Pļāvējs: "Pasaules čempionātā bijām pussoļa attālumā no maksātnespējas"

Kāda izskatās LHF finansiālā veselība? Droši vien redzēji Somijas ziņojumu par pasaules čempionātiem – cik viņi nopelnījuši, kur tērēs.
Mums tā bilde izskatās pavisam citāda. Jāsaka paldies Latvijas izlasei, kura ar savu sniegumu izveidoja arī astoto mājas spēli. Tā ļāva mums nenonākt maksātnespējas apstākļos. Salīdzināt ar Somiju būs ļoti grūti, jo biļešu tirdzniecības dati un tendences atšķiras. 2022. gada turnīra noslēdzošajā nedēļā somi no IIHF saņēma atļauju tirgot viesmīlības biļetes. Biļetes ar papildus pievienoto vērtību: ēdināšana, dzērieni, suvenīri. Nedēļas laikā bija 70 tūkstoši pieteikumu. Pieļauju, ka viņi tur nopelnīja krietni vairāk nekā mēs uz visām biļetēm kopā.

Pavelkot apakšā svītru, kāda izskatās 2023. gada pasaules čempionāta bilance Latvijas pusē?
Jāmin praktiska detaļa – čempionātu Rīgā organizēja "Hokeja akadēmija", kas uzņēmās finansiālu risku un arī iespēju nopelnīt. Bilance ir ar plusa zīmi, bet mēs bijām pussoļa attālumā, lai atrastos zem ūdens un patiešām pieteiktu maksātnespējas procesu. Jāsaka arī, ka dzīvojam nevienlīdzīgos apstākļos. Kā viens no iemesliem, kāpēc mēs tur varējām nonākt – jo valstij nav sistēmas, kā atbalstīt starptautiskus sporta notikumus. Rodas sajūta, ka no svara ir nevis finansiāli aprēķini un loģika, bet patika un nepatika. Paldies, ka čempionāta laikā mums sedza 500 tūkstošus, kas bija licences maksa. Citiem licences tiek segtas daļēji, citiem sedz ne tikai licenci, bet arī administratīvās izmaksas. Ja valsts būtu arī mums iedevusi par diviem miljoniem vairāk, biļešu cenas būtu mazākas, un varbūt izdotos aizpildīt arī citu izlašu spēles.

Ja pareizi saprotu tevis teikto – "Hokeja akadēmija" uzņēmās risku un tagad skatās peļņu. Bet tas ir SIA, kas pieder LHF.
Par konkrētiem skaitļiem ir pāragri runāt, jo joprojām nav noslēgta grāmatvedība. Ir sešiem cipariem mērāmas naudas summas, par kurām notiek rīvēšanās – dabūsim vai nedabūsim. Ar starptautiskajiem partneriem, ar "Infront" notiek skaņošanās un sapratnes mērīšana. Viens mazs piemērs – "Arēnai Rīga" ir sava kapacitāte, cik lielu jaudu viņi var nodrošināt. Mums ar to nepietika. Darbojās arī ģeneratori, un skaidrs, ka laikā, kad enerģijas cenas bija kosmosā, atšķirības izmaksās ir milzīgas.

Ar kādu noskaņojumu sagaidi Latvijas izlases pirmo sanākšanu pēc bronzas medaļas izcīnīšanas?
Hokeja sezona jau rit, bet izlases atgriešanās – tas ir saviļņojums. Pirmais logs sagatavošanās ciklā, un jāsaka, ka norisinās Latvijas izlasei neierastā vietā. "Daugavas" hallē ir tikai 500 vietu. Šodien saņēmu jautājumu, vai nešaujam sev kājā, pēc bronzas izcīnīšanas spēlējot šeit. Novembra logs mums bija sarežģīts no plānošanas viedokļa. Mūsu plāni bija pavisam citi – vajadzēja aizvadīt četru izlašu turnīru Liepājā. Pavisam cita loģistika, pavisam cits finansējums – gan no federāciju padomes, gan no Liepājas domes. Taču īsā laika periodā plāni pat vairākas reizes sagriezās kājām gaisā, un beigās izlēmām par labu savai bāzei. Skaidrs, ka skatītāju interese bijusi liela, bet – vietu ir tik, cik ir.

