Matuļa mednieku stāstiņi: kā lohs Lūkers Latviju pazemoja (2005., 2006.)

Šindlers un svaigi cūku mēsli Insbrukā

2005. gada pasaules čempionāts Insbrukā bija Leonīda Beresņeva otrais uznāciens uz Latvijas hokeja skatuves. Pirms Insbrukas gan bija viens no skaistākajiem vakariem mūsu ripas spēlē – 5:4 Sporta pilī pret Baltkrieviju, kad likās – esam tik vienoti kā nekad. Arī Insbrukā šīs sajūtas bija, blakus Ļoņam divi jaunie – Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš, vārtos Arturs Irbe.

Atšķirībā no dažiem Lindstrema gadiem šoreiz atkal bija strikts izlases kandidātu saraksts – 38, bet bez Sergeja Žoltoka, kurš vairs nebija mūsu vidū. “Jaunais” vecākais treneris atstāja malā arī Kerču un Fanduļu, sastāvā neiekļaujot Romanovski un Ozolu. Reķim bija savainojums, Krišjānis Rēdlihs – aizņemts AHL, Sējējs – nevesels, Herberts Vasiļjevs Vācijā bija kļuvis par tēvu otram bērnam, turklāt pamaz trenējies, tomēr uz čempionātu viņš tika. Ozoliņš, kurš bija pielicis savu plecu, lai Latvija tiktu uz Turīnu, atsūtīja atvainošanās vēstuli no Anaheimas – neesmu trenējies, tas bija NHL lokauta gads. Pārbaudes spēlēs pret Slovākiju (2:4, 0:3), Vāciju (4:2, 3:3), Kanādu (1:3) un Somiju (2:3) Beresņevs ilgi vētīja sastāvu, uz Austriju līdzi paņemot piecus debitantus – Mārtiņu Cipuli, Māri Ziediņu, Miķeli Rēdlihu, Gunti Galviņu un rezerves vārtsargu Mārtiņu Raitumu. Čempionāta laikā tika izsaukts arī sestais – pavisam jauniņais aizsargs Oskars Bārtulis (18).

Starta mačs pasaules čempionātā iznāca pat labāks, nekā gaidīts. Pirms Insbrukas bija bažas par uzbrukumu, bet te – bladāc – četras ripas Kanādas vārtos (4:6). Kanādai bija ļoti labs sastāvs – ar 15 iepriekšējā Pasaules kausa ieguvējiem ierindā, un tad Marks Hebšeids teicās esam laimīgs, ka viss beidzies tik labi, jo, rezultātam esot 4:5, Latvijai bija vismaz trīs labas izdevības panākt neizšķirtu. Kanādieši realizēja visus četrus vairākumus. Insbrukā kā TV3 komentētājs debitēja Artis Ābols: ”Kā pietrūka? Divu golu un Ābola! Es būtu piespēlējis Cipulim, un viņš iemestu (joks). Pietrūka tas, ka Kanādai ir pasaules, olimpiskie un citi čempioni, bet mēs esam Latvija. Mūsu vieta ir starp septīto un desmito, viņu – pirmā...”Arta pēdējais teikums attiecas arī uz visiem pārējiem čempionātiem.

Ja uzvarēt Kanādu laikam tomēr nebija iespējams, tad otrais sāncensis – ASV bija jau uz āķa. Bet pēc 1:3 zaudējuma Kirovs Lipmans iesniedza oficiālu protestu. Par čehu tiesneša Vladimira Šindlera tiesāšanu. Šindlers, kurš jau bija nonācis mums nemīlamo soģu sarakstā, šajā spēlē neatzina divus Latvijas vārtu guvumus. Par Aleksandra Širokova vārtu guvumu domas mazliet dalījās, bet Aleksandrs Ņiživijs ripu amīšu vārtos iemeta ne tikai ar glanci, bet arī nepārkāpjot noteikumus. Direktorātā pēc tam Bobs Naidins un Jurajs Okoličani ilgi skaidrojuši, ka pirmais gols bijis jāskaita, jo metiena brīdī neviens nav traucējis vārtsargam. Pēc tam jau tiesnešu semināros abi gadījumi iztirzāti kā tādi, ka vārtu guvums jāskaita, bet tas jau bija dažus mēnešus pēc tam. Vairākas augstas IIHF amatpersonas LHF prezidentam Kirovam Lipmanam bija teikušas, ka viņš riskē pazaudēt 500 Šveices franku, kas jāpievieno protestam, taču pirms 13 gadiem Kirovs bija ciets kā klints – pietiek Latviju čakarēt!

