Latvijas labākais hokejists ir...

2014./2015. gada sezona bijusi stipri raiba, diemžēl ir gan pozitīvas, gan negatīvas tendences. Kā zināms, pēc 2014. gada sezonas slidas vadzī kāra Sandis Ozoliņš un diezgan negaidīti arī - Aleksandrs Ņiživijs. Vai varam runāt par paaudžu maiņu Latvijas hokejā un valsts izlasē? Laikam, jā. Pēdējo spēli izlasē esot aizvadījis nu jau divu valstu pilsonis Arvīds Reķis (1979.). Otrs vāclatvietis Herberts Vasiļjevs (1976.) to strikti nav pateicis un tikai savainojums liedzis Herbim būt uz Prāgas ledus. Neko paliekošu sezonā neparādīja arī divi citi vecie - Mārtiņš Cipulis (1980.) un Jānis Sprukts (1982.), taču vadīt abus prom no izlases nav man uzdevums. Tāpat kā to nedaru Georgija Pujaca (1981.) gadījumā. Taču laiks ir neapturams.

Vēl kāda netīkama tendence. Pērn vairāki spēlētāji sezonas laikā krita uz leju. Miķeļa Rēdliha (1984.) kritiens no Jaroslavļas uz Rīgu tās pašas līgas (KHL) ietvaros varbūt nav tik sāpīgs, taču KHL hokeja telpā Jaroslavļa tomēr ir Jaroslavļa... Smagāks kritiens citam eksjaroslavļietim - Jānim Spruktam, kurš 2012. gada vasarā Rīgu pameta ar vārdiem par motivācijas trūkumu spēlēt klubā, kurš ne par ko necīnās. Kāds jaunais kolēģis PČ Prāgā bija šokā, ka izlases pirmās maiņas centrs pēdējās trijās sezonās (ārpus DR) guvis tikai 9 (7 - KHL) vārtus. Arī piespēļu plejmeikeram nav duču dučiem - 19 (13 - KHL), un loģiski, ka pērnā gada novembra beigās "Lokomotiv" Jānim pasaka sveiki, labi, ka Frīburgas "Gotteron" janvāra vidū apžēlojās. Uz leju krita arī Koba Jass (no Čehijas ekstralīgas uz otro čehu līgu pēc spēka), Juris Štāls (1982., no Čehijas uz Slovākiju), Aleksejs Širokovs (no Baltkrievijas uz Latviju), Artūrs Mickevičs (1991., no VHL uz Latviju), Roberts Lipsbergs (1994., no ECHL uz junioru līgu), Atvars Tribuncovs (1976., no Baltkrievijas uz...), Jānis Andersons (1986., jau pirms sezonas - no Vācijas-2 uz Slovākiju).
Uz augšu kāpuši Ronalds Ķēniņš (1991., no AHL uz NHL), Ralfs Freibergs (1991., no ECHL uz AHL), Māris Jass (1985., no Slovākijas uz čehu klubu Austrijas čempionātā).

Vēl kāda tendence: sezonā vēlreiz pārliecinājāmies, ka hokejs ir traumatisks sports (Girgensons, Ķēniņš, Karsums, Kulda, Meija, Reķis, H. Vasiļjevs, J. Rēdlihs, Štāls, Bičevskis, Punnenovs, Jekimovs u.c).

Vārtsargi

1. Edgars Masaļskis (1980.). Pēc neveiksmīgā sezonas sākuma DR dažiem bija bažas, kurš būs Latvijas izlases pamatvārtsargs PČ Prāgā. Atbrauca Masaļskis no Šveices un pret... Šveici nospēlēja ideālu hokeju, atsitot ripas ar nūju, rokām, galvu un citām ķermeņa daļām. Edgars bija viens no mūsu spēcīgākajiem trumpjiem, kas nodrošināja Latvijai 20. PČ A jeb elites grupā.

2.-4. Kristers Gudļevskis (1992.). Kristers joprojām ir kopā ar komandu, kas spēlēs Stenlija kausa finālā, bet... Vai viņš sezonas laikā ir tuvojies, vai attālinājies, lai spēlētu NHL? Tampā priekšā Bišops (2.32/91.6) un Vasiļevskis (2.36/91,8). Sirakūzās Kristeram it kā normāla statistika - 90.0% atvairīto metienu, 2,81 ripa ik spēlē. No Latvijas laukiem tas liekas OK, taču 90.0% ir 59./61. statistika starp 73 AHL vārtsargiem, kas nospēlējuši vairāk par 10 spēlēm.

2.-4. Elvis Merzļikins (1994.). Elvis ir karalis Lugāno, bet Latvijas izlasēs viņam pagaidām ne visai sokas. Sezonā Lugāno 91.3 % atsisto ripu (9. vieta NLA), vidēji mačā ielaižot 2,61 ripu. Pirms gada - debijas sezonā cipari bija labāki - 92.4 un 2.13. Saka jau, ka otrā sezona allaž esot grūtāka par pirmo.