Rīgas lielākā problēma sporta infrastruktūrā – mums trūkst objektu, kas būtu pa vidu "Arēnai Rīga" un tām hallēm, kas ir zem tūkstoš sēdvietām. Mums nav nekā pa vidu. "Arēna Rīga" diemžēl bija aizņemta, un sapratām, ka pret vienu komandu spēlēt Liepājā būtu ļoti neergonomiski.

Teju visos sporta veidos runā par vidēja izmēra halles trūkumu. Dabīgi rodas jautājums – kāpēc, būvējot "Daugavas" halli, netika par to padomāts? Turklāt tas ir valstij piederošs objekts, kamēr "Arēnas Rīgas" īre katru reizi izmaksā desmitus tūkstošus eiro.
Īrēšana – tās ir ļoti lielas naudas summas. Neapskaužami lielas. Viens "Daugavas" lietā attaisnojošs iemesls – jau tā halle atrodas tuvu sarkanajām līnijām, un īsti nebija vietas paplašināt, kaut vai uztaisīt lielākas ekipējuma žāvētavas. Bet, nākotnē attīstot sporta objektus, ir vērts padomāt, vai tiks izpildītas ne tikai minimālās prasības, bet arī prasības, lai mēs varētu aizvadīt starptautiskās sacensības. Kā piemērs – mums blakus esošais "Daugavas" futbola stadions, kas jau nezinu kuru reizi ir rekonstrukcijā. Jā, mums ir savs centrs, gana moderna halle, jaunākā, kas mums ir, bet pat mēs kā vieni no galvenajiem nomniekiem ar Latvijas izlasi kvalitatīvas spēles šeit nevaram aizvadīt. Grūti pateikt, kāpēc esam tur, kur esam – ar diviem ledus laukumiem, bet, ja izbīdām tribīnes, tās ir tikai 700 sēdvietas.

Divas spēles Rīgā pret Franciju, lai gan sākotnējais plāns izskatījās krietni atšķirīgs. Visu sajauca Norvēģijas hokeja problēmas.
Piektdienas pavēlā vakarā pie mums nonāca starptautisko un Norvēģijas mediju raksti. Sapratām, ka norvēģi atrodas neapskaužamā situācijā, ka ir 600 vai 700 tūkstošu deficīts un ka valde apturējusi visas programmas, izņemot U20, jo viņiem šogad ir pasaules čempionāts. Viss pārējais tika atcelts. Apzinājām atslēgas cilvēkus Norvēģijā, kuri ziņu apstiprināja. Tas notika īsu brīdi pēc veiktajām rezervācijām, lai varētu spēlēt Liepājā.

Tas būtu jau trešais gads, kad spēkā ir līgums starp mums, Norvēģiju un Dāniju. Sezonas laikā ar vēlmi ieintegrēties mūsu turnīrā nāca Francija, un trijatā izlēmām, ka esam viņus gatavi uzņemt, lai turnīru padarītu garāku.

Pēc Norvēģijas atcelšanas turpinājām plānot trīs komandu turnīru, bet drīz vien norvēģiem pievienojās dāņi. Izstājoties Norvēģijai, no juridiska viedokļa pārstāja darboties vienošanās arī ar Dāniju. Novembra pauze mums ir attīstības turnīrs ar U25 izlasi, savukārt Francijai bija cits skatījums. Laikam ejot, arī mēs sapratām, ka gribam grožus palaist nedaudz vaļīgāk, bet Dānija vienlaikus piedalās "Deutschland Cup" ar savu galveno izlasi. Viņiem būtu grūti nokomplektēt izlasi, kas atbilstu līmenim, kas augstāks par U25. Pārplānojām un pārvācāmies uz Rīgu. Pirms mēneša vai pusotra Norvēgija paziņoja, ka ir atrastas iespējas piesaistīt finansējumu, lai brauktu pie mums, bet diemžēl vairs nebijām n-to reizi gatavi mainīt spēles noteikumus.

