Aleksa Gulbe: "Vīrs un vārds? Ar mūsu treneri tā nenotika"

“Rīdzenes” audzēkne četrus gadus nospēlēja vienā no labākajām NCAA pirmās divīzijas komandām. Spēka uzbrucēja 89 no 123 spēlēm sāka “Indiana Hoosiers” starta pieciniekā, guva 1071 punktu, izcīnīja 618 atlēkušās bumbas un bloķēja 112 metienus. Aleksa kopā ar aizsardzēm Ali Patbergu un Greisu Bergeri izveidoja uzvarām bagātāko trio skolas vēsturē (90-33).

Spēlēšana “Big Ten” līgā pavēra jaunus apvāršņus. Par spēcīgo latvieti interesējās WNBA klubi, bet savu pirmo līgumu Eiropā viņa parakstīja ar Spānijas grandu “Perfumerias Avenida”. Salamankā garlaicīgi nebija – vēsturiskajā Kastīlijas pilsētā Aleksa spēlēja lielisku fanu priekšā, kamēr kluba dzīvē drāmas sekoja viena otrai.

Eirolīgas “play-off”, Spānijas fināls – pirmā sezona izdevusies. Kā pati to vērtē?
Spiediens uzvarēt visos turnīros – Karalienes kausā, Spānijas čempionātā un iekļūt Eirolīgas “Final Four” – bija milzīgs, jo “Avenida” ir Eiropas grands. Ņemot vērā, ka treneris pussezonā aizgāja projām un mainījās spēlētājas, esmu apmierināta ar komandas sasniegtajiem rezultātiem.

Arī kluba ģenerālmenedžeris...
...aizgāja projām pēc 20 gadiem. Neraugoties uz kalniem un lejām, tikām Eirolīgas ceturtdaļfinālā, Karalienes kausā zaudējām finālā, bet Spānijas zelta sērijā piekāpāmies Valensijai.

Nosauci klubā notikušās izmaiņas sezonas gaitā. Kas sagādāja lielāko šoku?
Treneris, ar kuru sākām sezonu, teica, ka neies projām un paliks līdz galam. Vienalga, cik grūti mums iet. Eirolīgā nospēlējām pret “Basket Landes”, tuvojās spēle pret Gerniku – jau pirmajā spēlē viņš nebija tik agresīvs un “ne savā ādā”. Mums šķita, ka kaut kas nav kārtībā. Treneru korpuss sāka dīvaini uzvesties. (Kapteine) Silvija Domingesa bija ļoti sliktā garastāvoklī, bēdīga.

Pēc Gernikas spēles Silvija bija noraudājusies, bet treneris pateica, ka iet projām. Vīrs un vārds? Šoreiz tā nenotika. Divas nedēļas vēlāk projām aizgāja arī Aleksandra Crvendakiča. Vēlāk atguvāmies – komanda ļoti satuvinājās, tai skaitā ar jauno treneri Pepi Vaskesu.

Bilance pat bija labāka ar jauno treneri.
Mazāks stress arī. Treneris Pepe ienāca un sakārtoja lietas ar tiem resursiem, kādi viņam bija.

Treneris Roberto Injuess ar sešām dažādām komandām bijis Eirolīgas “Final Four”. Viņš bija tas, kurš uzturēja stresu?
Viņam ir ārkārtīgi augstas prasības. “Final Four” ar sešām dažādām komandām – to paveikt nevar kurš katrs. Stresu radīja viņa komunikācija, mēģinot panākt prasību izpildīšanu. Jaunpienācējiem bija grūti pielāgoties. Protams, bija spiediens arī no kluba prezidenta. Pirms svarīgām spēlēm viņš ienāca zālē un teica, ka jāuzvar. Mēs jums dodam visu, lai palīdzētu.

Salamankas līdzjutēji, “Marea azul” – zilais vilnis vai zilais paisums – palīdzēja noņemt stresu?
Atbalsts mājās bija super. Spānijas čempionātā zaudējām tikai vienreiz – pēdējā mājas spēlē pret Valensiju. “Pabellon Wurzburg” valda izcila atmosfēra. Fani vienmēr būs tik skaļi, ka nedzirdēsi, ko tev saka saspēles vadītāja. Kā jebkurā basketbola spēlē – kad esi laukumā, aizmirsti par visu un dari savu lietu.

