet debija jāpagaida pēc izlašu pauzes. Kā raksturotu viņu?
Ļoti labs slidojums. Domāju, šobrīd viņš varētu būt viens no labākajiem visā komandā. Labi redz laukumu. Mēs viņu redzam centrā, kaut viņš var spēlēt arī pa malu. Slidojums un laukuma pārredzēšana viņam ir ļoti labā līmenī.

Kad runājām pirms sezonas, teici, ka ideālais leģionāru skaits ir 10-12. Redzam: kāds aizbrauc prom, kāds atbrauc vietā. Viens laukā, viens klāt. Arī šobrīd mērķis ir pieturēties pie šiem skaitļiem?
Tieši tā. Tas ir mūsu uzdevums un skatījums. Mums lielā mērā ir jāpadomā arī par Latvijas hokejistiem. Palielinot leģionāru skaitu, atņemtu vietu kādam no mūsējiem. Balanss ir jāmeklē un jāatrod. Mans un vadības uzstādījums paliek tas pats – mums ir jācīnās par play-off. Jā, pagaidām saucamajās četru punktu spēlēs mums neiet pārāk veiksmīgi, no otras puses – esam iemanījušies paņemt punktus no vadošajām komandām. Izmaiņas, papildinājumi – manā skatījumā tas dod komandai jaunu elpu. Mēs turpinām cīnīties un iet uz nosprausto mērķi.

Izmaiņas vārtsargu līnijā... Izskatās, ka ar Jūhanu Matsonu trāpījāt desmitniekā. Savukārt Matejs Mahovskis – varbūt pat aizmetāt šautriņu garām dēlim.
Neteikšu tā. Šeit absolūti nepiekrītu, jo uzskatu, ka Mahovskis kaut kad spēlēs KHL. Ja paskatās, čehu vārtsargiem KHL šī sezona vispār nav veiksmīga. Mahovskis ir augsta līmeņa vārtsargs. Tas, kas viņam pašam nesanāca: daudziem liekas, ka KHL ir apmēram tas pats, kur jau spēlēts. Bet KHL ir daudz agresīvāka, ātrāka līga. Ar uzsvaru uz agresīvāka. Vārtsargam šeit katra spēle ir jāaizvada augstā līmenī. Šeit nav caurstaigājamās spēles. Katra spēle no vārtsarga prasa pilnu atdošanos. Tā ir lieta, ko viņš no sākuma varbūt neuzķēra. Un vēl trauma, kas viņu izsita. Pēc traumas nedrošības sajūta viņam pašam neļāva atgriezties apritē.

Vides maiņa arī neatstāja zināmu iespaidu? Ņemot vērā, ka iespējas paiet malā un aizmirsties ir visnotaļ limitētas un vienveidīgas?
Domāju, ka nē. Viņš ir pietiekami profesionāls sportists. Nedomāju, ka tas šeit patraucēja. Vairāk sliecos uz to, ko minēju. Redzot, kā viņš pēc traumas uzvedās un strādāja – tur bija bailes kustēties un iesaistīt traumēto kāju. Viņš laikam mentāli tam netika pāri. Vēl arvien netiek pāri un nevar atdoties par 100%.

Jau pieminēji Korado un viņa situāciju. Kad viņš dezertēja, vismaz saņēmāt brīdinājumu, ka tiek krāmētas mantas?
Viņš saskaņoja ar vecāko treneri un galveno ārstu, ka brauc prom. Viņam bija savi apsvērumi, kāpēc šī trauma bija jāārstē Kanādā pie sava ārsta. Divu dienu laikā sakrāmējās un aizbrauca prom.

Pašķirstot vēstures lappuses – viņš nav pirmais, kurš līdz galam neuzticējās Latvijas ārstēšanas iespējām.
Domāju, te nevaram vainot ne vienu, ne otru pusi. Daudziem amerikāņiem un kanādiešiem nav izpratnes par to, kas ir Latvija. Tad atbrauc uz vietas un redzi, ka šeit nav nekāda banānu republika, bet pārslēgties tāpat ir grūti. Apakšā var būt daudzi psiholoģiskie aspekti – kāda ir ģimene, kādā vidē cilvēks audzis. Kā spēlētājs man Korado ļoti patika, sezonas sākumā viņš tika iespēlēts vairākumā un pietiekami labi sanāca. Žēl, ka tā. Vai viņš varēs atrast vietu KHL? Redzēsim. Tā trauma... No mūsu ārstu viedokļa tā nebija tik nopietna, lai vispār nespēlētu un vēl izvēlētos šādu piegājienu ārstēšanai. Bet beigās katrs atbild par sevi.

Tev šī ir pirmā sezona kā ģenerālmenedžerim un pirmais šāds gadījums, kad spēlētājs izdomā pašrocīgi aizbraukt prom. Auksta duša?
Nē, es sākumā to izvēli pieņēmu un cerēju, ka viņš grib atgriezties. Šeit gan jāsaka, ka problēma bija mazliet dziļāka un cita. Tajā brīdī, kad viņš lēmumu pieņēma – skatoties ar šodienas acīm, man šķiet, ka tā bija kombinācija starp traumu un sava veida nesaskaņām ar galveno treneri.