Cik izmaksā viena šāda novembra nedēļa un cik liela atšķirība rodas, ja spēlē Rīgā vai brauc, piemēram, uz Dāniju?
Visiem liekas, ka mājās spēlēt vajadzētu būt lētāk, bet tā nav. Kad uzņem komandas, jāapmaksā viesnīcas un transports, arī ledus. Uzņemot trīs komandas, katrā pa 25 spēlētājiem un seši komandas locekļi – tas ir liels skaitlis. Citreiz lētāk sanāk aizbraukt un nospēlēt ārzemēs.

Nevaru pateikt pa nedēļām vai mēnešiem, bet man ir gada dati par izlasēm. Aizvadītajā sezonā izlašu programmas, neizdalot pa vienai, mums izmaksāja starp 1,7 un 1,8 miljoniem eiro. 1,1 vai 1,2 miljoni aiziet lielajai izlasei. Pretī no valsts saņēmām 500 tūkstošus. Neliekot klāt naudas summas, kas tiek piešķirtas kā balva pēc sasniegumiem. Tas ir finansējums, ar kuru varam rēķināties. Ar tādu naudu nevaram ne tuvu nodrošināt lielo izlasi, par citām nemaz nerunājot.

Aisberga redzamā daļa ir Latvijas izlases divas spēles pret Franciju Rīgā. Kāda izskatās daļa, kas paslēpusies zem ūdens?
Izlašu programmas mums ir augušas. Vīriešu pusē mums ir nacionālā valstsvienība, U20 un U18 izlases, kā arī nesen ieviestā U16 izlase. Sievietēm ir nacionālā valstsvienība un U18 izlase, kas izveidota tikai pirms trīs gadiem. Pērn papildus mums bija U17 puišu izlase, kam bija jāpiedalās Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā. Šosezon šāda turnīra nav, bet ir cits – Pasaules jaunatnes olimpiāde, kas norisināsies Dienvidkorejā. Hokejs nāks ar vienu papildus medaļu komplektu – pirmo reizi sabiedrībai tiks atrādīts trīs pret trīs hokejs jauniešiem. Tas nebūs ierastais pagarinājuma formāts, bet gan perpendikulāri laukumam.

Tā ir vēl viena izlase, kas mums pienākusi klāt. Līdz ar to mums ir piecas bāzes izlases, plus U16 un U16 trīs pret trīs, kas ir divas dažādas izlases. Katrā izlasē ir treneru korpuss, ārsti, fizioterapeiti, ekipējuma menedžeri, menedžeri. Katra izlase trenējas savā vietā, jo nevaram visas uzņemt "Daugavā". Lielā un U20 izlase ir šeit, U18 ir HS "Rīga", meitenes trenējas "Volvo" hallē, gatavojoties čempionātam.

Liela daļa izlašu turpinājumā dodas prom uz citām valstīm, kas arī prasa resursus – ne tikai finansiālos, bet arī administratīvos resursus, lai saplānotu ceļošanu, biļetes, bagāžas, autobusus, apdrošināšanas, nemaz nerunājot par līgumu ar katru no spēlētājiem. Starptautiskie logi nāk ar neapskaužami lielu darba apjomu.