2.-4. Ivars Punnenovs (1994.). Savainojuma dēļ Ivars Rapersvīlā spēlēja pamaz (14 spēles), statistika apmēram tāda pati kā Elvim - 90.8 % (11. vieta NLA), 2,84 ripas.

5. Ervīns Muštukovs (1984.). Ja Beļavskis, Zirnis un Klodāns izvēlējās Ervīnu kā izlases otro vārtsargu, tad kaut kāds pamats tam bija. PČ Prāgā gan neizdevās pārliecināties, vai viņš var būt glābējs spēlēs ar t.s. mūsu līmeņa komandām.

Tuvākie sekotāji: J. Kalniņš (1991.), M. Jučers (1987.).

Aizsargi

1. Krišjānis Rēdlihs (1981.). Pirmajā pārī DR, pirmajā pārī izlasē, no mūsu aizsargiem visvairāk punktu KHL (4+17), vienīgais no mūsu aizsargiem ar pozitīvu lietderību (+1). Pirmais aizsargs!

2. Artūrs Kulda (1988.). Ufai aizvadītā sezona bija nestabila gan laukumā, gan finansiāli. Artūrs arī ar savainojumu turējās godam. Stabils aizsargs.

3. Kristaps Sotnieks (1987.). Ābols saka, ka Soča varētu spēlēt NHL, Sējējs nepiedāvā pat kvalifikācijas līgumu. Laikam jau kāds no viņiem nesaprot hokeju. Bet varbūt DR nevar pavilkt Sočas cenu...

4. Guntis Galviņš (1986.). PČ lielākais pozitīvais pārsteigums. Vienmēr savā vietā, nekā lieka. Tātad arī Itālijas klubā (Bolcāno), kas spēlē Austrijas čempionātā, ir normāls hokejs. Varbūt talsinieks pelnījis atgriešanos DR?

5. Oskars Bārtulis (1987.). Astana nav mana sapņu komanda, tāpēc Osi laukumā neesmu redzējis pietiekami daudz. Bet rallijā - ko tu dažās sekundēs ieraudzīsi...

6. Oskars Cibuļskis (1988.). Pēc smagā savainojuma olimpiskajā gadā Osis DR atgriezās ar dziesmu, sezonas beigās gan tā kā sāka aptrūkt nošu. Arī Prāgā.

7. Arvīds Reķis (1979.). Ticis skaidrībā ar DR finansēm, Arvīds izvēlējās zīli rokā - divu gadu līgumu Augsburgā, kas tagad ir eksjūrmalnieka mājas. Vācieši ar viņu ir apmierināti.

8. Georgijs Pujacs (1981.). Arī hokejā dzīve ir raiba kā dzeņa vēders! Aizpērn DR Žoram +21, pērn - -15 lietderība, Ņižņekamskā pēc 17 spēlēm atkal plusi +5, un līgums uz nākamo sezonu. Tā turēt!

9. Māris Jass (1985.). Normāls PČ. Ja Māris laukumā neko lieku nesāk izdomāt, tad vieta izlasē garantēta.

10. Aleksandrs Jerofejevs (1984.). Ļoti labi izmantoja iespēju, ka DR pietrūka aizsargu. PČ no pirmā pāra aizsarga tika gaidīta pārliecinošāka spēle.

11. Maksims Širokovs (1982.). Maksims nav ne Ozoliņš un nav arī Skrastiņš, taču PČ bija godam nopelnījis. Jā, var jau piesieties, ka tur nebija un to neizdarīja, bet piesieties var visam - pat telefona stabam. PČ bija stabils pirmo trīs pāru aizsargs, vienīgais labrocis.

12. Jānis Andersons (1986.). Jānis ir viens no tiem, kurš vienmēr gatavs būt par Latviju. Arī kā rezervists. Ja komandai vajag. Novērtēsim to!

Tuvākie sekotāji: J. Rēdlihs (1982.), R. Demiters (1986.), Ē. Ševčenko (1991.), J. Jaks (1994.), E. Augstkalns (1994.), K. Čukste (1997.), M. Porejs (1991.), M. Jakovļevs (1991.). R. Freibergs (DSQ).

Uzbrucēji

1. Kaspars Daugaviņš (1988.). Rezultatīvākais Maskavas "Dinamo" (23+18), labākais Latvijas izlasē. Tās kapteinis. Kādi vēl var būt iebildumi.

