Lībietis: "Puiši nesaprot, kas notiek"

Tu izlasei pievienojies tikai novembrī. Cik lielā mērā tas ietekmējis tavus startus?
Būtiski ietekmējis nav. Es vasarā un rudenī trenējos pēc individuālas programmas, ieguldīju lielu darbu, lai sagatavotos sezonai, kas pagaidām personīgi man, uzsākusies salīdzinoši labi. Rezultāti ir vasaras un rudens darba augļi.

Šajā sezonā esi sasniedzis savus divus karjeras labākos rezultātus...
Sezonas sākums man ir labs. Protams, uz kopējā fona rezultāti nav nekādi augstie, taču man tās ir labas vietas. Biju uzstādījis sev mērķi tikt punktos, ko esmu jau sasniedzis, līdz ar to ir gandarījums. Klusībā nosprausti jauni mērķi, taču negribas tos atklāt. Tad jau redzēs vai piepildīsies...

Šaušanā iepriekšējās sezonās tava precizitāte bija gājusi uz leju, šogad savukārt ir augstā līmenī. Īpaši piestrādāts pie tā?
Ieguldīts daudz darba. Šajā ziņā gan šaušanas, gan tehnikas treniņos man daudz palīdzēja arī Jēkabs Nākums. Domāju, ka tas bija liels pluss.

Kur redzi būtiskākās rezerves, uz kuru pamata var uzlabot rezultātus?
Vienmēr var uzlabot tehniku. Rezultāti būtu augstāki, ja būtu labākas slēpes. Tās nav sliktas, taču nav arī tik labas, ar kādām skrien pirmā divdesmitnieka sportisti. Mums [Latvijas izlases biatlonistiem] ir praktiski vienādas slēpes, nedaudz labākas ir Ilmāram [Bricim], bet tas ir saprotams – viņš ir cita līmeņa biatlonists, vairākkārt bijis arī godalgotās vietās. Slēpju firmas, protams, ir ieinteresētas, lai slēpes slīdētu labi.

Visai komandai slēpošanas ātrums ir diezgan zems. Kur slēpjas problēma – medicīnā, konkurentu spēkā vai kur citur?
Par sevi es tā neteiktu, jo esmu analizējis savus rezultātus un kaut mazliet, bet tie uzlabojas. Zemāks mans ātrums noteikti nav palicis. Jāņem vērā, ka slēpošanas rezultāti biatlonā kļūst arvien blīvāki. Tās valstis, kuras agrāk nebija TOP valstis, tagad par tādām ir palikušas. Tāpēc arī tagad punktus dod pirmajiem 40 nevis 30 biatlonistiem kā pirms tam. Kopējie rezultāti aug.

Problēmas ar medicīnu, kuras skāra izlasi, tev laikam aizgāja secen?
Jā, jo es ar viņiem pirms sezonas kopā praktiski netrenējos. Par izlasi man grūti spriest, jo viņiem bija pavisam cits treniņplāns, nezinu arī kāda medicīna viņiem tika dota, tas jājautā pašiem.

Kāpēc nolēmi nepiedalīties Latvijas čempionātā?
Daudz startēju, tāpēc nebija laika atpūtai, lai gan nevar teikt, ka biju baigi noguris. Parasti pasaules kausos mēs padalāmies - ja kādam iet sliktāk, viņa vietā tiek cits, bet šoreiz bija tā, ka kāds saslima, pārējiem vēl problēmas ar medicīnu... Gribējās nedaudz atpūsties, turklāt lielākā daļa sezonas vēl tikai priekšā. Tagad jāgatavojas pasaules čempionātam Korejā, lai tur sasniegtu labāko rezultātu.

Līdz pasaules čempionātam vēl ir mēnesis. Kas vēl šajā laika jāizdara, lai čempionāts būtu izdevies?
Zināms, ka startēšu Oberhofā, bet nestartēšu Rūpoldingā. Neliela treniņnometne man būs Antholcā, kur notiks pasaules kausa sestais posms. Kādi rezultāti būs Antholcā, tādi aptuveni būs arī Korejā. Treniņplāns man ir sastādīts, pasaules čempionātam atkal gatavošos individuāli.

Vai kāda no trasēm tev ir īpaši tuva, kur parasti tiek sasniegti labi rezultāti?
Mīļākā noteikti ir Hohfilcene, tur man ļoti patīk startēt. Vēl arī Osterzunda un Antholca. Vācijas trases ir ļoti ātras, tur mums ir grūti cīnīties. Cik esmu skatījies, tad, piemēram, Rūpoldingā latviešiem nekad nav bijuši īpaši augsti rezultāti. Bieži vien arī bijis daudz mākslīgā sniega un ātrā trasē uz to mēs daudz varam zaudēt.

Maļuhins nesen paziņoja, ka mēģinās kvalificēties Vankūverai kā biatlonists. Kā vērtē viņa izredzes?
Man grūti spriest par viņa fizisko sagatavotību, jo viņš startē slēpošanā. Ja Oļegs būtu kaut kur saskrējies ar mums vai nostartējis kādā Eiropas kausa posmā biatlonā, tad varētu izdarīt kaut kādus secinājumus. Biatlonā šobrīd ir pavisam cits ātrums nekā tas, kas bija pirms četriem gadiem, kad viņš centās kvalificēties Turīnas olimpiādei. Kad viņš sāks startēt, tad viņš to sapratīs. To, ka viņš nebūs slikts uz kājām, tas ir skaidrs, bet daudz ko ietekmēs arī šaušana – ienākšana, iziešana, šaušanas ātrums, precizitāte.

