Latvijas biatlona uzlecošā zvaigzne Volfa: ''Pārsteidzu ne tikai skatītājus, bet arī sevi''

Abas cēsnieces ilgus gadus gāja vienā klasē un pērn ar ļoti labām sekmēm pabeidza Cēsu Valsts ģimnāziju. Kaut Esteres mamma Ieva Cēderštrēma savulaik bija Latvijas vadošā biatloniste, kļuva par PSRS junioru čempioni un piedalījās divās olimpiskajās spēlēs, turklāt Estere saka, ka slēpo, kopš sāka staigāt, uz slēpošanas treniņiem viņu līdzi paņēma klases biedrene Elza. Elza sākumā nodarbojās ar kalnu slēpošanu un pat bijusi vienā treniņnometnē ar Dženiferu Ģērmani, tomēr izbraukāšana uz Siguldu prasījusi pārāk daudz laika, tāpēc pārgājusi uz slēpošanu, kur trenere bija kaimiņiene Andžela Brice, bet jau trenējās jaunākā māsa Stella.

Varbūt daudzi nemaz neatceras, bet pirms trim gadiem Estere, esot vien 16 gadus veca, piedalījās Pekinas olimpisko spēļu slēpošanas sacensībās. Viņa saka, ka tas esot paplašinājis pasaules redzējumu un devis pārliecību, ka vēlas kaut ko tādu atkārtot. "Jau no vasaras zināju, ka ir iespēja pretendēt uz Pekinu, tomēr tas likās nereāli un principā tā šķita arī brīdī, kad jau tur biju uz vietas – neaptvēru, kur īsti atrodos. To, ko izdarīju, sāku apjaust vienīgi pēc tam. Atmiņas palikušas dažādas, bet spilgtas. Jā, bija ierobežojumi, tomēr sacentos ar pasaules stiprākajām, redzēju, kādā līmenī ir viņas, tas man deva iedvesmu vēl vairāk trenēties un pārliecību, ka gribu olimpiskajās spēlēs ne vien atgriezties, bet arī sasniegt labu rezultātu."

Latvijas vīru un dāmu izlasēs biatlonā vairākus gadus bija pa četriem sportistiem, nevienam jaunajam atlētam aiz muguras neelpojot. Tomēr pagājušās sezonas izskaņā Elza jau pirmajās IBU kausa jeb otrā līmeņa sacensībās izpildīja Pasaules kausa kvalifikāciju, bet Estere to paveica šīs sezonas pirmajā trimestrī. Tad nu abas ieguva iespēju debitēt Pasaules kausā un arī nupat aizvadītajā pasaules čempionātā.

“Gribētu teikt, ka nebija liela uztraukuma, bet nūjas pirms starta sajaucu un savējās nepaņēmu. Pēdējā brīdī skrēju, izrādījās, ka turpat blakus stāvēja Baibas Bendikas nūjas un biju paņēmusi viņas. Laikam jau ķermenis juta, ka ir uztraukums, kaut gan man likās, ka nav,” savu Pasaules kausa debiju ar smaidu atceras Bleidele. Tikmēr Estere saka, ka pirmajos Pasaules kausa startos iztikusi bez liela uztraukuma, jo apzinās, ka vēl ir jauna, no viņas daudz negaida un pārmetumus nesaņemtu ne par kādu rezultātu.

“Jā, stafetē ir lielāka atbildība, bet mēģināju tam pieiet ar vēsu prātu un izdarīt visu, ko varēju,” saka Volfa. Īpaši spilgti jauniete nostartēja savā otrajā Pasaules kausa posmā, kā noslēgumā bija dāmu stafete. Tajā Estere veica pirmo etapu un pēc sešiem kilometriem virtuālo kociņu Bendikai sensacionāli nodeva ceturtajā vietā. “Tas bija sirreāli – pārsteidzu ne tikai skatītājus, bet noteikti arī sevi. Pat sapņos nebūtu ko tādu gaidījusi. Kad izslēpoju no otrās šaušanas, sapratu, ka atrodos ap sešinieku (īstenībā septītajā vietā – aut.), bet tobrīd īpaši nedomāju, cik augstu esmu, mēģināju noķert pēc iespējas vairāk dalībnieces un pakāpties vēl kādu vietu augstāk. Tikai tad, kad nodevu stafeti, sapratu, ka tā vieta, uz kuru pakāpos, ir ceturtā, jo adrenalīns bija tik liels, ka īsti nesaproti, cik apsteidz un kurā vietā esi,” stāsta sportiste, kura pēdējā nogrieznī apsteidza arī vēlākās uzvarētājas Vācijas sportisti Štefāniju Šēreri. “Es biju vienkārši sajūsmā par Esteres stafetēm!” emocionāli saka Elza Bleidele. “Pirmo skatījāmies visi kopā, bijām priecīgi, pārsteigti. Otrās laikā man vajadzēja iet gulēt pusdienlaiku, bet Estere tik labi nostartēja, ka nevarēju aizmigt. Iespaidīgi!”

Abas jaunās sportistes ir ielikušas kāju Latvijas dāmu izlases durvīs, bet šonedēļ uzsāks startu pasaules junioru čempionātā. Tā ievadā ceturtdien gaidāma individuālā distance.

Viņas abas domā arī par startu pēc nu jau mazāk nekā gada gaidāmajās olimpiskajās spēlēs. “Domāju, ka tur būs iespējams ne tikai piedalīties, bet arī cīnīties. Antholcā ir ļoti skaisti. Kad spīd saule – vēl skaistāk. Trase man patīk, nav viegla, bet dinamiska,” stāsta Elza Bleidele. Estere saka, ka līdz tam nepieciešams nostabilizēt šaušanu, jo starp labiem mēģinājumiem laiku pa laikam gadās ne tik sekmīgas reizes. “Šaušanu var labot tikai treniņprocesā, tas prasa daudz laika. Fiziskais noteikti nāks katru gadu arvien klāt, tāpēc šajā sporta veidā galvenais ir precīzi šaut.” Savukārt Elza piebilst, ka pats galvenais ir, lai patiktu tas, ko dari, lai to izdodas izbaudīt. “Un šobrīd man tā tiešām ir – patīk treniņprocess, patīk sacensības un es uzskatu, ka tieši tas veicina labus rezultātus. Ar sakostiem zobiem vari cīnīties līdz zināmam brīdim, bet, ja tas nesniedz nekādu gandarījumu, tam nav jēgas.”

Pilnu stāstu par abām jaunajām biatlonistēm lasiet Sporta Avīzes februāra numurā, kas vēl šonedēļ atrodams labākajās preses tirdzniecības vietās.