2017. gada 30. janvārī paprāvs pulciņš Latvijas volejbola sabiedrības cilvēku nāca klajā ar atklātu vēstuli, kurā aicināja objektīvi izvērtēt esošo situāciju volejbolā, godīgi un atklāti diskutēt par (ne)notiekošo sporta veida dzīvē mūsu valstī. Vēstules pavadošajā dokumentā sporta sabiedrība tika iepazīstināta ar domubiedru grupas izstrādātu volejbola stratēģisko vīziju 2017. – 2021. gadam. Pāris dienas vēlāk par Latvijas Volejbola federācijas (LVF) prezidentu atkārtoti tika ievēlēts Atis Sausnītis. Lai gan gaisotni kongresā par mierīgu nosaukt nevarēja, ilggadējais federācijas vadītājs saņēma 53 no 58 biedru balsīm – pārliecinoši!Kopš prezidenta vēlēšanām pagājis gads, vēlāk opozicionāri centusies iesaistīties federācijas darbā, mainīt pastāvošo iekārtu, uzlabot situāciju sporta veidā, taču pašu izvirzītie mērķi sasniegti tikai daļēji. Federācijas prezidenta amatā joprojām Sausnītis, īstas pārmaiņas tā arī nav notikušas. Lūkojām skaidrot, kāpēc? Volejbola sabiedrība nav gatava pārmaiņām? Puses piekritušas mierīgai līdzās pastāvēšana? Cīņa par varu, ietekmi un savu ideju realizēšanu turpinās? Opozicionāri nebaidās nosaukt darbus, kurus lielā mērā viņu rokām izdevies paveikt nepilna gada laikā, neieņemot nekādus amatus, bet vai būs arī “revolūcija” un “asinis”? Dzīvosim, redzēsim. Šoreiz stāsts par samierinātāju – kādu Jāni Buku, kuram volejbols nav svešs jau no agras bērnības. Nu viņš gatavs nākt un darīt, lai volejbols atgūtu savu agrāko spozmi.