Runājot par konkurentiem – šī sezona salīdzinot ar citām neveiksmīgi iesākusies Vācijai, taču sekmīgi startē ukraiņi, kuri ieņem 5. vietu Nāciju kausā. Ar ko tas varētu būt skaidrojams?
Iespējams, Vācijas izlasi kaut kādā mērā ietekmējis dopinga skandāls, kas bija pērn. Pieļauju, ka šajā sezonā vācieši necer uz augstiem rezultātiem, bet mērķtiecīgi gatavojas Vankūveras olimpiādei. Ukraiņiem rezultātu uzlabošanās varētu būt saistīta, gan ar kaut kādu speciālistu piesaisti vai to, ka viņiem valstiskā līmenī, iespējams, ir lielāks atbalsts. Ja ir labs finansējums, tad var darboties – meklēt labas slēpes, pieaicināt speciālistus.

Vai ir kādas būtiskas atšķirības starp to, kā strādā Latvijas izlase un tā pati Ukrainas izlase vai arī citas vadošās komandas?
Vadošo valstu komandās ir krietni lielāks slēpju smērētāju daudzums un apkalpojošais personāls kopumā. Viens treneris atbild par tehniku, cits – par šaušanu, galvenais treneris sastāda treniņplānus un tā tālāk. Biatlona lielvalstīs ir arī liela nauda un līdz ar to – vairāk speciālistu. Mums ir viens treneris un divi smērētāji. Noteikti atšķiras arī treniņu metodika, visi jau netrenējas pēc vienas šnites, taču saprotams, ka konkurentiem tas netiek atklāts.

Vai komandā pēc neveiksmīgā sezonas sākuma puišiem nav nolaidušās rokas?
Dažiem reizēm nolaižas, jo puiši nesaprot, kas notiek, sevišķi pēc sliktiem posmiem. Neviens jau nesačko, visi pirms sezonas ir trenējušies, lai sezona būtu izdevusies. Puiši visu dara ar lielu atbildību, jo tas ir viņu darbs, diemžēl sezona sākusies tā, kā sākusies...

Kādam nav prātā iezagusies doma mest visu pie malas?
Kādreiz šī doma piezogas visiem, arī man tā ir bijis, ka prātoju – varbūt beigt sportot un darīt ko citu. Taču mēs esam ieguldījuši tik daudz darba, ka aiziet vairāku ļoti sliktu rezultātu dēļ, nebūtu prāta darbs. Neveiksmes gan nav radījušas saasinājumu izlasē, mikroklimats ir labs.

Vai taisnība, ka komandā visi plāni un darbi pārsvarā pakārtoti Ilmāra Briča interesēm?
Man par to grūti spriest, taču domāju, ka tik traki nav. Komandas sapulcēs to nevar just, bet par pārējo treniņprocesu nevaru izteikties, jo lielāko daļu trenējos atsevišķi. Droši vien tādā baumu līmenī tās visas runas arī paliks. Cik dzirdēju, Ilmārs nestartēs Antholcā, bet brauks mājās laikam – tā viņi izlēmuši ar treneri. Bricis ar saviem panākumiem to ir nopelnījis, ka var pateikt kaut ko trenerim un tiek respektēts. Viņi, kā nekā, pazīstami jau ļoti sen. Domāju, ka, lai pasaules čempionātā sasniegtu labu rezultātu, viņam tiešām vajag aizbraukt mājās vai patrenēties citur.

Urbanovičs trenē gan vīru izlasi, gan Lietuvas biatlonisti. Kā no malas izskatās – visam laika pietiek un necieš pārējie?
Treniņu plāns ir kopējs, domāju, ka neviens no tā necieš. Tā, ka vīriešu izlasei uzmanība netiek pievērsta, bet tiek strādāts ar lietuvieti, nav. Ja, teiksim, brauc uz šaušanu, tad visi. Mums tas īpaši netraucē.

Kā redzi savu karjeru nākamajos piecos gados? Ja šis olimpiskais cikls izdosies, vai turpināsi?
Pieci gadi tomēr ir liels laika posms. Ja man sezona beigsies kā ir iesākusies un ieskriešu punktos kādā no pasaules kausa posmiem vai pasaules čempionātā, būšu ļoti apmierināts. Pieaugušo biatlonā esmu pietiekami ilgi un saprotu, ka ieskriet divdesmitniekā vai desmitniekā nav viegli, ātrumi ir mainījušies. Atskaites punkts man būs pēc Vankūveras. Var, protams, sev sastāstīt, ka viss būs ļoti labi, taču neviens nezinām, kā būs. Līdz olimpiādei noteikti skriešu un trenēšos. Pēc tam daudz kas būs atkarīgs no sasniegtajiem rezultātiem. Jāņem vērā arī situācija pasaulē. Ja nebūs rezultātu, nebūs finansējuma, būs rezultāti – jābūt arī visam pārējam.