Rīgas "Dinamo" kā hokeja projekts

Negribu apgalvot, ka manas attiecības ar “Dinamo” visus šos gadus bijušas maigām ziedlapiņām kaisītas. Bijusi vismaz viena sezona, kad ne manas vainas dēļ, bet kompānijā ar “Sporta Avīzi” tika atteikta akreditācija uz KHL spēlēm. Bijuši interviju atteikumi, bet pārsvarā nevis konkrēti man, bet “Sporta Avīzei”. Arī viņdien, pošoties uz “Dinamo” pirmssezonas pasākumu, kāds “Dinamo” darbinieks atklāti pateica, ka lielākā daļa “Dinamo” spēlētāju mani patiesi... ienīstot. Kaut principā nav par ko. Ko laukumā redzu, par to arī rakstu un nav nozīmes, vai tev ir uzvārds Ozoliņš vai Dārziņš. Ja slikti (viduvēji?) nospēlēts, tad vainīgais virtuāli dabū pa ausīm. Bet par to nav jāapvainojas! Pēc tam noteikti meklēšu kādu spēles epizodi, lai norāto varētu uzslavēt. Droši vien kādam var nepatikt, ja rakstu par naudu. Hokeja skatītāji arī ir pelnījuši zināt, kas un par cik. Kaut KHL jau pirmajā gadā solīja, ka hokejistu algas tiks publiskotas tāpat kā NHL, tā nav noticis, tāpēc es brīdi pa brīdim kādu ciparu izmetu. Nu, lūk. Šogad prāvākais līgums Rīgā esot 350 000 eiro, otrs prāvākais – 310 000, protams, par sezonu, bet visnabadzīgākais – 4000 eiro mēnesī. Kādreiz “Dinamo” saimnieks Juris Savickis mīlēja stāstīt, ka Rīgas “Dinamo” ražojot miljonārus. Proti, pēc labi nospēlētām sezonām Rīgā bijušais dinamietis citā klubā saņemot miljonu. Nu gan kādu laiku nekas par miljonāru ražotni nav dzirdēts.

Tātad “Dinamo”. Man jau 2008. gada rudenī bija skaidrs, ka tas ir Krievijas maigās varas instruments, taču, lai katrā sarunā vai rakstā to pieminēt – stulbi. Vienu reizi TV tiešraidē pateicu, un pietiek. Es to zinu un principā to zina arī lielākā daļa skatītāju. Krievija, kā jebkura cita valsts, mēģina par sevi radīt labu iespaidu. Un KHL hokeja luakums tam ir ļoti pievilcīgs. It sevišķi tādā hokejmīļu zemē kā Latvija. Otra politiskā lieta, par kuru nācies gadu gaitā dzirdēt: Krievijas himnas atskaņošana pirms spēlēm daudziem radot nostalģiju pēc vecajiem laikiem... Neesmu mērījis, bet pārsvarā Krievijas himnu dzied tikai tajā sektorā, kas atvēlēts viesu vienības faniem. Bet jaunajiem skatītājiem, kas izauguši 11 sezonu laikā, nekādas nostalģijas par padomju laikiem pat nevar būt.

“Dinamo” kā čekistu komanda. Jā, arī šāds mīts tiek kultivēts, jo Juris Savickis taču ir bijis VDK štata virsnieks, bet bijušo čekistu neesot. Ar Savicki kopā tenisu nespēlēju un alu arī kopā nedzeru. Jā, bija viņam TV vienu reizi tāds samocīts viedoklis par 1940. gadu, taču apgalvot, ka viņš nav Latvijas patriots? Es to neuzņemtos.

Nauda! Jā, gandrīz 90% vai pat biškucīt vairāk no visa “Dinamo” budžeta nāk no “Gazprom” vai ar to saistītām firmām. Neņemt viņu naudu un spēlēt tikai Latvijas čempionātā – tas būtu stulbi. Lai gan laiku pa laikam dzirdami murgi par mūsu labākā kluba spēlēšanu Zviedrijā vai Somijā. Nu nevajag ne zviedriem, ne somiem savā čempionātā Latvijas komandu. Krievijai vajag, varbūt arī Baltkrievija nebūtu pretī.

Ja nebūtu “Dinamo”, mēs droši vien nekad neredzētu savās mājās spēlējam Sandi Ozoliņu. Ja nebūtu “Dinamo”, diezin, vai līdz KHL augstākajam līmenim izaugtu Lauris Dārziņš, Miķelis Rēdlihs, Miks Indrašis. Uz Kasparu Daugaviņu, Mārtiņu Karsumu un Jāni Spruktu tas mazāk attiecas – viņi jau pirms “Dinamo” bija sasnieguši NHL. Ja nebūtu “Dinamo”, droši vien Gints Meija spēlētu Latvijas čempionātā, bet viņa draugs Kristaps Sotnieks jau sen būtu kāris slidas vadzī. Tieši “Dinamo” atdzimšana 2008. gadā ļāva Sočam pārdomāt savus plānus. Bez “Dinamo” droši vien nebūtu arī šodienas Uvja Balinska, Kristapa Zīles, Riharda Mareņa. “Dinamo” savas karjeras labākos gadus aizvadīja Krišjānis Rēdlihs, Mārtiņš Cipulis, arī Georgijs Pujacs un pat Ģirts Ankipāns, kurš pat nebija paredzēts “Dinamo” pirmajā iesaukumā. Skaidrs, ka pa šiem gadiem klubā varēja izaudzināt vairāk labu hokejistu. Ja būtu spēcīgs fārmklubs.