Atrodoties iekšā Latvijas hokeja dzīvē, ir maz notikumu un pavērsienu, kas var pārsteigt kā zibens no skaidrām debesīm. Jāsaka, Sergeja Zubova aiziešana bija viens no šādiem gadījumiem. Neizpratne un baumas neapsīka vēl vairākas dienas, un katram ir sava versija. Cik dienas vai stundas iepriekš uzzināji, ka Zubovs dosies prom?
Es uzzināju no rīta. Ar īsziņas palīdzību. Atsūtīja, ka dodas prom. Piezvanīju, viņš ar saviem vārdiem izskaidroja situāciju. No mūsu puses... Atkal – katrs beigās atbild par sevi un savu situāciju. Ja cilvēks tā ir izlēmis, vai ir vērts viņu atrunāt? Nebija sajūtas, ka viņš būtu gatavs diskusijai. Tāds bija viņa lēmums. Man šis ir pirmais gads tādā pozīcijā, bet pie hokeja esmu daudz un ilgi, un šādu gadījumu tiešām neatceros. Tas bija pārsteigums, ka tā var izdarīt sezonas vidū... Viņš pat neatnāca pie komandas un neatvadījās vai nepaskaidroja. Arī čaļi saņēma īsziņu... Vienalga, lai kāda būtu situācija, tas ir dīvaini.

Dažas dienas vēlāk parādījās ziņa, ka Zubovs palīdzēs Krievijas izlasei Eirotūrē un pēc tam Krievijas U20 izlasei pasaules čempionātā. Tie puzles gabaliņi nelīmējas kopā.
Būšu godīgs un teikšu, ka Sergejs no Krievijas Hokeja federācijas puses tika uzrunāts augustā. Tikām par to informēti, bet tobrīd bija runa par olimpisko komandu un iespējamo iesaistīšanos štābā uz olimpiādi. Tad sarunas norimās. Tas stāsts ar Znaroks iekšā, Znaroks ārā, tad Žamnovs galvenais. Viss noklusa. Pēc tam, kad viņš aizbrauca no komandas un parādījās ziņa, ka viņš tagad strādās Krievijas izlasē... Kā lai pasaka. Sāļa sajūta. Mazliet uz vemšanu, slikta dūša [Smejas]. Grūti aprakstīt. Riebīga sajūta.

Es justos piečakarēts.
Jā. Jā...

Atskatoties uz Zubovu un viņa paveikto pie Rīgas "Dinamo" stūres: 20 spēles un astoņas uzvaras. Kad viņš pameta komandu, tā atradās play-off zonā. Netēlošu pravieti, bet jau pirms sezonas šķita, ka pietrūks tas, ka pilnā sastāvā nav bijusi neviena pārbaudes spēle. Tam tika iztērēti sezonas pirmie mači. Pēc tam izdevās iespēlēties un sākt krāt uzvaras. Līdz aiziešanai.
Tieši tā, mums pietrūka kādas trīs četras pārbaudes spēles olimpiskās kvalifikācijas dēļ. Jāsaka, ka Covid-19 apstākļos mums arī nebija daudz variantu. Tomēr – ja Helsinkos tās divas spēles būtu aizvadījuši pilnā sastāvā, tas ļoti palīdzētu. Olimpiskā kvalifikācija iegrieza arī citā plaknē – sezonas sākumā traumas dēļ nevarēja spēlēt Kristaps Zīle, bet Laura Dārziņa trauma bija olimpiskās kvalifikācijas rezultāts. Taču – tas ir sports. Mēs gribam, lai mūsu čaļi spēlētu izlasē, pēc iespējas vairāk no viņiem. Gribam, lai viņi aizbrauktu uz Pekinu.

Zīle, Dārziņš, bet saraksts turpinās – Peters Tīvola, Jere Karjalainens, Aleksandrs Protapovičs, tas pats jau pieminētais Mahovskis. Vispār ir bijusi kāda spēle, kurā būtu pieejami visi labākie?
Manuprāt, nav, bet ar to arī rēķinājāmies, un katra sezona ir tāda. Tfu tfu tfu, esam veiksmīgi iztikuši bez saslimšanām ar Covid-19, jo ir informācija, ka līgā komandas sākušas slimot. Ļoti ceru, ka izdosies izvairīties arī turpmāk, bet to nevar paredzēt. Tieši tāpēc ir vajadzīgs sastāva dziļums – lai traumu un citās situācijās censtos kompensēt iztrūkumus. Tas, ko redzu un gribētu atzīmēt – čaļi sitās. Ja ripa nāk, tad viņi bloķē. Pie bortiem cīnās kauls kaulā, cīnās vārtu priekšā. Traumas ir hokeja sastāvdaļa.

Pirms sezonas minēji, ka gribētu, lai komanda izveidojas kā banda. Ģērbtuvēs redzi bandu?
Noteikti. Pārdzīvojumi iekšpusē parāda, ka viņi gatavi iestāties cits par citu. Ģērbtuve ir dzīva, čaļi grib. Mēs neesam nolaiduši rokas. Mēs turpinām strādāt. Paši čaļi saprot situāciju un labi apzinās, ka ir jābūt rezultātam.

Šī ir intervijas pirmā daļa. Otrajā lasiet par Valēriju Kuļibabu un viņa nonākšanu galvenā trenera postenī