Uzvarot Slovēniju (3:1) un pirmo ripu iemetot Mārtiņam Cipulim, pirmais uzdevums – palikt A grupā – bija izpildīts. Uzvarot Ukrainu (3:0), Latvija bija ļoti tuvu ceturtdaļfinālam – 0:0 pret Somiju, kad pašas spēles beigās atstāt Somiju ārpus labāko okteta bija iespējams Jānim Spruktam. Pēdējā mačā pret Zviedriju (1:9) spēka vairs nebija nevienam, taču 9. vieta Insbrukā bija ļoti labs sasniegums. Ja atmestu nost pēdējo rezultātu, tad gandrīz vai ideāli. Insbrukā daudziem par pārsteigumu pirmo vijoļu lomu spēlēja “Rīgas 2000” uzbrucēji Cipulis (1+2) - Sprukts (2+1) – Ankipāns (2+4), Ģirtam kļūstot par rezultatīvāko mūsu izlasē.

Negribas Insbruku nosaukt par sīku, provinciālu pilsētu, kāda tā droši vien nav, taču mani pārsteidza, ka blakus hallei kāds lauksaimnieks savā tīrumā bija uzlējis svaigus cūku mēslus. Pāris dienas smirdēja briesmīgi. Nu, bet ja mans lauks ir tieši pie halles! Mēs bieži vien apsmejam paši sevi, bet, piemēram, Bernē pie halles blakus ir ganības un tur ķēdēs piesietas ganās govis. Bet meitenes vēl skatītājiem par desmit Šveices naudiņām tirgo auto stāvvietas.

Streiks un Vorobjova baloni

Droši vien Kirovs Lipmans nebija domājis, ka pirms 2006. gada pasaules čempionāta Rīgā būs tik daudz atteikumu. Turīnā kaut kas bija izskrējis (vai speciāli izlaists?) starp Beresņevu un spēlētājiem. Paņemot punktu no ASV (3:3), izlase tikai grima, kas daļēji bija skaidrojams, ka pirmo reizi laukumā sacentāmies ar ASV, Krievijas, Slovākijas un Zviedrijas pašiem spēcīgākajiem sastāviem, kuriem tomēr līdzi nespējām turēt. Jau Turīnā atvadas izlasei pieteica Ozoliņš un Cipruss, kas gan Sandim netraucēja vēl pēc astoņiem gadiem uzspēlēt Sočos, bet Cipam glābt Znaroku centra uzbrucēju deficīta laikos. Bez abiem draugiem pie Beresņeva spēlēt negribēja Irbe, Sorokins, Bondarevs, Laviņš, Ankipāns, laikam jau arī Skrastiņš. Glābt situāciju tika aicināts Pjotrs Vorobjovs – Krievijā ļoti labi zināms jauno hokejistu audzinātājs, kuru vecie spēlētāji ne vienmēr saprata. Un Vorobjovs sāka savā stilā – ar baloniem un smagiem fizuhas treniņiem. Loģiski, ka prese mēģināja no galvenā trenera skaidrot, kāpec nav šis un kāpēc nav tā. Visvairāk pārsteidza Pjotra Iļjiča atbilde par Bondarevu – viņš tādu hokejistu nezinot. Bet! Vorobjovs taču bija Bondareva krusttēvs! Taču ārija tika vilkta skaidra – mēs nevienu nelūgsimies! Spēlēs tie, kas gribēs. Kaut ko līdzīgu dzirdu arī pēc 12 gadiem. It kā Latvijā būtu steriem Krosbiju, Hallu un Grecku. Mums, izkrītot Laurim, Kasparam un vēl dažiem, nav kam dabūt ripu vārtos.

Starp citu, abi pieminētie – Dārziņš un Daugaviņš tad debitēja pasaules čempionātā. Kasparam tā laikā – 18. maijā nosvinot arī savu 18. dzimšanas dienu. Bija redzams, ka abi izlasē ienāk uz ilgāku laiku. Kaspars pat čempionāta laikā sakāvās ar 16 (!) gadus vecāko Aleksandru Semjonovu. Jaunais nebija radis nevienam griezt ceļu. Dārziņš bija pieklājīgāks, taču ar diezgan tievu kaklu, atgādinot tādu kā pirmā gada gulbi. No izlasē nekad pasaules čempionātos nespēlējušajiem Vorobjovs iespēju deva arī Georgijam Pujacam, Aleksandram Jerofejevam, Mārim Jasam un Viktoram Bļinovam. Konservatīvs savos uzskatos, Pjotrs Iļiičs jau pašā sākumā pateica, ka “tam matainim (Masaļskim) vietu vārtos nedošu.” Lai labāk iepazītu komandu, treniņu procesa sākumā Vorobjovam palīdzēja divi turīnieši – Beresņevs un Znaroks, bet, nākot tuvāk čempionātam, Beresņevu atšuva, Petjkam palīgos aicinot Valēriju Šapošņikovu, ar kuru viņš ikdienā strādāja kopā Toljati “Ladā”.