Latvijas izlase ieskrienas un aizvadīs pārbaudes spēles, kamēr vietējie čempionāti ir sākušies. Kādi ir bijuši pirmie divi mēneši?
Ja raugāmies no piramīdas apakšdaļas, tad jāsaka, ka mums ir izdevies bērnu čempionātā radikāli mainīt grupu sadalījumu un kārtību. Pirmo reizi spēlējam, kad vecuma grupas ir sadalītas ik pa gadam. Tā ir viena izmaiņa, ko varēsim novērtēt tikai sezonas beigās. Cenšamies palielināt spēļu skaitu. Ar grupu sadalījuma palīdzību, bet – spēļu skaits ir pieaudzis par 30%. Cenšamies iet uz to, lai vietējos čempionātos varētu bērniem nodrošināt vairāk spēļu nekā tas bijis ierasts.

Redzamākā daļa ir Baltijas čempionāts. Mums izdevies beidzot nodibināt pilnvērtīgu Baltijas čempionātu. Sportiskais līmenis – laikam jāsaka, ka raugāmies uz tirgus reālajiem apstākļiem. Realitāte ir tāda, ka nav dikti liela potenciāla, lai vietējās komandas augtu. Ja nākotnē runājam par Liepājas un Daugavpils atgriešanos, spēlētāju skaits mums tāpat ir limitēts.

Igauņi ieradušies gana gatavi līmenim, krietni konkurētspējīgāki nekā pērn izrādījās lietuvieši. No Lietuvas – izskatās, ka tikai viena no trīs komandām pēc pērnās sezonas izdarījusi secinājumus. Viļņa un Elektrēni izskatās pēc līgas enkura, nevis papildinājuma.
Igauņi sportiski bija sagatavotāki, bet organizatoriskajā ziņā mēs tāpat saskārāmies ar līdzīgām problēmām, kādas pirms gada bija lietuviešiem. Sportiskajā ziņā piekrītu – no trijām Lietuvas komandām Kauņa ir pielikusi galvas tiesu, bet pārējās ir, labākajā gadījumā, turpat.

Mums ir sarunas ar citām valstīm, kas varētu pievienoties čempionātam, un tad arī varētu mainīties izspēles sistēma, kas varētu palielināt intrigu un kvalitatīvu spēļu skaitu.

Mūsu hokeja dīķis ir mazs – pašiem ir tikai piecas komandas. Nevaram pie pirmās nepatikas klapēt durvis ciet tiem, kuri grib attīstīties. Protams, jautājums par to, cik labi viņiem tas sanāk. Nākotnē gribam straujāku attīstību.

Sēžot ģenerālsekretāra krēslā, kā skaties uz to, ka "Zemgale" šosezon vairs nespēlē Somijas "Mestis"?
Mūsu hokejam no tā nav ieguvumu. Pēc sezonas beigām daudz runāju ar Somijas federāciju un "Mestis". Tas visiem bija negaidīts trieciens. Sadarbība bija mērķēta uz ilgtermiņu, un trīs gadi bija tikai sākotnējais periods. Bet arī Somijā finansiāli nav dikti labāk. Mums viņus vajadzēja daudz vairāk nekā viņiem mūs. Somi neredzēja potenciālu, ko varētu iegūt no sadarbības, kas prasīja investīcijas budžetos un ceļošanas izdevumu pieaugumu. Daļa no komandām balsoja pret. Līgai bija viens viedoklis, komandām – cits. Spārni tika aplauzti.

Lielais brālis un mazais brālis, un lielajam nevajag, lai mazais nāktu līdzi uz ballīti. Gribas vilkt paralēles starp Latviju un mūsu attiecībām ar lietuviešiem un igauņiem.
Precīzi. Gribot negribot, mums ir jāsalīdzina. Tikai viena maza atšķirība – Somijas tirgus bez mums ir pašpietiekams, kamēr mūsu čempionāta pašpietiekamība nav tik augsta.

Kurā brīdī mēs esam gatavi pateikt, ka pietiek, ka jūsu līmenis nav uzlabojies?
Tas ir dzīvs process. Grūti pateikt, kas notiks rīt vai parīt. Nākotnē varam domāt par kritēriju izveidi, bet reālo situāciju parādīt tirgus. Ja atgriežas Liepāja un Daugavpils, ja pievienojas vēl kāda komanda no ārpuses, tas var dabīgi sakārtot jautājumu.