Silvija Domingesa, Andrea Vilaro, Maite Kasorla – viņas bija cements, kas veidoja komandu?
Vēl piemirsi Leonoru Rodrigesu – četras spānietes, kuras veidoja komandas kodolu. Viņas dalījās savā basketbola gudrībā un pieredzē. Turēja komandu kopā. Ja kāda spēlētāja emocionāli nejutās pārāk labi, pacēla augstāk – super cilvēki!

Nosauc kādu piemēru.
Maite un Andrea dalījās savā pieredzē. Atnākot no universitātes, arī viņām nebija liels spēls laiks. Teica – cīnies un turies, nepadodies, biju tādā pašā situācijā kā tu. Silvija neuztur tik ciešu personīgu kontaktu, taču viņa zina brīžus, kad pienākt un pateikt – super, laba enerģija, labi nospēlēji.

Kā trenera Roberto prasības izpaudās Tavā gadījumā?
Detaļas uzbrukumā un aizsardzībā. Izcili spēlētāji ir izcili detaļu dēļ. Manā gadījumā – labi nosedzu aizsardzībā, bet treneris teica, ka varēju vēl labāk. Varēji nostāties tādā leņķī uz saņemšanu, varēji būt dziļāk palīdzības pusē. Pēc skriešanas vēl viens uzdevums – esi piekusis, bet viņš izspiež sulu līdz beigām. Jāskrien, nevar mazāk par 110%, vienkārši mauc.

Vairāk nekā “Indiana” zālē un smilšu kastēs?
Tik daudz jāskrien nebija (virs galvām dzirdams lidmašīnas saceltais troksnis). Eiropas basketbolā esmu sapratusi – ja skrienam un darām kādu uzdevumu, tas ir ar mērķi un pēc tam tiks iedota atpūta. Nebūs skriešana skriešanas pēc.

Treneris Pepe deva lielāku brīvību?
Pirms katras spēles atgādināja – jūs esat labas spēlētājas, tāpēc atrodaties šajā komandā. Jūs zināt, kā spēlēt. Brīvību deva ne tik ļoti – drīzāk, lielāku pārliecību. Aicināja nešaubīties lēmumu pieņemšanā. Spēlētājas pie viņa jutās brīvāk. Treneris Roberto ir perfekcionists. Treneris Pepe – uzticīgs, prasa precizitāti. Uz aizsardzību tendēts treneris ar saviem likumiem.

Salīdzinot “Big Ten” līgu (viena no NCAA “Top 5” līgām) un Spānijas čempionātu – pēdējā ir augstāks līmenis?
Spānijas profesionālais basketbols ir daudz ātrāks. Paskatījos, kā manējās spēlē šajā sezonā un vēlreiz par to pārliecinājos. Aizsardzībā ātrāk jānoorientējas, uzbrukumā jānolasa situācijas.

Spānija ir, iespējams, ātrākā izlase. Kā viņi panāk spēles ātrumu – starpsezonā, treniņos?
Sezonas laikā ir divas spēles nedēļā un treniņdarbs nav pārāk intensīvs, jo galvenie spēlētāji jāsaudzē. Pirmssezonā šķita ļoti interesanti, ka, piemēram, metienu uzdevumos visu laiku bijām kustībā. Nebija neviena brīža, kad vienkārši stāvējām uz vietas. Tā bija aerobā sagatavošana – visu laiku esi kustībā un pulss ir līmenī. Tā rodas izturība. Ieliek bāzi, uz kuras pamata var spēlēt ātru basketbolu.

Latvijas izlasē treneri arī labprāt izmanto aerobo sagatavošanu. Var just, ka cenšamies spēlēt ātrāk?
Treneris grib, lai skrienam. Lai mums ir ātras pārejas. Tagad visas esam diezgan labā fiziskā kondīcijā, jo ieradāmies uzreiz pēc klubu sezonas.

