Šēnhofs par bērnu un jauniešu sportu, ''Zeļļu'' mērķiem un pozitīvo sākumu

Rīgas ''Zeļļi'' pirms šīs sezonas kļuva par jaunpienācējiem apvienotajā Latvijas - Igaunijas basketbola līgā, sezonu iesākot ar sešām uzvarām astoņās spēlēs. Kluba ģenerālmenedžeris Artūrs Šēnhofs intervijā raidījuma ''(Bez)maksas sports'' ietvaros vairāk stāstīja par kluba filozofiju, apmierinošo sezonas sākumu un situāciju bērnu un jauniešu sportā, tostarp iezīmējot iemeslus plašajai jauniešu agrajai došanās prom no Latvijas iemesliem.

- Ja runājam par basketbolu, kā, tavuprāt, bērnu un jauniešu sports Latvijā izskatās konkurencē pret citām Eiropas valstīm?
- Ja raugāmies vispārīgi, tad viens no labākajiem Eiropā. Stāstam gan ir divas puses. Viena puse ir profesionālā basketbola attīstība, bet otrs, kas vienkārši notiek ar bērniem un ko viņi saņem. Vislabāk pārzinu basketbolu un par to arī runāšu - to, ko bērns šeit dabū pret naudu, kas jāmaksā, ir vienkārši super līmenis. Manuprāt, mums ir daudz kur ko pielikt profesionālajā sportā. Kopumā tieši klubiem ir, pie kā piestrādāt un ko uzlabot.

- Kas ir galvenā misija bērnu un jauniešu sportā?
- Jāsaka, ka ar profesionālo sportu bērnu un jauniešu sportam nav nekāda sakara. Tā galvenā misija ir izaudzināt veselīgus, mērķtiecīgus un kaut kādā mērā ar pareizu morālo kompasu jaunos cilvēkus. Mani jaunā vecumā neinteresē, cik labi māki driblēt vai spert bumbu. Tas man ir kādā trešajā plānā. Mani visvairāk interesē, lai treneris ir tāds, kurš ar bērniem darbojas, kurš viņiem ko iemāca, ir ar pozitīvu ietekmi un ar prieku liek iemīlēt jaunas lietas. Tā, manuprāt, ir galvenā bērnu un jauniešu sporta funkcija, jo profesionālais sports ir vienam no 1000.

- Vai varam runāt par masveidību bērnu un jauniešu sportā, kaut vai basketbolā?
- Ar ko salīdzinām? Ja ar Lietuvu, tad mums masveidība klibo, bet, ja ar pārējām Eiropas valstīm, tad basketbolā mums ir masveidība. Rīgā mums fiziski zālēs vairs nav vietu. Nezinu, kur vēl bērni varētu trenēties. Vismaz Rīgā šobrīd basketbolā tiek strādāts maksimālajā kapacitātē.

- No teiktā noprotu, ka Rīgā viena no būtiskākajām problēmām ir infrastruktūras trūkums, bet kas ir nozīmīgākais trūkums ārpus Rīgas?
- Cilvēku trūkums. Ja analizējam basketbolu, tad vēl līdz 2015. gadam jauniešu izlasēs dominēja bērni no sporta skolām, kas atradās ārpus Rīgas. Rīdzinieki bija divi, trīs vai četri. Šobrīd jauniešu izlasēs proporcija ir diametriāli pretēja - labi, ja trīs nav no Rīgas. Gadās izņēmumi, taču kopumā šeit varam darīt mazāk, jo tas vienkārši ir cilvēciskais faktors. Cilvēku ir mazāk.

- Mazāk cilvēku var nozīmēt arī mazāku konkurenci. Jau labu laiku iespējams arī basketbolā novērot tendenci, ka jaunieši agrā vecumā (13 līdz 15 gadi) dodas talantu turpināt slīpēt ārpus Latvijas. Kas, tavuprāt, ir galvenie iemesli šādai izvēlei?
- Iemeslu ir daudz. Viens no cēloņiem slēpjas elementārā cilvēku psiholoģijā. Viņiem tipiski šķiet, ka citur ir labāk. Citreiz tā ir, taču citreiz nav. Man šķiet, ka galvenā atbildība ir jāuzņemas klubiem, jo pārsvarā uz ārzemēm brauc tie, kuri tajā brīdī domā kļūt par profesionāliem basketbolistiem. Fakti runā paši par sevi - pēdējo 15 gadu laikā klubi kaut ko nav darījuši tā, lai jaunieši gribētu šeit palikt. Vēl viens iemesls var slēpties Kristapa Porziņģa gadījumā. Viņš izauga kur? Seviljā. Varbūt tādējādi rodas priekšstats, ka par top basketbolistu var izaugt tikai ārzemēs. Esmu redzējis gan aizbraukšanas, gan palikšanas gadījumus. Varu teikt, ka ārzemēm ir daži plusi, ko šeit nevar aizvietot, taču tajā pašā laikā arī Latvijai ir plusi, kurus jaunieši pazaudē, braucot prom.

