Latvijas distanču slēpotāji Sočos

Jānis Paipals būs vienīgais ar olimpisko pieredzi. Pirms četriem gadiem Vankūverā viņš 15km distancē brīvajā stilā ar intervāla startu 95 dalībnieku vidū ieņēma 72.vietu, uzvarētājam zaudējot 4:41 un iegūstot 111 FIS punktus, apsteidzot faktiski tikai dalībniekus no vājām slēpošanas valstīm kā Turcija, Horvātija, Dānija, Ungārija (par eksotiskajiem kā argentīnieti, brazīli, nepālieti un tmldz. nemaz nerunājot – aut.piez.). Sprintā klasiskajā stilā (1,6km) 62 dalībnieku vidū neizdevās nevienu apsteigt. Labākā laika uzrādītājam zaudētas 29 sekundes (167 FIS punkti|), bet līdz priekšā esošajiem dienvidāfrikānim pietrūka 0,3 sekundes. Skiatlonā mūsu slēpotājs tika noķerts pa apli un noņemts no distances. Kopumā skatoties, turpat jau vien, kur vārda brālis Hermanis 90-tajos. Pagājušā sezona Paipalam bija neveiksmīga, taču šosezon viņš medicīnai ir vairāk atvēlējis un arī nopietnāk trenējies. Un rezultāti līdz ar to arī ir palikuši daudz labāki. Ja Jānim Sočos izdotos atkārtot 17.janvārī Somijas čempionātā sprintā uzrādīto rezultātu 76 FIS punkti, tad var pavērties iespējas uz piecdesmitnieku, uz ko pats sportists arī cer. Taču Jānis trenē ne tikai sprintu, jo arī distancē viņš vēlas uzrādīt pieklājīgu rezultātu. Jānim atšķirībā no Arvja un Ingas līdz pat pēdējai dienai bija „jāiespringst”, lai izcīnītu tiesības startēt Sočos, un varbūt pozitīvās emocijas par iekļūšanu trīssimtniekā dos papildus stimulu laba rezultāta uzrādīšanā.

Arvis Liepiņš par savu vietu olimpiskajā sastāvā varēja justies droši jau pagājušajā decembrī, jo neviens no izlases nebija krietni uzlabojis savu sniegumu un Arvja vietu neapdraudēja. No vienas puses, tas bija labi, jo viņš varēja mērķtiecīgi gatavoties Sočiem, „neskrienot” katru nedēļas nogali pa mačiem, lai savāktu nepieciešamos punktus, bet, no otras puses, varbūt tam ir arī savs mīnus, jo nedaudz madonieti „iemidzināja”. Kaut arī Liepiņš ir iepriecinājis ar vairākiem labiem startiem, pasaules kausa posmos iegūstot zem 100 FIS punktiem distancē, taču pēdējo 20 dienu laikā starti divos pasaules kausa posmos Polijā un Itālijā dara bažīgu. Te arī nāk prātā tas, ka līdz šim Arvis uz lielajām sacensībām nav bijis labā formā un līdz ar to tur nav gājis diez ko labi, ja atceras 2011.gada pasaules čempionātu Oslo un 2013.gada pasaules čempionātu Valdifiemmi. Vienīgi svētdienas sprints Toblahā viesa cerību, ka tomēr nav tik slikti un ka par Arvi mēs vēl varēsim dzirdēt. Beidzot taču ir jālauž lielo sacensību neveiksmes un jācer, ka ar trešo reizi izdosies (ņemot vērā 2011. un 2013.gada PČ un neskaitot 2009.gada PČ Liberecā, kur Arvis startēja 18 gadu vecumā un nekādus augstvērtīgus rezultātus no viņa nevarēja prasīt – aut.piez.). Kā saka trīs lietas, labas lietas. Un šajā sakarā ir labi, ka ir Paipals, jo savstarpējā konkurencē un vēlme būt labākajam no latviešiem vajadzētu būt dzinulim uz priekšu, lai uzlabotu sniegumu. Pēdējos divos pasaules čempionātos Arvim intervāla starta distancē 75, un 87.vieta, bet sprintos viņš nav startējis. Tā kā iekļūšana kaut vai sešdesmitniekā būtu labs rezultāts.