Tava sezona bija ļoti gara – spēlēji 3x3 izlasē, sekoja valstsvienības turneja Tālajos Austrumos. Vispār iebrauci mājās pēc Korejas?
Nē (smaida). Vecāki sagaidīja lidostā – līdz nākamajam lidojumam bija četras stundas. Aizbraucām paēst brokastis un viņi mani aizveda atpakaļ uz lidostu. Mamma sakrāmēja somu.

Vai Tev bija pauze starp “Sun” treniņnometni un vasaru?
Jā, ar vecākiem aizbraucām ceļojumā. Sezona faktiski sākās, trenējoties lielajā izlasē. Pagājuši desmit mēneši, bet galīgi nesūdzos.

Kā sezonā izdevās atslēgties no basketbola?
Pirms atjaunošanās treniņa ar meitenēm aizgājām uz Salamankas “Plaza Mayor” – uz “Starbucks” kafijotavu vai “Brunch”. Otrajā vietā kļuvām par savējām – menedžeri zināja mūsu vēlmes. Tāpat arī “Starbucks” – kad laiks kļuva siltāks, varējām ārā pasauļoties. Vēl pastaigas pa pilsētu.

”Avenida” uztur publisko komunikāciju visu gadu. Fani arī brauca uz visām spēlēm?
Mūsu atbalstītāji bija vienmēr un visur. Izbraukumos lielāko atbalstu saņēmām Karalienes kausā Saragosā un Kanārijās. Maite, Leo un viens treneris ir no Kanāriju salām. Kad spēlējām pret “Gran Canaria”, atbrauca viņu ģimenes.

Pirms pāris nedēļām internetā parādījās “deep fake” – video ar tavu attēlu un mākslīgi radītu tekstu.
Cilvēki sāka runāt par manu pāreju uz Saragosu pirms līguma izziņošanas. Biju parakstījusi līgumu un tas tika izziņots sestdien, 20. maijā. Nevienam publiski nebiju par to teikusi. Izrādījās, ka Spānijā baumu līmenis ir augstā kvalitātē.

Daļēji to var skaidrot ar līgas jaunajām prasībām – pirms pāris gadiem “Liga Femenina” noteica, ka klubiem obligāti jāuztur komunikācija sociālajos tīklos.
Laikam cilvēki pavilkās. Internetā ir trīs lielie baumu konti. Man video atsūtīja (“Avenida” centra spēlētāja) Marija Fasula. Teica, ka ļoti smieklīgi.

Pirms gada pabeidzi “Indiana” universitāti. Trāpīji sieviešu basketbola komandas labākajos laikos – katru gadu spēlējāt NCAA čempionātā, labojāt vairākus rekordus. Nopelnījāt “Hoosiers Nation” atbalstu. Palikušas tikai labākās atmiņas?
Gadījās smagi brīži, taču labo dienu bija vairāk. Kādu rītu atver “AP Top 25” un ieraugi, ka “Indiana” ir ceturtajā vietā Amerikā (starp 350 pirmās divīzijas komandām). Šogad meitenes ļoti labi nocīnījās un vienā nedēļā uzkāpa pat līdz otrajai vietai.

Sapulcēta laba komanda un nākamajā gadā atkal būs visas iespējas spēlēt NCAA finālturnīrā. Un tikt pāri otrajai kārtai. Šīgada absolvente Greisa Bergere iekļuva WNBA kluba “Indiana Fever” divpadsmitniekā. Malace! (skan policijas sirēna, garām pabrauc autobuss ar hokeja komandu).

Pirmās divīzijas augšgala komandām ir fantastiska infrastruktūra – pēdējos pārdesmit gados daudzas vienības tikušas pie moderniem treniņcentriem. Atgriežoties Eiropā, izjuti atšķirības?
Eiropā nav tik daudz naudas tādām lietām. Ja neskatās uz Amerikas lielajām ledus vannām, džakuzi, aukstajām un karstajām masāžām, “Avenida” ir ļoti profesionāla organizācija. Mūs apgādāja ar plašu un daudzveidīgu komandas inventāru, fizioterapeiti un ārsti bija pieejami jebkurā laikā. Visas sportistam nepieciešamās lietas tika nodrošinātas.

