Basām kājām līdz ASV robežai - Kubas sportistu bēgšana no režīma

Aizbēg arī karognesēja

Jūlijā aizvadītais pasaules čempionāts vieglatlētikā Kubas vieglatlētiem kļuva par neveiksmīgāko vēsturē – mājās netika pārvesta neviena godalga. 18 aizvadītos pasaules čempionātos kopš 1983. gada kubiešu vieglatlēti kopā sakrājuši 60 medaļas, tajā skaitā 22 – augstākā kaluma, kas Karību jūras reģiona valsti ierindo desmitajā pozīcijā. Arī pērn Tokijas olimpiskajā stadionā kubieši trīs reizes kāpa uz goda pjedestāla, gūstot sudrabu un bronzu vīriešu tāllēkšanās sacensībā, kā arī bronzu sievietēm diska mešanā.

Neizcīnītās medaļas 2022. gada pasaules čempionātā gan nebija vienīgais iemesls rūgtajai pēcgaršai. Kubā pēc sacensībām neatgriezās ne tikai neviens no cēlmetāliem, bet arī vairāki komandas locekļi – divi vieglatlēti un fizioterapeits. Titulētā diska metēja Jaime Peresa un šķēpmetēja Jiselena Balara izmantoja iespēju aizbēgt no dzimtenē valdošā komunistiskā režīma, lai turpinātu savas karjeras augstākajā līmenī un būtu brīvi no varas spalvainās rokas.

31 gadu vecā Jaime Peresa čempionāta norises vietā Jūdžinā ieradās pasaules čempiones statusā. Pirms trim gadiem Dohā kubiete triumfēja, raidot disku 69,17 metru tālumā. Izcīnītajam čempiontitulam Peresa vēlāk pievienoja arī bronzu Tokijas olimpiskajās spēlēs (65,72), kurās bija arī valsts delegācijas karognesēja atklāšanas ceremonijā. Tā bija viena no piecām Kubas sportistu izcīnītajām bronzas medaļām un 15 godalgām kopā [arī septiņi zelti un trīs sudrabi], kas ierindoja spāņu koloniālistu 15. gadsimtā atklāto zemi 14. vietā valstu vērtējumā pēc izcīnīto medaļu skaita.

Peresa bija viena no favorītēm uz godalgu arī šī gada pasaules čempionātā. Kvalifikācijā uzrādot sezonas labāko rezultātu (65,32), valsts otrajā lielākajā pilsētā Santjago De Kubā dzimusī vieglatlēte pārliecinoši kvalificējās finālam, kur gan tālāk par 63,07 metriem neizdevās aizmest, samierinoties ar septīto vietu.

Cuban Olympic medalist Yaimé Pérez just defected to America while competing in the world champanioship. Perhaps the NPA could explain to us why, if communism is so great, why people flee communist nations for free democratic ones. pic.twitter.com/RxZOGbdblA

— JC Rivera (@JCRivera03) July 29, 2022

Tās, visticamāk, kļūs arī par pēdējām Peresas sacensībām zem savas valsts karoga, jo mājās Kubas delegācija atgriezās bez diska metējas. Atpakaļceļā no sacensībām Peresa un komandas fizioterapeits Karloss Gonzaless Maiami bez vēsts aizbēga no pārējās delegācijas. Floridas štata dienvidu pilsēta jau izsenis bijis iecienīts galamērķis migrantiem no Kubas, pulcējot lielāko kubiešu kopienu ASV. Pēc 2012. gada datiem Maiami dzīvoja 1,2 miljoni kubiešu izcelsmes iedzīvotāju.

Maiami kā vietu savai pārbēgšanai izmantoja vēl viena Kubas vieglatlētikas izlases dalībniece – šķēpmetēja Jiselena Ballara. 19 gadus vecā pasaules U-20 čempionāta bronzas medaļniece gan to paveica jau turpceļā, un Jūdžinā nemaz nestartēja. “Man viņu ir žēl, jo viņi nomaina savas valsts kreklu pret kaut kādiem finansiāliem apsvērumiem,” savas valsts vieglatlētu lēmumus komentēja Kubas Vieglatlētikas federācijas prezidents un divkārtējais olimpiskais čempions 400 un 800 metru skrējienos Alberto Huontarena.

Peresas un Ballaras gadījumi gan nebūt nav pirmie un vienīgie Kubas sportistu sakarā.

No kā viņi bēg?