- Saprotu, ka aizbraukšanas viens no plusiem ir konkurence.
- Precizēšu - konkurence vienaudžu vidū. Svarīgs aspekts arī, uz kurieni brauc. Arī Spānijā un Itālijā ir dažādi galamērķi. Spānijā kādas piecas līdz sešas akadēmijas es rekomendētu kā ļoti labas sistēmas, kurās viss notiek augstā līmenī. Tur arī būs konkurence. Tajā pašā laikā ir vesela čupa ar akadēmijām, par kurām es teiktu, ka tur nav ko darīt un tajās pat tuvu nav nekas labāks. Varbūt kādreiz kādam Latvijā būs tādi līdzekļi, lai šeit akumulētu labākos no Baltijas, Skandināvijas, Ukrainas un varbūt Polijas. Tā varētu radīt konkurenci. Atgriežoties pie temata - nenoliedzams šo akadēmiju mīnuss ir milzīgā gaļas mašīna. Jārēķinās, ka lielajos klubos tu neesi paņemts kā unikālais dimantiņš. Tur pētīs katru tavu niansi - ja sāp ceļgals, tad izmeklēs, kāpēc tā. Tiek pētīts viss ķermenis, investēta nauda. Tas, ko viņi dara apzināti - speciāli jauniešus liek zem lielām slodzēm, burtiski pārslodzēm. Ņemot vērā, ka viņi investē lielu naudu šajos spēlētājos, viņi vēlas saprast, kura ķermenis tur profesionālo sportu.

-Esi gan jau redzējis atsevišķus piemērus, kad spēlētājs dodas uz ārzemēm turpināt slīpēt meistarību. Vai esi pamanījis, ar ko pēc aizbraukšanas latvietis ir labāks par ārzemnieku un kur var teikt, ka vietējā basketbola sistēma veikusi savu darbu, bet kur redzami lielākie trūkumi?
- Grūts jautājums. Sistēma Latvijā mums nav monolīts pasākums. Mums ir treneri - piemēram, trenera Otersona audzēkņiem būs savas tipiskās iezīmes, trenera Brigmaņas savas, bet trenera Kozlovska audzēkņiem akcents būs likts uz citām lietām. Vistuvāk tam, ka valsts strādā pēc vienotas sistēmas, iet somi. Ir vienkārši lietas, kuras strādā un kuras gudrākie treneri cenšas kopēt no labākajiem. Esmu sekojis labākajiem un talantīgākajiem spēlētājiem, kas nozīmē, ka parasti viņi uz citu vienaudžu fona izskatās labi. Piemēram, Spānijā viņu lielākais izaicinājums ir spēles augstais temps un intensitāte jeb agresivitāte aizsardzībā. Man kā vērotājam patīk tāds jauniešu basketbols, kurā brutāli sedz cilvēks cilvēku presingu un skrien abos virzienos. Man tas šķiet labs veids, kā spēlētājam attīstīties. Taču saprotu, ka monētai ir arī otra puse - ja ir septiņi puiši grupā, no kuriem divi taisa rezultātu, zem 37 minūtēm laukumā viņam būs grūti atrasties. Turpretī Spānijā daudzām komandām ir pilni soliņi, kas ļauj viņiem dragāt un spēlēt ne vairāk par 25 minūtēm.

- Citā intervijā Kristaps Valters kā galveno problēmu minēja pāreju uz pieaugušo basketbolu - vai šim apgalvojumam piekrīti?
- Kaut kādā mērā, jā. Piekrītu daļā, ka problēma ir ar pāreju uz pieaugušo basketbolu. Zinu, ka daudziem cilvēkiem padomā ir risinājumi un uzskati, kas būtu jādara. Visbiežāk - mums vajag dzelžainu sistēmu. Personīgi tam neticu. Uzskatu, ka atbildība par profesionālo basketbolu gulstas uz klubiem. Kaut kādā ziņā tas gulstas tagad arī uz mums. Tādā, vai varam radīt tādu vidi, kas ir pietiekami profesionāla, kur pietiekami uzticās un kur cilvēki notic, ka var izaugt par labu basketbolistu.

- Secinot aprunāto par bērnu un jauniešu sportu, Latvijā var izaugt sporta zvaigznes?
- Protams! Tās arī regulāri šeit izaug. Padomāsim par šo basketbola izlasi - Dāvis līdz 18 gadiem izauga Latvijā. Žagars aizbrauca diezgan vēlu - 17 gados. Zoriks ir audzis Latvijā, kaut kādā ziņā iekritis bedrē ASV un atjaunots Latvijā. Gražulis ir tīrs Latvijas produkts. Tāds izteiktais ārzemju produkts ir Kristaps Porziņģis. Tā mūsu mentalitāte, ko nu mēs un ko mūsu treneri, mani uzvelk visvairāk. Laiku pa laikam dažādas organizācijas pierādījušas, ka šeit var izaugt zvaigznes. Mums ir pietiekami daudz kompetentu cilvēku. Klubos iespēju došanai jauniešiem jābūt kā filozofijai un apzinātam solim. Var stāstīt, kā tu strādā ar jaunajiem, bet, ja tev neviens jaunais laukumā neparādās, tad tu nestrādā ar jaunajiem, vai arī tev nav izdevies atlasīt tādus, kuri ir spējīgi parādīties laukumā.