2. Zemgus Girgensons (1994.). 15 ripas NHL tomēr ir 15 ripas. NHL.

3. Ronalds Ķēniņš (1991.). Sezonas lielākais pozitīvais pārsteigums. Paldies, Ronald, ka nepievīli.

4. Lauris Dārziņš (1985.). Rezultatīvākais Rīgā, PČ turēja kanti, kļūstot par otro hokejistu Latvijas izlasē, kurš nopelna desmit vai vairāk punktu (3+7).

5. Miks Indrašis (1990.). "Dinamo" iemetis visvairāk ripu (16). Kā traks suns rāvās uz PČ, kas atteikumu (savainojumu) ērā tiek vērtēts gandrīz kā Lāčplēša varoņdarbs. Malacis!

6. Mārtiņš Karsums (1986.). Maskavas "Dinamo" met (14) un piespēlē (16), diemžēl izlasei veselības nepietiek jau piekto pavasari.

7. Herberts Vasiļjevs (1976.). Astoto gadu Krēfeldes "Pinguine" kapteinis.
Savainojums liedza spēlēt izlasē, klubā, gribot labu visiem, nonāca uz kaujas takas ar galveno treneri, kurš dažbrīd atriebjoties nometa kapteini pat uz ceturto maiņu.

8. Miķelis Rēdlihs (1984.). "Dinamo" otrais rezultatīvākais (11+21), bet PČ tika gaidīts vairāk. Taču trijjūgā vajag, lai velk arī pārējie divi.

9. Gints Meija (1987.). Beļavskis bija Gintu iecerējis kā centra uzbrucēju, savainojums par to liedza pārliecināties pilnībā. Ja Sējējs Meijam nepiedāvā līgumu, tad es kaut ko nesaprotu. Man jau arī Meija nepatīk, jo slikti dala kārtis! (Joks).

10. Andris Džeriņš (1988.). PČ centās turēt līdzi abiem malējiem uzbrucējiem. Iemeta svarīgu ripu Šveices izlases vārtos.

11. Rodrigo Ābols (1996.). Rangs subjektīvs, tāpēc mazais Ābols pirmajā ducī. PČ gan biju gaidījis no viņa vairāk. Būs labi. Būs spēlētājs.

12. Māris Bičevskis (1991.). "Dinamo" bija tas, kurš tur kopā ceturto maiņu. Bija pelnījis spēlēt PČ.

13. Roberts Bukarts (1990.). Neesmu savos vērtējumos tik skarbs kā Harijs Vītoliņš, kurš pēc 2011. g. PČ Košicē izteicās, ka ar šādu spēles stilu Roberts netiktu nevienā KHL komandā. "Dinamo" kādas sešas septiņas spēles 1. maiņā bija labs, bet tad pieplīsa. PČ, spēlējot 1. maiņā, 0+0.

14. Gunārs Skvorcovs (1990.). Dažās DR spēlēs rādīja ļoti solīdu sniegumu, Latvijas čempionātā, nonākot Liepājas trimdā, nebija pamanāms. Debitēja PČ, it kā normāli, taču debitantam jau 25,5 gadi...

15. Kaspars Saulietis (1987.). Laikam jau ne tikai pašam hokejistam šķiet, ka treneri neļauj izvērsties. Eh! Ieliktu pirmajā maiņā, tad gan visiem parādītu!

16. Armands Bērziņš (1983.). Rangs subjektīvs. Kā Armands spēlēja Itālijā, nezinu, PČ varbūt bija pelnījis kaut vienu spēli blakus Miķelim. Kā jaunībā.

17. Jānis Sprukts (1982.). Formāli Jānis joprojām ir Latvijas hokeja labākais centrs, jo Vasiļjevs un Girgensons klubos nav centri. Ar galvu un rokām joprojām ir vecais Sprukts, taču ar tādu fizisko kondīciju tālu neaizbrauksi.

18. Lauris Bajaruns (1989.). Vēl viens vēlīnais PČ debitants. Sākumā treneri talsiniekam bija iecerējuši pat vietu kādā no vadošajām maiņām. Būtu interesanti pavērot, ko spēj DR.

19. Mārtiņš Cipulis (1980.). Mārtiņš skrien, cīnās, bet kaut kas pietrūkst. Varbūt īstie partneri blakus (Vasiļjevs, Ņiživijs), vai varbūt komanda nav īstā.

20. Koba Jass (1990.). Pārbaudes spēlēs pirms PČ nopelnīja vietu izlasē, bet PČ to zaudēja pēc mača ar Čehiju.

Tuvākie sekotāji: Ņ. Jevpalovs (1994.), R. Jekimovs (1989.), R. Lipsbergs (1994.), A. Širokovs (1981.), A. Ozoliņš (1988.), J. Ozoliņš (1989.), T. Bļugers (1994.), T. Andersons (1993.), kā arī juniori no ZA. V. Pavlovs (DSQ).