Sociologi un antropologi strīdās, cik procenti skatītāju svarīgs ir tieši piedāvātais sports (hokejs). Kādi 30% uz arēnu nākot tusēt, atpūsties, izklaidēties un viņiem hokejs nav pirmajā vietā. Kāds kolēģis stāstīja, ka viņa divas meitas pēc spēlēm bieži vien nemaz nezinot rezultātu... Bet tā esot daudz kur pasaulē. Ir mīts, ka Kanādas hokeja fani nu gan ir baigie hokeja mīļi. Pasaules čempionātā Halifaksā pārliecinājos par pretējo. Tauta tribīnēs plūda iekšā apmēram līdz katras trešdaļas piektajai minūtei. Un piecas minūtes pirms trešdaļas beigām jau gāja ārā. Pēc alus un kas nu tur vēl bija. Arī mūsu arēnā tas ir vērojams.

Man nav zināmi visi triki, kā “Dinamo” mārketinga ļaudis iemāna publiku tribīnēs. Ja ir uzvaras, tad vieglāk, bet arī zaudējot, “Dianmo” skatītājus baisi nezaudē. Jā, ir brīvbiļetes skolās, bet tas ir tālejošu mērķi – iebarot hokeju jaunatnei. Ja uz pirmssezonas pārbaudes spēlēm nāk 6000 skatītāju! Kas gan traucēja VEF basketbola komandai vai Latvijas futbola virslīgas klubiem “piebarot” skatītājus? “Dinamo” to prot. Ar “Dinamo” bērnu klubu, ar bērnu istabu, kur spēles laikā speciālistu pieskatīti var spēlēties tie, kam hokejs vēl neinteresē, ar dažādām akcijām – kā mana pirmā spēle, dzimšanas dienas dāvana, darba kolektīva kolektīvs hokeja apmeklējums. Jā, man spēles laikā šad tad traucē šovmeņa Armanda Simsona diezgan skaļās akcijas, bet... tās ir vajadzīgas. Tāpat kā bērnu vizināšana ar ledus tīrāmo mašīnu, asins donoru akcija un daudz kas cits. “Dinamo” nav tikai hokejs, bet arī sociāls projekts. Daudziem skatītājiem dodoties uz arēnu tikai tāpēc, ka tur ir forši. Jo nav jau Rīgā nemaz tik daudz iespēju cilvēkiem brīvā un nepiespiestā gaisotnē satikties, iedzert pa glažei alus, patusēt.

Es, tāpat kā vienpadsmit iepriekšējās sezonas, gan uz arēnu iešu, lai skatītos hokeju. Kopš 2014. gada janvāra vairs nav par katru spēli jāraksta “Neatkarīgai Rīta Avīzei”. Kas principā bija interesanti, bet ne tik viegli. Ja spēle beidzas 21.45 – 22.00, bet 21.45 avīzei jau jābūt ceļā uz drukāšanu... Ja ievelkas papildlaiks vai bullīšu sērija. Tad iznāca pamatīgi nervozēt. Un parasti šādās reizēs arī internets vēl iespēra pa “dibenu”. Ja vēl spēle bijusi galīgi šļaugana, kā tas nereti gadījies, bet visspilgtāk bija kādā no mačiem ar Habarosvkas “Amur”. Gandrīz visu spēli mūsējie muļļājās, par ko arī uzrakstīju, bet pēdējās divās minūtēs tika iemesti divi goli un izcīnīta svarīga uzvara. Bet man nākamajā dienā “NRA” gana kritisks raksts. Tad ģērbtuvē avīze esot gājusi pa gaisu un žurnālists lamāts sulīgāk, nekā dažkārt spēles tiesneši.

Gadās jau arī amizanti mirkļi. Šķiet, tas bija Normunda Sējēja pēdējā sezonā, kad kādā no rakstiem “Vienos vārtos” biju diezgan precīzi raksturojis gaisotni komandā: proti, čaļi pat neesot gatavi kopā aiziet uz krogu! Nu zīlēts un skaitļots, kurš varētu būt tas stukačs, kas nodevis hokejistus. Pēc visai dīvainas loģikas par vainīgo “izvēlēts” Ralfs Freibergs, jo mēs taču abi esot no Mārupes un viņš man bezmaz vai kaimiņš... Kaut mūs šķir vismaz desmit kilometri, tikpat, cik gandrīz līdz jebkuram spēlētājam. Kaut kad tad pat Sējējs bija veicis komandas iekšējo aptauju, ar kuriem spēlētājiem es gribētu iet kopā laukumā. Labāko un arī neizvēlēto uzvārdi bija manā rīcībā, šo to izmantoju. Kas atkal radīja pārdomas, kur gan žurnālists šo komandas iekšējo informāciju ieguvis. Sējēja gadījumā tā nebija, bet šad tad treneri vai ģenerālais menedžeris speciāli nopludina informāciju. Lai ar preses rokām sapurinātu komandu. “Dinamo” tā tas bijis vismaz jau kopš Viktora Tihonova laikiem.

Par hokeju rakstu kopš 1983. gada un visi “Dinamo” spēlētāji man ir kā jaunākie brāļi, dēli vai pat... mazdēli. Kā abi 1999. gada uzbrucēji Ģēģeris un Bērziņš. Kā jau ģimenē – gadās strīdi, bet principā es visus “Dinamo” spēlētājus mīlu kā paša bērnus. Vai vismaz cienu viņus par padarīto darbu. Lai mums visiem interesanta 12. “Dinamo” sezona KHL!