- Esi šobrīd Rīgas ''Zeļļu'' ģenerālmenedžeris. Cik jums pašiem kopš kluba izveidošanas ir izdevies praksē īstenot iespēju došanu jaunajiem?
- Teiktu, ka kodolu mums veido U22 spēlētāji. Jāsaka, ka mēs vēl esam sava ceļa sākumā. Ja skatāmies no lielās komandas perspektīvas, tad mums viss rit ļoti labi. Ja spēsim proporciju noturēt, tad varēsim pamatoti teikt, ka dodam iespēju jaunajiem spēlētājiem un viņus arī attīstām. Kas attiecas uz sistēmas izveidi, tad tur vēl esam bēbīša stadijā. Vēl meklējam ceļus, kā to darīt labāk. Šobrīd mums ir sadarbība ar Daugavas sporta namu un Mārupi. DSN ir mūsu fārmklubs, bet Mārupe - DSN fārmklubs. Teorētiskā trepīte, kā tikt no lejas uz augšu un otrādi, mums ir. Lielās komandas treniņos jaunieši no abām komandām piedalās pietiekamā daudzumā. Un tomēr - mēs ne tuvu neesam tur, kur gribētu būt. Lai izveidotu ko sakarīgu, mums kā klubam jāparāda, ka esam stabila vērtība, kas var eksistēt basketbolā. Otrkārt, esošais kurss ir jānotur. Ticu, ka mums kā klubam ir izdevīgi šobrīd vairāk naudas un laika investēt jauniešos, lai pēc tam par nosacīti mazākām izmaksām mums būtu pieejams vietējais materiāls. Tos, kuri aizbrauc uz Spāniju vai ASV, atpakaļ atgriezt ir grūti. Vai nu viņš ir ļoti dārgs, vai nekas nav sanācis, un ir jānodarbojas ar remontēšanu. Ilgtermiņā labs iznākums mums ir plašs spēlētāju loks, kuri ir gatavi nākt lielajā komandā.

- Kādi vispār ''Zeļļiem'' bija nosprausti mērki pirms sezonas?
- Pirms sezonas mērķējām cīnīties par iekļūšanu apvienotās Latvijas - Igaunijas līgas izslēgšanas spēlēs. Sportiskajiem mērķiem ir jābūt, bet man personīgi galvenais mērķis ir radīt labu reputāciju klubam spēlētāju un aģentu vidū, kā arī izveidot šo klubu par vietu, kur latviešu jaunie spēlētāji vēlas nākt spēlēt. Apzinos, ka mūsu stāsts ir jaunie spēlētāji, kuri vēl tikai veido savas karjeras un kāds veterāns, kuram mēs vēl kaut ko varam palīdzēt. Ar tiem spēlētājiem, kuru karjeras vēl varētu virzīties uz priekšu, runājam individuāli par personīgajiem mērķiem un kas viņiem jāiemācās, lai varētu tikt tālāk. Viens no veidiem, kā varam funkcionēt, ir dot maksimālu grūdienu šiem džekiem, lai viņi varētu doties tālāk - pelnīt lielu naudu vai mācīties ASV. Pie mums ir puiši arī ar šādu mērķi.

- Pēc pirmajiem diviem sezonas mēnešiem, ar ko ''Zeļļu'' ģenerālmenedžeris apmierināts ir visvairāk?
- Ar to, ka mums viss ir kārtībā. Pēc dabas esmu piesardzīgs un necenšos būvēt baigās gaismas pilis. Pagaidām gan laukumā, gan ārpus tā mums ir veicies labāk nekā domāts. Sastāvu veidojām ar domu, ka cīnīsimies par astotnieku. Tas no rezultāta viedokļa pirmajā gadā būtu ok.

Jauns TV raidījums - "(Bez)maksas sports"

Latvijas sportā par dažādām aktuālām tēmām šosezon plašāk tiek runāts portāla Sportacentrs.com un TV4 kopīgi veidotā raidījumā “(Bez)maksas sports”. Raidījums būs 12 kvalitatīvu, informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju sērija par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā.

Otrdien (7. novembris) plkst. 21.00 raidījuma "(Bez)maksas sports" studijā olimpiskais čempions Agnis Čavars un finanšu speciālists Pauls Miklaševičs.

Raidījuma tēma: liela nauda Latvijas sportā.#BezmaksasSports #SIF_MAF2023 pic.twitter.com/1kErvCNXwn

— TV4 Latvija (@TV4Latvija) November 6, 2023