”Indiana” gaitu noslēgumā sekoja pārsteigums – uzaicinājums uz WNBA kluba “Connecticut Sun” treniņnometni. Toreizējais galvenais treneris Kurts Millers bija Lindas Rubenes un Kristiānas Štaueres treneris Blūmingtonā. Kā nokļuvi Konektikutā?
Pēdējās sezonas vidū zināju, ka neizmantošu iespēju palikt NCAA basketbolā vēl vienu gadu. Neplānoju pieteikties WNBA draftam, bet ģimene un draugi mudināja to izdarīt. Aizpildīju papīrus un pieteicos. Pirms drafta turpinājām treniņus kopā ar Ali Patbergu.

Drafta dienā bija uztraukums. Aģents pateica, ka man būs izsaukums. No rīta skola, treniņš. Sarunājām ar treneriem, ka skatīsimies spēlētāju izvēles ceremoniju. Divas stundas pirms drafta piezvanīja aģents – par mani interesējās piecas komandas. Droši vien netikšu draftēta, bet treniņnometnes līgums man būs.

Kurts Millers izrādīja par mani interesi sezonas garumā. Nolēmām – iesim uz Konektikutu. Aģents piebilda – ja tevi izvēlēsies draftā, būs jābrauc uz izvēlēto vietu. Ali Patberga tika draftēta ar 34. numuru – viņai iepriekš nezinot. Super!

Drafts notika pirmdien, bet trešdien vajadzēja lidot uz Konektikutu. Treniņnometnē uzturējos divarpus nedēļas. Man ļoti patika. Lieliska pieredze, īpaši pēc tam, kad pievienojās (Prāgas USK duets) Briona Džonsa un Alisa Tomasa, kā arī Dž.Dž. – Džonkvela Džonsa.

Braucu uz nometni bez lielām cerībām – ar pieļāvumu, ka pēc trīs dienām tikšu atskaitīta. Citas spēlētājas ar treniņnometnes līgumiem atskaitīja uzreiz pēc ierašanās. Zvanīju treneriem – mani neatskaitīja! Pēc trīs dienām viss atkārtojās. “Nesaprotu, kas notiek.”

“Sun” bija divas pārbaudes spēles pret Ņujorkas “Liberty” un Atlantas “Dream”. Abas tikšanās notika “Mohegan Sun” zālē, kura atrodas indiāņu rezervāta teritorijā uzceltajā kazino kompleksā. Satiku savu draudzeni Lorelu Kubaju.

Dzīvojām “Mohegan Sun” viesnīcā un braukājām uz svaru treniņiem “Connecticut College” (trīsdesmit kilometrus no kazino). Ja lielā zāle bija aizņemta, trenējāmies vietējā YMCA – jaunatnes kristīgās savienības – zālē.

Svētdien, 17. aprīlī, bija Lieldienas. Treneri visā zālē paslēpa “Kinder” olas...ar naudu. Kurts pateica, ka galvenā balva ir 100 dolāri. Šķiet, ka atradu olu ar 50 dolāriem. Arī šogad viena WNBA komanda izrādīja interesi, taču nolēmu braukt mājās un sākt gatavoties ar izlasi.

Treniņnometnes līgums bija Tavs pirmais līgums. Ko tas nozīmē praksē – saņemt komandas inventāru un samaksu par nometnē pavadītajām dienām?
Saņēmu botas, treniņkreklus, šortus un zeķes. Tā kā piedalījos vienā spēlē, tiku pie oficiālā kluba krekla ar savu vārdu. Ceru nākotnē uzvilkt kādu kreklu uz ilgāku laiku (smejas). Samaksā par katru dienu, kurā tevi neatskaita. Brokastis, pusdienas un vakariņas jāpērk pašam.

Nākamā pietura – Saragosa.
Esmu ļoti priecīga. Spānija man patīk, trenera redzējums nākamajai sezonai arī. Komandā ir dažas pazīstamas meitenes – būs labi!