Ja Jānim un Arvim ir A normatīvs (100 FIS punkti distancē un 120 FIS punkti sprintā), un distancē vēl arī Slotiņam un Ģērmanim, bet sprintā Ribakovam, tad sieviešu konkurencē Inga Dauškāne A normatīvu nav izpildījusi, taču labi, ka valstij ir piešķirta viena vieta dāmu konkurencē, ja ir izpildīts B normatīvs (300 FIS punkti, kas vairāk aktuāls ir eksotiskajām valstīm – aut.piez.). Taču nevar teikt, ka viņa brauc tikai kvotas dēļ, jo Inga šajā sezonā ir parādījusi krietnu progresu, un vismaz sprintā viņa ir tuvu A normatīvam. Distanču punkti no 180 ir samazinājušies līdz 136, savukārt sprintā sarukums ir pat par deviņdesmit punktiem – no 227 līdz 138 FIS punktiem. Tādēļ vieta godam nopelnīta, kaut arī konkurence, salīdzinot ar vīriem, ir ļoti minimāla (un tā tas diemžēl jau ir daudzus gadus – aut.piez.), jo pieaugušo grupā sievietēm faktiski ir tikai divas slēpotājas. Līdz ar to kvalificēšanās nebija diez ko sarežģīta. Un nav nekas slikts, ka nav iegūta otra vieta dāmu konkurencē. Varbūt pat labi, jo šobrīd tas līmenis ir tāds, kāds ir, bet priecē, ka tas aug. Distancē otrā labākā ir Anda Muižniece, kura progresē palēnām, bet nupat junioru čempionātā uzrādītie rezultāti liecina, ka Olimpiskajās spēlēs kā otrajam numuram viņai vēl pāragri piedalīties. Sprintā otrā ir Vineta Pētersone, bet viņai ir tikai 14 gadu, kas arī parāda uz konkurences iztrūkumu pieaugušo grupā. Tādā vecumā uz Olimpiskajām spēlēm var sūtīt sportistu, kas pretendē uz augstām vietām. Rezultāti Valdifiemmi parādīja, ka pie pieaugušajiem viņai vēl pāragri startēt. Atliek mērķtiecīgi turpināt trenēties un labus rezultātus uzrādīt 2018.gadā Korejā. Cerams, ka tad dāmām būs vairākas līdzvērtīgas un arī laba līmeņa pretendentes, un uz Koreju no mūsu valsts aizbrauks vairāk nekā viena slēpotāja.

Ingai ir labāki FIS punkti, nekā pirms Vankūveras uzrādīja Anete Brice, kura nespēja parādīt tādu ātrumu kā mamma Anžela, kura atsevišķās FIS sacensībās uzrādīja zem 90 FIS punktiem.
Līdz ar to Ingai ir labas iespējas distancē ieņemt labāku vietu nekā Anetes 69.vieta Vankuverā, turklāt arī klasiskajā stilā startē nedaudz mazāk dalībnieču. Ja Dauškānei arī Sočos pie pašām labākajām izdotos atkārtot šosezon FIS sacensībās iegūtos punktus, tad sprintā, ar ko arī lielākās cerības pati Inga saista, mūsu slēpotāja var reāli pretendēt uz piecdesmitnieku. Pēdējos divos pasaules čempionātos 50.vietai sprintā bija attiecīgi 131 un 110,5 FIS punkti, bet Vankūverā pat 149 FIS punkti (divi labākie rezultāti I.Dauškānei šosezon sprintā ir 119 un 126 FIS punkti – aut.piez.). Inga šosezon ir daudz vairāk un nopietnāk trenējusies. Bijusi uz vairākām kalnu nometnēm. Tādus treniņus nav aizvadījušas un ne tuvu tādu finansiālu atbalstu olimpiskajā sezonā nav saņēmušas neviena no līdzšinējām mūsu pārstāvēm Olimpiskajā spēlēs. Tā kā izdarīts ir daudz un ir pamats gaidīt labu startu. Inga kā pirmā no olimpiešiem devās uz Sočiem 30.janvārī, tā kā līdz pirmajam startam (11.februārī sprintā – aut.piez.) viņa tur būs aizvadījusi divpadsmit dienas un trasi labi iepazinusi.

Jānis ar Ingu piedalīsies divās disciplīnās – intervāla starta distancē klasiskajā stilā (15km vīriešiem un 10km sievietēm) un sprintā brīvajā stilā, bet Arvis Liepiņš vēl papildus divās – 30km skiatlonā un 50km distancē brīvajā stilā ar masu startu, tātad Liepiņam četras disciplīnas. Šeit būtu kārtīgi vēl jāapdomā, vai Arvim nevajadzētu izlaist skiatlonu, jo tas ir paredzēts svētdien, bet jau otrdien ir sprints. Tas nozīmē, ka tikai viena brīva diena starpā. Skiatlons ir grūta distance, turklāt nav droši, vai izdosies nobraukt līdz finišam, jo aplis ir 3,75km. No vienas puses, mazāks stress, jo izbaudīta Olimpisko spēļu atmosfēra, taču būtu uzkrāts sagurums un piedzītas kājas, un nosprintot vēlamajā līmenī diez vai izdotos. Jāņem vērā arī būtisks faktors – augstkalne, jo Soču slēpošanas komplekss „Laura” ir 1400m augstumā.

Tie, kas saprot no slēpošanas, augstas vietas necer sagaidīt un arī no Latvijas slēpotājiem to neprasa. Svarīgi, lai mūsējiem izdotos sasniegt labāko formu un parādīt savu spēju robežās labāko rezultātu. Slēpēm mūsu pārstāvjiem gan vajadzētu slīdēt ļoti labi, jo līdzi brauc trīs slēpju smērētāji (tas nozīmē, ka viens slēpju smērētājs uz katru sportistu, kāds serviss pat slēpošanas lielvalstīm nav – aut.piez.), tā kā šoreiz nebūs pamata un cerams arī nedzirdēsim runas, ka nav labi iesmērētas slēpes. Daudz ir darīts, un vajadzētu arī izdoties. Cerams, ka Soču slēpošanas komplekss "Laura" būs mūsējiem veiksmīgs. Lai tā notiek!