Ir indikācijas no citām valstīm?
Polija ir izrādījusi, ka viņiem šāds projekts interesētu. Iespējams, atradīsim veidu, kā vienu vai divas komandas ieintegrēt mūsu čempionātā.

Pievēršoties globālākai tēmai – Anglijā notikusī traģēdija likusi pārcilāt spēlētāju aizsargāšanu un izmaiņas ekipējumā. Zviedrijā un Somijā jau iepriekš kakla sargi bija obligāti, vairākas Eiropas valstis gatavas sekot. Kāda ir Latvijas attieksme?
Šobrīd neesam pieņēmuši nekādus lēmumus, kas stingrāk uzraudzītu konkrēto punktu. Starptautiskā prakse ir visiem zināma – līdz 18 gadiem kakla sargi ir obligāti, līdz 20 gadiem – rekomendējoši, pēc tam – brīva izvēle. Starptautiskajā vidē notiek sarunas par sliekšņa pacelšanu līdz 20 gadiem. Ja tā notiks, arī mums būs jāseko.

Nākamajā valdes sēdē diskutēsim par jautājumu, diskutēsim arī medicīnas komisijā, tēmai pieskarsimies arī bērnu direktorātā, OHL direktorātā. Vienota viedokļa šobrīd nav. Jautājums ir diskusijas vērts, bet šobrīd man nav atbildes. Vienota viedokļa nav, jo vēl neesam ievākuši visu pušu viedokļus. Bet – jebkurš pēc brīvas izvēles var vilkt kakla sargu arī šobrīd.

Šodien aprit apaļi divi gadi kopš stājies LHF ģenerālsekretāra amatā. Ko tu pats atzīmētu kā paveikto un kā tuvākos mērķus?
Kad stājos amatā, atceros, kā vienu no prioritātēm minēju sieviešu hokeja attīstību. Domāju, esam gana daudz strādājuši. Ja runājam sausos ciparos, sieviešu hokejs pie mums aug.

Iestarpinot – kāpēc Latvijai bija svarīgi pavasarī uzņemt pasaules čempionātu sievietēm?
Savu artavu iedeva sieviešu hokeja izlases panākumi Meksikā. Gadiem panākumi mums bija gājuši secen. Bijām iesprūduši, sieviešu hokejs palika arvien mazāks un mazāks. Pirms pagājušās sezonas mums izveidojās piesaistīt lielisku somu treneri, kurš Somijas izlasi sāka trenēt laikā, kad Somijas izlase atradās tur, kur šobrīd atrodas mūsu hokejs. Viņam šī fāze bija labi zināma. Manuprāt, tas deva lielu grūdienu. Pa ilgiem gadiem uzvarējām savu divīziju un pacēlāmies uz augšu. Kāpēc uzņēmāmies rīkot čempionātu – kaut kur zemapziņā tā ir pateicība par ieguldīto darbu. Ne tikai meitenēm, bet arī vecākiem un visiem, kas pielikuši roku. Mēs pavasarī redzējām, ko nozīmē pasaules čempionāts mājās.

Atgriežoties pie paveiktā un mērķiem…
No diviem gadiem daudz aizritējis kovida un kara Ukrainā ēnā. Tie ir jautājumi un procesi, kas apēd resursus, kurus varētu novirzīt plānveida attīstībā. Mūsu federācijā ir mazpadsmit darbinieku. Nekas nebūtu iespējams bez lieliska komandas darba. Katrs nodarbojamies ar krietni vairāk nekā ir rakstīts mūsu darba aprakstā.

Bērnu čempionātu izdevies atgriezt ierastajā ritmā. Kādu ietekmi divas kovida sezonas atstās uz nākotni, redzēsim tikai pēc pieciem septiņiem gadiem, bet mums izdevās ātri pielāgoties.