Salu valstī, kas atrodas starp Karību jūru un Meksikas līci, pie varas kopš 1959. gada, ko pieņemts uzskatīt par kubiešu revolūcijas beigām, atrodas komunistiskā partija. Pēc sešu gadu cīņām, kas prasīja tūkstošiem cilvēku upuru, vēlākā Kubas vadoņa Fidela Kastro vadītie revolucionāri pārņēma varu valstī, gāžot ASV atbalstīto Kubas prezidentu Fulgensio Batistu, kurš bija nostiprinājis militāru diktatūru. Precīzi skaitļi par revolūcijas upuriem nav zināmi joprojām, taču tiek lēsts, ka nogalināto vai koncentrācijas nometnēs ieslodzīto cilvēku skaits sasniedz 400 tūkstošus cilvēku, bet vismaz pusmiljons iedzīvotāju revolūcijas laikā no Kubas aizbēguši. Kopš tā laika Kubā joprojām valda viena partija – komunistiskā, un tās kontrolē nonāca arī sports.

Tam revolucionāru idejās bija īpaša vieta. Pēc nākšanas pie varas Kastro paziņoja, ka tiesībām nodarboties ar sportu jābūt ikvienam – tās ir visas tautas, nevis tikai pārtikušākā sabiedrības slāņa tiesības. Kastro ticēja, ka sports cilvēku sagatavo dzīvei ne tikai fiziski, bet arī mentāli, un ir daļa no sabiedrību veidojošās kultūras. “Sports kļuva pieejams visiem – zemniekiem, sievietēm, jauktu rašu, melnādainiem, nabadzīgiem cilvēkiem. Tas ļāva masveidā cilvēkiem nodarboties ar tādiem sporta veidiem, kādi viņiem labpatīk,” raksturojis kubiešu žurnālists Viktors Ortega.

1961. gadā partija dibināja sportu uzraugošo varas orgānu – Nacionālo sporta, fizkultūras un rekreācijas institūtu [INDER]. Ar “tautas tiesībām nodarboties ar sportu” tā funkcija bija ne tikai vienkārši nodrošināt iespējas sportot, bet arī papildināt valdošo ideoloģiju, demonstrējot sociālismā augošu sabiedrību kā spēcīgu un fiziski attīstītu, kā arī gatavojot cilvēkus ar labu fizisko kondīciju nepieciešamībai iesaistīties militārās darbībās.

Lai neradītu iespaidu par sportu kā priviliģētu nodarbi un neatkāptos no ideoloģijas, vienlaikus Kubā tika likvidēts profesionālais sports, visus čempionātus un līgas definējot kā amatieru turnīrus. Kubiešu atlēti piedalījās tikai starptautiskās sacensībās [ne komercsacensībās], kā olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos. Atlētus uzturēja valsts, un olimpiskā skatuve kalpoja kā sava spēka izrādīšana. Starp populārākajiem sporta veidiem Kubā, ko īpaši cienīja arī diktators Kastro, allaž bijis beisbols. Kubas beisbola izlase laika posmā no 1961. līdz 2005. gadam 18 reizes triumfēja Pasaules kausa izcīņā, kā arī 1992. un 1996. olimpiskajās spēlēs.

Fidel Castro plays baseball in Havana, 1959. pic.twitter.com/Oq5Skk8vUN

— History Defined (@historydefined) May 29, 2022

Ar lieliem panākumiem Ziemeļamerikas kontinenta valsts izcēlās arī vieglatlētikas stadionā, kur kubiešu lielākā zvaigzne bija 1992. gada olimpiskais čempions un divkārtējs pasaules čempionātu zelta medaļnieks Havjers Sotomajors. 1993. gadā Sotomajora pārvarētā 2,45 metru augstā latiņa joprojām ir pasaules rekords augstlēkšanā.

Par pagrieziena punktu valsts kopējā attīstībā kļuva PSRS un komunisma sabrukums austrumos, kas veicināja arī strauju Kubas ekonomikas lejupslīdi, un valdība vairs nespēja nodrošināt sportistiem pienācīgus apstākļus un atalgojumu. Krītot dzelzs priekškaram, arvien vairāk kubiešu atlētu lūkojās ārzemju virzienā, un arvien vairāk – izvēlējās bēgšanas ceļu.

