Ducis latvju labāko hokeja vārtsargu

Kā jau tas bija iepriekšējā reizē (u-ū, 2015. gada septembra beigās!), izraudzīt duci labāko vārtsargu sezonas vidū aicināju Ēriku MIĻUNU. Pašu bijušo vārtsargu un nu jau Latvijas U-20 bijušo galveno treneri. No sevis aiz vārtsarga uzvārda pieliku viņa vietu iepriekšējā rangā, kā arī šīs sezonas statistiku. Pats šobrīd galīgi netieku skaidrībā ne ar vārtsargiem, ne ar aizsargiem. Kurš pirmais vārtsargs? Lai rangu sauc speciālists!

1. Kristers Gudļevskis (2.) 22 spēles AHL/2.71 vārti/88.7%/NHL viena sausā spēle
Domājot par savu reitingu, arī man bija grūti izsvērt, kurš ir pirmais, tomēr, ja man janvāra beigās jāizvēlas, kurš ir pirmais, tam jābūt vārtsargam, kurš spēlē augstāka ranga čempionātā. Kur labāki treniņu partneri utt. Tas ir Gudļevskis. Otrajā vietā Merzļikins. Kāpēc Kristers pirmais? Viņš tomēr ir pie NHL, starp NHL un AHL. Visa pasaule zina, ka AHL ir NHL fārmklubi, tātad tuvāk pasaules hokeja Mekai. Un NHL (vai tās tuvumā) viss ir visprofesionālāk. AHL Kristers dabū sargāt vārtus, bijis vārtos arī vienā NHL mačā, statistikas rādītāji ir normāli. Citam nevienam mūsu vārtsargam šajā sezonā nav vismaz vienas spēles NHL. Es Gudļevski šobrīd vērtēju kā Latvijas vārtsargu pirmo numuru.

2. Elvis Merzļikins (3.) 34 spēles/3.12/91.1% (11.v. NLA)
Kristera tuvākais konkurents ir Elvis. Ļoti augstu vērtēts Šveices NLA. Jebkuram trenerim gribētos, lai vārtsargs vienlīdz labi sargā vārtus katrā spēlē. Tas attiecas arī uz Merzļikinu.

3. Edgars Masaļskis (1.) 13 spēles/3 uzvaras -7 zaudējumi/3.73/88.8%
Kā trešo es nosauktu Masaļski. Viņam varbūt sezona Toljati "Ladā" nav tik veiksmīga kā pērn, bet Edgars ir KHL spēļu apritē. Kaut nelielā, bet ir. KHL procesā viņš ir. Ar milzīgu pieredzi un gatavs izšaut izšķirošajā brīdī. Edgars it kā sevi ir noņēmis no Latvijas izlases kandidātu pulka, bet rangā viņš ir, vajadzības gadījumā var uzlēkt arī augstāk. Ja viss ir kā 2018. gada olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, tad Masaļskis varbūt arī ir trešais. Varbūt. Bet no visiem nākamajiem, kas manā rangā ir pēc viņa, es noteikti uzticētos Edgaram.

4. Ivars Punnenovs (4.) 22 spēles/2.78 vārti/90.7% (15. v. NLA)
Šveices NLA līga ir vērtība pati par sevi. Punnenovs ir pietiekami stabils un nu jau arī ar paprāvu pieredzi.

5. Jānis Kalniņš (6.) 26 spēles/8-13/2.27/92.4% (23. v. KHL)
Epizodiski Jānim ir ļoti labas spēles "Dinamo". Ja treneri viņam uzticētos vairāk, varbūt būtu vēl labāk. Kalniņš arī šajā rangā varētu pakāpties vēl augstāk. Ja vienam trauma, otrs - tur tā... Jānis varētu būt reāls valsts izlases kandidāts šā gada pasaules čempionātam. Arī tur spēlēt. Dzīvē šad tad ir bijis: tikko vēl esi piektais, bet pēc maza laiciņa - pirmais. Viens varbūt netiek savainojuma dēļ, otrs beidzis spēlēt izlasē, trešajam vēl kaut kas, un skaties: piektais kļuvis par pirmo. Tikpat labi no pirmās vietas līdz piektajai ir viens solis. Kurš varbūt pat nav jāsper tev pašam.

6. Ervīns Muštukovs (5.) 35 spēles/2.53/91.3% (5.v. EIHL)
Nu jau laikam Anglijas vadošo līgu (EIHL) Latvijā neviens vairs neuzskata par vārgu. Ervīns spēlē labā līgā, ir EIHL trešā labākā kluba pirmais vārtsargs, ar labu statistiku. Ir sekmīgāks un man liekas arī meistarīgāks par nākamo - Jučeru. Pieredzējis un jau pārbaudīts vārtsargs.

7. Māris Jučers (7.) 17 spēles/2.52/93.0% (4.v. Polijā)
Polijas čempionāts ir pietiekami kvalitatīvs, kur spēlētājiem tomēr maksā naudu. Pārsvarā lielāku nekā Latvijas virslīgā. Novembrī, kad bija izlašu turnīrs, Māris sevi parādīja no vislabākās puses. Bija labā kondīcijā, klubā ik pa laikam dabū pienācīgu spēļu praksi. Ar viņu viss ir kārtībā. Vajadzības gadījumā pat šā gada čempionātā var būt trijnieks - Kalniņš, Jučers un varbūt pat Kivlenieks. Viss atkarīgs, kā "saliekas kārtis pārējiem", bet ne man par to jālemj.