Apjomīgs projekts, kas aizņēmis pusotru gadu, ir robota kameras. Tas ir liels ieguldījums. Man šķiet, ka novembra laikā būs palikušas tikai divas halles, kurās kameru nav. Ieguldījums mērāms vismaz 500 tūkstošos eiro. Kameras dod daudzus ieguvumus. Vecāki var spēles vērot no mājām. Mēs varam pievērst lielāku uzmanību spēlētāju drošībai, izvērtējot lielos pārkāpumus, jo līdz šim jebkurš lēmums tika pieņemts, balstoties uz sarunām un iesniegumiem. Tagad mums ir pilnā bilde. Un treneriem ir iespējas analizēt savu un pretinieku spēli, gatavojoties nākamajiem mačiem. Šis projekts ietver plusus, kurus vēl tikai mācāmies apgūt.

No lielākām lietām, ko gribētos nākotnē realizēt – vienmēr esam runājuši, ka hokejs ir nepieejams. Cenšamies, lai piesaistītu vairāk naudas gan no valsts, gan no privātā sektora. Gribētos atrast veidu, kā padarīt hokeju pieejamāku. Tas ir viens utopisks plāns.

Ja runājam par konkrētākām lietām, gribētos radīt vidi, kas samazinātu vilkmi bērniem agrīnā vecumā doties uz citām valstīm. Kā to paveikt? Nodrošināt augstāka līmeņa čempionātu uz vietas, nodrošināt vairāk kvalitatīvu spēļu. Lai atšķirība starp pirmo un pēdējo komandu nav tik liela. Tas ir viens veids. Otrs – turpināt esošās programmas un izveidot jaunas. Piemēram, Talantu izcilības programma, kas radās pirms nepilniem diviem gadiem, vienkopus pulcējot labākos bērnus, un viņiem ir iespēja trenēties pie Latvijas valstsvienības treneriem.

Ambīciju sarakstā jāliek arī vēlme izveidot vienotu hokeja apmācības sistēmu. Ir parādījušās iezīmes, ka pārskatāmā nākotnē process varētu tikt virzīts uz priekšu. Tas uzliktu mums par pienākumu ar šo misiju akreditēt sporta skolas un sporta programmas, kā arī atrast cilvēku, kurš kontrolē, lai principi tiek ievēroti. Tas nav mazapjoma darbs, bet esam nobrieduši rakt dziļāk.

Ir padomā cilvēks vai cilvēki, kas radīs programmu?
Jārunā par formu. Tā nav tikai ābece ar vingrinājumiem uz ledus – tie ir plašāki principi. Kā bērns attīstās, kas nepieciešams katrā vecumā, cik daudz jātrenējas uz ledus un cik daudz – ārpus ledus. Kurā brīdī vajag nūjas tehniku, kur – taktiku, kur – spēka paņēmienus. Pagājušajā nedēļā vecāku padomes sēdē runājām, ka bērni U8 vecumā trenējas sešas reizes nedēļā un vēl papildus dodas uz privātajiem treniņiem. Tas nav pareizi. Bērna veiktspēja netur līdzi slodzei. Tas ir pirmais punkts, kas jānodefinē. Iezīmējas virzieni, kur var parādīties sviras, kā to kontrolēt.

Redzam ceļu pretī cilvēku grupai, kas varētu sākt strādāt pie metodēm. Drusciņ cilvēku resursa jautājums, drusciņ – finansiāls. Pie visa strādājam. Pirms pusgada darbā LHF atgriezās viens no zinošākajiem un kompetentākajiem hokeja cilvēkiem Edgars Buncis. Viņš izprot arī sportiskos jautājumus. Mums no svara ir katra roka, lai mēs tiktu galā ar vāveres riteni un ikdienas obligātajiem darbiem, lai varētu padomāt arī par attīstību.