Daudziem elites līmeņa atlētiem pametot valsti, 2013. gadā Kubas valdība atcēla aizliegumu sportistiem startēt profesionāli ārvalstu čempionātos. Tiesa, ne kubiešu populārajā galamērķī – ASV, jo spēkā kopš Kastro revolūcijas beigām joprojām bija un ir Kubas – ASV ekonomikas embargo, kas aizliedz slēgt biznesa darījumus starp abām valstīm [t. sk. valstīs reģistrētām iestādēm/biznesa organizācijām]. Profesionālā sporta gadījumā – ierobežot iespējas legāli slēgt darba līgumus starp ASV klubiem un kubiešu spēlētājiem. Valdības lēmums gan tāpat paredzēja kubiešu atlētiem daļu ārzemēs nopelnītā atmaksāt Kubas valstij nodokļu un citu obligāto maksājumu veidā. Pēdējos gados līdz ar Covid-19 pandēmiju ekonomikas lejupslīde Kubā pieņēmusies spēkā, un pārbēgšanu kā risinājumu izvēlējušies vēl daudz citi elites sportisti.

Ortiss, Dortikoss un Portugāles zelta medaļnieks

Lai arī šogad Kuba pasaules vieglatlētikas čempionātā palika bez medaļām, viens kubiešu atlēts gan kāpa uz goda pjedestāla. Vīru trīssoļlēkšanas sacensībās labākais bija 29 gadus vecais Pedro Pičardo, sagādājot vienīgo medaļu sacensībās Portugālei. Uz Eiropas dienvidu valsti kubietis pārbēga 2017. gadā, kad atradās treniņnometnē Štutgartē. Pičardo neieradās uz treniņu, viņa viesnīcas numuriņš tika atrasts tukšs, bet pats sportists – pazudis bez pēdām. Neilgi pēc tam trīssoļlēcējs parādījās Portugālē, kur noslēdza līgumu ar vietējo vieglatlētikas klubu, bet gada beigās ieguva arī Portugāles pilsonību.

Par šādu soli jāmaksā augsta cena - Kubas likumi pārbēdzējiem paredz astoņu gadu aizliegumu atgriezties dzimtenē. Pirmos startus savas jaunās valsts krāsās Pičardo aizvadīja 2019. gada augustā. Tā gada PČ trīssoļlēcējs palika ceturtais, bet Tokijas olimpiskajās spēlēs kļuva par čempionu. Startējot zem Kubas karoga, Pičardo divreiz izcīnīja pasaules čempionātu sudraba medaļas un kļuva par pasaules junioru čempionu, kā arī ierakstīja savu vārdu trīssoļlēkšanas sacensību vēsturē kā viens no sešiem atlētiem, kas lēkuši tālāk par 18 metriem [18,06 m 2015. gadā].

The triple jump king!

Pedro Pichardo 🇵🇹 confirms his dominance with 17.95m and adds a world title to his Olympic crown.#WorldAthleticsChamps pic.twitter.com/9bc9tup4pz

— World Athletics (@WorldAthletics) July 24, 2022

Iepriekš zem citas valsts karoga pārgājis arī cits kubiešu trīssoļlēcējs - bijušais pasaules čempionāta bronzas medaļnieks Aleksis Kopello, kurš kopš 2017. gada pārstāv Azerbaidžānu. Savukārt pērn treniņnometnes laikā Spānijā Kubas izlasei ardievas teica valsts jaunais trīssoļlēkšanas talants Džordans Diass. 21 gadu vecais vieglatlēts izcīnījis zelta medaļas pasaules U-18 un U-20 čempionātos. Šāds lēmums gan viņam maksāja dalību Tokijas olimpiskajās spēlēs, bet, iegūstot Spānijas pilsonību, šī gada sākumā viņš jau paguvis uzstādīt valsts rekordu (17,27 m).

Diska metēja Peresa ir tikai viena no titulētiem kubiešu sportistiem, kas valsti pametuši šogad. Maijā tika ziņots par 2016. gada olimpiskā čempiona grieķu-romiešu cīņā Ismaela Borrero aizbēgšanu no komandas pirms Panamerikas čempionāta Meksikā. Mediji lēš, ka Borrero no Meksikas ceļu turpinās uz ASV, taču šobrīd par cīkstoņa gaitām informācijas nav. Ja 30 gadus vecais Borrero karjeras turpinājumā uz cīņas paklāja vairs nav spējis pietuvoties 2016. gada sasniegumiem un, visticamāk, nepretendētu uz augstākajām vietām arī 2024. gada Parīzes spēlēs, tad 23 gadus vecā kanoe airētāja Fernando Horhes personā Kuba gan zaudējusi nākotnes olimpisko cerību. Arī Horhes stāsts Kubas izlasē aprāvās Meksikā, kur viņš no valsts delegācijas aizbēga treniņnometnes laikā martā. Tokijas olimpiādē Horhe pārī ar Serhueju Torresu izcīnīja Kubai pirmo čempiontitulu kanoe airēšanas vēsturē.