8. Matīss Edmunds Kivlenieks (12.) 31 spēle/1.80/93.6 (1. v. USHL)
Jučers ir pēdējais pieaugušo čempionātos spēlējošais ārpus "Dinamo" un Latvijas. Pēc tam nāk pirmo gadu junioru vecumu pāraugušais Matīss Kivlenieks, 1996. gada puika, spēlē Amerikas labākajā junioru līgā, ir normāla sezona. Ar piedāvājumu nākamgad spēlēt universitātē. Tātad - ar garantētu normālu četru gadu spēļu, treniņu un mācību pieredzi. Ja esi interesants kādai ASV universitātei, tā jau ir liecība par pietiekami labu spēlēšanu.

9. Mareks Egils Mitens (-) 28 spēles/1.46/93.6% (1. v. NAHL)
Pēc Kivlenieka seko abi šā gada U-20 izlases vārtsargi tādā secībā, kā viņi pabeidza pasaules junioru čempionātu - Mareks Mitens un Gustavs Grigals.

10. Gustavs Dāvis Grigals (-) 35 spēles/3.00/90.2% (52. v. MHL)

11. Henrijs Ančs (8.) 20 spēles/2.60 (3. v. Latvijā)
Ar 11. un 12. kļūst mazliet grūtāk. Manā rangā Ančs tomēr ir augstāk par Raitumu. Pārējie Latvijas virslīgas vārtsargi nav tik stabili vai tik strauji progresējoši. Kāpēc Ančs pirms Raituma? Ieskatoties šā brīža virslīgas tabulā, "Mogo" tomēr ir stipri vairāk punktu, bet "Kurbads" ar savu supersastāvu, kas visu laiku tikai papildinās, tomēr atpaliek. Tātad vārtsargs tomēr nav pavilcis tik daudz, kā cerēts. Ja Raitumam būtu labāka sezona, "Kurbadam" noteikti būtu vairāk punktu. Iemest ripu Anča vārtos šobrīd ir grūtāk nekā Raitumam. Gan tehniskajā izpildījumā, gan stabilitātē Henrijs ir priekšā.

12. Mārtiņš Raitums (11.) 19 spēles/2.56 (2.v. Latvijā)

Ja pirms pusotra gada kaut kur manā rangā bija Edgars Lūsiņš (10.), tad šobrīd realitāte ir tāda, ka Lūsiņš nav labāks ne par vienu un ne par otru. Un tālāk nāk vairāki Latvijas čempionātā spēlējošie vārtsargi, bet viņu trenēšanās nav tik profesionāla. U-20 izlasē Denijs Romanovskis bija trešais. Varbūt vajadzēja būt tā, ka viņš ir pirmais - tomēr gadu vecāks par Mareku un Gustavu, bet tā sanāca. Denijam bija savainojums, dažas spēles viņš vārtus nosargā ļoti labi, tikko arī pret "Prizmu", bet kopumā ar viņa sniegumu pretendēt uz Latvijas izlasi laikam nebūtu nopietni.

"Deviņus gadus es ar U-18 un U-20 izlasi biju pasaulē no 9. līdz 11. vietai", savu stāstu turpina Ēriks Miļuns. "Nu jau varu teikt, ka bijušais. Arī kā lielās izlases treneris esmu bijis... kā rezerves variants. Latvijas hokeja rezerves pārzinu pietiekami labi. Vārtos mums it kā ir plašākas un labākas rezerves nekā uzbrukumā un aizsardzībā, bet... tā vārtsargu strīpa ir ļoti slidena. Vārti tomēr ir būtiska pozīcija, bet aiz pirmā duča ir... tukšums. It kā jau vārtsargi ir, bet, ja raugāmies ar skatu, kurš ir izlases vārtsargs numur viens, divi un trīs, tad šobrīd nopietni vērtējami ir pirmie desmit. Tie, kas spēlē Latvijas virslīgā, pēc savas būtības tomēr ir amatieri. Ar trim, maksimāli četriem treniņiem nedēļā, plus visi bez hokeja dara arī kaut ko citu. Ančs vēl sargā vārtus piecās amatieru komandās, bet Raitums strādā "Kurbadā". Tas nav tas pats kā spēlēt un trenēties profesionāli. Ir tomēr atšķirība, vai hokejists dienā velta sešas astoņas stundas sevis pilnveidošanai, vai piedalās trijos treniņos nedēļā... No malas liekas, ka ar vārtsargiem mums viss ir kārtībā, arī U-20 tā likās. Jau pirms trim gadiem praktiski bija redzams, kuri ir mūsu trīs labākie, Rauza tomēr ir divus gadus jaunāks un elites grupā tas ir daudz. Kad sākās U-20 čempionāts, bija brīži, kad gribējās, lai vārtsargs mūs vēl vairāk pavelk. Nebija slikti, bet izcili arī nebija..."

P. S. Mans vārtsargu rangs ir mazliet cits, bet šoreiz paklusēšu.