Vorobjovs ar Alekseja Širokova metienu sāka vareni – 1:0, un beigās 1:1 starta mačā pret Čehiju, tad nāca apjausma no Somijas (0:5) un uzvarēta Slovēnija (5:1), saglabājot vietu elitē. Un tad bija viena aktiera teātris. Esmu dzīvē redzējis daudz dumju spēlētāju un tiesnešu, bet tādu lohu kā amerikānis Riks Lūkers vēl nebiju redzējis. Kanādieši, kas jau tāpat bija favorīti pret mums, uzvarējuši būtu tāpat, bet Vācijā tajā sezonā tiesājošais Lūkers metodiski raidīja nost mūsējos. 16 reizes pa divām minūtēm, Kanādai – uz pusi mazāk. Un kanādieši mūsu vārtos sabirdināja 11 ripas, deviņas no tām vairākumā (divas, mums spēlējot trijatā). Nevaru apgalvot, ka Lūkers tiesāja tendenciozi, taču hokejā ir tāds termins – pārredz (nepārredz!) laukumu. Un Lūkers darbojās kā lohs, kurš strikti ievēro noteikumu burtu, izsaucot publikas sašutumu. Parasti situācijā, kad čempionāta saimnieks tāpat jau noplūkts kā gailēns, tiesneši mēdz noraidījumu skaitu līdzsvarot, jo nevienam no tā nekāda labuma nav, ja čempionāta saimnieks tiek apkaunots. Lohs Lūkers darīja citādi.

Esmu redzējis daudz dažādu spēļu, bet tādu skatītāju neapmierinātību, kāda bija Latvijas 0:11 zaudējumā, nav gadījies citur redzēt. Arī Slovēnijā 1993. gadā skatītāji piemētāja hokeja laukumu, bet Rīgā laukumā lidoja pat šķīvji un pat viena kurpe. Tauta daudz maz nomierinājās tikai pēc Jāņa Sprukta uzaicinājuma. Kas bija noticis ar Lūkeru, kurš Vācijā DEL spēles tiesājis normāli? Gadās, kad tiesnesis sevi uzskata par centrālo personu un tās droši vien bija noticis arī šoreiz.

Čempionāta beigas bija tradicionālas – 2:4 pret ASV un 4:2 pret Norvēģiju, kas deva 10. vietu. Toreiz tas likās – nu tā, bet tagad, kad 10. vieta tiek uzskatīta gandrīz par varoņdarbu, arī Pjotra Vorobjova padarītais vērtējams atzinīgāk. Praktiski jau viņš izdarīja visu, ko varēja. Lielajam uzrāvienam visiem vajadzēja būt kopā kā viena zāģa zobiem.

Pašam pirmais mājas čempionāts nekādas milzu emocijas neradīja. Vietas tribīnēs bija štruntīgas, labi, ka uz vietas nebija vajadzības izmantot datoru – tāpat jau bijām saspiesti kā siļķes mucā. Toruden paredzētā NATO samita dēļ preses centrs nevarēja tikt ierīkots tur, kur plānots (NATO noslēpums!), viesnīcām un alum Rīgā strauji cēlās cenas, kas vismaz alus gadījumā vairs nav kritušas. Tādā ziņā pasaules čempionāts skatītājiem nesa zaudējumus. Tad vēl diezgan aktīvi darbojos AIPS (Starptautiskā sporta žurnālistu asociācija) Hokeja komitejā, taču reāli tai maz ietekmes. Nu pasūkstījāmies čempionāta organizatoriem, ka nav solīdi preses bārā kafijai uzlikt lielāku cenu nekā blakus pilsētā, bet jēga no tā. Jā, Rīgā kā pirmais no Latvijas žurnālistiem – Gunārs Jākobsons saņēma šo AIPS IIHF balvu par mūža ieguldījumu hokeja popularizēšanā. Šķiet, Rīgas turnīrs bija pirmais, kad žurnālistiem nebija nekādu bezmakas suvenīru, neskaitot “Škodas” automodelīšu un taurītes, kuras pēc čempionāta turpmāk aizliedza spēļu laikā izmantot. Droši vien nespējot būt objektīvs, bet man personīgi liekas, ka 2006. gada pasaules čempionāts no žurnālista darba viedokļa bijis viens no švakākajiem pēdējos 30 gados.