Šovasar par izlases turpmāku nepārstāvēšanu paziņoja arī daudzsološais tāllēcējs un 2021. gada olimpiskais sudraba medaļnieks Huans Ečevarija, kurš šādu lēmumu pieņēmis “personisku apsvērumu dēļ”. “Cienām viņa lēmumu, jo apzināmies, ka katrs sportists ir arī cilvēks, un uzsveram, ka atlētam, kuru apbrīnojam un cienām, izlases durvis vienmēr ir atvērtas,” paziņojumā citēts Kubas Vieglatlētikas federācijas komisārs Hipsi Moreno. Tiek spekulēts, ka arī Ečevarijas gadījumā pārbēgšana ir reāls scenārijs, taču vismaz pagaidām, spriežot pēc pieejamās informācijas, tas nav piepildījies. 23 gadus vecais tāllēcējs pirms trim gadiem ar 3,3 metru pavēju aizlēca pat 8,92 metru tālumā, bet viņa oficiālais personiskais rekords ir 8,68 metri.

Best of 2018:
Juan Miguel Echevarria defying gravity.pic.twitter.com/4Tk2USFTy4

— FloTrack (@FloTrack) December 26, 2018

Kuba allaž bijusi slavena ar savu spēcīgo boksa skolu, un olimpisko spēļu vēsturē ar 78 godalgām ir otra bagātākā nācija aiz ASV [olimpiskajās spēlēs piedalās tikai amatieru bokseri]. Tādi slaveni kubiešu bokseri kā smagsvars Luiss Ortiss un latviešu līdzjutējiem labi zināmais Junjers Dortikoss pirms 13 gadiem pārbēga no Kubas, lai sāktu profesionāļu karjeras. Smagsvaram Ortisam, kurš vienīgos divus zaudējumus karjerā (33-2) piedzīvojis cīņās pret bijušo WBC čempionu Deonteju Vailderu, par šādu lēmumu nācās izšķirties ģimenes apstākļu dēļ - viņa meita sirgst ar retu ādas slimību, un Kubā nebija pieejama pienācīga medicīniskā aprūpe. Pārvarot bailes no ūdens, nelielā ātrlaivā Ortiss mēroja 12 stundas garo ceļu līdz Meksikai, no kurienes pēc pāris dienām sasniedza arī ASV robežu - bez apaviem kājās.

Šī gada aprīlī Kubas valdība pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot 60 gadus ilgo aizliegumu kubiešu bokseriem startēt profesionālajā boksā. Mēnesi vēlāk Meksikā, “Golden Ring Promotions” organizētā profesionālā boksa turnīrā startēja vairāki kubiešu bokseri, tostarp trīs olimpiskie čempioni: Hulio Sezars La Kruss, Ronjels Iglesiass un Arlens Lopess. Vēstures gaitā gan fiksēti arī gadījumi, kad ārzemju kumoss nav šķitis pietiekami vilinošs. Kad 20. gadsimta 70. gados trīskārtējam olimpiskajam čempionam smagsvaros Teofilo Stīvensonam tika piedāvāts par iespaidīgu summu aizvadīt profesionālu cīņu pret Muhamedu Ali, Stīvensons atbildēja: "Kas gan ir astoņi miljoni dolāru pret astoņiem miljoniem kubiešu, kas mani mīl?"

Garš ir arī Kubas sporta veida numur viens - beisbola - spēlētāju saraksts, kas izvēlējušies aizbēgt no dzimtenes un pelnīt profesionāļa maizi ārzemēs. Kopš 2013. gada pasaules vadošajā beisbola līgā MLB uzspēlējuši 28 no Kubas pārbēgušie beisbolisti, tajā skaitā arī “All Star” spēļu dalībnieki, kā Hosē Abreu, Jasils Puigs un Joeniss Sespedess.

Ekonomiskajai situācijai Kubā turpinot pasliktināties, domājams, ka nākotnē par šādiem gadījumiem dzirdēsim vēl - tendenci iezīmē arī arvien gados jaunāku atlētu došanās prom. Zināms, ka ekonomiskā krīze Kubā krietni ietekmē arī sporta infrastruktūras uzturēšanas iespējas. Cik lielu ietekmi šie faktori atstās un neapšaubāmi talantiem bagātās valsts sporta nākotni - rādīs laiks.