Rastorgujevs un nākamā četrgade

Nav šaubu, ka šīs sezonas izskaņā Rastorgujeva komandai būs jāpiesēž uz ilgām un nopietnām diskusijām. Pēdējā gada laikā Andrejam nebija pamata sūdzēties par finansiālo un tehnisko atbalstu. Protams, naudas nekad nebūs par daudz, taču būsim godīgi – neviens cits Latvijas ziemas sporta veidu pārstāvis nesaņēma tādu atbalstu kā mūsu labākais biatlonists. Bet, ņemot vērā to, ka mērķi tomēr netika sasniegti, būs grūti atbalstu šādā apjomā vismaz noturēt. Tādēļ rodas jautājums – kādus mērķus Rastorgujevs vispār var sevi uzstādīt nākamajam olimpiskajam ciklam?

Bijušais biatlonists un pašreizējais treneris Oļegs Maļuhins jau pirms vairākiem gadiem paudis neticību, ka Andrejs varētu izcīnīt lielas uzvaras. Tomēr Maļuhins nenoliedz, ka fizisko dotību ziņā Rastorgujevam pasaules biatlonā nav daudz līdzvērtīgu sportistu. „Nu labi, līdz Furkadam viņam mazliet pietrūkst, bet neredzu citus tajā līmenī, kas ilgstoši un regulāri būtu tik ātri. Ar tādiem dotumiem varētu atkārtoti uzvarēt Pasaules kausa sacensībās. Neesmu viņam bijis blakus, lai spriestu par detaļām, bet atkārtošos, ka no malas radies iespaids – problēmas ir attieksmē pret sportu kā tādu. Viņam trūkst ticības, ka viņš var uzvarēt.”

Maļuhins norāda, ka tikai tehniski nav iespējams izskaidrot, kādēļ dažreiz Rastorgujevs var šaut labi, bet dažreiz šautuvē piedzīvo izgāšanos. Tātad vaina slēpjas sportista galvā. „Nezinu, kāpēc viņš pats to nesaprot. Andrejs meklē risinājumus treniņu apstākļos, treneru darbā, apjoma palielināšanā. Bet tajā līmenī, kādā viņš ir fiziskajā ziņā, Andrejs varētu atļauties trenēties mazāk.”

Tagad Rastorgujeva karjerā varētu būt lūzuma punkts, domā Maļuhins. Iespējams, Andrejam izdosies atrast motivāciju turpināt strādāt. Varbūt būšana starp pasaules labākajiem tik un tā ir pietiekami augsts mērķis, un domas par pjedestāliem ir klusām jāatstāj maliņā. Jo nav jau tā, ka Andreja rezultāti sacensībās sniegtu pamatu regulāri prasīt no viņa medaļas. Viņš ir labs, pat ļoti labs, taču ir arī par viņu labāki. „Ir daudz talantīgu sportistu, kuri nesasniedz pašas virsotnes. Un tomēr žēl, ka starp viņiem ir arī tik talantīgi kā Andrejs,” piebilst Maļuhins.

Rastorgujeva pirmais treneris Sergejs Sverčkovs piekrīt, ka ar nez kādu šaušanas guru piesaisti problēma nebūs atrisināta. Andrejam pašam jāsaved kārtībā savs prāts. „Pirms dažiem gadiem bija viens brīdis, kad viņš šāva lēnāk, bet precīzāk. Tolaik ar viņu strādāja treneris no Smoļenskas. Sākumā ir nepieciešams iegūt stabilitāti, un tikai tad var domāt par šaušanas ātruma palielināšanu, jo pagaidām no šaušanas treniņiem nav nekāda labuma.”

Sverčkovs norāda, ka ir bijuši precedenti pasaules biatlonā, kad sportists sācis šaut lēnāk, toties pa nullēm, bet turpmāk pakāpeniski palielinājis šaušanas ātrumu. Tāpat viņš strādā ar jaunajiem biatlonistiem. Vienlaikus Sverčkovs uzsver, ka arī bez ātruma trasē mūsdienu biatlonā par augstām vietām cīnīties nav iespējams. „Piemēram, Daumants Lūsa ir sasniedzis ļoti augstu precizitāti šaušanā, taču ko tā dod, ja nav ātruma. Domāju, ka savu ātrumu Andrejs vēl četrus gadus saglabās. Pēc šiem četriem gadiem to noturēt būs ļoti grūti, ja viņš vispār vēl turpinās startēt.”

Rastorgujevs joprojām ir Latvijas labākais biatlonists, no kura tiek gaidītas augstas vietas, bet tas nešaubīgi rada spiedienu. Līdzīgā situācijā savulaik ar Madaru Līdumu bijis viņas treneris Māris Čakars, kurš uzsver, ka neviens vēl nav sarakstījis grāmatu par to, kā izcīnīt uzvaras biatlonā. „Tie visi vairāk vai mazāk ir veiksmes stāsti.”

Čakars norāda, ka arī viņam un Līdumai savulaik lielākās grūtības radījusi atskaitīšanās finansiālajiem atbalstītājiem, jo rezultāti ne vienmēr bijuši tādi, kā cerēts. „Mums tagad ir viens Andrejs, viņam sekojam līdzi un katros mačos no viņa gaidām medaļas. Citām valstīm ir tādi četri pieci Andreji. Ja vienam no viņiem sacensībās nesokas, tad blakus ir vēl pāris loterijas biļetes, kuras var atnest veiksmi. Lielā atbildība ir slodze gan pašam sportistam, gan visai viņa komandai.”

„Mums netrūkst tādu, kas māk aizrādīt citiem, ka viņi dara nepareizi. Ne tikai biatlonā. Taču arvien mazāk paliek tādu, kas var atnākt, runāt par nākotni, garantēt rezultātu un pēc tam uzņemties atbildību par to, ja rezultāts nav sasniegts. No malas, sēžot dīvānā, allaž ir viegli runāt. Šādu vēsturnieku, kuri stāsta, kā strādāts viņu laikos, mums jau pietiek,” uzskata Čakars.

Andrejam ir milzīga priekšrocība – ja viņam sagatavo inventāru, tad viņš ātrumā ir pasaules elites līmenī. Taču biatlons nav tikai šaušana un slēpošana, tas ir apvienojums. Ir svarīga ieeja un izeja no šautuves, atgādina Čakars. „Noteikti kaut kas būtu jāmaina, taču esmu tālu no viņa komandas, tādēļ nemāku spriest par to, kas tieši.”

Biatlona sezona nav beigusies līdz ar olimpiskajām spēlēm. Atlikuši vēl trīs Pasaules kausa posmi Kontiolahti, Holmenkollenā un Tjumeņā. Iespējams, ka Andrejam kādā no šiem mačiem izdosies uzrādīt savu sezonas labāko rezultātu Pasaules kausā, taču diez vai tajos varēs atrisināt tās problēmas, kas šobrīd met ēnu arī pār nākamajiem četriem gadiem.